Kādēļ Mārupes novada pašvaldība nerīkojās, lai paglābtu vietējo dižozolu no bojāejas? Un vai bezkaunīgais noziegums liks politiķiem mainīt likumus, lai aizsargātu dabas vērtības?
ĪSUMĀ:
- Latvijas Radio uzrunātie mārupieši sarūgtināti par dižozola nozāģēšanu.
- Vēl pirms nozāģēšanas iedzīvotāji cēla trauksmi DAP.
- Pēc inspektora vizītes DAP vērsās Mārupes būvvaldē, kas atteicās apturēt būvdarbus.
- Prokuratūra atklāja pārkāpumu un pieprasīja Mārupes būvvaldei atcelt nelikumīgi izsniegto būvatļauju.
- Būvvalde nereaģēja, tāpēc prokurors vērsās tiesā, prasot atcelt būvatļauju un apturēt darbus.
- Tomēr dome vēlāk lēma atjaunot būvatļauju.
- Koka nozāģēšana būvniekam nesot tikai zaudējumus; pieļauj maksātnespēju.
- Likums paredz kriminālatbildību un kaitējuma atmaksu par dižozola nociršanu; sods varētu būt 27 000 eiro.
- DAP pārstāvis to uzskata par nepietiekamu, būtu jāaizliedz būvēt 10, 15 vai 20 gadus.
- Par Mārupes dižozola bojāšanu un nozāģēšanu Administratīvajā tiesā šobrīd ir divas civillietas, kurās vērtē, vai būvatļauja ir likumīga.
- Mārupietis jurists cer panākt šādas izmaiņas regulējumā; VARAM konkrētas ieceres vēl nav apspriestas.
- Šajā lietā Administratīvajā tiesā šobrīd ir divas civillietas; arī ierosinātas divas krimināllietas.
Šā gada 25. oktobris Mārupē Valsts ģimnāzijas apkaimē bija ierasta darbadiena. Skolas klasēs mācījās bērni, turpat dažus kvartālus atstatu celtnieki būvēja daudzdzīvokļu mājas, bet Kantora iela kā vienmēr bija skaļa autobusu un kravas mašīnu dēļ. Ierastie trokšņi bija arī iemesls, kāpēc neviens nedzirdēja, ka pie pamestas divstāvu daudzdzīvokļu mājas jaunceltnes turpat Kantora ielas malā kāds zāģē ozolu.
Dižkoka iznīcināšana satrauca ne tikai mārupiešus. Notikums tā bezkaunības un visatļautības dēļ nokļuva lielāko mediju uzmanības lokā. Šī nozieguma priekšvēsture, pašvaldības un būvnieka rīcība bija kā spļāviens sejā sabiedrībai.
Zaļā Pierīga pārvēršas par pilsētu
Novembra beigās netālu no nelikumīgi nozāģētā ozola Latvijas Radio satika Andru Rožukalni, mazāko klašu skolotāju Mārupes Valsts ģimnāzijā. "Man tas bija svarīgi. Godīgi, tai dienā es nācu un es redzēju, ka tas koks ir nogāzts, bija tāda sērīga sajūta. Tiešām, ka kaut kas ļoti skaists ir iznīcināts."
Andra redzēja ozolu ik dienu, jo tas atradās viņai pa ceļam uz darbu: "Tepat man ir darbs, un tepat man ir mājas. Dzīvoju Mārupē nu jau 17 gadus. Tad, kad mēs šeit ieradāmies, bija daudz zaļu lauku, bija plaši lauki, un nu jau skaties – arvien mazāk un mazāk. Tā zaļā Pierīga pārvēršas jau par riktīgu pilsētu."
Mārupē uz katra brīvā zemes pleķa agri vai vēlu parādās jaunbūve, un dabas tur paliek arvien mazāk. Tādēļ lieli koki mārupiešiem ir jo īpaši vērtīgi.
"Man liekas, to reto koku ir maz un ka apbūvē katru pakšķi, liekas, vairs nav kur, gāžam kokus nost. Jo vajag arvien vairāk... nauda, bizness, tad liekas drusciņ bēdīgi. Tas jau pārņem mūsu prātus, kā mēs varam apiet likumu, kā mēs varam kaut ko ignorēt, jo kādu mēs varam apmānīt," sacīja Andra.
Dienas vidū Kantora ielā iepretim pamestai jaunbūvei un zemē guļošajam kokam Latvijas Radio uzrunāja arī Montu. Viņa Mārupē dzīvo četrus gadus un sarunas brīdī pastaigājās ar meitiņu Maiju.
Monta nespēj noticēt, ka ozols ir nogāzts: "Tas ir absurds! Tā tam nevajadzētu būt, ka pēkšņi pazūd dižozols. Es domāju arī, ka kāds brauca garām, nepievērsa arī uzmanību, tu redzi, ka kāds zāģē kaut ko, droši vien domā – gan jau, ka var, gan jau, ka kāds ir iedevis atļauju."
Monta sekoja līdzi ziņām, kurās žurnālisti informēja par apšaubāmu būvatļaujas izsniegšanu, kā dēļ koks, visticamāk, arī aizgāja bojā. "Tur ir noteikti kāds kādam kaut ko par labu izdarījis. Nu, to jau var redzēt!" pauda Mārupes iedzīvotāja.
Viņa ir dusmīga uz pašvaldību: "No manas puses, tā par sevi varu teikt, ka tas ir tāds… žēlums nē, bet... Žēl, ka mūsdienās, mūsu vidē, 21. gadsimtā joprojām ir tāds deviņdesmito gadu stils gan uzņēmējdarbībā, gan valsts iestādēs – kāds kādam kaut ko aiz muguras… Žēl, ka tā notiek tādā lielā pašvaldībā, kura, no vienas puses, ir plaukstoša, un te taču Mārupē viss ir tik skaisti un labi, bet īstenībā jau laikam tā nav."
Dižkoka nozāģēšana ļoti sarūgtināja arī mārupieti Arni Priediņu: "Es dzīvoju pretējā ielas pusē kopš 2018. gada vasaras. Tikko dēls piedzima, tā uzreiz pārvācāmies. Tad, kad es pārvācos, šeit bija skaista zaļa pļava, tukša pļava ar vienu vienīgu lielu koku un kaut kādiem nelieliem kociņiem apkārt."
Ar viņu Latvijas Radio tikās pie bēdīgi slavenās jaunbūves, kuras uz Kantora ielu vērstajā, ar pagaidu žogu apjoztajā pagalmā guļ nozāģētais dižkoks. "Tas koks manās acīs ir vērtība, jo tas šeit ir audzis 200–300 gadus. Un uz šādas savtīgas, egoistiskas vēlmes pamata, kam pamatā ir vienkārši elementāra mantkārība, [to nozāģēja]," pauda Priediņš.
Arnis Priediņš kādā advokātu birojā strādā par juristu: "Ja mēs paskatāmies, tad šeit ir divi zemes gabali šajā vietā, te varbūt varēja izvietot divas mazākas ēkas. Vienu tajā galā, otru tajā galā. To varēja izdarīt. Bet šeit ir iets pēc maksimāla nosmēliena.
Kāds ieblieza maksimālo apbūves blīvumu, lai gūtu maksimālo peļņu, pilnībā ignorējot vides intereses."
Vēl pirms ozola nociršanas viņš aktīvi centās to aizsargāt: "Šis koks ir valsts nozīmes aizsargājams dižkoks, tas ir sabiedrības koks, nevis viena privātīpašnieka koks. Šim privātīpašniekam nav tiesību lemt – zāģēt vai nezāģēt."
Vērsās pašvaldībā un tiesā
Arnis Priediņš bija pirmais, kurš brīdināja pašvaldību un valsts iestādes, kad dižkoka tuvumā sākās būvdarbi. "Aptuveni šī gada janvāris, februāris – bija rakšanas darbi, kad varēja jau ar neapbruņotu aci redzēt, ka tam kokam tiek ļoti brutāli cirstas nost saknes. Tas ir aptuveni tas laiks, kad es sāku celt trauksmi gan pašvaldībā, gan arī visās valsts kompetentajās iestādēs pēc kārtas," atceras mārupietis.
