Demonstrācijas pret augstām olu cenām
2017. gada 28. decembrī Mašhadas pilsētā Irānas ziemeļaustrumos vietējie iedzīvotāji devās ielās, lai protestētu pret augstajām pārtikas produktu un degvielas cenām. Drīz vispārējas pret valdību vērstas demonstrācijas sasniedza galvaspilsētu Teherānu un pārņēma arī citas lielākās pilsētas, tādējādi kļūstot par vērienīgākajiem nemieriem kopš t.s. "Zaļās revolūcijas" 2009.-2010. gadā. Savukārt nedēļu pēc protestu sākuma valdības organizētas demonstrācijas pulcēja desmitus tūkstošus atbalstītāju visā Irānā, lai atzīmētu 2009. gada protestu apspiešanu. Tiešā konfrontācijā abas puses nav nonākušas. Kopumā pret valdību vērstie protesti ilga aptuveni mēnesi.
Protestētāju masas galvenokārt pauda neapmierinātību par ekonomisko situāciju Irānā, kura, neskatoties uz salīdzinoši straujo izaugsmi kopš vienošanās ar lielvalstīm par Irānas kodolprogrammas ierobežošanu 2015. gadā, iedzīvotāju skatījumā vēl nav pietiekami uzlabojusies. Neraugoties uz neskaitāmiem valdības solījumiem uzlabot Irānas iedzīvotāju dzīves līmeni gan pēc Islāma revolūcijas 1979. gadā, gan pēc prezidenta Hasana Rohani pārvēlēšanas 2017. gadā, krasā ienākumu nevienlīdzība un augstais bezdarba līmenis vēl nav novērsts. Lai gan protestētāju vidū viedokļi par Irānas ekonomisko problēmu cēloņiem ir atšķirīgi - Irānas agresīvā ārpolitika, atbalstot militārus vai teroristiskus grupējumus citās Tuvo Austrumu valstīs kā Hezbollah Libānā vai hutu nemierniekus Jemenā u.c., ekonomiskās sankcijas vai valdības korupcija un grūtības piesaistīt ārzemju investīcijas -
visus vieno vilšanās par valdības nespēju uzlabot situāciju un sašutums par plānoto budžeta līdzekļu samazināšanu sociālajiem pabalstiem.
Pastāv viedoklis, ka Rohani galēji konservatīvie pretinieki pirmsvēlēšanu kampaņā ir spējuši veiksmīgi izmantot šo sociālekonomisko situāciju, lai pārliecinātu mazāk izglītoto un reliģiski konservatīvāko sabiedrības daļu vainu novelt uz Rohani valdību, tādējādi izraisot vai vismaz veicinot decembra demonstrācijas.
Vērienīgi protesti Irānā nav retums
Kopš Islāma revolūcijas 1979. gadā Irāna ir piedzīvojusi vairākus lielāka un mazāka mēroga protestus. Piemēram, 1999. gadā miermīlīgi Teherānas studentu protesti pret preses brīvības ierobežošanu pārtapa par vērienīgām asiņainām sadursmēm pret vietējo policiju. Protesti šo nemieru gadadienās atkārtojās 2003. un 2009. gadā.
21. gadsimta sākumā arīdzan notika vairāki reģionāli protesti, Irānas etniskajām un reliģiskajām minoritātēm pieprasot diskriminācijas izbeigšanu un pašnoteikšanās tiesības. Tomēr visvērienīgākā masu protestu akcija ir "Zaļā revolūcija" 2009. gadā, kad Irānas iedzīvotāji vairāku mēnešu garumā masveidā vērsās pret valdības korupciju, politiskās opozīcijas apspiešanu un prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu. Lai gan arī šie ilgstošie nemieri tika apspiesti, mazāka mēroga protesti atkārtojās arī 2010. un 2011. gadā.
2017. gada nemieri zināmā mērā atšķiras no iepriekšējiem. Pirmkārt, lielākā daļa demonstrantu ir iedzīvotāji ar salīdzinoši zemāku izglītības un ienākumu līmeni, kamēr iepriekšējos gadījumos protestu dzinēji ir bijušas studentu apvienības, politiskās kustības un sabiedrības inteliģence – viņus prezidenta Rohani ieviestās reformas, kas būtiski samazināja labklājības un palielināja aizsardzības finansējumu par 145%, un Irānas ekonomiskās problēmas tik tieši neskar. Otrkārt, ņemot vērā, ka protesti pārņēma visu valsti, nevis atsevišķus reģionus, var secināt, ka ļoti liela sabiedrības daļa izjūt ekonomisku spriedzi un izaugsmes iespēju trūkumu valstī, kura nespēj radīt pietiekami daudz darbavietu un ekonomisko stabilitāti. Šīs protesta akcijas parādīja, ka sabiedrība visā Irānā ir spējīga mobilizēties un masveidā pieprasīt manāmu valdības rīcību. Neskatoties uz to, nesenie protesti tika apspiesti salīdzinoši īsā laika posmā, tādējādi neradot īpaši nozīmīgu draudu pastāvošajai varai.
