ĪSUMĀ:
- 89 gadus vecā Erna Bērziņu saņēma paciņu ar vitamīniem, ko nepasūtīja, un 47 eiro rēķinu.
- Erna paku atpakaļ nenosūtīja, jo veselības dēļ uz pastu netiek. Meita panāca sūtījuma atcelšanu.
- Bijusī pastniece: Nepasūtītas paciņas un telemārketinga produktus pārsvarā sūta pensionāriem.
- "Latvijas pasts": Šādu sūtījumu atgriešana – viļņveidīga; agrāk bija vairāk.
- Neviens nevajadzīgo paciņu sūtītājs vēl nav sodīts.
- Šādi sūtītāji kā pārdevējus bieži piesaista telemārketinga firmas.
- Bijusī telemārketinga darbiniece atklāja darba aizkulises; firma noliedz maldināšanu.
- Kur zvanītāji tiek pie numuriem? Loterijas un izlozes ir viens no izplatītākajiem āķiem, kā iegūt personas datus.
- Kā rīkoties, saņemot uzbāzīgo sūtījumu? PTAC ieteikumi.
Nepasūtīti un nevajadzīgi vitamīni
Sarmīte Pīka ir bijusī filmu nozares darbiniece, vēlāk arī Rīgas domniece. Viņa iepazīstina ar savu 89 gadus veco mammu Ernu Bērziņu. Smalka auguma sirma kundze, tērpusies violetā adītā džemperī, ap kaklu ir apvīta brūna auduma šalle un ar vienu roku viņa atspiežas pret spieķi.
Erna Bērziņa novembrī saņēma bandroli. Kad to atvēra, sirmā kundze atrada uztura bagātinātājus, ko nebija pasūtījusi. Nebija saņēmusi arī zvanu, kurā būtu piekritusi saņemt šos vitamīnus.
"Šo es netaisīju vaļā. Es tikai tā pataustīju. Izlasīju, kas bija rakstīts. Tur nauda ir vajadzīga. Pārskaiti naudu un būsi ticis vaļā," pastāstīja sirmā Siguldas iedzīvotāja.
Rēķins ir gandrīz 47 eiro apmērā. Un atruna: ja sūtījumu nevēlas, tad divu nedēļu laikā to var atgriezt. Paka pašam jānes uz pastu un jāsedz izdevumi par pakas nogādāšanu adresātam.
Erna paku atpakaļ nenosūtīja, jo pati veselības dēļ uz pastu nevar aiziet.
Viņa arī nesamaksāja rēķinu: "Es bez citu palīdzības naudu nevaru pārsūtīt."
Dzeltena papīra bandrole ar vitamīniem, kas ievīstīti zelta krāsas iepakojumā, sarunas laikā stāv uz virtuves galda. Turpat arī acu pilieni. Erna pastāstīja, ka tie atsūtīti līdz ar vitamīniem kā dāvana: "Es to netaisīju vaļā. Paskatījos, ka tur ir acu pilieni. Acīs jau nevar pilināt visu, ko iedomājas."
Erna pastāstīja, ka izplatītāji viņai reizumis zvana uz stacionāro, nevis mobilo tālruni: "Tas ir mājas telefons, kuru viegli dabūt, un uz to man arī zvana. Tad es esmu dusmīga un saku, lai no rītiem man nezvana. Es vēl guļu, un man ir jāceļas augšā un jāiet pie telefona runāt ar viņiem, un es teicu: nezvaniet man." Tomēr šis lūgums dzirdīgas ausis nav sasniedzis.
Pa telefonu dažādus piedāvājumus viņa saņem ne reizi vien. Pirms gada kāds Ernai šādi pārdeva citus vitamīnus. Toreiz viņa par trīs iepakojumiem samaksāja 120 eiro. "Divas pudelītes vēl ir. Es iedzeru pa reizei. Tur bija dāvana līdzi – kafijas automāts. (..) Man liekas, ka tā bija paciņa uz mājām," pastāstīja kundze, kura atsūtīto kafijas automātu nemaz nelieto.
Rēķins par iepriekšējo sūtījumu Ernai nav saglabājies. Līdz ar to tagad nevar salīdzināt, vai šogad atsūtītie vitamīni nāk no tās pašas firmas. "Toreiz tam tā nepievērsu uzmanību, bet es domāju, (..) ka pavisam droši, ka šī ir otrā reize," sacīja Ernas meita Sarmīte.
Viņa ir pārliecināta: ja pārskatījumu varētu veikt mamma pati, tad, iespējams, to būtu arī izdarījusi šoreiz: "Pensionāru loģika ir tāda: ja prasa, tad ir, par ko, un tad ir jāmaksā bez liekiem papildu jautājumiem. Tad es sāku iedziļināties lietas būtībā un sapratu, ka ne māte ko tādu ir pasūtījusi, ne viņai šādi vitamīni ir vajadzīgi."
Panāca sūtījuma atcelšanu
Gan pakai piestiprinātajā pavadzīmē, gan arī rēķinā var redzēt, ka uztura bagātinātāju ir atsūtījis interneta veikals "BellaLab.lv". Tā nosaukums ir reģistrēts kādā adresē Lietuvā, un tas pieder Igaunijā reģistrētam uzņēmumam "DirectMarketing OÜ".
Uz aploksnes ir divi zīmogi – viens Siguldas un viens Kanādas pasta zīmogs. Tie abi ir datēti ar 2003. gadu. "Man, godīgi sakot, šis šajā stāstā šķiet vismistiskākais, jo pasta nodaļā neviens ar mani nerunātu, redzot aploksni, kas ir apzīmogota ar 2003. gadu," sacīja Sarmīte.
Bet, kad Sarmīte zvanīja uz vēstulē norādīto "DirectMarketing OÜ" klienta tālruni, tad operators par sūtījumu bija lietas kursā. "Jo mātei ir iedots klienta numurs un viss ir reģistrēts," pastāstīja sieviete.
Sarmīte pēc neatlaidīgām sarunām ar telemārketinga darbinieci panāca, ka sūtījumu atceļ. Savukārt paku viņa saglabāja pierādījumam, jo viņai nav pārliecības, ka uzņēmums pasūtījumu patiešām anulēja. To darbinieks apliecināja tikai telefoniski.
"Mainās attieksme, ja viņi jūt patiesu apņēmību ar viņiem cīnīties, jo pie otrā zvana es tiku kušināta: liecieties mierā, mēs jūsu pasūtījumu anulējām, jums nekas netiks piedzīts. Tas ir mēģinājums kušināt: labi, labi, liec mūs mierā, un mēs no tevis neko neprasīsim," pauda Sarmīte.
Erna Bērziņa ir tikai viens no daudziem cilvēkiem, kuri ir iekrituši agresīva mārketinga slazdos.
Bijusī pastniece: Sūtījumi pārsvarā pensionāriem
Latvijas Radio devās arī uz kādu mazpilsētu Sēlijā, Jēkabpils novadā, kur iedzīvotāju skaits sasniedz vien pusotru tūkstoti. Nelielais ceļš līdz daudzdzīvokļu mājai – sniegots.
Par savu pieredzi gatava pastāstīt sieviete, kura strādāja par pastnieci vairāk nekā 20 gadus un samērā nesen nomainīja darbu. Viņa gan piekrita sarunai ar norunu, ka neatklāsim viņas vārdu. Šoreiz sauksim viņu par Ainu.
"Kad pirmo reizi parādījās šāda veida sūtījumi, tad interese bija ļoti daudziem: kas tagad būs? Un pirmais sūtījums par velti, un vēl dāvaniņu tev dod," atcerējās Aina.
Mazpilsētā Ainu pazīst daudzi, un viņa kā pastniece vietējiem iedzīvotājiem kļuva arī par uzticības personu – cilvēku, kam lūgt palīdzību.
Pārsvarā šādas paciņas tika sūtītas pensionāriem.
"Bija gadījums, kad man vienai ļoti labi pazīstamai pensionārei piezvanīja un pierunāja iegādāties bambusa zeķītes. Divi pāri maksāja 50 eiro.
Kad es viņai aiznesu, tad viņa man teica: lūdzu, lūdzu, palīdzi man no tām atteikties," pastāstīja bijusī pastniece.
Viņa atminas gadījumu, kad kādai pensionārei draudēja arī ar parāda piedziņu. Rēķins par vienu sūtījumu bija zem desmit eiro. "Viņa bija ļoti sašutusi un drebošām rokām man deva izlasīt šo vēstuli, lai es saprotu viņas situāciju. Viņai pat bija paaugstinājies asinsspiediens. Šajā situācijā viņa tomēr dabūja samaksāt. Tur citu variantu nebija. [Nevarēja neko līdzēt], jo, līdz ko sūtījums ir atvērts, tad vairs nekā nevar palīdzēt," pastāstīja Aina.
Sieviete atklāja, ka apmēram pirms 15, 20 gadiem šāda veida paciņas cilvēkiem sūtīja kā ierakstītus sūtījumus. Tos varēja saņemt tikai pret parakstu. Bet nu jau daudzus gadus paciņas ar vitamīniem, grāmatām un daudzām citām precēm, kuras cilvēkiem pārdod ar telemārketinga palīdzību, vienkārši iemet pastkastēs.
"Tas no to firmu puses arī nav pareizi, ka naudas sūtījumu vienkārši ieliek pastkastītē. No pasta puses prasība ir obligāti slēgt [pastkastes], jo, tiklīdz ieliekam, mēs par šo sūtījumu vairs neatbildam," skaidroja Aina.
Sarunās ar mazpilsētas iedzīvotājiem Aina uzzināja, ka nereti cilvēki pirmo vēstuli saņēma nejauši. Ne tādēļ, ka pēdējā laikā būtu runājuši ar kādu telemarketinga darbinieku un piekrituši saņemt kādu sūtījumu.
"Vēl jau notiek tā, ka viņi ne tikai zvana pa telefonu, bet izvēlas adreses. Pilnīgi neatkarīgi. Un sūta pirmo vēstuli, piemēram, sola naudas laimestus. Tad katru nedēļu, regulāri, vai tā bija pirmdiena vai otrdiena, šādi sūtījumi pienāca. Konkrētam cilvēkam, uz vēstules ir cilvēka uzvārds. Ja uzrunā cilvēku, tad viņam šķiet ļoti personīgi. Daudzi prasīja: vai tad tādas daudziem nāk? Bet pēc tam viņi pazina to vēstuli un teica, vai varētu man nelikt [pastkastītē]. Es teicu: piedodiet, man jums ir jāliek," stāstīja bijusī pastniece.
Aina skaidroja – ja cilvēks sūtījumu nevēlas, tad tas jānogādā atpakaļ pastā.
"Latvijas pasts": Šādu sūtījumu atgriešana – viļņveidīga
Vai cilvēki bieži nes atpakaļ sūtījumus, kurus saņēmuši nejauši vai pēc sarunas ar kādu telemārketinga darbinieku? "Tas ir viļņveidīgi. Ik pa laikam šis jautājums parādās. Tad atkal pazūd. Varbūt atkal kādās nodaļās ir novērojama aktivitāte, ka sāk nest atpakaļ šos sūtījumus. Agrāk noteikti bija vairāk, proti, pirms stājās spēkā Eiropas Savienības regulējums attiecībā uz personas datu aizsardzību," zināja stāstīt "Latvijas pasta" Ārējo komunikāciju vadības daļas vadītāja Gundega Vārpa.
Proti, šobrīd sūtījumus veic ar personalizētu piegādi. Uz vēstules vai bandroles ir jābūt sūtījuma saņēmēja vārdam, uzvārdam un adresei.
Kādus konkrētus uzņēmumus, kuru sūtījumus iedzīvotāji pastā nosūta biežāk atpakaļ, Vārpa gan nevarēja izcelt: "Šobrīd var teikt, ka šis periods ir tāds mierīgs attiecībā uz to, ka kāds nestu atpakaļ daudz sūtījumus un mēs pamanītu, ka kāds no komersantiem ir agresīvi tirgū redzams. (..) Varbūt es kļūdos un nemācēšu teikt par visiem klientiem, jo to ir daudz un katram ir savādākas mārketinga metodes un tas, kā tie atrod un uzrunā klientus.
Bet, ja runā par šāda tipa produktu segmentu, tad tie nav Latvijas uzņēmumi."
Neviens nevajadzīgo paciņu sūtītājs vēl nav sodīts
Tātad shēma, kā darbojas uzņēmumi, ir šāda: visbiežāk sākotnēji cilvēkam atsūta vienu bezmaksas produktu. Sūtījuma saņēmējam jāsamaksā vien pasta izdevumi, kas ir vilinoši. Bet pēc tam sāk darboties abonēšanas līgums, pēc kura cilvēks sūtījumu un arī rēķinu saņem jau regulāri.
Detalizētāk shēmu zināja raksturot Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) direktore Baiba Vītoliņa: "Telefona sarunā it kā cilvēkiem saka, ka tas ir abonēšanas pakalpojums un ka pēc tam tiks sūtīti maksas sūtījumi, kamēr no tiem atteiksies. Bet pamatā problēma ir tā, ka, pat ja cilvēks atsakās, vienalga šie sūtījumi tiek sūtīti. Cilvēki bieži vien baidās nemaksāt par to, kas ir piegādāts. To apjomu, ko cilvēki samaksā par pakalpojumiem, kurus viņi nav gribējuši vai līgums noslēgts uzspiestā veidā, to mēs nemaz nezinām, cik tādu cilvēku ir."
Tomēr daļa cilvēku vēršas Patērētāju tiesību aizsardzības centrā. "Sūdzības un konsultācijas par diviem uzņēmumiem, kas mums ir bijuši populārākie pēdējos divos gados, 2021. gadā ir ap 200, bet 2022. gadā ap simt. Latvijai tas ir gana daudz," pastāstīja Vītoliņa.
Tā gan esot aisberga redzamā daļa, jo ne visi sūdzas un ne visi par savām tiesībām cīnās. "Latvieši nav lieli informācijas devēji uzraudzības iestādēm. Mums cilvēki vairāk ir tendēti risināt savas personiskās problēmas. Viņi bieži vien neraksta un nedod informāciju lietās, kurās nav cerības viņiem dabūt atpakaļ naudu," pastāstīja Vītoliņa.
PTAC direktore pieļāva, ka aiz ārvalstu mārketinga uzņēmumiem varētu būt vietējie Latvijas biznesmeņi.
"Kaut kādai daļai cilvēku, es domāju, ka tā ir viena no metodēm, kas strādā, jo, protams, tas apgrūtina uzraudzību. Es nezinu, vai šajā procesā ir iesaistīti arī Latvijas cilvēki, jo šobrīd nav tik sarežģīti pašam latvietim izveidot uzņēmumu citā valstī un darboties. Tas arī ir iespējams," sacīja Vītola.
Ja viņas vadītā iestāde konstatē, ka uzņēmums nodarbojas ar negodīgu komercpraksi, tad par to draud naudas sods. "Šobrīd maksimālais naudas sods ir līdz 10% no iepriekšējā gada apgrozījuma, bet ne vairāk par 100 tūkstošiem eiro."
Tomēr līdz šim Patērētāju tiesību aizsardzības centrs nevienam uzņēmumam nav piemērojis šādu sodu.
Arī par Igaunijā reģistrēto uzņēmumu "Direct Marketing OÜ", kas sūtīja vitamīnus Siguldas iedzīvotājai Ernai Bērziņai, PTAC šobrīd nav saņemtas sūdzības. Toties uzņēmums vismaz pēdējos desmit gadus ir nonācis Eiropas Patērētāju informēšanas centra redzeslokā. Tā ir Eiropas Komisijas izveidota iestāde, kurā iedzīvotāji var sūdzēties par uzņēmumiem citās Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Latvijas Radio mēģināja sazināties ar "DirectMarketing OÜ", zvanot uz to pašu numuru, kas ir norādīts Ernas Bērziņas rēķinā. Tur aicināja rakstīt e-pastu. Tomēr uz aizsūtīto e-pastu un aicinājumu uz interviju atbildes nebija.
Igaunijas uzņēmums Latvijā ir reģistrējis piecus dažādus interneta veikalus. To vidū arī "BellaLab.lv", kas sūtīja uztura bagātinātājus Sarmītes mātei.
Zvani no telemārketinga firmām. Cik liela to atbildība?
Uzņēmumi, kuri cilvēkiem piedāvā abonēt dažādus produktus, kā pārdevējus ārpakalpojumā piesaista telemārketinga firmas. Uzņēmuma produktu pārdošanas veiksmes pamatā būtībā ir telemārketinga darbinieku prasme telefona sarunas laikā pārdot produktu un noslēgt abonēšanas līgumu.
Par darbu telemārketinga uzņēmumā pastāstīja bijusī uzņēmuma "Telemarket" darbiniece Ilze (vārds mainīts): "Algas modelis ir stundas likme, kas ir cietā alga, plus bonusi par katru pārdoto produktu vai pakalpojumu."
Viņa atzina, ka mārketings ir skarbs. Tā mērķis ir pārdot pēc iespējas vairāk. "Protams, katram projektam bija dienas norma vai dienas mērķis, ko bija nepieciešams sasniegt, jo uzņēmums sadarbojas tālāk ar citu uzņēmumu, kuram arī ir svarīgi, lai ir rezultāts," stāstīja Ilze.
Viņa nenoliedz, ka rezultāts ir svarīgs arī darbiniekiem, kuri ikdienā sarunājas ar cilvēkiem, jo aprēķins ir gaužām vienkāršs – jo vairāk pārdotu preču un pakalpojumu, jo lielāka alga. Mainīgā daļa veidoja aptuveni pusi no algas.
"Katrs pārdevējs noteikti pielieto kaut kādu savu tehniku, lai varētu veiksmīgāk pārdot. Bet sarunas beigās vienmēr tiek veikts tāds kā sarunas kopsavilkums, kurā klientam prasa un nosauc viņa datus, saņem apstiprinājumu, ka tie ir pareizi, un tad arī jautā: jūs piekritāt tādam un tādam darījumam. Ja viņš pasaka "jā", tātad – jā, viss, gaidi savu paciņu."
Latvijas Radio: Vai var šīs sarunas laikā maldināt klientu?
Ilze: Nu, protams, ka var, protams, ka var. Bet visdrīzāk, tā kā sarunas tiek ierakstītas, tad pašam pārdevējam ir kaut kādas nepatikšanas.
Bet nepatikšanas ir tādā brīdī, ja klients vēršas ar sūdzību?
Jā.
Vai vēlme nopelnīt pēc iespējas vairāk bonusu var būt stimuls, lai kādu reizi arī pamānītos, vai kādreiz nepateiktu visu līdz galam?
Pilnīgi noteikti, jā. It īpaši uz tiem projektiem, kur ir grūti sasniegt normas un līdz ar to arī nopelnīt. Bet nepatikšanas, manuprāt, ir lielākas nekā ieguvums.
Ilze atklāja – daži riskē, jo ne vienmēr pieķer. Ikdienā telemārketinga darbinieki veic simtiem sarunu, un ne visas vadība pārklausās un kontrolē.
Ko par to saka pašā uzņēmumā? "Telemarket" valdes loceklis Gatis Krūklītis piekrita vien rakstiski atbildēt uz jautājumiem, jo dzīvā intervijā varot sanākt neprecīzas atbildes.
Viņš galvoja, ka darbinieku melošana klientiem netiek paciesta: "Šādas situācijas nav pieļaujamas un ir uzskatāmas par ļoti rupju iekšējās darba kārtības noteikumu pārkāpumu. Nenoliegšu, ka šādi gadījumi ir bijuši, un tajā pašā laikā apstiprinu, ka sistēma, kas izveidota uzņēmumā, iekļauj sevī ikdienas komunikāciju un darbu ar zvanu centru darbiniekiem, lai šādu gadījumu iespējamību izslēgtu līdz nulles atzīmei. Ja darbinieka vēlme negodprātīgi nopelnīt ņem virsroku, tādā gadījumā no uzņēmuma puses ir nulle tolerances un no šādiem darbiniekiem nākas vienkārši šķirties."
Uz jautājumu, vai telemārketinga darbinieku rīcībā ir kādas nepilnības, kas rada nepatīkamas, pārsteidzošas situācijas klientiem, Krūklītis atbildēja šādi: "Ņemot vērā, ka sazvanīto klientu mēs vizuāli neredzam, tad nevaram izslēgt situācijas, ka klients, kas ir sazvanīts, nav pie pilnas rīcībspējas. Mēs varam novērtēt situāciju, tikai vadoties no sarunas gaitas. Ja sazvanīts ir bērns, tad relatīvi viegli darbinieks novērtē situāciju un sarunu pārtrauc. Sazvanot gados vecākus cilvēkus, ir sarežģītāk konstatēt rīcībspēju. Gados vecāki cilvēki vienmēr ir atvērtāki sarunai."
Viņš zināja stāstīt, ka kopumā Latvijā ir vairāk nekā 10 telemārketinga uzņēmumu, no kuriem puse ir starptautiski, otra puse ir vietējie. Papildus tam arī uzņēmumu iekšienē ir izveidoti savi zvanu centri.
Vai un kāda atbildība jāuzņemas telemārketinga uzņēmumiem, kas klienta vārdā izvērš agresīvu mārketingu? To komentēja PTAC direktore Baiba Vītoliņa: "Līdz šim mēs tādu atbildību neesam vērtējuši. Es nezinu, vai mūsu rīcībā ir bijusi tāda informācija par to, kas izpilda šo pakalpojumu. Bet varētu vērsties arī pret viņiem kā komercprakses īstenotājiem, jo visiem ir kaut kāda mēra atbildība, bet tas ir gana sarežģīti."
Līdz šim PTAC nav nevienas lietas pret telemārketinga uzņēmumiem.
Uzņēmums noliedz personu datu bāzes uzturēšanu
Svarīgs agresīva mārketinga ķēdes posms, ar kura palīdzību cilvēkiem uzspiež abonēšanas maksu par kādu produktu, ir dati, to aizsardzība un ceļš, kā uzņēmumi tiek pie tiem. Runa ir par cilvēku telefona numuriem, informāciju par vecumu, vārdu un uzvārdu.
"Viņi mums apgalvo, ka viņiem tos ģenerē dators. Teorētiski nav aizliegts. Es nezinu, vai tā ir taisnība, vai viņi pērk kaut kur telefona numurus, vai kādā citā veidā uzzina. Man tādas informācijas nav. Tas nav tik viegli noskaidrojams," atzina PTAC direktore Vītoliņa.
Baiba Vītoliņa aicināja cilvēkus būt apdomīgiem un savus datus pašiem nenodot trešajām personām.
Kā piemēru viņa aprakstīja vienu ikdienas situāciju: "Koncertos, kuros mēs aizejam, ik pa laikam sastopami dažādi uzņēmumi, kuri saka: lūk, loterija, brīnišķīgu mašīnu vinnēsiet vai vēl kaut ko vinnēsiet. Un visi, dibenus sacēluši, nogūlušies pilda [anketā] savus datus. Cik liela tā varbūtība, ka jūs kaut ko vinnēsiet? Principā šos datus pēc tam izmanto ja ne šajās, tad līdzīgās pārdošanas shēmās."
Ja arī cilvēki datus ir labprātīgi un, iespējams, neapdomīgi iedevuši, uzņēmumi tos nedrīkst izmantot nekur citur kā vien konkrētajam mērķim, piemēram, loterijai. Tā savukārt skaidroja Valsts datu inspekcijas direktora vietniece Lāsma Dilba.
"Vēl ir viena nianse, ka saskaņā ar Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumu komercpaziņojumus var izteikt un sūtīt tikai tad, ja persona sākotnēji ir piekritusi šādu paziņojumu saņemšanai. Un, ja komercpaziņojums tiek nosūtīts vai tiek izteikts telefona saziņas veidā un tu neesi piekritis, tad principā tur ir slikti ar tiesisko pamatu, un tur ir saskatāms pārkāpums," norādīja Dilba.
Viņa atklāja, ka
loterijas un izlozes ir viens no izplatītākajiem āķiem, kā iegūt personas datus.
Lai gan esot dzirdēti gadījumi, tomēr inspekcija nav konstatējusi datu bāžu tirgošanu.
Šādu praksi noliedza Gatis Krūklītis no "Telemarket", apgalvojot, ka viņu uzņēmumā privātpersonu datu bāzes neeksistē: "Strādājam gan ar aukstiem zvaniem, proti, tiek ģenerēti tālruņa numuri, par kuriem nezinām un neredzam neko vairāk, tikai 8 ciparu numuru, gan uzrunājam partneru esošus klientus, kuri ir snieguši piekrišanu saziņai pa telefonu. Mūsu rīcībā nav privātpersonu datu bāzes. Pie projektu realizācijas darbu pasūtītāji mums nodod klientu datus noteikta uzdevuma izpildei. Pēc projekta izpildes dati tiek neatgriezeniski dzēsti."