Vispirms Arnis Priediņš vērsās Mārupes pašvaldībā ar prasību atcelt būvatļauju un apturēt darbus. Tā iesniegumu neizskatīja divus mēnešus. Pašvaldības amatpersonas beigās paziņoja, ka iesniedzējs ir nokavējis apstrīdēšanas termiņu. Pēc Priediņa teiktā – lai to noskaidrotu, nav vajadzīga pat viena darba diena.
Paralēli viņš vērsās arī tiesā, taču tur divreiz viņa pieteikumu nepieņēma. Tiesas argumenti – vispirms esot jāiziet pirmstiesas pārsūdzības process. Tas mārupietim prasīja mēnešus. Tikmēr celtnieki lielā tempā lēja pamatus un cēla sienas.
"Ja tur būtu bijušas kompetentas dzirdīgas ausis, kas saprastu, ka ir slikti, apturam būvdarbus, tas viss būtu apstājies pie pirmās [ieraktās] lāpstas zemē. Mēs varbūt šodien stāvētu pie būvbedres, kokam ir kaut kas nedaudz nodarīts, bet tomēr nebūtu divstāvu sešu sekciju rindu māja. Būsim reāli – ja nebūtu atļauts uztapināt šo brīnumu, tad koku droši vien neviens nebūtu zāģējis nost, jo nozāģēja jau, visticamāk, tādēļ, ka milzu nauda iemesta iekšā," pauda Priediņš.
Kāds zaudējums videi?
Mārupes novads lepojas ar saviem dižozoliem, kas aug Valsts ģimnāzijas apkaimē. Domes mājaslapā ir uzskaitīti četri dižākie, kuru stumbra apkārtmērs ir pieci metri.
Tur ir aprakstīta arī īsa to vēsture:
"Mārupes ģimnāzijas ēka ar parku var lepoties ar senu vēsturi, kas izskaidro arī vairāku Mārupes novada dižkoku atrašanos tieši tās apkārtnē. Jaunajā Mārupes ģimnāzijas ēkā ir pilnībā iebūvēta 1824. gadā klasicisma stilā celtā Rautenfeldu muižas medību pils – Vecā Bieriņu (Lindenrū) muiža. Visapkārt medību pilij sākotnēji pletās biezi priežu meži un kūdras purvi. Tomēr mežus ap šo muižas centru drīz izcirta."
Lielos ozolus senie meža cirtēji atstāja. Muižas apkārtnē bez četriem uzskaitītajiem milzeņiem ir vēl vairāki dižkoki. Tagad par vienu mazāk.
Kāds īsti zaudējums ar koka iznīcināšanu ir nodarīts videi? Lai to noskaidrotu, Latvijas Radio devās pie Dabas aizsardzības pārvaldes ekspertiem uz Meža māju Ķemeru purvā. Tur strādā pārvaldes Pierīgas reģionālā administrācija, kuras darbinieki pārrauga arī Mārupi.
"Gan putnu ligzdas, gan dzīvotne dažādiem kukaiņiem, gan sūnām, ķērpjiem. Pie tam ļoti daudzas sugas ir tādas, kas nemaz nespēj dzīvot uz ne-veciem kokiem. Viņiem ir vajadzīgs tas koks, kas ir padzīvojis pārsimts gadu, lai vispār ieviestos tā suga," Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas direktora vietnieks Artūrs Jansons iezīmēja dižkoku īpašo vērtību.
"Dižkoks ir atsevišķa ekosistēma neatkarīgi no tā, vai tas stāv pilsētas centrā vai lauka vidū. Viss tas, ko spēj sevī akumulēt dižkoks – dzīvotne daudzām sugām, kas uz tā dzīvo, tas ir neatkarīgi no tā," norādīja Jansons.
Tas, ka arī pilsētā dižkokam ir ne tikai ainaviska, bet arī dabas vērtība, ir pārsteigums. "Savukārt, kas nāk klāt pilsētai – koku problēma kā tāda. Mēs zinām, ka kokiem ir daudz citas ekoloģiskās nozīmes pilsētā – ēnas veidošana, gaisa attīrīšana no putekļiem un piesārņojuma.
Katrs atsevišķs koks vai koku aleja pilsētā no pilsētas ekoloģijas viedokļa ir pat daudz nozīmīgāka nekā laukos," skaidroja Jansons.
Nogāztais Mārupes ozols bija nozīmīgs ne tikai ar saviem parametriem. Tajā atradās Latvijā aizsargājamā spožo skudru kolonija. Pirms desmit gadiem Latvijas Entomoloģijas biedrība spožo skudru atzina par gada kukaini Latvijā. Tagad kolonija, visticamāk, ir gājusi bojā.
"It kā jau liekas sīkums. Ikdienā mēs saprotam, ko nozīmē nogalināt Amūras tīģeri, tāpēc ka tīģeris ir liels, skaists, viņu ir maz. Tādā līmenī mēs to dabas aizsardzību saprotam. Bet tas, ka mūsu kopējās dzīvotnes pamatni veido tieši mikroorganismi un tās piramīdas apakšas, no tā viedokļa jebkuras tai piemērotas dzīvotnes iznīcināšana ir ļoti nozīmīga," skaidroja Jansons.
Dabas aizsardzības pārvalde signālus, ka pie dižozola notiek nelikumīgi darbi, saņēma, kad vēl tikai ekskavators raka būvbedri koka tuvumā. "Desmit metru aizsargjosla jau nav vienkārši tāpat. Tas tomēr ir tāds vidējais aprēķins, cik tālu šī sakņu sistēma ārpus vainaga stiepjas zemē un cik tālu no šī vainaga projekcijas tu vari kokam tuvoties, lai nenodarītu viņam kaut kādu kaitējumu. Skaidrs, ka garākās saknes ir tālāk nekā desmit metri, bet tās nav fundamentālās balsta saknes, kuru pārciršana attiecīgi nogalina šo koku. Agri vai vēlu, protams, [kaitē]. Viņš nenomirst uzreiz," skaidroja DAP pārstāvis.
Būvvalde sākotnēji atteicās apturēt būvdarbus
Iepriekš uz būvlaukumu Mārupē, kad ozols vēl nebija nozāģēts, devās Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais valsts vides inspektors Gints Starts. "Tur vēl tehnika darbojās uz vietas, es caur tiem darboņiem un dabūju to darbu vadītāju un uzaicināju [ierasties]. Tad mēs piegājām pie tā ozola, un es tad viņam teicu, ka jūs esat tai dižkoka aizsardzības zonā, pret ko viņš teica – mums ir būvatļauja, visi papīri kārtībā," atceras inspektors.
Dabas aizsardzības pārvaldei sākās sarakste ar Mārupes būvvaldi, kas atteicās apturēt būvdarbus.
Tāpēc pārvalde lūdza iesaistīties prokuratūru, kurā nu Latvijas Radio vērsās ar lūgumu pēc intervijas. "Prokuratūra uzsāka pārbaudi un, konstatējot, ka ir noticis normatīvo aktu pārkāpums, attiecīgi uzsāka kriminālprocesu un vērsās ar prokurora iesniegumu pie Mārupes novada būvvaldes, pieprasot atcelt nelikumīgi izsniegto būvatļauju un atjaunot sākotnējo stāvokli, kāds ir bijis līdz būvniecības uzsākšanai," atklāja Ģenerālprokuratūras prokurors Armīns Reinis.
Ģenerālprokuratūra uzsāka kriminālprocesu uzreiz pēc divām krimināllikuma nodaļām: par noziedzīgiem nodarījumiem pret dabas vidi un noziedzīgiem nodarījumiem valsts amatpersonu dienestā. "Pret konkrētām personām šis process netika sākts. Tātad par faktiem izmeklēšanā būtu jātiek skaidrībā ar visu to notikušo," pastāstīja prokurors.
Tā kā būvvalde nereaģēja, aprīlī prokurors Armīns Reinis vērsās ar pieteikumu Administratīvajā tiesā. Viņš prasīja atcelt būvatļauju un apturēt darbus.
Dažas dienas pēc lietas nonākšanas tiesā būvvalde pati pēc savas iniciatīvas atcēla būvatļauju, tāpēc tiesa lietu izbeidza. Tajā brīdī ēka jau bija uzbūvēta līdz jumtam, vietām ielikti logi un durvis.
Kad gan mārupiešiem, gan prokuroram jau šķita, ka Mārupes domes pārvaldītā būvvalde ir atteikusies no būvniecības plāniem un ozols ir nosargāts no tālākiem postījumiem, notika negaidīts pavērsiens.
Dome atjaunoja būvatļauju
7. jūlijā Mārupes domes priekšsēdētāja vietnieks Mārtiņš Bojārs no Latvijas Zemnieku savienības sasauca ārkārtas sēdi. Tajā viens no diviem jautājumiem bija atcelt būvvaldes lēmumu un atjaunot būvatļauju.
Lai gan domes juristi brīdināja, ka šāds lēmums ir pretējs likumam, deputātu vairākums slēgtā sēdē to atbalstīja. Ar to dome uzdeva būvvaldei faktiski izdot jaunu būvatļauju, kurā iekļautas prasības ievērot dižkoka aizsargjoslas. Dabā tas vairs nebija iespējams, jo māja jau bija uzbūvēta.
"Ņemot vērā šos faktus, prokuratūra lūdza atjaunot lietas izskatīšanu, tiesa tad secīgi arī atjaunoja. Šobrīd lietas izskatīšana ir nozīmēta uz nākamā gada februāri," pastāstīja prokurors.
Mārupes būvvalde un dome šajā procesā ir rīkojusies neparasti. Vispirms tā nelikumīgi atļāva apcirst saknes dižozolam. Pēc tam neapturēja darbus pēc Dabas aizsardzības pārvaldes un pat prokurora pieprasījuma.
Būvvaldes vadītāja Aida Skalberga atteicās Latvijas Radio izskaidrot savus lēmumus.
Nerunīgs bija arī Mārupes domes priekšsēdētāja vietnieks Mārtiņš Bojārs:
Latvijas Radio: Es jums gribētu uzdot pāris jautājums par tādu lietu. Par to nozāģēto ozolu.
Mārtiņš Bojārs: Neko neatbildēšu!
Tur bija tas projekts, kur jūs virzījāt to būvvaldes.
Uz šo jautājumu es neatbildēšu..
Bet jūs taču tur darījāt, jūs esat deputāts.
Es neko nedarīju!
Kā neko nedarījāt?
Es neko nedarīju!
Bet kas tur īsti notika?
Nezinu!
Kā jūs varat tā teikt - neko nezināt? Jums ir bail, ka kaut kas tur atbildīgs būs?
Man nekas nav bailes, lēmums pieņemts un viss!
Mārtiņš Bojārs līdz reģionālajai reformai ilgus gadus bija Mārupes domes priekšsēdētājs. Pēc darījumiem ar zemi Mārupē viņš vienu brīdi bija miljonāra statusā. Kad Valsts ieņēmumu dienests pieprasīja samaksāt vairāk nekā 200 tūkstošu eiro nodokļu parādu par darījumiem, viņš 2018. gadā pieteica savu maksātnespēju. Visus īpašumus Bojārs pirms tam pārrakstīja uz ģimenes locekļiem.
Pēc Mārupes apvienošanas ar Babītes novadu un pagājušā gada pašvaldību vēlēšanām Bojārs savu ietekmi nezaudēja. Latvijas Radio zināms, ka domē viņam ir neformāla teikšana par procesiem Mārupē. Savukārt domes priekšsēdētājam no Latvijas Reģionu apvienības Andrejam Encem pieder galavārds jautājumos, kas attiecas uz Babītes pagastu.
Oktobra pēdējā dienā Mārupes dome lēma par Bojāra padzīšanu no vietnieka amata. Opozīcija uzskata, ka viņš ir atbildīgs par to, ka nav atcelta būvatļauja un nelikumīgi uzbūvētā māja nav nojaukta.
"Te jau ir saknē jābūt ļoti konsekventai nostājai. Un šādi gadījumi jāvērtē ļoti, ļoti rūpīgi. Šajā gadījumā būvvaldei vajadzēja skatīties plašāk, vērtēt visus normatīvos aktus kopsakarā, pirms vērtēt izsniegt šo būvatļauju vai ne," pauda domes deputāts no partijas "Latvijas attīstībai" Aivars Osītis.
Lai mēra vietnieku atceltu no amata, balsu gan nepietika. Pats Bojārs debatēs pirms balsojuma visus pārmetumus noraidīja: "Nejūtos nekur šeit vainīgs. Rīkojos likuma vārdā. Te ir politika."
Opozīcijas deputāti, kuri pārstāv partiju "Latvijas attīstībai", Nacionālo apvienību un "Jauno Vienotību", ir sarūgtināti, ka pašvaldība rīkojas pretēji iedzīvotāju interesēm un neviens par to neatbild. "Es domāju, ka šis jautājums nav attiecināms tikai uz mārupiešiem, tas ir Latvijas kontekstā pietiekami nozīmīgs, jo šis ir diezgan bīstams precedents. Ja šis tādā veidā, kā tas tiek realizēts, tiek akceptēts, tas nozīmē to, ka šādi gadījumi būs simts un viens," piebilda Osītis.
Būvnieks pieļauj maksātnespēju
Zemes gabals un nepabeigtā jaunbūve pieder kompānijai "Zeninvest". Tās īpašnieki uz pusēm ir Jegors Gulbis un Oskars Kalniņš. Uzņēmums ir ieķīlāts Igaunijā reģistrētai pūļa finansēšanas kompānijai "Estateguru tagatisagent OU". Septembrī uzņēmuma "Zeninvest" kapitāldaļas apķīlāja arī Valsts ieņēmumu dienests par nodokļu parādiem. Šobrīd parāds ir 20 tūkstoši eiro.
Uz tikšanos ar Latvijas Radio pie pamestās jaunbūves ar nozāģēto ozolu Kantora ielā abi uzņēmuma īpašnieki ieradās smalkā melnā "Mersedesā". Viņi uzreiz aicina ieiet ar celtniecības žogu norobežotajā teritorijā, ir gatavi visu parādīt un pastāstīt.
Gulbis pastāstīja, ka būvniecības projektā ieguldīti 650 000 eiro. "Jūs jau redzat, te viss ir uzcelts līdz jumtam, palikuši tikai iekšdarbi," viņš sacīja.
Rindu mājā ir sešas sekcijas, un visas jau rezervējuši pircēji, kopumā līdz šim iemaksājot aptuveni 150 000 eiro. Viena dzīvokļa cena 235 000–265 000 eiro.
Ar būvniecību firma nodarbojas piecus gadus. Līdz šim tā ir atjaunojusi mājas un remontējusi dzīvokļus. Šis ir kompānijas pirmais būvprojekts, kura laikā tā ir uzbūvējusi ēku. Un tas ir arī pirmais projekts Mārupes pašvaldībā. Nekādas pazīšanās domē uzņēmējiem neesot.
"Mēs esam uzņēmēji, mēs iegādājāmies zemi, gājām visas nepieciešamās secības, visus soļus, lai šeit varētu attīstīt šo projektu. Mēs to izgājām, mēs saņēmām visus apstiprinājumus, visus dokumentus, būvējam, viss kārtībā. Pēkšņi vienā momentā sākās tas, kas sākās," stāstīja uzņēmēji.
Vai viņi, strādājot uz vietas, neredzēja, ka tas ir dižozols? "Šiltītes nebija," pauda Gulbis.
"Saprotiet, kāda ir situācija, – mēs jau varam redzēt vai neredzēt, domāt vai nedomāt. Te jau jautājums ir cits, kas ir jādara, lai šeit varētu būvēt. Tev ir jāiet uz pašvaldību, uz būvvaldi, jāsaņem nepieciešamie dokumenti un jāuzdod jautājums, ko drīkst šeit darīt un ko nedrīkst. Mēs saņēmām būvatļauju par to, ka šeit drīkst būvēt," viņš skaidroja.
Abus uzņēmējus nemulsināja arī jautājums par zemes gabala cenu. Visticamāk, dižozola aizsargzonas dēļ tā bija krietni zem tirgus vērtības. Uzņēmēji to tā neesot vērtējuši.
"Es nevarētu teikt, ka es tam piekrītu, ka tā ir nopirkta stipri zem tirgus vērtības. (..) Bizness sākas, kad tu nopērc kaut ko lētu, lai tu varētu nopelnīt. Ja mēs aiziesim un nopirksim par tirgus cenu, nesamazinātu cenu, mēs nopelnām mazāk. Attiecīgi mēs meklējam iespējas, kaulējamies, mēģinām dabūt labāko variantu," skaidroja Gulbis.
Abi uzņēmēji noliedz, ka būtu iesaistīti dižozola nozāģēšanā. Viņi esot apsvēruši iespēju to pārstādīt, bet noskaidrojuši, ka tas maksā 90 tūkstošus eiro plus PVN.
Koka nozāģēšana viņiem nesot tikai zaudējumus. "Mēs esam galvenie cietēji. Mums uzņēmums... Es nezinu, vai mēs kā uzņēmums varēsim izdzīvot," sacīja Gulbis.
"Mēs iesim uz maksātnespēju, līdz ar to visi tie cilvēki zaudēs naudu," atklāja Kalniņš.
Gulbis gan piebilda: "Tas nav fakts, ka mēs iesim, mēs mēģinām kaut kā vilkt galus kopā, bet ar katru dienu mums kļūst aizvien grūtāk."
Atbilstoši likumam, ja stāsies spēkā tiesas spriedums par būvatļaujas anulēšanu, tad uzņēmumam var nākties atjaunot īpašumu sākotnējā izskatā. Tas nozīmē, ka būve būs jānojauc.
Ja uzņēmums kļūs maksātnespējīgs un zemes gabals ar nepabeigto jaunbūvi nonāks citas personas īpašumā, var izrādīties, ka tam nebūs šķēršļu saņemt atļauju, lai pabeigtu būvniecību. Jo koks, kura dēļ būtu nepieciešama aizsargjosla, tur vairs neatrodas.
Kāds sods par dižozola iznīcināšanu?
Likums nosaka, ka par dižozola nociršanu vainīgajai personai iestājas kriminālatbildība un par to jāmaksā videi nodarītais kaitējums. Dabas sargi ir pārliecināti, ka šādas sekas ir pārāk maigas, lai kaitniekus atturētu. Turklāt šādi vainīgie vispirms jāatrod.
Latvijā divu gadu laikā ir konstatēta deviņu dižkoku iznīcināšana.
Dabas aizsardzības pārvaldei ir bažas, ka Mārupes gadījums var kļūt par precedentu un iznīcināšana vērsīsies plašumā.
"Te ir jāskatās uz sodu samēru. Nu, ja mēs pieņemam, ka tur ir investēti neviens vien simts tūkstotis eiro, savukārt maksimālais sods, ko tur var saņemt, ir nosacīti naudas sods vai tie ir 27 tūkstoši eiro… Saprotams – cipari, kas pret to investīciju apjomu ir salīdzinoši niecīgi, tad skaidrs, ka gadījumā, ja atradīs vainīgo, kas arī tagad ir diezgan problemātiski, tad tie 27 tūkstoši pret pusmiljonu liekas salīdzinošs sīkums," sacīja DAP Pierīgas reģionālās administrācijas direktora vietnieks Artūrs Jansons.
DAP pārstāvis uzskata, ka zemes gabalā, kurā dižkoks vai cita dabas vērtība ir iznīcināta, jāaizliedz būvēt desmit, 15 vai 20 gadus. Tā būtu labākā prevencija.
Līdzīgi domā arī vietējais Mārupes iedzīvotājs un jurists Arnis Priediņš: "Tas ir tas, ar ko es šobrīd strādāju ar vairākiem cilvēkiem kopā, lai šādu regulējumu virzītu. Taču te mani nedaudz mulsina tas, ka visa šī vides joma ir kā Pandoras lāde. Bet, atverot šo Pandoras lādi, tur var uzreiz uzrasties citu interešu lobijs, un tas var nospēlēt tieši pretēji, šīs prasības var beigās izlemt arī mīkstināt. Līdz ar to riskants pasākums, bet katrā gadījumā būtu jāmēģina. Būtu ļoti racionāls regulējums, ja šāds aizliegums saglabātos turpmākos desmit, divdesmit gadus."
Pēc oktobrī notikušajām vēlēšanām šobrīd trīs politiskie spēki cenšas izveidot valdību. Vides ministra amats ir iedalīts "Apvienotajam sarakstam", kura sastāvā ir arī Latvijas Zaļā partija.
Vienā no pirmajām jaunās Saeimas sēdēm Latvijas Radio jautāja "zaļo" līderim Edgaram Tavaram, vai organizācijai jau ir kādas idejas, kā pasargāt dižkokus. Viņš priekšlikumus gaida no ierēdņiem, bet pats iniciatīvu negrasās uzņemties: "Ja Vides attīstības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvji to rosina, tad es noteikti atbalstītu tādu ideju. Ja nerosina, tad vismaz diskusija ir jāveic."
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) saprot, ka sods par koka nociršanu, ja to dara miljonu vērtā projektā, patlaban ir pārāk maigs. Tā sacīja ministrijas Aizsargājamo teritoriju nodaļas vadītāja Inga Belasova. Viņa arī atzina, ka konkrētas aprises priekšlikumiem vēl nav.
Par Mārupes dižozola bojāšanu un nozāģēšanu Administratīvajā tiesā šobrīd ir divas civillietas, kurās vērtē, vai būvatļauja ir likumīga.
Tāpat ir arī ierosinātas divas krimināllietas.
Viena ir par amata noziegumiem un noziegumiem pret vidi, kurā izmeklētāji vērtē Mārupes domes amatpersonu atbildību. Otra ir par koka nelikumīgu nozāģēšanu. Krimināllikums par to paredz piecu gadu cietumsodu. Šo noziegumu izmeklē Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde.
Tās nodaļas priekšnieks Vitālijs Polovinskis sola pielikt visas pūles, lai vainīgos notvertu: "Es varu apstiprināt, ka mēs strādājam. Šobrīd ir darīts viss, lai pierādījumi tiktu pareizi savākti un nostiprināti kriminālprocesa ietvaros ar kriminālprocesa likumā paredzētām metodēm. Un esmu pārliecināts, ka rezultāts būs!"
Uz vainīgā atrašanu cer arī Arnis Priediņš. Viņam ir grūti samierināties, ka dižozols, ko viņš centās pasargāt no lēnas bojāejas, ir brutāli nozāģēts un turpmāk ēka šajā vietā atgādinās par noziegumu. Viņš ir apņēmies panākt, lai šis nodarījums kādam nekļūtu par peļņas avotu.
"Ciktāl tas ir no manis atkarīgs un ko es spēšu, to es darīšu, tas tā nepaliks. Un es pats neesmu destruktīvas dabas, nekādā gadījumā. Es šeit labprātāk redzētu bērnudārzu vai ko citu. Bet, neesot regulējumam,
man nav citu opciju, kā cīnīties tikai un vienīgi par šīs ēkas nojaukšanu," sacīja Priediņš.
