Negribētos likt vilties tiem, kuri vēlas attīstīt vakcīnu rūpnīcas projektu Latvijā, tomēr to vairs nevar paspēt uzbūvēt cīņai ar pašreizējo Covid-19 pandēmiju, Rus.lsm.lv saka "Mabion" valdes loceklis Ādams Petruškevičs. Šis Polijas biotehnoloģiju uzņēmums martā noslēdza vienošanos ar amerikāņu "Novavax" par vakcīnu ražošanu. Turklāt ideju par šādas ražotnes izveidi Latvijā Petruškevičs uzskata par kopumā pareizu – pat ņemot vērā apstākli, ka Latvijā nav nepieciešamo speciālistu.
Lai gan daži Latvijas pētnieciskie institūti pēdējos divdesmit gados piedalījušies Rietumu vakcīnu izstrādē, pieredzes ražot vakcīnas Latvijā patiešām nav – ne Olainfarm", ne "Grindeks". Jautājums nav tikai par speciālistu vai aprīkojuma trūkumu. Pasaules vakcīnu tirgus tiek ļoti stingri regulēts, bet galvenie pircēji ir valstis un starptautiskās veselības aizsardzības organizācijas. "Olainfarm" vadība pēdējos divdesmit gados ne reizi vien uzsvērusi, ka savos noieta tirgos (galvenokārt Krievijā un citās NVS valstīs) izvairās strādāt ar budžeta sektoru un piedalīties valsts iepirkumu konkursos.
Taču tagad, kad Eiropas Savienība saskārusies ar vakcīnu deficītu un protekcionismu, par nepieciešamību attīstīt vietējo ražošanu sākusi runāt Eiropas Komisija.
"Esmu ļoti optimistiski noskaņots attiecībā par Latvijas iespējām piedalīties mūsu kopējā plānā pret pašreizējo un, protams, nākamajām pandēmijām," martā sacīja ES iekšējā tirgus komisārs Tjerī Bretons, kurš tolaik apmeklēja Rīgu. Tā nebija ekskluzīva uzslava Latvijas farmācijas nozarei – praktiski to pašu Bretons teica arī citās valstīs, kurās ieradās.
Interese parādījās arī Latvijas biznesam. Martā, neilgi pirms eirokomisāra vizītes, trīs uzņēmumi – "Grindeks", "Olainfarm" un "Pharmidea" – paziņoja par gatavību jau pēc sešiem mēnešiem sākt fasēt ampulās citu ražotas vakcīnas, bet pēc trim gadiem sākt līgumražošanu.
Kad un ko reāli sākt. Latvijas versija
Latvijā tikai vienam uzņēmumam = "Pharmidea" - ir aprīkojums, kas dod iespēju jau pēc pusgada sākt fasēt citu ražotas vakcīnas, saka "Olainfarm" padomes priekšsēdētājs Gundars Bērziņš. "Tas ir reāli ar nosacījumu, ka viņi sertificē ražotni, kura viņiem fiziski jau ir," precizē Bērziņš. Vakcīnu saliešana flakonos ir viena no "šaurajām vietām" pasaules ražošanā, kurā ne visiem pietiek jaudas. Turklāt "Pharmidea" aprīkojums der tikai darbam ar tā dēvētajām vektora vakcīnām (pēc šīs tehnoloģijas radītas "AstraZeneca", "Johnson & Johnson", "Sputņik V" un citas vakcīnas).
Daudz ambiciozāka ideja ir kopīgi no nulles būvēt vakcīnu ražošanas rūpnīcu. Tam vajadzīgi divi līdz trīs gadi, uzskata Bērziņš. Pēc viņa vārdiem, atsevišķa problēma vēl ir uzbūvētās rūpnīcas sertificēšana – tikai tā vien ilgst vidēji gadu. "Taču tas nenozīmē, ka to nevajag darīt," saka Bērziņš, uzsverot: Latvijas uzņēmumi grib attīstīt nevis jebkuru vakcīnu, bet vismūsdienīgāko, uz RNS tehnoloģijām balstīto vakcīnu, līgumražošanu (pašlaik tās ir "Pfizer"/"BioNTech" un "Moderna" vakcīnas). Tas būtu kvalitatīvs izrāviens visai nozarei, uzskata "Olainfarm" padomes vadītājs.