Irāna nepiedzīvos revolūciju, taču masu demonstrācijas atkārtosies
Valdības pārstāvji atzīst iedzīvotāju ekonomiskās bažas, taču uzsver, ka Irāna tik un tā piedzīvo ļoti strauju ekonomisko attīstību un valdība dara visu iespējamo, lai kontrolētu inflāciju. Iedzīvotāji tiek aicināti neiesaistīties "nelegālos mītiņos", un no demonstrantu puses tiek pieprasīta savaldība. Prezidents Rohani uzsver, ka iedzīvotājiem ir tiesības tikai uz miermīlīgiem protestiem un ka policija vērsīsies pret jebkuru likumpārkāpēju. Par šo komentāru patiesumu liecina dažādas drošības dienestu akcijas situācijas kontrolēšanai. Pirmkārt, līdzīgi kā 2009. gadā, drīz pēc pirmajiem protestiem Mašhadā tika nobloķētas vairākas sociālo mediju platformas, lai apturētu protestētāju publicētās informācijas izplatību gan uz citām Irānas pilsētām, gan uz ārzemēm. Turklāt valdība arīdzan ir aizliegusi angļu valodas nodarbības bērnudārzos un sākumskolās. Otrkārt, drošības iestādes ir veikušas ap 3 700 arestu visā Irānā un sadursmju laikā vismaz ap 25 cilvēku ir zaudējuši dzīvību. Janvāra beigās protesti lielākoties norima un lielākā daļa arestēto tika atbrīvoti, valdībai apsolot nerīkot "raganu medības".
Tajā pašā laikā tiek ziņots, ka zināmas izmaiņas protestētājiem ir izdevies panākt. Janvāra beigās tika atcelti sākotnējie plāni palielināt degvielas, gāzes, ūdens un elektrības cenas, kuras šobrīd palikšot līdzšinējā līmenī.
Var teikt, ka arī 2017. gada nemieru uzplaiksnījumu Irānas valdībai ir izdevies apspiest un ka Irāna līdz ar to nepiedzīvos straujas un manāmas reformas valsts iekārtā.
Tam būtu nepieciešami ilgstošāki, intensīvāki protesti ar agresīvākām metodēm, iesaistot arī sabiedrības eliti un inteliģenci un, iespējams, arī bruņotos spēkus, kas neļautu Irānas valdībai šādus protestus apspiest.
Šobrīd Irānas iedzīvotājus ierobežo apziņa, ka valdība ir gatava apturēt pretestību arī ar vardarbīgām metodēm. Tomēr, neskatoties uz to, ka ekonomika un iekšpolitika ir kļuvušas par Irānas valdības šī brīža prioritāti, bez būtiskām reformām politiskajā sistēmā un ideoloģijā korupcijas mazināšanai un režīma demokratizācijai Irānai būs grūti atrisināt ieilgušās ekonomiskās problēmas, piesaistīt nepieciešamos ārzemju investorus, novērst speciālistu pārcelšanos uz ārzemēm un mazināt kritisko bezdarba līmeni jauniešu vidū, kā arī ienākumu nevienlīdzību.
Arī demogrāfija ir viens no faktoriem, kas būtiski sarežģī situāciju Irānā - 20. gadsimta otrās puses dzimstības buma rezultātā lielākā daļa Irānas iedzīvotāju ir jaunāki par 40 gadiem. Tieši jauniešu vidū bezdarbs ir visaugstākajā līmenī, sasniedzot aptuveni 24-30%.
Irānas ekonomika nespēj rast pietiekami daudz jaunu darba vietu un izaugsmes iespēju, lai apmierinātu šo jauniešu prasības.
Pastāv arī uzskats, ka konservatīvā islāmistu valdība nepārstāv jauniešu intereses, lielāko daļu līdzekļu novirzot reliģiskās varas vajadzībām vai Irānas darbībām Sīrijā un Libānā.
Irānas valdībai ir pamats satraukties - "Arābu pavasara" notikumi, it īpaši Ēģiptē un Lībijā, uzskatāmi parāda, ka dziļas ekonomiskas problēmas un nevienlīdzība sabiedrībā ar lielu nenodarbinātu jauniešu īpatsvaru būtiski apdraud valsts stabilitāti, un šķietami maznozīmīgi incidenti var izraisīt ilgstošus nemierus. Tādēļ var secināt, ka, ja vien Irānas valdība neveiks vajadzīgās reformas un neatradīs operatīvu risinājumu inflācijas kontrolei un bezdarbam, masu protesti atkārtosies un Irāna, iespējams, piedzīvos arī savu pavasari.
