Vai Latīņamerika maina savu kursu no Vašingtonas uz Pekinu?

Ķīnas ekonomiskā paplašināšanās galvenokārt tiek saistīta ar tās prezidenta Sji Dziņpina veidoto "Viena josta, viens ceļš" iniciatīvu, kura paredz izveidot 21. gadsimta versiju Zīda ceļam. Lai gan Latīņamerika un Karību jūras valstis neparādās šīs stratēģijas oficiālajā nolikumā, Ķīnas klātbūtnes palielināšanās šajā reģionā ir nenoliedzama. Neskatoties uz to, ka Ķīnas investīcijas un piekļuve tās tirgum daudzviet tiek uzlūkota kā gadsimta iespēja un vairākām valstīm ir palīdzējis vairot kapitālu, šāda tuvināšanās nepārprotami ietekmē visa Dienvidamerikas kontinenta ģeopolitiku un drošību. Tāpat ir skaidrs, ka šo attiecību tuvināšanos izjūt arī citi starptautiskās vides spēlētāji. Kamēr ASV tas ir jautājums par spēka līdzsvaru, tikmēr Taivānā šīs ir jautājums par eksistenci.

Guido di Tella

Argentīnas ārlietu ministrs no 1991. līdz 1999. gadam.

Aukstā kara apstākļos, kad PSRS un ASV sacentās par ietekmi Dienvidamerikā, centieni iegrožot komunisma izplatību veicināja stratēģiski nozīmīgāko reģiona valstu tuvināšanos Vašingtonai. Tāpat pēc divpolārās sistēmas sabrukuma retorika pārsvarā palika nemainīga. Argentīnas ārlietu ministrs Guido di Tella reiz pat uzsvēra, ka viņa valstij nepieciešams ar ASV veidot "miesiskas attiecības platoniskas mīlestības vietā". Tomēr situācija kopš 21. gadsimta sākuma ir sākusi mainīties, šoreiz spēlē iesaistoties Ķīnai.

Lai arī Latīņamerika un Karību jūras reģions nebūt nav Ķīnas galvenā prioritāte, tās klātbūtnes palielināšanās šajā reģionā ir novērojama pat ar neapbruņotām acīm.

Tomēr rodas jautājums, cik lielā mērā Ķīna var kļūt par stingru plecu, pret kuru balstīties?

Ķīnas klātbūtnes palielināšanās reģionā

Andu kopiena

Muitas savienība, kuras sastāvā ir Bolīvija, Peru, Ekvadora un Kolumbija.

Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu ekonomiskā atkarība no Ķīnas laika gaitā ir palielinājusies, un šobrīd Ķīna ir uzskatāma par galveno ekonomisko attiecību partneri vairumā reģiona valstu.

Ķīnas investīciju apjoms reģionā turpina augt un 2015. gadā, notiekot pirmajam Ķīnas un Latīņamerikas un Karību valstu kopienas samitam, prezidents Sji Dzjiņpiņs uzstādīja ambiciozu mērķi – līdz 2019. gadam palielināt kopējās tirdzniecības bilanci līdz 500 miljardiem ASV dolāru, kā arī sasniegt 250 miljardu dolāru atzīmi Ķīnas tiešo investīciju apjomā. Domājams, ka

vēl labvēlīgāku situāciju Ķīnas mērķu sasniegšanai padara ASV prezidenta Donalda Trampa 23. janvāra lēmums izstāties no Klusā okeāna reģiona partnerības sarunām, ka arī agresīvā retorika par nepieciešamību būvēt sienu uz ASV – Meksikas robežas.

Šie faktori norāda uz zināmu Vašingtonas vēlmi norobežoties no reģiona.