"Šajā gadījumā jautājums skan tā – vai mēs gribam būt farmācijas priekšgalā, vai nē. Ja negribam – nevajag neko darīt. Taču, ja tā ir farmācijas nākotne, tad nebūt tur nav stratēģiski pareizi," domā Bērziņš. Viņš uzskata, ka tāds projekts veicinās arī zinātniskās bāzes attīstību, kā arī pavērs milzīgas iespējas tiem, kuri Latvijā apgūst ķīmiju un bioloģiju. "Un tas, ka strādājot šeit, mums var būt dažas [konkurētspējīgas] priekšrocības izdevumu ziņā, arī ir fakts," viņš norāda.
Globālais deficīts beigsies, un ko tad? Argumenti pret
"Es pagaidām maz ticu šai idejai," atzīst bijušais "Olainfarm" valdes loceklis Salvis Lapiņš, kurš uzņēmumā nostrādājis 15 gadus. Pēc viņa vārdiem, ja nebūtu Covid-19 un netrūktu vakcīnu, neviens Latvijā par vietējo ražošanu pat nedomātu. Taču ražošanas jaudu deficīts pasaulē ir pagaidu parādība, viņš norāda: "Agri vai vēlu vakcīnu būs pietiekami, tās būs pieejamas, un visi, kas to vēlēsies, tiks potēti reizi gadā. Domāju, ka tādu ažiotāžu ap vakcīnām, kādu mēs redzam tagad, pēc šī [pandēmijas] pacēluma mēs nez vai redzēsim."
Projekta perspektīvas ir miglainas vēl arī tāpēc, ka ātri uzbūvēt ražotni neizdosies, saka Lapiņš, un tam ir vairāki iemesli: "Projekta uzrakstīšana, saskaņošana, būvniecība, aprīkojuma piegāde un noregulēšana, sertifikācija pēc visiem iespējamajiem standartiem… Ņemot vērā, ka šodien tāda projekta nav pat aizmetņa stadijā, minētie trīs gadi ir pats, pats optimistiskākais termiņš. Un tas ir, ja mēs būvējam rūpnīcu, kurā notiks tikai izliešana flakonos."
Bet uz vietas veikt bioķīmiskās reakcijas, tas ir, ražot pašu vakcīnu, - tas nozīmē ne tikai lielākus izdevumus un sarežģītākas tehnoloģijas. Tas prasa arī noteiktas zināšanas un prasmes, saka Lapiņš, norādot, ka to Latvijā šādā apmērā nav: "Farmaceiti, bioķīmiķi, ķīmiķi, kas spēj industriālā apmērā ražot vakcīnas? Drīzāk šie cilvēki būtu jāimportē."
Cits problemātisks jautājums – kā mainīsies tirgus līdz brīdim, kad (ja) rūpnīca būs uzbūvēta un gatava sākt darbu. Līdz tam pat Latvija vakcīnu deficīta problēmu kaut kā būs atrisinājusi, uzskata Lapiņš, un biznesam būs jākonkurē ar citiem līgumražotājiem jau uz vispārējiem pamatiem. Un nav teikts, ka pasūtījumu pietiks visiem.
"Līdzīgas domas – organizēt ražošanu – tagad rodas ne tikai Latvijā. Ražošanas jaudas tagad pasaulē palielina visi. Un, protams, priekšrocība ir tiem, kuriem jau kaut kas ir. Kad mēs lasām, ka tas pats "Pfizer" strādā pie ražošanas palielināšanas, mēs taču saprotam mērogu - tur ir visas nepieciešamās tehnoloģijas, zināšanas, finanses… Viņiem tas tagad pēc visiem kritērijiem ir visprioritārākais projekts. Taču, kad viņi atrisinās jaudu trūkuma problēmu, - kāpēc viņiem tad atdot savas vakcīnas fasēšanai un vēl jo vairāk līgumražošanai? Jā, līgumražotāji tagad ir noslogoti. Tomēr šis vilnis pāries. Tas, kurš paspēs nodrošināt līgumus, kaut kā izdzīvos. Pārējie… Kā mēdz teikt – kurš pēdējais sāks, tas pirmais atstieps kājas. Neredzu nevienu norādījumu, kāpēc mūsu situācijā tas var kļūt par veiksmīgu biznesu."
"Iespēju logs" ir atvērts. Argumenti par
"Šodien es nevaru pateikt, cik reāls ir šis projekts," atzīst Gundars Bērziņš. Taču konkrētums var parādīties jau tuvākajos mēnešos. Izšķirošais jautājums ir – vai izdosies atrast tos, kas būs gatavi nodot Latvijas biznesam līgumražošanas sākšanai nepieciešamās tehnoloģijas: "Domāju, ja mēs atradīsim īstos partnerus, tad iespēju ir daudz. Jaunu vakcīnu [pret Covid-19] pasaulē izstrādes stadijā ir ļoti daudz, vairāk nekā divdesmit. Un tām visam būs vajadzīgas jaudas."
Vairākiem Lapiņa kritiskajiem izteikumiem "Olainfarm" padomes vadītājs vairāk vai mazāk piekrita, taču ar precizējumiem. Piemēram, Latvijai nez vai būtu iespējams ilgtermiņā konkurēt ar Indiju tradicionālo vakcīnu – to, kuras tiek izgatavotas pēc gadu desmitiem izmantotām tehnoloģijām - ražošanā.
Taču jaunāko RNS vakcīnu nišā Latvijai iespējas ir, uzskata Bērziņš. "Ja jāstrādā, piemēram, mīnus 80 grādos (tāda temperatūra vajadzīga "Pfizer"/"BioNTech" vakcīnai- S.P.), ir svarīgi, lai loģistika nebūtu ļoti sarežģīta un tā būtu pēc iespējas tuvāka gala lietotājiem.
Mūsu konkurētspējīgā priekšrocība slēpjas spējā ražot nelielus apjomus un specializētas vakcīnas Ziemeļeiropas reģionam.
Jā, Ķīna un Indija vienmēr spēs ražot vektora preparātus lētāk un būtiski lielākos apmēros. Taču RNS vakcīnas – šis virziens pasaulē tikai veidojas, un tas ir cits stāsts. Tur būtu pareizi piedalīties. Tas, kurš to sāks kvalitatīvi darīt tagad, iegūs stratēģisku priekšrocību."
Tas, ka Latvija un visa Eiropas Savienība varēs iegūt tā dēvēto farmācijas neatkarību no ražotājiem citās valstīs, arī ir svarīgs faktors, norāda Bērziņš. Speciālistu problēmu viņš atzīst, taču uzskata to par atrisināmu. Latvijā laboratorijās tādi speciālisti ir, un laboratorijās ar tādām tehnoloģijām strādā. Ražošanas un vēl jo vairāk industriālās mērogošanas līmenī speciālistu patiešām nav: "Jā, tās ir milzīgas investīcijas apmācībā. Taču jautājums ir par to, vai mēs atbalstām industriālo politiku."
"Pirmskovida" Latvijā nez vai kāds domāja par vakcīnu ražošanu, bet tieši "nenormālos laikos" uz īsu periodu paveras iespējas, kuras vajag paspēt izmantot, uzskata "Olainfarm" padomes vadītājs. Vēlāk – normālos apstākļos – to jau vairs nebūs: "Neviens [no lielajiem ražotājiem] ar tevi nestrādās, ja varēs pats pakāpeniski visu izdarīt. Bet pašreizējais laiks ir "iespēju logs", tā tas arī jāuztver. Šajā jomā gandrīz viss būtībā ir starta pozīcijās. Ja tagad ir iespēja startēt kopā ar lieliem partneriem, tas ir izdevīgi… Mums ir ieplānotas daudzas tikšanās, tostarp sarunas ved Eiropas Komisija. Viss ir procesā. Ja noskaidrosies, ka tas ir iespējams, tiks izstrādāts detalizēts plāns."
Potenciālo investīciju apmērs, kuru piemin Gundars Bērziņš, ir 80-150 miljoni eiro. Iespējamais Eiropas līdzfinansējums būs 30-40%, pārējo bizness ieguldīs pats.
Vakcīnu rūpnīca "no nulles" – tas ir desmit gadi. Polijas pieredze
Trīs gados uzbūvēt rūpnīcu un sākt vakcīnu līgumražošanu, saņemot no partneriem tehnoloģijas, taču bez pieredzējušiem speciālistiem, nez vai ir iespējams, uzskata Polijas biotehnoloģiju kompānijas "Mabion" valdes locekļi Ādams Petruškevičs un Slavomirs Jarošs. Taču attīstīt šādus projektus tomēr ir jēga jebkurā valstī – noderēs… nākamās pandēmijas laikā.
Latvijas kontekstā poļu pieredze ir interesanta ar to, ka marta sākumā viņi parakstīja ietvarvienošanos ar amerikāņu kompāniju "Novavax". Vispirms "Mabion" ražos amerikāņu vakcīnas NVX-CoV2373 tehniskās sērijas, bet vēlāk, iespējams, kļūs par līgumražotāju produkta komercializācijas stadijā. Tiesa, būtiska atšķirība no Latvijas farmācijas nozares ir tāda, ka poļi jau bija gatavi gan kadru, gan speciālistu ziņā. Un atšķirībā no Latvijas uzņēmumiem, kuri biotehnoloģijas vēl nav izmantojuši, "Mabion" ar tām sāka strādāt, kad pirms 13 gadiem vairāki Polijas farmācijas giganti nodibināja šo jaunuzņēmumu. Kompānija specializējas produktu izstrādē un ražošanā uz rekombinanto olbaltumvielu bāzes.
Kā norāda "Mabion" vadība (un kā redzams no šī uzņēmuma gada pārskatiem), neskatoties uz 13 gadu biogrāfiju, izveidotu speciālistu komandu un uzbūvētu rūpnīcu, pārdošanas ziņā "Mabion" vēl ir jaunuzņēmums – pārdošanas tikpat kā nav. Tikai tagad sākas pēdējais posms pirms pirmā bioanaloga komercializācijas (bioanalogi ir to oriģinālo bioloģisko preparātu "aizstājēji", kuriem beidzies patenta aizsardzības termiņš).
Lai sāktu strādāt jauna (greenfield) vakcīnu ražotne, vajadzīgi ne mazāk kā 100 miljoni eiro un apmēram desmit gadi, saka Ādams Petruškevičs (piebilstot – ar RNS vakcīnām situācija ar termiņiem var nebūtiski atšķirties). Polijā valsts un privātais sektors arī apspriež iespējamo uz RNS signālmolekulu balstīto vakcīnu ražošanu, taču šķiet, ka daži valdības pārstāvji neapzinās sarežģītību, laika ietvaru un finansējuma apmēru, kas nepieciešams, lai viss sāktu darboties, teic Petruškevičs un Jarošs.
"Runa ir ne tikai par naudu, bet arī par nepieciešamo atļauju iegūšanu, darbinieku ar vajadzīgo kvalifikāciju pieņemšanu un tā tālāk. Tādiem projektiem "no nulles" aiziet gadi. Tās ir biotehnoloģijas, drošība tajās ir ārkārtīgi svarīga, tur nav iespējami "īsceļi"," norāda Petruškevičs. "Es negribētu mazināt vēlmi attīstīt [RNS signālmolekulas vakcīnu] ražošanas projektu Latvijā. Taču patiesība ir tāda, ka tas nebūs gatavs šīs pandēmijas laikā. Tas varētu būt gatavs līdz nākamajai pandēmijai. Ja jūsu valdība un privātais bizness domā par to [nākamo pandēmiju], tas ir lieliski. Ja jūs domājat uzbūvēt jaunu objektu cīņai ar pašreizējo pandēmiju, manuprāt, tas netiks izdarīts laikus."
Trīs gados var paspēt uzcelt pašu rūpnīcu, saka Slavomirs Jarošs. Pēc tam vēl objekts jākvalificē atbilstoši standartiem, bet vislielākā problēma ir prasmes un kvalificēts personāls: "To nevar vienkārši paņemt uz tehnoloģiju nodošanas rēķina. Lai ar to strādātu, vajadzīga gadiem ilga pieredze. Pat ja ir tāds personāls, taču ir uzdevums izveidot pašu organizāciju "no nulles", trīs gadi ir pārāk īss laiks.
Tradicionālās zāļu ražošanas personāls vakcīnu ražošanai neder, norāda Jarošs: "Tradicionālā farmācija – tā ir molekulu ķīmiskā sintēze, analīze un dizains. Vakcīnas ir balstītas uz pilnīgi citiem procesiem. Šajā gadījumā mēs runājam par kontroli pār dzīviem organismiem, liekam tiem darīt to, kas mums vajadzīgs. Atsevišķs aprīkojums var būt tāds pats, taču tā ir pilnīgi cita zināšanu un prasmju joma, te nepiecešama cita izglītība un pieredze."
"To var salīdzināt ar automobiļu ražošanu. Jūs zināt, kā uzbūvēt automašīnu ar iekšdedzes dzinēju, bet nākamajā dienā nolemjat ražot elektromobiļus. Tie arī ir it kā līdzīgi automašīnai. Taču tā ir pilnīgi cita tehnoloģija," piebilst Petruškevičs.
Tāpēc pirms 13 gadiem "Mabion" arī bija ļoti sarežģīti atrast speciālistus.
"Mēs bijām pirmais biotehnoloģiju uzņēmums valstī. Laimīgā kārtā mums ir universitātes, kurās studentiem māca biotehnoloģijas. Mēs kļuvām par savdabīgu "treniņlaukumu" kadriem šajā jomā. Tagad Polijā ir arī citi uzņēmumi, un atrast cilvēkus ar nepieciešamajām zināšanām kļuvis vieglāk. Tomēr Polijā šī vēl joprojām ir ļoti "agrīna" tehnoloģija. Līdzīgi informācijas tehnoloģijām – pirms daudziem gadiem datorspēļu izstrādāšana nebija nekas tāds, ar ko asociētos Centrāleiropa. Bet tagad dažas no pasaulē pazīstamākajām datorspēļu kompānijām ir bāzētas Polijā un kaimiņvalstīs. Tas pats ir ar biotehnoloģijām. Mēs atrodamies tajā posmā, kad vēl nav redzams, ka labas biotehnoloģiju kompānijas ir arī Centrāleiropā. Tomēr iespējams, ka pēc desmit gadiem šajā reģionā būs vairāki veiksmes stāsti."
Jebkurai valstij ir jēga investēt biotehnoloģiju attīstībā, uzskata Polijas kompānijas menedžeri.
Paskatieties, ko paveikusi Lielbritānija, saka Petruškevičs: pirms trim četriem gadiem valdība kopā ar privātajiem investoriem pie universitātes sāka būvēt vakcīnu ražošanas rūpnīcu (Oksfordas Universitātes Dženera institūta vakcīnu ražošanas inovāciju centrs - Vaccines Manufacturing Innovation Centre, Jenner Institute, Oxford University) vienkārši "katram gadījumam": "Šodien mēs redzam, cik veiksmīgs bija šis lēmums. Katrai valdībai jādomā tāpat – uzbūvēsim biotehnoloģiju objektu pandēmijas gadījumam. Tas ir līdzīgi kā apdrošināšanas polises iegāde. Tāda rūpnīca droši vien nestrādās ar peļņu, kamēr nesāksies pandēmija. Līdz ar to riska sadalīšanai tā jāfinansē no valsts līdzekļiem. Ja jūsu valdība domā šādi – tas ir pareizs domāšanas veids. Ja tā vienkārši grib iedzīvoties, izmantojot aktuālu un karstu tēmu, tad nepareizs."
