Atvērtie faili

#23 Covid-19 sērga. Vai veselības aprūpes sistēma spēj tikt galā ar pacientu pieaugumu

Atvērtie faili

#25 Digitālās televīzijas krimināllieta: vai šajā lietā var cerēt uz taisnīgu atrisinājumu

#24 Pandēmijas nestās izmaiņas: kopdziedāšanas tradīcija vairs nebūs tāda kā agrāk

Vai Dziesmu svētki izdzīvos un pagalmi kļūs zaļāki? Pandēmija maina mūsu pasauli

Vai esat ievērojuši gājējus, kas viens otram garām steigšus paiet katrs pa savu ietves malu? Pandēmija mainījusi daudzus mūsu ieradumus un ne tikai. Daudziem apstājies gadiem būvētais bizness, un viņi neziņā rausta plecus, vai tas jebkad vēl būs iespējams. Dziesmu un deju svētku rīkotāji lēš, ka pat paaudzēs mantotā latviešu kopdziedāšanas tradīcija vairs nebūs tāda kā agrāk.

ĪSUMĀ:

Hostelis deju zāles vietā

Amala Agnese Vīksniņa savu deju studiju “Fandango” nodibināja pirms 20 gadiem. Pēc smagas avārijas, kad saprata, ka pati vairs nevarēs dejot grupā “Ritms”. Traumu dēļ dažas kustības izpildīt viņa vairs nevarēja.

“Dejotāji tāpat kā KGB aģenti nemēdz būt bijušie, viņi vienmēr ir dejotāji. (..) Nu, lūk, un es uztaisīju savu deju grupu, lai pati varu iestudēt savas deju horeogrāfijas un varētu attiecīgi arī pati dejot,” stāsta Agnese.

“Fandango” Rīgā ir trīs deju zāles. Studija Agnesei ir gan sirdslieta, gan ienākumu avots. Kad pavasarī izsludināja ārkārtējo situāciju, viņas uzņēmums bija to vidū, kuru darbība apstājās. “Bijām daudzus mēnešus dīkstāvē, jo vasarā jau arī deju studijas nekad nedarbojas, mums bija tikai dažas nometnes. Septembrī sākām strādāt, un atkal uz pusotru mēnesi.

Sanāk, ka no vesela gada mēs esam tikai četrus mēnešus darbojušies,” stāsta deju studijas dibinātāja.

Studijā viņas ir trīs pasniedzējas, pavasarī saņēma dīkstāves pabalstus. Iztikt palīdz arī iekrājumi. “Es esmu viens no ne tik daudzajiem deju studiju īpašniekiem, kurai ir arī pašai savas telpas. Es nenomāju telpas. (..) Kas īstenībā ir labā lieta, bet šobrīd sagriezās otrādāk, jo sanāk, ka es visus 8 mēnešus apmaksāju komunālos maksājumus, es vienkārši maksāju no savas naudas,” stāsta Agnese.

Rudenī, kad deju zāles atkal slēdza, studija sāka organizēt tiešsaistes nodarbības. “Facebook” profilā saliktas bildes, kurās skaisti izremontētā, gaiši krāsotā spoguļzālē redzama viena pati pasniedzēja – te rādām kustības, te notupusies ceļgalos pie datora. Agnese tiešsaistes nodarbības sauc par pagaidu variantu – virtuāli mācīties dejot nav nopietni. Mazo bērnu grupu izformēja vispār, citas apvienoja. Samazināja dalības maksu.  

“Jo “online” ir “online”. To nevar salīdzināt, tā nav tā kvalitāte. Kaut gan studijai izdevumi vispār nav samazinājušies,” saka Agnese.

Vai uzņēmumam šajā nozarē vispār ir nākotnes perspektīva? Par to Agnese nav droša: “Domāju, ka daudzi deju zāļu īpašnieki pārdomā, vai nevajag deju zāles, tās telpas pārtaisīt par dzīvokļiem vai hosteļiem. Mani, piemēram, centās pierunāt viena paziņa, lai es savu centra studiju pārtaisu par hosteli. Ka viņa tur laidīs iekšā viesstrādniekus no Tadžikijas, Uzbekijas, Ukrainas. (smejas) Tas tagad esot ejošākais bizness Latvijā, kas notiek. Esot dabūtas Eiropas naudas, remontē mājas, taisa fasādes, siltināšanas utt., un brauc iekšā viesstrādnieki. Bet es saku: viņi tūlīt dzīvos “Metropolē”, jo viesnīcas mums arī ir ciet. Tā ka hosteļus arī nevajag vērt vaļā."

Agnese arī prāto par deju mākslas nākotni – vai jaunie cilvēki vēl vispār gribēs kļūt par horeogrāfiem vai mācīties, piemēram, baletu. “Biļetes tur maksā 50 eiro, lai cilvēki ar atstarpēm var sēdēt. Normāla ģimene ar bērniem nevar atļauties atnākt. Kas tur paliks, kāda būs motivācija bērniem iet to smago arodu mācīties?” spriež Agnese.

Cer uz valsts atbalstu

Taču, kamēr vēl nekas nav skaidrs un ir bērni, kas dejo tiešsaistē, Agnese cer, ka kvalificēsies valsts izsludinātājam atbalstam. Agnese labprāt pretendētu uz subsīdijām gan algām, gan apgrozāmiem līdzekļiem. Taču jau tagad skaidrs, ka savas specifikas dēļ atbalsts būs mazāks nekā citiem uzņēmumiem.

Valsts noteikusi, ka atbalstu rēķinās, kā atskaites punktu ņemot augusta, septembra un oktobra algas, bet deju studijai augusts ir tukšais mēnesis. “Man liekas – būtu jāskatās pēdējos trīs mēnešus pirms pandēmijas. Jo daudzi uzņēmumi vispār nav atguvušies. Savās normālajās sliedēs nav atgājuši arī pa vasaru,” saka Agnese.

Pavasarī valsts noteiktajam sietam netika cauri daudzi uzņēmumi un darbinieki, un gala  rezultātā Latvijā izmaksātais atbalsts bija ievērojami mazāks nekā, piemēram, kaimiņvalstīs. Dīkstāves pabalstos neizmaksāja pat pusi no tiem iezīmētās naudas.

Latvijas Bankas ieskatā niecīgais atbalsts mājsaimniecībām bija iemesls, kāpēc ekonomikas kritums Latvijā otrajā ceturksnī bijis lielāks nekā pārējās Baltijas valstīs.

Valdība tagad solījusi būt elastīgāka, lai gan uzņēmēju organizācijas joprojām kritizē, ka neņem vērā nozaru specifiku. “Mūžīgā izvēle starp mehānismu, kas ir ātrs un kas ir elastīgs,” kritikai atbild Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības konkurētspējas departamenta direktors Kristaps Soms.

“Potenciāli atbalstāmo uzņēmumu grupa, tur skaitām arī pašnodarbinātos un patentmaksātājus, ir 111 000.

Nedomājam un praksē tā nav bijis, ka pilnīgi visi piesakās. Jebkurā gadījumā, kaut vai 10 000 iesniegumu apstrāde piecu dienu laikā, kā tas noteikts noteikumos, – kādam jābūt resursam valsts pusē, lai kaut ko tādu izdarītu. Tāpēc izvēle tiek izdarīta, kad programma tiek būvēta, vai to veidot unificētu un lai tā ir ātra,” norāda Soms.

Uzņēmēji valdību kritizē arī par to, ka atbalsts joprojām nav pieejams, kaut bizness apturēts un rēķini jāmaksā. Ekonomikas ministrijā prognozē, ka atbalsta programmu varētu iedarbināt novembra beigās, kad to būs apstiprinājusi Eiropas Komisija.

Ietekmēs arī Dziesmu un deju svētku kustību?

Savukārt dejotāju, kordziedātāju un citu pašdarbnieku palikšanai mājās prognozē arī citas sekas. Tā var ietekmēt paaudzēs mantoto latviešu Dziesmu un deju svētku kustību.

Uz to norāda Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte: “Sāpīgi teikt, bet ir akcenti, kuri būs jāmaina, jo ir skaidrs, ka cietīs kvalitāte. Mēs Latvijā esam radinājuši pie tā, ka tautas mākslas kustība savā kvalitatīvajā sniegumā ir ļoti augstvērtīga. Protams, mēģinājumi, kuri nevar ilgstoši notikt, lai Latvijas amatieru kori vai deju kolektīvi varētu regulāri mēģināt, nesīs savas sekas.”

Mēģinājumu aizliegumu kormūziķi uzņēmuši arī ļoti asi, bet Signe Pujāte saprot, ka cita ceļa nav. Viņa pati tikko izslimojusi Covid-19. “Es saprotu, ka mēs esam uz tāda naža asmens. Uz virves, kas ir vairākus metrus virs zemes. Mums ir jāmēģina nolīdzsvaroties tā, lai saglabātu savas veselības un tajā pašā laikā domāt, kā saglabāt tradīcijas. Ja tradīcijas jauda samazinās, tad vismaz noturēt to tā, ka pēc tam esam laimīgi tikuši ar sarežģīto situāciju galā, mēs varam uz esošajiem resursiem atjaunot,” saka Pujāte.

Dziesmu un deju svētku rīkotāji pieļauj, ka nākamie – 2023. gada – svētki būs jāorganizē mazākās formās.

Jau tagad ir skaidrs, ka līdzšinējā veidolā nevarēs notikt uz nākamo vasaru pārceltie skolu jauniešu dziesmu un deju svētki. Komentē Valsts izglītības satura centra Neformālās izglītības departamenta direktore Agra Bērziņa: “Šobrīd mēs redzam, ka Dziesmu un deju svētki tādā tradicionālā izpratnē, kādā mēs esam dzīvojuši, kādus esam pieredzējuši 150 gadus, kādi svētki ir bijuši 1873. gadā un kādi svētki bija 2015. gadā, tad šobrīd mēs šādu modeli neredzam. Pilnīgi viennozīmīgi nevarētu būt, ka 2021. gadā Mežaparka lielajā estrādē vienkopus varētu pulcēties 10 000–12 000 dziedātāju uz jaunās skatuves vai Daugavas stadionā vienlaicīgi būtu 16 000–18 000 dejotāju plus vēl skatītāji.”

Rīkotāji cer, ka mazāki svētku pasākumi vasarā būs iespējami kā Rīgā, tā reģionos. Kolektīvi gan varēs piedalīties tikai vienu dienu – ierastais burziņš ar nakšņošanu Rīgas skolās nedēļas garumā nebūs iespējams.

Cenšas pielāgoties

Par izjukušiem amatieru kolektīviem Nacionālajā kultūras centrā pašlaik nav informācijas. Ir kolektīvi, kuri pandēmijas laikā dara to, kas ir iespējams, – organizē individuālas nodarbības vai tiešsaistes mēģinājumus.

Līdzīgi kā Agneses Vīksniņas deju studija. Agnese gan pieder pie tiem cilvēkiem, kas pandēmijā ieviestos stingros ierobežojumus uzskata par pārspīlētiem. Sarunā ar Latvijas Radio viņa uzreiz precizē, ka nav arī koronavīrusa sazvērestības teoriju piekritēja.

“Es atbalstu Zviedrijas pieeju. Saprotu, ka Viņķele ne, bet es atbalstu, tās ir manas tiesības, esmu reģistrēta Zviedrijas iedzīvotāja. Un Stokholmas Baleta akadēmijā, cik es zinu, kur pati kādreiz gāju uz nodarbībām un mācījos džeza deju, notiek nodarbības. Protams, masveida pulcēšanās ir ierobežotas un ir attālinātais darbs utt. Bet principā dzīve rit savu gaitu. Nu, vairāk uzmanās tie, kuriem ir jāuzmanās,” saka Agneses.

Par spīti tam, ka viņas nākotnes nodarbošanās ir pilnīgi neskaidra, Agnese notiekošo uzņem stoiciskā mierā: “Varbūt ir kādas lietas, kas var krist uz nerviem, bet principā domāju, ir interesanti. Kā filma – jānopērk popkorns un jāskatās. Kā Rainis: izdzīvos, kas mainīsies. Es arī. Es nevarēšu uzturēt tās deju studijas, nu, es izdomāšu kaut ko citu.''

Taču samierināties ar pandēmijas ierobežoto dzīvi daudziem ir grūti.

Slimības un ierobežojumu paradokss

Sociālajos tīklos pamanāmi ieraksti, kur cilvēki pauž sašutumu par pandēmijas laika paradoksu – parasti par veselīgām uzskatītās nodarbes kļuvušas par apdraudējumu veselībai.

Uz to norādījusi arī Sandra: “Jocīgā laikā mēs dzīvojam. Ja iedziļināmies, padomājam un esam apzināti, vai tas nav jocīgi, ka jogas studijas, meditācijas un interešu izglītības telpas šobrīd ir jāslēdz, un cilvēkiem, kas tās radīja, ir jācīnās par izdzīvošanu, jo tas var apdraudēt sabiedrības veselību, bet lopkautuves un alkohola ražotnes turpina darboties bez jebkādiem ierobežojumiem?”

Taču tam ir savs izskaidrojums. Par to stāsta Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Elīna Dimiņa: “Pirmā lieta, kāpēc šī dejošana, sportošana, visa veida pulcēšanās veicina Covid-19 izplatību. Tas ir tas, ka satiekas cilvēki no dažādām vidēm, dažādām mājsaimniecībām, dažādām darbavietām un kolektīviem. Cilvēki no šīm dažādajām vietām sanāk kopā un patiesībā veic darbības, dejojot un dziedot, kuru laikā mēs intensīvi elpojam, mēs varbūt arī skaļāk runājam vai dziedam. Un tas noved pie tā, ka vidē nonāk daudz vairāk elpceļu sekrētu un, ja tur ir vīruss, tad attiecīgi vidē ir vairāk arī vīrusu.”

Elīnai Dimiņai ir atbilde arī tiem, kas uzskata, ka nav godīgi likt sēdēt mājās jauniem cilvēkiem, kuriem koronovīruss neizraisa smagu saslimšanu, sargājot tos, kas varbūt ar savu neveselīgo dzīvesveidu ieguvuši hroniskas saslimšanas. Skaidro SPKC pārstāve: “Covid-19 pandēmija mums jau pa šo gadu ir daudz ko iemācījusi un ir pilnīgi skaidrs, ka,

izolējot vienas smagas grupas vai nelielas sabiedrības grupas, mēs šīs infekcijas izplatīšanos sabiedrībā pārtraukt nevaram.”

“Veseliem cilvēkiem, skolēniem, studentiem it kā nav smaga slimības gaita, bet, ja mēs paskatāmies, tad, protams, viņiem biežāk varbūt ir viegla slimības gaita. Bet mēs nekad nevaram paredzēt, kuram cilvēkam cik smagi šī slimība norisināsies. Jaunākajai Latvijā mirušajai Covid-19 slimniecei bija tikai 34 gadi,” norāda Dimiņa.

Vakcīna – gaisma tuneļa galā

Žurnālistiem gan Latvijā, gan citur pasaulē pārmet, ka „oficiālie mediji” nedod vārdu tiem ārstiem, kas iebilst pret ierobežojumiem. Šādu mediķu nav daudz, un infekciju slimības  visbiežāk nav viņu specializācija. Taču viņu publiskie uzsaukumi sociālajos tīklos tiek naski pavairoti kā pierādījums Covid-19 sazvērestībai.

Vai epidemioloģe Dimiņa ieklausās šādos mediķus viedokļos? “Es pati mēģinu ieklausīties šajos viedokļos, jo tas kādreiz palīdz daudz precīzāk atrast sev pamatojumu vai tad, kad man jāpamato mans viedoklis, atrast šos argumentus. Jo tieši oponentu jautājumi bieži vien palīdz izdomāt un pieņemt tādas argumentētas atbildes uz saviem jautājumiem.

Tā, ka es domāju, ieklausīties visa veida viedokļos vienmēr ir atbalstāmi.”

Vai būtiski ierobežojumi Latvijā paliks spēkā visu ziemu, epidemioloģe neņemas spriest: “Latvijas pieredze Covid-19 ierobežošanā rāda, ka prognozēšana ne vienmēr piepildās. Mēs patiešām ceram, ka papildu piesardzības pasākumi, kas tagad ir ieviesti Latvijā, nesīs augļus, ka mēs panāksim situācijas stabilizāciju valstī.”