MERCOSUR jeb Dienvidu kopējais tirgus

Vadošais tirdzniecības bloks Dienvidamerikā. Dalībvalsts statuss šobrīd ir Urugvajai, Paragvajai, Argentīnai un Brazīlijai, kamēr Venecuēlas dalība ir apturēta, ņemot vērā demokrātisku principu neievērošanu valsts pārvaldē

Kopš 2006. gada starp Čīli un Ķīnu spēkā ir stājies Brīvās tirdzniecības līgums. Līdzīgas vienošanās attiecīgi 2010. un 2011. gadā ir tikušas noslēgtas arī ar Peru un Kostariku. Tāpat sarunas tiek vestas arī ar citām reģiona valstīm un ekonomiskajām savienībām – Andu kopienu un MERCOSUR. Jāpiemin, ka sadarbība tiek meklētas arī citos formātos. Piemēram, Dienvidamerikas reģions ir pārstāvēts Āzijas infrastruktūras investīciju bankā (AIIB), kurā kopš 2015. gada pilntiesīgas dalībvalsts statusā ir Brazīlija, bet šī gada maijā par tādām tika apstiprināta arī Čīle un Bolīvija. Čīles prezidente Mišela Bačeleta ir uzsvērusi, ka viņas valstij būtu jākļūst par tiltu starp abiem reģioniem – Āziju un Latīņameriku.

Ķīnas ekonomiskā tuvināšanās iekļauj arī velmi starptautiskajā vidē palielināt savu maigo varu, kas savukārt ļautu iegūt plašāku diplomātisko atbalstu.

Iespējams tieši vēlme uzlabot savu starptautisko tēlu arī ir bijusi Urugvajas un Ķīnas vienošanās pamatā par to, ka ar bagātajām futbola tradīcijām apvītā Urugvaja mācīs šo sporta veidu spēlēt Ķīnai.

Ir skaidrs, ka Ķīna un Latīņamerikas reģions tuvinās, tomēr šajā sakarā rodas jautājums - kādas ir šo attiecību sekas?

Bīstama spēle vai ceļš uz pārtikušu Latīņameriku?

Kad runa ir par Ķīnas topošo globālo līderību izskan dažādi viedokļi. No vienas puses tiek apsveikts process, kurā lielākas ražošanas un pārdošanas rezultātā aug valstu labklājība, bet no otras puses pastāv šaubas par Ķīnas noslēgtajiem, ne vienmēr caurredzamajiem līgumiem un arī par dažādu starptautisku normu ignorēšanu. Latīņamerika šajā sakarā nav īpaša, un Ķīnas pēdu nospiedumus reģionā var gan slavēt, gan pelt.

Laika periodā no 2002. līdz 2013. gadam no nabadzības izrāvās 60 miljoni latīņamerikāņu. Lai gan nepastāv tieša saikne starp nabadzības un ekonomisko attiecību intensitātes ar Ķīnu rādītājiem, ir skaidrs, ka jauni noieta tirgi ir veicinājuši papildus ieņēmumus. Tas savukārt ir ļāvis reģiona valstīm veiksmīgi attīstīties.

Tomēr tajā pašā laikā vairums uz Ķīnu eksportēto preču ir izejmateriāli un preces ar zemu pievienoto vērtību. Pastāv viedoklis, ka tas ir mazinājis šī reģiona industrijas attīstību, un tiek lietoti pat tādi jēdzieni kā deindustralizācija. Tāpat ir uzsvērts, ka Ķīnas ekonomiskā iesaiste Latīņamerikā negatīvi ietekmē vidi. Kritika galvenokārt tiek raidīta dabas piesārņojuma virzienā, kas rodas no pārlieku lielā uzsvara uz ekonomikas primārajiem sektoriem – lauksaimniecību un dabas resursu ieguvi. Turklāt

eksporta apjomu palielināšanās nav spējusi radīt pietiekami daudz jaunu darba vietu, ņemot vērā to uzsvaru uz primārajām precēm un to, ka šajos sektoros nav tik liels pieprasījums pēc darba spēka kā tas varētu būt, piemēram, rūpniecības nozarē.

Līdz ar to var secināt, ka šāda tipa ekonomiskajās attiecībās galvenais drauds ir vides piesārņošana un ilgtermiņa attīstība. Tieši šajā sakarā ir svarīgi minēt to, ka, Ķīnas investori izvēlas ieguldīt vietās, kur likuma vara ir vāja. Starp izteiktākajiem piemēriem reģionā var minēt Venecuēlu, Ekvadoru, kā arī Argentīnu, kur ievērojams investīciju pieaugums bija novērojams laika posmā no 2003. līdz 2015. gadam, kad pie varas atradās pretrunīgi vērtētais Kirčneru pāris. Tieši valstīs ar nedemokrātiskām pārvaldes formām vai arī vāju tiesu varu, nereti īstermiņa intereses ņem virsroku pār ilgtermiņa attīstību. Līdz ar to ir pamats bažām par to, ka šāda tipa investīcijas un noieta tirgi var palīdzēt pie varas noturēties līderiem, kuri stimulē politisko sistēmu saglabāšanos, kurās pastāv minētie draudi.

Taivānas jautājums – potenciāli pārvarams šķērslis

Valstis, kuras atzīst Ķīnas republiku Taivānā

  • Beliza
  • Dominikānas republika
  • El Salvadora 
  • Gvatemala
  • Haiti
  • Hondurasa 
  • Nikaragva
  • Panama
  • Paragvaja
  • Sentkitsa
  • Nevisa
  • Sentlūsija
  • Sentvinsenta
  • Grenadīnas
Visbeidzot jautājums, kas arī izriet no pragmatisma perspektīvas, ir saistīts ar to, vai šī reģiona valstis varētu mainīt savas politiskās nostājas atsevišķos jautājumos, kad Ķīnas sniegtās finansiālās iespējas būtu pārāk kārdinošas? Viens no šādiem piemēriem, kas skar Ķīnas intereses, ir stāsts par Taivānu. Pasaulē ir 22 valstis, kuras uztur pilnvērtīgas diplomātiskas attiecības ar Taivānu, un tieši 12 no tām atrodas Latīņamerikā un Karību jūras reģionā. Lai arī šo diplomātisko attiecību eksistence līdz šim ir sarežģījusi tuvināšanos Ķīnai, piemēram, apgrūtinot MERCOSUR un Ķīnas brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu, tomēr ir pamats domāt, ka situācija varētu mainīties.

Kaut vai daļai šī reģiona valstu mainot savas pozīcijas šajā jautājumā, tiktu krietni mazināta Taivānas drošība, un tās nākotne iezīmētos arvien neskaidrāka.

Atgriežoties pie jautājuma par to, vai Ķīna var kļūt par valdošo lielvaru Latīņamerikā, nākas secināt, ka valstu tuvināšanās un dziļāka integrācija ir teju vai neizbēgama. Tomēr pastāv vairāki aspekti, kuri pagaidām rada šķēršļus. Būtisks šo attiecību stūrakmens ir jautājums, vai Latīņamerikas valstis nekritīs mirkļa kārdinājumā un spēs panākt ‘līdzīgākas’ pozīcijas savstarpējās attiecībās un akcentēt savu ilgtermiņa attīstības nozīmi. Pretējā gadījumā medusmēnesis var ātri beigties. Tāpat Latīņamerikas valstīm ir vairāki izaicinājumi, kuri pagaidām Ķīnu īpaši neuztrauc. Piemēram, narkotiku tirdzniecības apkarošana, cīņa pret terorismu, kā arī drošu robežu izveide ar mērķi ierobežot nelegālo migrāciju. Līdz ar to, ņemot vērā šo draudu nozīmīgumu Latīņamerikā, palīdzība būs jāmeklē Vašingtonā, kur šīs problēmas tiek atzītas par krietni svarīgākām. Protams,

arī Ķīnai, investējot vairāk līdzekļu un atverot savus uzņēmumus šajā reģionā, aktualizēsies arī lielākas diskusijas par drošības jautājumiem. Tomēr šīs pārmaiņas nenotiks ne šodien, ne arī rīt.

Lai arī Ķīna turpinās palielināt savu ietekmi šajā reģionā, vismaz redzamā nākotnē tā līdzdarbosies ASV klātbūtnei.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti