Vai Gatis Eglītis raksta patiesību par konservatīvajām vērtībām

Pusotru mēnesi pirms Rīgas domes vēlēšanām Saeimas deputāts Gatis Eglītis (Jaunā konservatīvā partija) publicējis blogu par to, kādas ir konservatīvo politiķu deviņas pamatvērtības, un ierakstījis tviterī, ka šis teksts “obligāti jāizlasa”. Kā noskaidroja “Melu detektors”, dažas Eglīša tēzes par konservatīvajiem izraisījušas ne mazāk kā izbrīnu akadēmiskajā vidē.

Pēc LSM.lv lūguma, Eglīša tēzes, kas 17. jūlijā publicētas portālā Delfi.lv , komentēja politoloģijas doktors, Latvijas Universitātes profesors, Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Jānis Ikstens.

“Cilvēks acīmredzot grib nostiprināt sabiedrības apziņā tādu pozitīvāku attieksmi pret konservatīvismu un acīmredzot pret Jauno konservatīvo partiju, bet, ja mēs runājam par konservatīvajām pamatvērtībām, es nevaru [Eglīša blogā] visam piekrist.”

Kam nevarēja piekrist Jānis Ikstens

1. Cīņa pret korupciju nav ideoloģijas daļa

Eglītis: Konservatīvie balstās pārliecībā, ka korupcija kaitē biznesam un sabiedrības labklājībai...

Ikstens: “Es atvainojos, bet cīņa pret korupciju nu nekādā ziņā nav konservatīvisma ideoloģijas iezīme. Es nezinu nevienu ideoloģiju, kura runā par atbalstu korupcijai. Līdz ar to šis ir diezgan pārsteidzīgs apgalvojums, kas ir mērķēts uz to, ka, lūk, Jaunā konservatīvā partija ir par tiesiskumu un pret korupciju, un tā ir dabiska konservatīvisma sastāvdaļa, - to es nekādi nevaru apstiprināt.”

2. Pēckara vidusšķira 

Eglītis: ...demokrātijas attīstībai vislabāko augsni nodrošina spēcīga vidusšķira, nevis ekstrēma ienākumu nevienlīdzība. Pēc 2. pasaules kara daudzās Rietumeiropas valstīs tieši konservatīvie īstenoja modernas valsts modeli ar stipru vidusslāni un cilvēka cienīgu sociālo "drošības spilvenu"...

Ikstens: “Ja mēs runājam par Rietumeiropas sabiedrības transformāciju un plašu, stipru vidusslāni, tur Eglīša kungs drusku ir sajaucis lietas. Jo taisnība ir tā, ka pirmās reformas sociālajā jomā, īpaši, kas saistīts ar pensijām, - jā, tur aizsākums saistīts ar [Vācijas kancleru 1871.-1890.gadā] Oto fon Bismarku, kurš tiek uzskatīts par vienu no klasiskajiem konservatīvajiem personāžiem. Bet tas bija tikai pats, pats sākums. Īstenībā vidusslāņa un plašo sociālo programmu veidošanās, ko mēs šodien saprotam kā “labklājības valsti”, - tas ir sociāldemokrātu nopelns.

Pēckara periodam bija raksturīga ekonomiskās paradigmas maiņa, uzplauka keinsiānisms [ekonomikas novirziens, kas nosaukts ekonomista Džona Meinarda Keinsa vārdā, dominēja kā valsts politika Rietumeiropā un ASV pagājušā gadsimta 40.-70. gados], tātad bija lielāka valsts iesaistīšanās ekonomikas regulēšanā, ekonomikas cikliskuma mīkstināšana, nevis vienkārši brīvais tirgus un zemi nodokļi. Tieši tajās valstīs, kurās nodokļu slogs ir augstāks, mēs redzam attīstītākas sociālās programmas, gana augstāku dzīves ilgumu, lielāku apmierinātību ar dzīvi, stabilāku demokrātiju un tā tālāk. Virkni no tādām vērtībām, kuras mūsu sabiedrībai šķiet svarīgas, mēs redzam drīzāk augstu nodokļu valstīs, nevis zemu nodokļu valstīs. Es nesaku, ka mums ir jāceļ nodokļi, bet šī vēlme pēc zemajiem nodokļiem – tie patiesībā nepalīdz veidot to stipro un lielo vidusšķiru, kas arī ir it kā viena no konservatīvajām vērtībām. Ja mēs skatāmies uz Latviju – 30 gadu ir pagājuši, kopš mēs esam sākuši transformēt savu sociālekonomisko modeli, un mēs redzam, ka vidusšķira ir ļoti šaura un plāna.

3. Izglītība un darbs

Eglītis: Konservatīvie uzskata, ka kvalitatīva izglītība un smags darbs ir veiksmīgas nākotnes garants… Konservatīvie vēsturiski ir bijuši ļoti dāsni izglītības filantropi: Amerikas kontekstā var minēt tādus bagātus uzņēmējus kā Kārnegī, Kellogs, Vanderbilts un Džons Hopkinss, kuru ziedojumi palīdzējuši dibināt šodienas prestižākās pasaules universitātes.

Ikstens: Tas drīzāk attiektos uz liberālo lauciņu – manuprāt, tas nekādā veidā neattiecas uz konservatīvajiem. Liberāļi klasiskās domāšanas pamatā, īpaši par ekonomiku, liek konkurenci: katrs strādā, cik spēj, tie, kuri strādā smagāk, sasniedz vairāk. Konservatīvajiem biežāk šķita, ka konkurence posta sabiedrību, viņiem parasti sabiedrība ir dabiski sastrukturēta, kad ir cilvēki, kuriem ir vairāk dots un mazāk dots. Viņiem jautājums drīzāk ir ne par šo “izraušanos” priekšā smaga darba rezultātā – tā ir klasiska liberāla vērtība. Konservatīvie teic, ka šī te neviendabīgā sabiedrība ir jāmēģina sasiet kopā, vienotā veselumā, kad no tiem, kuriem ir vairāk dots, tiek vairāk arī prasīts, ar īpašiem pienākumiem un atbildību sabiedrībā, - un palīdz tiem, kuriem tik labi neiet. Tā filantropija arī ir konservatīva atbildība no tiem cilvēkiem, kuriem gājis labāk, vai tas ir Kārnegī, Kellogs vai Vanderbilts.

Precizējumi

Ikstens piekrīt Eglīša apgalvojumam, ka konservatīvie iestājas par ģimenes vērtībām, taču apgalvojumos par atbalstu ģimenēm ar bērniem viņš saskata pretrunu. Konservatīvie ir par zemiem nodokļiem, savukārt valstis ar attīstītāku sociālo nodrošinājumu ir tieši tās, kurās nodokļu slogs ir augstāks (valstu reitingu pēc nodokļu sloga lieluma attiecībā pret iekšzemes kopproduktu var redzēt šeit). 

Ikstens atzīst, ka konservatīvajiem privātīpašums ir svēts un neaizskarams, taču norāda, ka tas pats attiecas uz liberāļiem. Līdzīga situācija ir jautājumā par zemiem nodokļiem – tie ir sākotnēji liberāļu ideja un lozungs. Konservatīvisms šo ideju ir pārņēmis jau jaunākos laikos.

Turklāt, kā pamanīja LSM.lv, nepilnīgs un nekonkrēts ir Gata Eglīša apgalvojums par bērnu pabalstiem: “Latvijas kontekstā niecīgais ģimenes valsts pabalsts (11 eiro par pirmo, 22 eiro par otro un 34 eiro par trešo bērnu plus piemaksas) pavisam noteikti neatbilst konservatīvismam .”

Valsts maksātie ģimenes pabalsti (faktiski – pabalsti par bērnu) patiešām ir tieši tādā apmērā, kā to min G. Eglītis. Tomēr tas nav vienīgais vai galvenais finansiālais atbalsts, ko ģimenei sniedz valsts. Pats G. Eglītis piemin piemaksas pie pabalstiem, taču nenorāda to lielumu. Un vispār nepiemin nodokļa atlaidi par apgādībā esošām personām, kas dod iespēju neaplikt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli daļu darba samaksas.  Šogad atbilstoši likumam šī atlaide ir 250 eiro mēnesī vai 3000 eiro gadā. Tā kā pašreizējā nodokļa pamatlikme ir 20%, tā strādājošai mātei vai tēvam ļauj saņemt 50 eiro mēnesī vairāk par katru bērnu. Ņemot vērā trīs saskaitāmos, (pabalsts, piemaksa, nodokļa atlaide), iznāk, ka ģimene ar vienu bērnu tieši vai netieši saņem no valsts 61,38 eiro mēnesī, ar diviem – bērniem – 144,14 eiro, ar trim bērniem – 284,28 eiro mēnesī.

Salīdzinājumam – Igaunijā, kur darbojas līdzīga sistēma, par pirmo bērnu tiek maksāts pabalsts 50 eiro mēnesī, piemaksu nav, nodokļa atvieglojums nav paredzēts. Par diviem bērniem pabalstu un atvieglojumu veidā pienākas 130,8 eiro mēnesī (100 eiro – divi pabalsti un 30,8 eiro – nodokļa atvieglojums: ar nodokli netiek aplikti 1848 eiro gadā jeb 154 eiro mēnesī par katru bērnu, sākot no otrā; bāzes likme ir 20%). Par trim bērniem pienākas 261,6 eiro mēnesī (pabalsti 50 eiro par katru no pirmajiem diviem bērniem un 100 eiro par trešo bērnu, kā arī divi nodokļu atvieglojumi – par otro un trešo bērnu).

Eglītis LSM atbildēja, ka ir “saņēmis daudzas labas atsauksmes par savu rakstu: tas daudziem ir ļāvis saprast, ka viņi savā pārliecībā un domāšanā ir konservatīvi. Domāju, tas krietni palielinās Jauno konservatīvo atbalstītāju skaitu gaidāmajās Rīgas domes vēlēšanās”.

Atbildot uz Ikstena komentāriem, Eglītis piebilda, ka “tiesiskums un kārtība pavisam noteikti ir konservatīva vērtība, jo tā neaicina graut esošo un labi kalpojušo lietu kārtību, kā to dara liberāļi un sociālisti”.

“Analizējot sīkāk J.Ikstena rakstīto, tur sanāk viena pretruna un nepatiesība pēc otras: viņš konservatīvajiem nepamatoti piedēvē sociālistu idejas un tas var norādīt, ka J.Ikstena kungs, iespējams, nav vērtējams kā objektīvs viedokļa paudējs,” pauda Eglītis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti