Vai tūrismam Latvijā ir «B plāns»? Globāli piemēri, kā ne/pasargāt ceļošanas nozari no pasaules likstām

ĪSUMĀ:

• Mēs katrs esam tūrists, un nozare - par spīti kritikai - ir viena no svarīgākajām pasaulē.
• "TOURISMtoB" – provizorisks plāns, lai sagaidītu neparedzamo tūrisma nozarē, mīkstinātu sekas un atkoptos pēc iespējas ātrāk.
• Latvijas tūrisma nozarei ir vajadzīgs "Plāns B", jo nozare ir jauna, jūtīga un neelastīga pret pārmaiņām.
• Citviet pasaulē vērojami gan veiksmīgi, gan pagalam neveiksmīgi krīzes menedžmenta gadījumi.
• Politiskajai augstprātībai nav vietas krīžu menedžmentā.
• Deviņas tēzes veiksmīgākai krīzes pārvarēšanai tūrismā.

Mēs katrs esam tūrists, un nozare – par spīti kritikai – ir viena no svarīgākajām pasaulē

2021. gada pavasarī rakstā par tuvojošos tūrisma apokalipsi jau biju minējis, cik sarežģīta mēdz būt dzīve pasaules tūrisma galamērķos, kas ne reizi nepadomā par dažādu, bieži nozarei letālu alternatīvu scenāriju īstenošanos pasaulē, reģionāli, nacionāli. Rakstā minēju, kā 2017. gadā,  uzsākot darbu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamentā, sāku izstrādāt "TOURISMtoB" (T2B) – krīzes menedžmenta konceptu, ko darīt, ja ar nozari notiek kas neparedzēts un pat traģisks, un kā tikt ar to galā. Šajā rakstā šo konceptu šķetināšu padziļināti.

Vismaz pēdējos 100 gadus tūrisms bieži veicinājis ekonomiskās, kulturālās, sociālās u.c. situāciju uzlabošanos pasaulē un jau izsenis bijis saistīts ar citām augošām nozarēm un industrijām. Ja runājam par laiku pirms kovidkrīzes, tad tūrisms sastādīja 10,4% no globālā kopprodukta 2019. gadā, tūrismā tieši vai netieši bija nodarbināts katrs desmitais pasaules iedzīvotājs, iepriekšējo 5 gadu laikā katra piektā jaunā darbavieta bija saistīta ar ceļošanas nozari, un tūrisms bija 3. lielākā industrija pasaulē pēc tirdzniecības un finanšu pakalpojumiem (tā ziņo WTTC jeb Pasaules tūrisma un ceļojumu padome) ^[1].

Turpretī daudziem šķiet, ka tūrisms Latvijā nodrošina vien nelielu ekonomisko devumu par spīti tam, ka teju katrs no mums reiz bijis ceļotājs – sākot ar savu pilsētu vai ciematu, beidzot ar pasaules apceļošanu.

Tāpat vēlētos atgādināt, ka nozares tiešais ieguldījums Latvijas kopproduktā 2018. gadā bija 4,3% jeb teju miljards eiro, taču netiešais ieguldījums pieauga līdz 8,3 % un teju 2 miljardiem eiro. Tāpat tūrisms nodrošināja 5,9 % no kopējā eksporta, un tūrisma industrija tieši un netieši nodarbināja 73 300 cilvēku, kas ir 8,1% no kopējā darbaspēka valstī. ^[2] Rīgas lidosta 2019. gadā apkalpoja 7,8 miljonus pasažieru, 2018. gadā Latvijā naktsmītnes izmantoja vairāk nekā 2,8 miljonu viesu. ^[3]

Tāpēc noteikti piekritīsiet, ka daudzu valstu un pat pasaules daļu tūrisma statistikas kritums varētu būt ne vien letāls gan nacionālā mēroga pašas industrijas un uzņēmumu tēlam un ilgtspējai, gan ekonomiskajai stabilitātei. Tāpēc liekas interesanti, ka tik reti valstīm vai pilsētām ir bijuši (labi) scenāriji, kā stabilizēt tūrisma un ar to saistīto ekonomisko un sociālo situāciju krīzes brīdī un pēc tam.

"TOURISMtoB" ir provizorisks plāns, lai sagaidītu neparedzamo tūrisma nozarē, mīkstinātu sekas un atkoptos pēc iespējas ātrāk

Lai arī tūrisms Latvijā tālajā 2017. gadā vēl plauka un zēla, varēja pamanīt dažādus globālus notikumus, kas saistīti ar ceļojumu nozari un kur procesi notiek diezgan haotiski un nekontrolēti. Kādā brīdī tie varētu piemeklēt arī mūs, tāpēc likās, ka varētu veidot vismaz dokumenta skices, kura mērķis būtu mīkstināt draudus nozarei vai ātrāk novērst sekas.

T2B būtu scenāriju, stratēģiju un aktivitāšu plāns, kas sāktu darboties mirklī, kad valsts tūrisma (un ne tikai) industriju satricinātu lielas vai ekstrēmas ekonomiskas, politiskas, naturālas izmaiņas vai krīze. T2B plāna scenāriji būtu paredzami dažādu nekontrolējamu vai neatliekamu situāciju gadījumā, kas īslaicīgi vai ilglaicīgi, krasi vai mēreni, bet tomēr ietekmētu tūrisma industriju valstī (minēti galvenie piemēri):

• plašs militārs konflikts;
• force majeure (vētras, plūdi, zemestrīces, vulkānu izvirdumi u.c.);
• infrastruktūras/nozares problēmas (lidostas slēgšana, ostas slēgšana, satiksmes mezglu sabrukšana u.c.);
• terorisms, cita veida krimināla bīstamība;
• klimata pārmaiņas (ziemas kūrortos ilgstoši neveidojas sniegs, ekstrēmas temperatūras un to periodi, krastu erozija u.c.);
• epidēmijas, pandēmijas, citas slimības (kas bīstamas ne vien cilvēkiem, bet arī faunai un florai);
• cilvēka tiešas nolaidības rezultātā radītas katastrofas (ugunsnelaimes, kodolavārijas, ķīmiskas noplūdes, globāla ekonomiskā krīze, u.c.).

Nosaukums simbolizēja rīcības plāna pamatmērķi un nozīmi – 1) to var tulkot no angļu valodas kā "TOURISM to BE" jeb "tūrismam būt!" neatkarīgi no situācijas, kā arī 2) nosaukums ir apzīmējums pārejai no ikdienas (droša un bieži miegaina "TOURISM" agregātstāvokļa) uz "plānu B" (kad nozare sabrūk) jeb "from regular tourism to plan B".

Dokuments sastāvētu no piecām sadaļām, kas norādītu attiecīgās institūcijas un kādas darbības tās veiktu atkarībā no pieredzētā negadījuma. Sadaļas, piemēram, varētu būt:

• valsts definēti kopējie rīcības scenāriji,
• industrijas locekļu (lidostas, naktsmītnes, utt.) individuālie rīcības scenāriji,
• pašvaldību individuālie rīcības scenāriji,
• mārketinga, komunikācijas, mediju, tēla scenāriji,
• pēcstratēģijas (kā normalizēt situāciju pēc krīzes ilgtermiņā, pat izmantojot citur notikušo pozitīva rezultāta iegūšanai).

Latvijas tūrisma nozarei ir vajadzīgs "Plāns B", jo nozare ir jauna, jutīga un neelastīga pret pārmaiņām

Daudzi pieņem, ka Latvija ir diezgan miermīlīga, terorismam neinteresanta un no dabas katastrofām pasargāta valsts, kuras teritorijā daļa no iepriekš nosauktajiem krīzes gadījumiem nav notikusi un teorētiski var nenotikt. Tomēr krīzes situācijas it sevišķi pēdējā laikā mums nāk arvien tuvāk, un, tām atgadoties citviet, sekas tāpat var būt ievērojamas (identisks Černobiļas atomkatastrofas scenārijs, Ejafjatlajokulla izvirdums, notikumi pie/pārrobežā u.tml.).

Latvijā tūrisma procesi, tieši pretēji, ir ļoti jutīgi pret dažādām izmaiņām.

Nozarei bieži manāmas grūtības būt elastīgai, tikmēr sabiedrība valstī joprojām nobriest un Latvijas tēls globāli vēl nav nostabilizējies kā primārs galamērķis neatkarīgi no notiekošā.

To it sevišķi var just, novērojot ienākošo tūristu skaitu atkarībā no sezonalitātes (primārajiem galamērķiem sezonālā atšķirība nav tik izteikta, tikmēr apkalpoto personu rādītāji Latvijā gada aukstajos mēnešos mēdz būt vairāk nekā divreiz mazāki ^[4]). Visbeidzot, Latvija šobrīd ir daļa no Eiropas Savienības, globālām tirdzniecības organizācijām un citos veidos iesaistījusies pasaules kārtības veidošanā; no vienas puses, tas mūs padara vienlīdzīgus pārējo vidū, no otras puses – tādas likstas kā globāla pandēmija mūs nekad vairs neapies ar līkumu.

Uz jutīgumu norādījušas arī Latvijas tūrisma attīstības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam ^[5], izceļot vairākus sasniedzamos kritērijus, kas jārisina, bet ko krīzes situācijas var, tieši pretēji, negatīvi ietekmēt pāris mirkļos:

• vēl vairāk palielinās sezonālais disbalanss,
• sarūk vairākdienu ārzemju ceļotāju skaits,
• krasi samazinās naktsmītņu noslogojums ne tikai nesezonā,
• samazinās ceļotāju tēriņi (vai tie ir tuvu nullei).

Tāpat daudzi no pieminēto situāciju un krīžu veidiem ir cieši saistīti ar vienu no lielākajām Latvijas tūrisma bagātībām – dabu (dabas resursus lielā mērā izmanto arī vietējie iedzīvotāji, tātad arī iekšzemes tūristi) un ūdensgalvu Rīgu, ap kuru dzīvo vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju. Arī tas norāda uz akūtu nepieciešamību izstrādāt scenārijus, ja rodas neatliekamas situācijas, kas to var negatīvi un ilgtermiņā ietekmēt.

Citviet pasaulē – gan veiksmīgi, gan pagalam neveiksmīgi krīzes menedžmenta gadījumi

Mana T2B koncepta sagatavošanas pamatā bija vairāku desmitu pasaules kataklizmu gadījumu izpēte, to ietekme uz industriju, iespējamie risinājumi un secinājumi, vai tie tika veiksmīgi vai neveiksmīgi ieviesti. Protams, bieži varam novērot, ka liela daļa galamērķu dažādu kataklizmu dēļ kļūst pievilcīgāki nekā pirms krīzēm un iegūst pat jaunas biznesa formas (piemēram, "melnais tūrisms", tiek iegūta "bezmaksas" atpazīstamība medijos, piemēram, Islande pēc vulkāna izvirduma kļuva par vienu no zināmākajiem galamērķiem vismaz Rietumu pasaulē utml.).

Taču svarīgi, lai pati atkopšanās un augšupeja notiek pēc iespējas ātrāk, ilgtspējīgāk un optimālāk izmaksu ziņā gan valstij, gan uzņēmējam, gan sabiedrībai.

Šeit krīzes menedžmenta (rīcības) plāns viennozīmīgi ir nepieciešams.

Rakstā vēlējos ar jums padalīties dažos spilgtākajos piemēros – 1) cik ļoti tūrisma krīze var būt traumējoša, 2) cik slikts var būt iznākums stratēģijas trūkumam, un 3) noderīgie krīzes risinājumu piemēri. Tā kā pandēmija joprojām nav beigusies, nolēmu neminēt un neanalizēt pēdējo 2 gadu notikumus un izcelt 10 citus:

Eijafjatlajokulla izvirdums Islandē (2010. gads)

Lai arī izvirdumi bija relatīvi mazi, to izmeši pilnībā paralizēja Eiropas gaisa satiksmi uz nedēļu aprīlī, kamēr reģionālie pārtraukumi turpināja būt spēkā vēl vairāk nekā mēnesi. Rezultātā izvirdums radīja lielāko gaisa satiksmes paralīzi kopš Otrā pasaules kara, ietekmējot ap 10 000 000 ceļotāju, un, atsaucoties uz statistiku, vēl gadu pēc izvirduma lidojumu skaits nebija normalizējies. ^[6]

Iznākums: Islande uzsāka vizuāli iespaidīgu reklāmas kampaņu, izceļot gan vizuāli skaistās izvirduma sekas, gan izmantojot citus dabas varenības simbolus – geizerus, karstos avotus utt., saglabājot "bīstamības" vilinājumu un izceļot to, ka nav mežonīgākas, bet skaistākas dabas kā Islandē (kampaņa "Inspired by Iceland"; arī vulkāna izvirduma dokumentācijas grandiozitāte kalpoja kā liels vilinājums). Tikmēr valstī ir stingri reglamentēta civilās aizsardzības stratēģija, ko mēģina attīstīt arī tūristu virzienā, izmantojot mobilo saziņu (īsziņas), sociālos medijus, taču ieceļotāju pieauguma dēļ tas saglabā grūtības. Arvien vairāk cilvēku nonāk bezizejas situācijās savas vainas dēļ, tas ietekmē valsts budžetu, taču biežās glābšanas misijas vēl aizvien ir bezmaksas, jo var rasties pretreakcija – maksas "pakalpojums" atturētu cilvēkus no vēlmes lūgt palīdzību, kas bieži varētu beigties letāli. ^[7]

Fukušimas atomelektrostacijas avārija Japānā (2011. gads)

Cunami un zemestrīces summa bija iemesls Fukušimas atomelektrostacijas avārijai, kas līdzinājās Černobiļai 1986. gadā. Lai arī nav tiešu datu par nāves gadījumiem, kas saistīti ar radiācijas izplatīšanos, avārija radīja negatīvu rezonansi pasaules medijos, kas lielā mērā ietekmēja tūristu skaitu – pirms katastrofas tie bija 8,6 miljoni cilvēku gadā, taču uzreiz pēc katastrofas 6,2 miljoni ^[8].

Iznākums: Lielākā cietēja bija lielpilsēta Kioto, kas uzsāka lielu naudas ieguldījumu iepludināšanu nozarē (piemēram, reģions un pilsēta piemaksāja līdz pat 800 eiro gidam par vienu 20 cilvēku grupu, kampaņā kopumā izlietojot 150 000 eiro ^[9]). Japānas valdība konstanti komunicēja ar pasaules medijiem, ziņojot, ka valsts ir droša, izņemot niecīgu teritoriju ap Fukušimu. Tika uzsākta īpaša "Fukushima Destination Campaign" akcija, kas aicināja tūristus doties uz reģionu ar vilcienu par zemākām cenām. Līdz ar to strauji sāka pieaugt "dark tourism" cienītāju skaits, kas vēlējās apmeklēt vairākas tuvu avārijai esošās spoku pilsētas. Tūristu skaits Japānā normalizējās divus gadus pēc avārijas, taču 2016. gadā jau sasniedza rekordlielu pieaugumu – 24 miljoni vizīšu.

Azūra loga sabrukšana, Malta (2017. gads)

Līdz 8. martam Maltā, Gozo salā esošais, UNESCO sarakstā iekļautais Azūra logs jeb dabiski veidojusies kaļķakmens arka tika saukta par "nirēju paradīzi". Tas bija Maltas "Eifeļa tornis" jeb viens no valsts visapmeklētākajiem objektiem. Dabas objekts paspēja parādīties neskaitāmās reklāmās (piemēram, "Hugo Boss") un filmās, seriālos (piemēram, "Game of Thrones"), un gada laikā to apmeklēja aptuveni 80% no 1,2 miljoniem Gozo salas viesu ^[10]. Taču pēc arkas sabrukšanas vētras laikā visa Dvejra līča infrastruktūra apstājās (ēdināšana, laivu izbraucienu un niršanas bizness u.c.), turpinot vilināt tūristus uz vietu, kur nekas vairs nenotiek, kas rezultējās ar simtiem negatīvu komentāru "TripAdvisor" vietnē, iesakot citiem turp vairs nedoties ("infrastruktūra ir mirusi, vēl joprojām tiek pārdoti pārcenoti dzērieni un saldējums, joprojām uz vietu dodas tūristu autobusi")^[11], tādējādi tika nomelnota arī visas salas labā slava.

Iznākums: Tikai dienu pēc arkas sabrukšanas valdība izsludināja "starptautisku iniciatīvu", kā risināt problēmu. Tika izteikti vairāki scenāriji, daži no tiem pat nedaudz izmisīgi:

• atstāt visu tā, kā tas šobrīd ir,
• savākt atlūzas un tās izstādīt,
• izveidot "interpretācijas" centru,
• izstrādāt paplašinātās realitātes versiju objektam,
• teritorijā izstādīt māksliniecisku instalāciju,
• uzcelt arkas mākslīgu kopiju,
• citas idejas. ^[12]

Ironiski, ka pieteicās tikai viens vietējais uzņēmējs, kas vēlējās aizsargājamajā zonā uzbūvēt kārtējo viesnīcu ar skatu platformu, muzeju ("interpretācijas centru") un citas nesaistītas aktivitātes. No piedāvājuma valdība atteicās tikai 2018. gada vidū. Gada beigās kāds krievu arhitekts piedāvāja uzprojektēt tērauda konstrukciju Azūra loga vidū, kas it kā stāstot par dabas objektu, bet pārsvarā koncentrējas uz citu vēsturisko ekspozīciju; ideja tika gan pieņemta, gan kritizēta, jo galu galā tā izjauktu Azūra loga dabiskos pamatus un dabas bagātību. Maltā ir daudz dabas pieminekļu, kas tiek aizsargāti tikai uz papīra, un jau pirms sabrukušā Azūra loga aktīvisti sapratuši, ka rīcības plāni konservācijai un antropogēnās slodzes regulēšanai ir nepieciešami daudz vairāk nekā jebkad. ^[13]

Čehija un plūdi

Pēdējo desmitgažu laikā Čehija un bieži arī Prāga regulāri smagi cieš no plūdiem un to izraisītajām sekām. Tās nav saistītas tikai ar pārplūdušām platībām, bet arī, piemēram, atceltiem lidojumiem miglas dēļ. 2013. gadā vairāki hoteļi Prāgā ziņoja pat par 40 % rezervāciju atcelšanu. Metro, kas ir pilsētas vitālākais tūristu pārvietošanās līdzeklis, tiek regulāri un ilgi slēgts ^[14]. Visbeidzot, plūdu laikā nepieejama ir liela daļa tūristu visiemīļotāko vietu pilsētā – Kārļa tilts, Ebreju kvartāls, Mala Strana, zoodārzs (2002. gadā tas zaudēja 135 dzīvniekus, ieskaitot ziloni, nīlzirgus, gorillu, pat jūras lauvu) u.c.

Prāgas atjaunošana pēc 2002. gada plūdiem, pēc mēra aprēķiniem, izmaksāja ap miljardu eiro, un vairāk nekā 200 miljonus eiro paģērēja metro sistēmas atjaunošana. 60% no galvaspilsētas ekonomikas radīja tūrisma industrija; pēc plūdiem, kas risinājās tieši karstākajā sezonā, cilvēki atgriezās diezgan ātri, tomēr medijos radītais tēls dziļi iespiedās cilvēku apziņā – no 8 miljoniem pavadītu nakšu skaitlis samazinājās uz 6 miljoniem.^[15] Tikmēr 2002. gadā iebraucēju skaits bija nokrities par 500 000 no trīs miljoniem gadu iepriekš (tūristu skaits tekošajā gadā pēc plūdiem samazinājās par 60 %), un tikai 2004. gadā kopskaits atkal bija pieaudzis^[16].

Iznākums: Daudzas tūrisma mazpilsētas, piemēram, Cesky Krumlov, oficiāli atzina, ka tieši tūrisms ir viņu vienīgā cerība atkopties pēc 2002. gada plūdiem. To laikā notika cieša sadarbība ar medijiem, tiem lūdzot un ziņojot, ka vairums kultūras vietu un notikumu ir atvērtas vai notiks par spīti plūdiem.^[17] Čehijā jau ierasta tradīcija ir "plūdu tūristu" ierašanās, kam šāda dabas katastrofa, izrādās, ir ārkārtīgi liels vilinājums, kas pēdējā laikā tiek arī veicināts^[18]. Tikmēr plūdu tuvošanās gadījumā cilvēkiem tiek izdalītas skrejlapas ar informāciju, kā sagatavoties evakuācijai, kamēr vietējās pašvaldības sazinās ar ceļojumu aģentūrām, lai noskaidrotu aktuālāko situāciju un būtu lietas kursā par tūristu drošību. Pēc 2002. gada plūdiem cilvēki izrādīja vēlmi atjaunot zoodārzu un saziedoja ceturto daļu jeb 2,5 miljonus eiro.

Viļņas lidostas slēgšana (2017. gads)

Jūlija vidū tika ziņots, ka Viļnas lidosta, kas ir lielākā un centrālā (vēl pie tam galvaspilsētas) lidosta Lietuvā, tiks slēgta uz vairāk nekā mēnesi tieši karstākās sezonas laikā, lai nomainītu skrejceļu segumu, turklāt darbi tiks turpināti arī vēlāk, lai nomainītu atlikušos 20%. Rezultātā aptuveni 3100 reisu un vismaz 300 000 pasažieru tiks pārcelti uz Kauņas lidostu (nav lieki pieminēt, ka Kauņā ierastā lidojumu kapacitāte šajā laikā ir vien 460 reisi un 75 000 cilvēku).^[19]

Iznākums: Neilgi pirms oficiālās lidostas slēgšanas #GoVilnius publicēja video, kas centās izcelt to, ka Viļņa varētu būt ļoti patīkams alternatīvais galamērķis, jo pilsētā nebūs ierastās tūristu burzmas, ironiski salīdzot pilsētu ar Rīgu, kur fiziski čum un mudž no cilvēkiem. Video bija saistīts ar akciju "Too many tourists spoiling your photos? #GOVILNIUS!", sižetā lietuviešu aktīvisti pozēja dažādās Rīgas vietās ar plakātiem, aicinot apmeklēt pilsētu, kur līdz ar lidostas slēgšanu samazinātos naktsmītņu cenas un tādējādi palikšana būtu pievilcīgāka kaimiņvalstu tūristiem^[20].

Tomēr praktiski video bija radīts ļoti neprofesionāli, maniere pat nedaudz jēla, redzams, ka pilsētai īsti nekādas nopietnas rezerves stratēģijas nav bijis, un, visticamāk, video rezultāts radīja tikai papildu izmaksas pilsētai (divas dienas pēc ažiotāžas video skatījumu skaits "YouTube" kanālā bija vien 420, pēc četriem gadiem vien 4,5 tūkstoši). ^[21] Finālā, kamēr Latvijā primāro valstu (Vācija, Krievija, Baltija, Skandināvija) statistika 2017. gadā pieauga no 2,7 līdz 87,4%, Lietuvā tā kāpa vien par 0,3 līdz 18,5%.

Viesuļvētra "Irma" Karību salās (2017. gads)^[22]

Pēc trīs dienu aktīvas darbības viesuļvētra "Irma" atstāja Austrumkarību salas neapskaužamā situācijā. 13 teritorijas, kur galvenais iztikas avots ir tūrisms (kopumā tiek nodarbināti vairāk nekā 2 miljoni cilvēku), tika teju noslaucītas no zemes virsas. Pēc katastrofas, piedzīvojot ēdiena un ūdens trūkumu (vētra rezultējās "tikai" ar 50 mirušajiem), teritoriju ekonomiskā atgūšanās bija apdraudēta, jo apstājās hoteļu, bāru, restorānu, niršanas skolu un citu tūrisma aktivitāšu darbība. Kopumā tika plānots izlietot vismaz 11 miljardus eiro atjaunošanas darbiem, summā iekļautas izmaksas arī par salām, kur zaudējumi ir daudz lielāki nekā to iekšzemes kopprodukts. Situācija bija kritiska, jo "Irma" bija pirmā 5. kategorijas viesuļvētra, un, saistībā ar klimata pārmaiņām, ko īsti nerisināja Karību kopienas Klimata pārmaiņu centrs (CCCCC), situācija tikai pasliktinājās.

Iznākums: Karību salās tika konstatēti vismaz trīs šķēršļi, kas liedz veiksmīgi pārdzīvot dabas katastrofas:

1) Laikapstākļi mainās pārāk ātri, ātrāk, nekā zinātnieki vai likumdevēji gaidījuši. 2012. gadā Santalučijas valdība izstrādāja "klimatdrošu" patvēruma modeli ar īpašu jumtu, triecienizturīgiem logiem un rezerves ģeneratoru, kas izturētu 3. kategorijas viesuļvētru. "Irma" to būtu iznīcinājusi.

2) Otrs šķērslis bija īstermiņa domāšana, kas veicināja ātru ekonomisko attīstību, bet noliedza klimata pārmaiņu plānošanu. Piemēram, Sanmārtina salas iedzīvotāju skaits pēdējo trīsdesmit gadu laikā pieauga par vairāk nekā četrām reizēm uz mazturīgo imigrantu – tūrisma darba roku – rēķina, kas mitinājās nojumēs, būvētās bez jebkādiem būvniecības noteikumiem. Plānošanas, drošības un likumdošanas neesamība pakļāva lielāko daļu iedzīvotāju nevajadzīgām briesmām.

3) Līdzekļu trūkums. Lai arī lielākā daļa Karību salu nebūt nav trūcīgas, lielākajai daļai ir augsts kredītu slogs un daudzi piedzīvojuši zemkopības produktu cenu kritumu. Mazās salu populācijas nozīmē, ka infrastruktūras celšana un attīstīšana ir ļoti dārga, it sevišķi, ja "Irma" noslaucījusi teju visu no tās. Rezultātā pilnīgi risinājumi netika rasti, jo – nauda ieplūda, taču netika pielietota, lai īstenotu ilgtspējīgu politiku un sagatavotu salas nākotnes katastrofām.

H1N1 gripas vīruss (2009. gads)

2009. gadā H1N1 gripas vīruss rezultējās ar 5 miljardus dolāru lieliem zaudējumiem Meksikas tūrisma industrijā, kurā strādā vairāk nekā 2 miljoni iedzīvotāju. Viesnīcu rezervāciju skaits kritās par 50–70 %. Situāciju pasliktināja masu slaktiņi un ielu grupējumu asiņainās izrēķināšanās no 2010. līdz 2012. gadam. Tūrisms normalizējās un pieauga tikai pēc sešiem gadiem, 2014. gadā.

Iznākums: Kamēr Pasaules Veselības organizācija vēl vilcinājās ar pandēmijas atcelšanu, "AM Resorts" viesnīcu ķēde izziņoja "flu-free" garantiju 10 no 11 viesnīcām, paziņojot, ka tās izsniegs viesim trīs bezmaksas atvaļinājumus, ja tas saslims ar gripu kādā no viņu iestādēm. Viesnīcas strauji pazemināja cenas, pat līdz 50–70 %.^[23] Tikmēr valsts uzsāka vairāk nekā 40 milonu eiro kampaņu, rāmā veidā video materiālos izceļot pludmaļu neatkārtojamību, acteku piramīdas, koncentrējot spēku uz ASV tirgu. Taču daudzi uzskata, ka pie atlabšanas vainojams prezidents Enrike Penja Nieto, kas, atšķirībā no iepriekšējās valsts galvas (kas veicināja narkotiku karu seku parādīšanos pirmajās lappusēs) spieda uz pozitīvajiem punktiem, veicinot tēla izmainīšanos. (Mediju novērotāji ziņoja, ka "organizētā noziedzība" un "narkotiku kontrabanda", un līdzīgi meklējumi internetā kritās par 50 %, tāpat arī saturs, kas atbilst atslēgvārdiem).^[24]

Briseles terorakts (2016. gads)

Pēc 2016. gada Briseles terorakta "Euromonitor" vēstīja, ka rezervēto naktsmītņu skaits nokritīsies vien par 10–20 % jaunu terorisma draudu dēļ, kas vispār tiek vērtēts kā apmierinošs rādītājs (jo nav paredzēts ilgstoši) un ka Eiropa pierādījusi, ka pēc terora aktiem galamērķi atkopjas daudz ātrāk nekā pēc dabas izraisītām katastrofām (šķiet, ka cilvēkiem ir diezgan īsa atmiņa attiecībā uz šīm situācijām). Tiesa, Parīze pēc 2015. gada novembra terorakta acumirklī piedzīvoja 27 % kritumu lidojumu rezervācijām, kamēr hoteļu ieņēmumi decembrī bija -40%. Travelsupermarket.com norādīja, ka Lieldienu lidojumu meklēšana uz Parīzi nokritusies uz pusi. WTTC ziņoja, ka situācija normalizēsies 3–6 mēnešu laikā (vidējā atgūšanās pasaulē pēc teroraktiem tiek vērtēta kā 13 mēneši, taču politiskie nemieri mēdz ietekmēt tūrismu līdz pat 27 mēnešiem; tiesa, ir arī izņēmumi, piemēram, pēc 11. septembra teroraktiem ASV rādītāji atgriezās normas robežās tikai pēc sešiem gadiem). ^[25]

Arābu pavasaris Ēģiptē

Arābu pavasaris Ēģiptē un nesaskaņas pirms un pēc prezidenta Mubaraka vadības 2011. gadā izraisīja tūristu skaita kritumu no 14 uz 10,2 miljoniem, bet 2013. gadā prezidenta Morsi gāšana samazināja to skaitu līdz 9,5 miljoniem. Konflikti un terorakti nemazinājās, 2015. gadā virs Sīnaja pussalas terorakta rezultātā avarēja Krievijas lidmašīna ar 224 mirušajiem, 2017. gadā divās baznīcās terorakti rezultējās ar 44 mirušajiem un 120 ievainotajiem. Rezultātā 2016. gadā Ēģipti sasniedza vien 5,3 miljoni tūristu, radot zaudējumus 3,6 miljardu apmērā gada laikā. Tūrisms valstī ir starp čtrām nozīmīgākajām industrijām, kas nodarbina 1,6 miljonus cilvēku.

Iznākums: WTTC ziņoja, ka tūrisms Ēģiptē varētu atgriezties sākotnējā līmenī desmit gadu laikā. Tobrīd valsts plāns paredzētu ieguldīt 63 miljonus eiro trīs gadu laikā, kuros ietilptu mārketings, zemāki lidostu nodokļi, servisu ceļi uz reģionālajām lidostām, taču teorētiski cerīgais plāns tika izstrādāts pirms 2017. gada pavasara teroraktiem baznīcās ^[26] un tas nebūt neparedzēja pandēmiju.

Savvaļas ugunsgrēks Viktorijas štatā Austrālijā (2009. gads)

Pēc 2009. gada savvaļas ugunsgrēka Viktorijas štatā Austrālijā (visapdzīvotākais valsts reģions ar populāru galamērķi Melburnu), kurā cieta tikai 5–6 % no teritorijas, pašiem austrāļiem vien likās, ka 90–95 % no štata ir "no-go" zona (kas ietekmēja arī vietējo ceļojumu skaitu, ko austrāļi ikdienā dara ļoti aktīvi). Mediju dēļ ārvalstu iedzīvotājiem likās, ka ugunsgrēks plosās visā valsts teritorijā. ^[27] Lai arī tūristu skaits daudz nemainījās, Viktorijas štatā vairākas organizācijas sūdzējās pat par 30 % kritumu biznesā.

Iznākums: Vairāki akadēmiskie spēki izstrādāja soļus, kurus veikt, lai krīzes situācija atstātu pēc iespējas mazāk seku (Gabby Walters, Judith Mair, Brent Ritchie)^[28].

• Mediju menedžments, lai sasniegtu balansētas reportāžas, kontrolēt, lai žurnālisti ir specifiski tikai par konkrēto skarto rajonu un saturs noklāj arī pozitīvos aspektus, nevis tikai atspoguļot traģēdiju un zaudējumus. Medijiem pat var tikt dota iespēja iegūt formālu vietu tūrisma padomē. Visbeidzot, jānotiek iesaistīto pušu apmācībai, kā komunicēt ar medijiem.
• Sociālo tīklu izmantošana, lai izpētītu sabiedrības viedokli un trendus un lai promotētu sevi pozitīvā gaismā, piemēram, paust ko pilnīgi pretēju tam negatīvajam, ko stāsta ziņās. Lai iedrošinātu tūristus publicēt materiālu, ka viss ir labi, ka ar viņiem viss kārtībā.
• Publicēt oficiālu svaigāko informāciju par drošību un apskates objektu, naktsmītņu, restorānu un citu vietu statusu, lai cīnītos ar mediju "sensacionālo" dabu. Svarīgi informēt tūristus par neskartajām vietām, ko tie var apmeklēt kā alternatīvas, ja tas netraucē ceļojumu plāniem.
• Dažādot savu galamērķi. Krīzes laikā koncentrēties uz unikālo, kas galamērķi padara īpašāku par citiem (ne luksusa viesnīcām, ko var atrast citur).
• "Nē" atlaižu politikai. Pētījumi ir norādījuši, ka tūristu vēlme doties uz krīzes reģioniem nemainās, ja tiek samazinātas cenas. Cenu samazināšana var devalvēt galamērķa vērtību, un vēlāk cenas ir vēl grūtāk pacelt normālā līmenī. Šāda stratēģija piesaista arī šaubīgus viesus – tie, kas kur dodas cenas dēļ, izrādās ir bez ilgtermiņa lojalitātes.
• Neatver durvis uzņēmējdarbībai pārāk ātri. Ir svarīgi uzsākt vietas ekonomiskā klimata sildīšanu tikai tad, kad vieta ir gatava un ar vēlmi uzņemt viesus. Ja tas notiek par ātru, pirms sakārtošana ir vēl procesā, tas var radīt neuzticību. Mārketinga ieguldījumam vajadzētu nākt no tiem operatoriem, kas atrodas drošajās zonās, mēģinot sasniegt jau esošo klientu bāzi un pēc iespējas tiešāk. Galu galā, iepriekšējie apmeklētāji, visticamāk, ir tieši tie, kas ir gatavi atgriezties pēc krīzes.
• Vispārēja gatavība. Lai arī nevienam negribas domāt par dažādām katastrofām, ir jābūt gatavam krīzes plānam. Tajā var tikt iekļauta individuāla palīdzība operatoriem, kā veikt ar rezervācijām saistītās operācijas, kādi ir evakuāciju plāni, un kā bizness spētu izdzīvot bez ienākumiem, kas saistīti ar tūrismu. Jāsagatavo mārketinga ziņojumi, kas tiek publicēti līdz ar krīzes iestāšanos, jāizstrādā reprezentatīvo personu un efektīva mediju menedžmenta stratēģijas.
• Mācīties no pagātnes. Svarīgi atskatīties uz iepriekš pieredzēto, lai noskaidrotu, kāda rīcība ir bijusi veiksmīga, palīdzot citām vietām attapties. Slavenību iedrošinājums noteikti palīdz, tāpat pierādās, ka festivāli un pasākumi ir visvērtīgākie gadu līdz divus pēc krīzes.

Politiskajai augstprātībai nav vietas krīžu menedžmentā

Ko no šī visa un vēl vairāk mācīties Latvijai? Pirmkārt, neuzskatīt sevi par neievainojamiem. Atminos pēdējo ārkārtas stāvokli valstī, kad 2017. gada augustā divās dienās Rēzeknes un Kārsavas novados nolija trīs mēnešu norma. Atsevišķu plūdu skarto novadu vadība plānoja lūgt valdību to izsludināt saistībā ar radušos krīzes situāciju lauksaimniecībā.^[29] Turpretī uzreiz pēc krīzes toreizējais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards komentēja, ka "ārkārtējā situācija ir tāda, ja tiek ieviestas speciālas normas, ka tiek atcelti likumdošanas pamati un var tikt ietekmētas privātpersonas un juridiskās personas, var tikt pieņemti lēmumi pret šo personu gribu, piemēram, piespiedu evakuācijas. Tas ir tāds galējs līdzeklis. Šobrīd mūsu rīcībā un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam nav informācijas, ka būtu jāpieņem šādi ārkārtas mēri.^[30]"

Četras dienas vēlāk, 29. augusta sēdē, valdība tomēr apstiprināja rīkojuma projektu "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu", jo situācija vismaz lauksaimniecības nozarē bija ļoti saspīlēta.

Būtu tikai normāli, ja ministrijas līmenī jau sākotnēji tiktu ziņots – "mēs uzmanīgi sekojam notikumiem, uz vietas strādā mūsu analītiķi, esam gatavībā veikt nepieciešamās aktivitātes," taču šāda komunikācijas nesekoja, tieši otrādi, viss tika novilcināts.

Negatīvo efektu juta arī tūrisms – plūdu dēļ tika pārcelts Stipro skrējiens Ciblā, arī vairāki velobraucieni, tika slēgti 13 vietējās un reģionālās nozīmes ceļi. Vismaz "Kārsavas rumba" jeb kāds izskalota ceļa posms, kurš līdzinās Ventas rumbai Kurzemē, uz īsu brīdi pavīdēja sociālajos tīklos kā "apskates objekts" un tika pozicionēts ar satīru, nevis negatīvā gaismā.

Turpretī uzreiz pēc blamāžas Viļnas lidlaukā, kad sāku strādāt pie "TOURISMtoB" koncepta, par to ieminējos Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietniekam tautsaimniecības (tobrīd arī attīstības, uzņēmējdarbības konkurētspējas un inovāciju) jautājumos Raimondam Lapiņam (tobrīd Aleksejenko). Teju uzreiz pēc tam viņam koncepts vairs nelikās saistošs, arī uz epastiem ar tā pirmajām versijām viņš neatbildēja. Varbūt vairāk nekā 8% lielais tūrisma netiešais ieguldījums valsts kopprodukta veidošanā joprojām nelikās pārliecinošs, varbūt visas līknes un grafiki gāja tikai uz augšu un jūra bija līdz ceļiem. Un tad 2019. gada beigās pirmoreiz ziņās pavīdēja Covid-19, un mēs jau zinām, ka nekas nav bijis kā agrāk.

Reizēm ir noderīgi uzklausīt arī citus nozares profesionāļus, dažādi viedokļi dod mums iespēju pielāgoties dažādām situācijām.

9 tēzes veiksmīgākai krīzes pārvarēšanai tūrismā

Lai arī sākotnējā daļa raksta bija vairāk filozofiska un retrospektīva un tajā tika izceltas problēmas, uzskatu, ka tā nobeigumam ir jābūt pragmatiskam un optimistiskam. Galu galā runa ir par reālu valsts un reģionālās nozīmes krīzes menedžmenta plāna ieviešanu tūrismā, kur filozofēšanai bieži nav laika. Tāpēc vēlos nobeigt rakstu ar fināla tēzēm, kuras, izfiltrētas no gadījumiem, ko esmu pētījis, varētu kalpot kā pirmie soļi, lai Latvija sagatavotos nākamajai tūrisma krīzei:

1. Politiskajai augstprātībai, ignorancei un ticībai par neievainojamību vai viszinību valsts pārvaldē nav vietas. Valdībai un atbildīgajai ministrijai jāizrāda iniciatīva, jāuzklausa, jāiedziļinās jau no pirmās dienas vai pat krīzes priekšvakarā. Valstī jāpieņem, ka nekas nav mūžīgs, un pandēmijas, klimata pārmaiņas, globālas ekonomiskas krīzes to tikai apstiprina.
2. Daudzviet tieši tūrisms ir viens no vitāli svarīgākajiem rīkiem, kā palīdzēt atkopties ekonomikai un sabiedrībai. Tā veicināšana un atbalstīšana bieži palīdz izkļūt no krīzēm, tāpēc tās ilgtspējai jāpievērš pastiprināta uzmanība.
3. Nevajag baidīties no notikušā ažiotāžas, to nevajag slēpt, tieši otrādi, to vajag skaidrot. Paralēli nevajag zaudēt pozitīvo garu, mediju vidē un komunikācijā, it sevišķi masu medijos izcelt tikai labo, panākumus, izdošanos, atkopšanos, vērtīgo, sekot līdz mediju rezonansei un to izmantot pozitīvi. Svarīgi – nepazaudēt arī humora izjūtu.
4. Valstī ir vajadzīgs stingri reglamentēts krīzes menedžmenta plāns, jābūt tīrai komunikācijai par to, kas jādara tūrisma nozarei krīzes apstākļos, jābūt plānveida aktivitātēm, kā jāpalīdz nozarei, ar to obligāti jāsarunājas, tā jāinformē par katrām iespējamajām briesmām laikus, jābrīdina par tuvojošamies pārmaiņām, jānodrošina zināšanas gan individuāli, gan uzņēmumiem, kā uz to reaģēt.
5. Palīdzības sniegšanai (gan finansiālai, gan medicīniskai) krīzes brīžos un laiku pēc tam jābūt bez maksas. Tikai tā var nodrošināt, ka cilvēki vai uzņēmumi lūdz palīdzību, nepadodas ēnu ekonomikai, nenodara sev pāri, lai nebūtu jāmaksā. Lai arī kāda kritizēti, salīdzinoši dāsnie dīkstāves pabalsti Latvijā pandēmijas laikā ir viens no labajiem piemēriem visā pasaulē, kā "stutēt" nozari.
6. Ilgtermiņā jādomā, kā negatīvās sekas vai vājās puses pārvērst izdevībās, jaunos pakalpojumos vai produktos, kas pievilinātu jaunu auditoriju un kalpotu kā atgūšanās spilvens. Šeit atkal var noderēt humora izjūta, asprātība, veselīga paškritika.
7. Pēc krīzes nozarē jābūt uzmanīgiem ar cenu dempingu un tas jāizvērtē individuāli. Bieži ir daudz grūtāk atjaunot cenas sākotnējo vērtību, ja tā ir bijusi pārāk zema; tā spēj pievilināt klientus īstermiņā, bet ilgtermiņā spēj atbaidīt, ja, lai izdzīvotu, cenas jāpalielina pārāk ātri.
8. Lielākā kļūda ir aizmirst vai ignorēt vietējo ceļotāju. Visbiežāk vietējie ir tie, kas spēj nodrošināt klientu plūsmu un naudas apmaiņu, kad robežas vai transporta servisi ir slēgti.
9. Jau laikus jāparedz (vismaz teorētiski) piedāvājuma dažādošana un alternatīvas gadījumos, kad apmeklētākie galamērķi, pirktākie produkti vai populārākie pakalpojumi nav pieejami. Piemēram, brošūras ar "TOP 20 vietām, ko jāapmeklē Rīgā" pandēmijas laikā pierādīja savu trauslo dabu – teju viss topā minētais bija vecpilsētā, kas bija gandrīz kā izslaucīta, kamēr, pēc novērojumiem spriežot, cilvēki labprātāk apmeklēja Tērbatas vasaras ielu vai Tallinas radošo kvartālu, nevis Vecrīgu.

[4] https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/transports-turisms/turisms/meklet-tema/427-turisms-latvija-2020