Tomēr bijusī uzņēmuma darbiniece Ilze stāstīja ko citu – datu bāzes pastāvot, un no tām izkļūt ir grūti. "Tad, kad klients pasaka: nekad nezvaniet man, izdzēsiet mani arī. Tad mēs tā arī darām. Bet ļoti reti to cilvēki saka, es nezinu, kāpēc. Laikam baidās vai kautrējas. Un, ja cilvēks šo nepasaka, tad paliek datu bāzē. Visbiežāk cilvēki saka: man tagad nav laika. Bet es to kā darbinieks uztveru, ka tev šobrīd nav laika, nevis nezvani man. Un tad es viņam zvanu citu dienu, un tad atkal citu dienu. Un tā viņš datu bāzē ir," skaidroja Ilze.
Turklāt viens pateikts "nē" nenozīmē, ka cilvēks izkļūst no visām datu bāzēm, jo telemārketinga darbinieks var zvanīt atkal it kā cita uzņēmuma vārdā. Tas nozīmē: ja cilvēks reiz ir nonācis datu bāzē, tad tur arī paliks, atklāja Ilze.
Kā rīkoties, saņemot uzbāzīgo sūtījumu?
Kā rīkoties cilvēkiem, kuriem ar telemārketinga starpniecību ir nogādāts kāds produkts, kuru nepasūtīja?
Baiba Vītoliņa no Patērētāju tiesību aizsardzības centra:
"Tas nav jūsu pienākums sūtīt atpakaļ un par to maksāt.
Es aicinātu atbildēt, labāk uzrakstīt, pateikt, ka jūs nepasūtījāt un, lūdzu, paši nāciet pakaļ. Tas ir tiem, kas nepasūtīja produktu. Savukārt tiem, kas piekrita bezmaksas piedāvājumam, – izmantot atteikšanās iespēju, lai tas arī paliek šī pirmā bezmaksas piedāvājuma ietvaros. Jebkas, ko tālāk sūta, ir uzskatāms, ka to sūta bez noslēgta līguma, un tas nav nedz jāsūta atpakaļ, nedz jāatmaksā."
Savukārt, ja pieprasījumu samaksāt rēķinu sūta parāda piedzinējs, tad jāuzstāj, ka līgums nav noslēgts. Tad komersanta pienākums ir pierādīt pretējo. Tas nozīmē, ka cilvēkiem nekas cits neatliek, kā būt modriem, jo likums no visām situācijām nepasargā.
"Likumi ir uzrakstīti tā, ka tos raksta vispārīgus. Vienkāršoti sakot – ir jābūt godīgam. Bet tālāk tās nianses, kā tu it kā izpildi, bet mazliet tomēr izmanto to cilvēku, tās vienmēr attīstīsies. Ne jau velti uzņēmēji vienmēr būs priekšā valstij. Uzņēmējs mēģina izdomāt, kā es biznesu varu veikt. Kāds domā likumīgi, kāds domā puslikumīgi, un kāds ir gatavs [rīkoties] nelikumīgi," skaidroja Vītoliņa.
Tikmēr siguldiete Erna pastāstīja, ka, kopš meita palīdzēja atrisināt situāciju ar nevēlamo sūtījumu, jaunus zvanus viņa nav saņēmusi. Sirmā kundze gan teica, ka no dažāda veida reklāmas piedāvājumiem izvairīties mūsdienās nav iespējams: "Tagad mums tā pasaule ir tik atvērta. Reklāma ir visur. Katrs reklamējas, kā prot."
Savukārt Ernas meita Sarmīte cer, ka viņu ģimenes pieredze palīdzēs citiem neiekrist agresīva mārketinga valgos: "Domājot par tiem vecajiem cilvēkiem, kuri vēl tiks joprojām mānīti, es ceru, ka šis mūsu gadījums varbūt ļaus vienam otram domāt par to, kā sevi aizstāvēt, jeb sados pa pirkstiem tiem, kas mēģina šādā veidā iedzīvoties."
