Ukrainas atbalsta centra Rīgā vadītājs: Latvijas reakcija bija pietiekami veikla
Latvijas valdība jau Krievijas iebrukuma dienā – pērn 24. februārī – apstiprināja rīcības plānu personu no Ukrainas masveida ierašanās gadījumā Latvijā, toreiz gan tika lēsts, ka tie būs vien 10 000.
Arī Saeima uzreiz martā steidzamības kārtībā pieņēma Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumu, lai bez liekas birokrātijas sniegtu atbalstu. Likums tika pieņemts vienbalsīgi bez plašām debatēm.
Ukrainas atbalstam Latvijā piešķirtais finansējums no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem pērn kopumā bija 78 501 827 eiro.
Latvijā pašvaldībās pēc palīdzības vērsušies aptuveni 35 000 ukraiņu, bet tieši izmitināti ar atbalstu 11 500 bēgļu. Lielākoties Latvijā ieradušās sievietes un bērni.
Visiem ir nodrošināta izmitināšanas iespēja 60 līdz 120 dienas, tāpat ēdināšana un pirmās nepieciešamības preces. Turklāt, kamēr ilgst karš, Ukrainas iedzīvotājiem Latvijā ir tādas pašas tiesības saņemt sociālos pakalpojumus un palīdzību kā pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bērniem savukārt tiek nodrošinātas mācības Latvijas skolās. Pieaugušajiem ir valodas apguves kursi, kur gan ir problēmas ar kapacitāti.
Vēl ukraiņu bēgļiem tiek rīkotas speciālas darba biržas un Latvijas darba devējiem ir atviegloti atsevišķi nosacījumi ukraiņu nodarbināšanā. Pagaidām aptuveni 7200 Ukrainas bēgļu Latvijā sākuši strādāt.
Lielākā daļa reģistrēto bēgļu no Ukrainas ir tieši Rīgā – 21 000.
Ukrainas atbalsta centra Rīgā vadītājs Pēteris Grūbe Latvijas Radio atzina, ka brīnās, "bet Latvijas reakcija bija ļoti laba, tā bija pietiekami veikla".
"Par atbalsta lielumu, protams, ar laiku šis tas samazinājās, tie paši izmitināšanas nosacījumi utt., bet es ceru to nemazinās vairāk, jo, ja viņi pirmajā brīdī iekrīt kaut kādā depresijā un tajā integrācijā neiegulda maksimumu, tad skaidrs, ka pēc pusgada viņi būs saguruši, samocīti un tas būs slogs pašvaldībai un arī valstij. Bet es domāju, tā mūsu reakciju bija tāda, droši vien pateicoties tām cilvēcīgajām bailēm, ka mēs varam būt nākamie. Un patiesībā tā cilvēku atsaucība, cenšanās ziedot ne tikai materiālās vērtības, bet arī savu laiku un palīdzēt, tas ir apsveicami, un tas rada arī tādu vienotības sajūtu, ka mēs varam mobilizēties, ja kādam kaut ko vajag," sprieda Grūbe.
Sabiedrības iesaiste arī bija aktīva
Sabiedrība arī ļoti ātri reaģēja, jo no pirmajām dienām cilvēki arī paši devās bēgļiem pakaļ uz Polijas robežu, tāpat daļa piedāvāja arī apmesties savos mājokļos. Bija labdarības koncerti, akcijas, sabiedrisko mediju labdarības maratons "Dod pieci" pērn bija veltīts bēgļu bērniem.
Cilvēki gada garumā ziedo naudu, apģērbu, ēdienu ukraiņu bēgļiem, sāka veidoties atbalsta kustības, un joprojām tās ir aktīvas. Arī organizācijas "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Agnese Lāce secina, ka Ukrainas civiliedzīvotāju uzņemšana Latvijā ir piemērs, kurā redzam, ka
sabiedrības iesaiste kombinācijā ar politisko gribu novedusi pie salīdzinoši veiksmīga rezultāta.
"Ir skaidrs, ka iepriekšējos gados Latvijas patvēruma politika drīzāk neeksistēja. Šajā gadījumā, uzņemot Ukrainas civiliedzīvotājus, apjoms, kādā bija nepieciešama palīdzība, bija pavisam citādāks. Tas ir pierādījies, ka mēs varam tiešām to izdarīt, ka mēs varam uzņemt bēgļus, ne tikai domājot par primāro uzņemšanu, bet arī iekļaušanos," norādīja Lāce.
"Un mēs varam sadarboties starp dažādiem līmeņiem – uzņēmēji, nevalstiskās organizācijas, valsts un pašvaldības var sēdēt pie viena galda un plānot, kādam tam atbalstam jābūt, un tas ir pozitīvais, ko no šī arī vajadzētu paņemt. Mūsu organizācija joprojām strādā ar bēgļiem arī no citām valstīm, un mēs redzam, ka attieksme joprojām ir negatīva, ir grūti atrast mājvietas, un cilvēki saskaras ar diskriminējošu un naidīgu attieksmi," pauda Lāce.
Kā rīkojāmies iepriekšējā masveida bēgļu krīzē?
Vērienīgo bēgļu krīzi Eiropa piedzīvoja 2015. gadā, kad, bēgot no pilsoņu kara Sīrijā, patvēruma meklētāji masveidā centās nokļūt Eiropas valstīs. Ceļā uz Eiropu Vidusjūrā nogrima arī daļa laivu, kurās bija šie bēgļi.
Taču lielākoties šie cilvēki nonāca Grieķijā, Itālijā un Ungārijā un, lai to slodzi pārdalītu, ieviesa kvotu sistēmu dalībvalstīs. Latvijai bija noteikts uzņemt aptuveni 530 cilvēkus divu gadu laikā, kam rezultātā valsts piekrita, bet atšķirībā no tā, cik veikli tā atbalsta politika veidojās šajā krīzē, tolaik par to bija plašas diskusijas un pretestība arī Saeimā un valdībā.
Latvijas noteiktās prioritātes tolaik bija ģimenes ar bērniem, cilvēki, kas ieguvuši kādu profesiju un zina vismaz vienu svešvalodu. Šo bēgļu uzņemšanas plāna diskusijās valdība arī lēma samazināt atbalstu no 256 eiro mēnesī par vienu personu uz 139 eiro ģimenes galvai, bet katram nākamajam ģimenes loceklim – 97 eiro mēnesī. Tas ir tas ko patvēruma meklētājiem ierasti maksā 9 mēnešus pēc tam, kad persona saņem bēgļa vai alternatīvo statusu un pamet Muceniekus. Tur savukārt parasti to lēmumu par statusu viņi gaida 3 līdz 6 mēnešus, kuros ir iespēja mācīties arī valodu, bet uzreiz strādāt šie cilvēki nevar. Darba tirgū var sākt piedalīties pēc 6 mēnešiem. Muceniekos iztikas nauda ir 3 eiro dienā.
Pirmos sīriešus Latvija uzņēma 2016. gada sākumā.
Par tolaik atšķirīgo noskaņojumu sabiedrībā liecināja ne tikai politiskās debates, bet arī tas, ka laikā, kad ieradās pirmās ģimenes, bija arī kārtējais protests pie Brīvības pieminekļa pret bēgļu uzņemšanu, kurā piedalījās ap 200 cilvēku.
Pēteris Grūbe iepriekšējā bēgļu krīzē vadīja Mucenieku centru, un viņš secināja, ka politisko un sabiedrības attieksmi, tiesa, arī integrācijas ātrumu, nosaka bēgļu izcelsmes valsts. Grūbe lēsa, ka no tās kvotas Latvijā palika daži cilvēki, pārējie devās uz Vāciju, kas bija arī viņu pamata mērķis.
"Slikti skan, bet ar visu šo ukraiņu pieplūdumu varbūt izdodas pārliecināt, ka jāievieš kaut kādas lietas arī pārējiem standarta patvēruma meklētājiem," pauda Grūbe.
"Kaut vai tas pats fakts, ka ukraiņiem, uzreiz ejot strādāt, nevajag to latviešu valodu, un viņi integrējas trīs reizes ātrāk. Parastam patvēruma meklētājam, saņemot statusu, ir jāiemācās latviešu valoda līdz kaut kādam zināmam līmenim, lai viņš vispār varētu sākt [strādāt]. Tātad, kamēr viņš mācās valodu, ne viņš, ne viņa ģimene neēdīs, jo no tā pabalsta nevar mūsdienās izdzīvot, līdz ar to mēs viņam nedodam nekādu iespēju līdz tam darbam pat nonākt," skaidroja Grūbe.
Par to, ka darba vidē cilvēki apgūst labi valodu, stāstījuši paši ukraiņi, ir cilvēki, kas jau rudenī spēja tekoši runāt latviešu valodā.
Vai attieksme ir mainījusies?
Nav jau arī tā, ka ukraiņu bēgļiem viss ir vienkārši, jo diskriminācija, meklējot mājokli, arī nereti ir liels izaicinājums šiem cilvēkiem. Bija sabiedrības piesardzīgā attieksme, un ukraiņiem negribēja izīrēt dzīvokļus.
Viss, protams, nav pilnībā rožaini, jo brīžiem dzirdam ziņas arī par naidīgu attieksmi pret Ukrainas bēgļiem, tāpat šādas konfliktsituācijas reizēm iezīmētas skolu vidē. Arī stingrāku valodas prasību jautājums nemitīgi tiek cilāts.
Protams, atvērtība pret karā cietušajiem un arī izpratne par to, ko nozīmē piedzīvot karu un reāli haosā bēgt no tā, ir dziļāka.
Pieeja ir dažādota – ir prioritārā Ukrainas atbalsta patvēruma meklētāju kārtība, likums, plāns un tad standarta patvēruma kārtība bēgļiem no citām trešajām valstīm.