Par gaismu tuneļa galā Elīna Dimiņa sauc vakcīnu. Pēdējās nedēļās jau divas farmācijas kompānijas paziņojušas par vakcīnu izstrādi. Tām piedēvē augstu efektivitāti, taču pagaidām neviena vakcīna nav apstiprināta un nav zināms, kad varēs sākt potēšanu. Amatpersonas sola, ka Latvijā vakcīnas nonāks vienlaikus ar citām Eiropas valstīm, jo Latvija piedalās kopējā Eiropas Savienības iepirkumā.

“Ir skaidrs, ka vakcinācijas uzsākšana valstī viennozīmīgi palīdzēs ātrāk tuvoties vecajiem paradumiem un vecajai ikdienai.

Jā, vakcīna ir tas, kas ir ļoti svarīga, lai mēs pārvarētu šo krīzi,” saka epidemioloģe.

Tāpat skaidrs, ka vakcinēt visus iedzīvotājus un iegūt kolektīvo imunitāti uzreiz nebūs iespējams. Pirmos plāno vakcinēt veselības aprūpes darbiniekus un iedzīvotājus no riska grupām.

Zviedrijas ideāls

Ierobežojumu pretinieki nereti norāda uz Zviedriju kā modeli pandēmijas pārlaišanai. Kamēr pārējā Eiropa pavasarī aizvēra skolas un liedza jebkādu pulcēšanos, Zviedrijā bērni turpināja iet uz skolu, kafejnīcas un bāri bija atvērti. Par to gan zviedri samaksāja ar cilvēku dzīvībām.

Zviedrijā mirstība no Covid-19 ir viena no augstākajām Eiropā – 58 cilvēki uz 100 000, kamēr, piemēram, kaimiņos Somijā miruši 5 cilvēki no 100 000.  

Tomēr Zviedrijas galvenais epidemiologs Anders Tegnels oktobra beigās intervijā britu politikas un kultūras žurnālam “New Statesman” noliedza, ka Zviedrijas stratēģija jebkad būtu bijusi ļaut izslimot pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam un iegūt pūļa imunitāti. „Es gribu skaidri pateikt – nē, mēs neieviesām karantīnu kā daudzas citas valstis, bet mums noteikti bija faktiska karantīna,” sacīja Tegnels.

Latvijas Radio raidījuma tapšanas laikā intervija ar Zviedrijas Sabiedrības veselības aģentūras epidemiologiem nebija iespējama. Pandēmijai vēršoties plašumā, epidemiologu noslodze ir milzīga.

Taču Latvijas Radio izdevās sazināties ar latviešu arhitektu Tomu Kokinu, kurš strādā par pasniedzēju Ūmeo arhitektūras skolā Zviedrijā. Toms sēž viens lielā sanāksmju telpā, viņam aizmugurē vairākstāvu koka siena ar dažāda lieluma stikla logiem, kas izsvaidīti juku jukām, nevis salikti taisnā rindā.

Sarunas “Zoom” platformā tagad ir Toma ikdiena. Lekcijas notiek tiešsaistē, studenti var atnākt uz skolu, tikai lai paveiktu praktiskos darbus, piemēram, darbnīcā sagatavotu materiālus maketiem.

“Tas arī viss. Sociālā būšana kopā neeksistē šobrīd jau kādu laiku. Mēs tieši vakar vai aizvakar saņēmām jaunās rekomendācijas saistībā ar ierobežojumiem. Ja tās summē, tad principā tas ieteikums ir darīt visu, ko vien var izdarīt, attālināti un izmantot skolas ēku tikai galējas nepieciešamības rezultātā.

Respektīvi, tāds oficiāls “lockdown” nav izziņots, bet ir ļoti stingras rekomendācijas pēc iespējas visu darīt attālināti,” stāsta Zviedrijā dzīvojošais arhitekts.

Zviedrijā ierobežojumi ir noteikti nevis ar likumu, bet kā rekomendācijas. “Tā ir vēsturiska tradīcija. Mans novērojums ir, ka ir diezgan liela uzticēšanās starp varu un sabiedrību abos virzienos. Ja tiek izdodas rekomendācijas, Ministru prezidents tā arī teica, kad žurnālists uzdeva jautājumu, vai tas ir saistoši, vai tas ir kā likums. Viņš tā arī atbildēja, ka sagaida, ka visi ievēro rekomendācijas. Tā ir tāda nerakstīta vienošanās sabiedrībai savā starpā un ar varu,” skaidro Toms.

Viņš novērojis, ka cilvēki lielākoties rekomendācijas ievēro. Tomēr Zviedrijas premjerministrs Stēfans Levēns šonedēļ paziņojis par jaunu noteikumu – liegumu pulcēties vairāk par astoņiem cilvēkiem. Viņš atzina, ka salīdzinot ar pavasari, rekomendācijas ievēro mazāk cilvēku un inficēto skaits Zviedrijā strauji aug.

Ar Tomu Latvijas Radio sarunājās pagājušonedēļ, un tobrīd rekomendācijās bija četri galvenie punkti: nesatikties ar citiem cilvēkiem, neceļot, neiet uz publiskām vietām un nepiedalīties publiskās aktivitātēs. “Tādas strupas, it kā vienkāršas, bet galvenā ideja un politika ir, lai mēs ievērotu distanci viens no otra. Zviedrija uz Eiropas fona ir īpaša arī ar to, ka neliek nēsāt maskas ārpus veselības iestādēm. Viņu fokuss ir uz to, lai mēs netuvojamies viens otram,” zina stāstīt Toms. Kultūras pasākumi nenotiek. Kafejnīcas, veikali gan joprojām ir atvērti.

Kā pandēmija ietekmēs mājas un pagalmus?

Ar Tomu Kokinu Latvijas Radio runā par vēl vienu tematu.

Pandēmija maina ne tikai individuālās dzīves, bet arī pilsētas.

Pieklustot transporta trokšņiem, virs smoga klātajām metropolēm parādās skaidras debesis, parkos parādās putni. Metro vietā cilvēki izvēlas velosipēdus, un pilsētu pašvaldības uz ielām sāk zīmēt jaunas velojoslas.

“Es ceru, ka izmainīs. Ceru, ka izmainīs uz labu. No pandēmijas mēs varam daudz ko mācīties. Pandēmijas laikā visi cilvēki, kā mēs zinām, daudz vairāk ir saistīti ar savu dzīvojamo vidi. Strādā, mācās, dzīvo, guļ vienās telpās. Un līdz ar to pirmais jautājums, kas man nāk prātā, ko visiem vajadzētu piedomāt nākotnē, ir par mūsu dzīvojamās telpas kvalitāti. (..) Vai tai nevajadzētu būt nākotnes normai, ka mēs būvējam mājas un katram dzīvoklim ir pieejams balkons vai iespēja iziet ārtelpā. Turēt augus, audzēt garšvielas, taisīt jogu un tamlīdzīgi. Tagad, kad daudzi tika iesprostoti savā dzīvoklī, bija īpaši redzams, cik svarīga ir pieejamība svaigam gaisam. Tas būtu viens piemērs dzīvokļa mērogā,” saka Toms.

Pagalma vai kvartāla mērogā – kāds, piemēram, ir pagalms daudzdzīvokļu mājā. Vai mēs tur varam starp “Zoom” tikšanās reizēm iziet ārā un pavadīt brīdi smukā, zaļā pagalmā? Vai izejam pagalmā, kas ir pilns ar autostāvvietām un tas ir noasfaltēts vienā laidā?

Tāpat Toms mudina domāt par koplietošanas telpām dzīvokļu mājās – veļas telpu vai pirti pagrabā, trenažieru zāli vai jumta terasi. Skandināvijā tādas ir, un būvniecības izmaksas būtiski nesadārdzina.

“Mums, piemēram, nav pārāk attīstīta tradīcija sveicināties ar kaimiņiem kāpņu telpā. Jo mēs bieži vien varbūt nezinām tos kaimiņus, izskrienam cauri kāpņu telpai, ieskrienam savā šūniņā un dzīvojam savu dzīvi noslēgto. Bet, ja ir mazās platformas, instrumenti, kas vienu lieku reizi piedāvā satikt kaimiņu, pārmīt pāris vārdus, kā tev iet, ko tu šodien dari, – tad tas stiprina mājas kopienas sajūtu. Un pandēmijā tas īpaši svarīgi, ja mēs domājam par mazāk aizsargātajiem sabiedrības locekļiem vai senioru grupām, kas varbūt ir vientuļi, lai mēs uzturam kontaktus, zinām, ka ar to senioru viss kārtībā. Redzam, satiekam tajā kopējā infrastruktūrā. Bet, ja viņš noslēgts savā čaulā, kā lai mēs zinām, ka cilvēks ir vientuļš,” saka Toms.

Toms spriež, ka pandēmija arī daudz iemācīs par apkaimēm: “Vai mums ir 500 metru rādiusā pieejams parks? Vai vieta, kur varam skriet krosu? Vai pavērties tālākā skatā, pāri kādam ūdenim, iespējams. Jo sevišķi pandēmijas laikā tas ir ļoti nozīmīgs.

Visās pilsētās Eiropā redzams, cik ļoti pārslogoti ir parki, šīs publiskās telpas.”

Tā vietā, lai ietu uz teātriem, bibliotēkām vai iepirkšanās centriem, cilvēki vairāk laika pavada ārā. Un no pandēmijas mūk uz laukiem.

“Sēdi ar kolēģi “Zoom” mītingā un redzi, ka viņam fonā ir kalni. Viņš ir savā brīvdienu mājā kalnos. Vada lekcijas no turienes. Ja cilvēkiem ir tādas iespējas, nu skaisti. Viena no šī laika skaistajām iespējām. Savā ziņā tāds negaidīts lauku repopulācijas plāns. Arī man bija iespēja vasaras brīvlaiku sākt mazliet ātrāk. Es jau pavasarī biju Latvijā, kādus 4–5 mēnešus pavadīju savos laukos, un man nebija nekādu iebildumu pret šādu dzīvesveidu. Dzīvot laukos un pasniegt universitātē pilsētā,” atklāj Toms.

Arī Latvijā pandēmija daudzus mudinājusi pārcelties no lielpilsētām uz mazāk apdzīvotām vietām.

Atgriežas Latvijā

Santa un Juris Logini no Rīgas uz Preiļiem pārcēlās pandēmijas pirmā uzliesmojuma laikā pavasarī.

“Rīgā saslimušo skaits palielinājās. Mana un vīra dzimtene ir Preiļu puse, un izdomājām, ka būtu vērts pamēģināt doties uz šejieni laimi meklēt. Šeit ir drošāk. Protams, pie mums arī ir bijuši cilvēki, kas ir saslimuši, bet tā saslimstība ir mazāka. Var saskaitīt uz rokas pirkstiem, cik saslimuši pilsētā vai rajonā. Ja es skatos to piesardzību, tad šeit pilsētā to uztver daudz nopietnāk nekā Rīgā,” stāsta Santa.

Santas vīrs ir elektriķis, viņa pati fotogrāfē un veido grafisko dizainu. Pavasarī ienākumi būtiski samazinājās. “Atcēlās visi pasūtījumi, jo kāzas nenotika. Bija tāds ļoti smags laiks, jo nebija tādu ienākumu kā parasti. Vajadzēja sākt domāt kaut ko jaunu,” stāsta Santa.

Arī Preiļos sākotnēji nav zinājusi, ko iesākt. Tad uzzinājusi par Preiļu novada domes konkursu mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam. Piedalījusies un dabūjusi līdzfinansējumu, kas ļāvis nopirkt jaunu fototehniku un atvērt salonu.

Pāris uzslavē pašvaldības atbalstu un spriež, ka Rīgā tādu nebūtu dabūjuši. Liels bijis arī vietējo ļaužu atbalsts.

“Visi apkārtējie cilvēki tevi motivē, viņi paši tevi stumju uz ko jaunu,” saka Santa.

Ģimene Latvijā dzīvo kopš pagājušā gada. Pirms tam ilgu laiku mituši Vācijā. Atgriezušies, jo parēķinājuši, ka pēc īres un ikdienas tēriņiem Vācijā un Latvijā uz rokas paliek tikpat daudz naudas. Taču tieši Preiļi, nevis Rīga kļuvuši par viņu galapunktu.

“Laikam vienkārši mājas un draugi. Man ir ļoti svarīga ģimene un draugi, arī tajā skaitā Preiļos ir daudzas ģimenes atgriezušās. Rīgā mēs palikām vienīgie. Visi pārējie pārcēlās uz šejieni, un visi gaidīja, kad mēs arī atgriezīsimies,” stāsta Santa.

Latgalē pašlaik jūt, ka atgriežas ne tikai rīdzinieki, bet arī reemigranti. Latgales reemigrācijas koordinatore Astrīda Leščinska novērojusi, ka cilvēki ierodas gan uz laiku, lai pārlaistu grūtības, gan uz palikšanu: “Arī tagad saņemu ziņas un e-pastus par to, ka steidzami meklē veidu, kā atgriezties. Piemēram, no Norvēģijas, no Lielbritānijas ar mani ir sazinājušies. Un šodien tieši atgriežas viena ģimene ar trīs bērniem uz Liepāju, un arī norādīja to, ka šeit ir droša vide, zaļa vide un pārapdzīvotība un cilvēku blīvums nav tik lieli.”

Latvijas mazais iedzīvotāju skaits kļuvis par privilēģiju un vērtību, lai gan motivācija atgriezties joprojām ir dažāda. Citi ir noguruši no mūžīgiem īres dzīvokļiem un grib mājās uz Latviju.

Atgriežas ne tikai latvieši, bet arī jauktās ģimenes. Astrīda Leščinska stāsta par kādu vīru, kas pārbraucis ar savu dzīvesbiedri – cittautieti, un, izmantojot attālinātā darba iespējas, Rēzeknes pusē turpina strādāt informācijas tehnoloģiju jomā.

“Novēroju tādu tendenci, ka tieši dzīvesbiedri izvēlas dzīvot šeit, Latvijā.

Arī Balvu novadā man ir ģimene, kur dzīvesbiedrs tieši bija iniciators, lai ģimene ar trīs bērniņiem pārceltos no Lielbritānijas uz Balviem. Džeikobs man toreiz arī norādīja, ka tas ir brīnums, ka mēs varam iet uz mežu, lasīt sēnes, ogot,” stāsta Leščinska.

Daļa reemigrantu esot uzņēmīgi un domā par savu biznesu, tāpēc nozīmīgs ir pašvaldību piedāvātais atbalsts uzņēmumu izveidei. Pašvaldības arī sniedz praktisku palīdzību. “Kad sākās pandēmija pavasarī, apzinājām visas pašvaldības. Ir izveidots saraksts Latgalē, pie kuras kontaktpersonas vērsties, ja nav veida, kā atgriezties, piemēram, no lidostas uz pašvaldību vai nav kur pašizolēties, vai nepieciešams pašizolācijas laikā piegādāt ēdienu vai medikamentus. Pašvaldības gatavas sniegt gan telpas, gan arī šāda veida atbalstu,” zina stāstīt Leščinska.

Pašlaik nav statistikas datu, kas ļautu spriest, vai Latvijā ir noticis lūzums migrācijas tendencēs. Iedzīvotāju skaits Latvijas mazpilsētās un ciemos kopš 90. gadiem ir dramatiski sarucis, īpaši Latgalē. Piemēram, Preiļu novadā desmit gados iedzīvotāju skaits sarucis no 12 tūkstošiem līdz 9654 šogad.

Preiļu novada domes priekšsēdētāja Maruta Plivda uzskata – ja arī atsevišķas ģimenes pārcēlušās, pagaidām par tendenci to nevar saukt: “Cilvēki vēro šo situāciju. Ja tas būs ilgstoši, noteikti šī tendence, es pieļauju domu, ka būtu tāda aktīvāka.”

Arī attālinātais darbs ne visās vietās ir iespējams. Pilsētā internets ir labs, taču ne visur laukos. “Es neteikšu, ka mums jebkurā novada vietā, kaut kur ciematos interneta nodrošinājums būtu tāds, ka cilvēki attālināti varētu mierīgi strādāt. Tas varbūt tāds kā mīnuss šobrīd,” atzīst Plivda.

Savā ziņā gan šovasar Preiļos patiešām jutušies tā, kā sen nav bijis. Satiksme pilsētā mutuļojusi. Tomēr pārsvarā tie bijuši ceļotāji, kas pandēmijas paralizētajā pasaulē silto kūrortu vietā izvēlējās Latgales ezerus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt