Zakatistova atbilde raidījumā skanēja šādi: "Pašnodarbinātiem cilvēkiem ir pašiem savs risks. Tātad līdz šim pašnodarbinātie cilvēki izvēlējās risku - viņi kļuva par mikrouzņēmuma nodokļa darbiniekiem, ka viņiem ir lielāka alga šomēnes, bet mazāks nodrošinājums nākotnē. Tā netaisnība, ko mēs redzējām, ka MUN var pieņemt arī citus darbiniekus, kuri neizvēlas nemaksāt sociālos nodokļus, līdz ar to nākotnē MUN ir tikai viena cilvēka uzņēmums. Bet tur summējas kopā. Un, ja cilvēks izvēlas nemaksāt to sadaļu, kas ir bezdarba nodokļa sadaļa, un ekonomē uz to bezdarba nodokļa sadaļu, katru mēnesi saņemot nedaudz vairāk, tad pilnīgi dabiski, viņam nepienākas."
Pirmkārt, pašnodarbinātais un mikrouzņēmuma darbinieks nav viens un tas pats. Tie ir atšķirīgi nodokļu režīmi.
Turklāt mikrouzņēmuma darbiniekam bezdarba pabalsts pienākas. Mikrouzņēmuma nodokļa likumā noteikts, ka mikrouzņēmuma nodokļa likme ir 15% no apgrozījuma. 80% no šī nodokļa tiek iemaksāti valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu kontā, apdrošinot šo darbinieku atbilstoši visiem sociālās apdrošināšanas veidiem – pensiju apdrošināšanai, nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai, vecāku apdrošināšanai un bezdarba gadījumam.
Nodokļu apmēra dēļ pabalsti gan ir salīdzinoši mazāki nekā vispārējā režīmā strādājošajiem, taču mikrouzņēmumu darbiniekiem ir iespēja vēl pašiem veikt papildu sociālās iemaksas.
Savukārt pašnodarbināta persona, kuras ienākumi sasniedz vai pārsniedz minimālās algas apmēru, sociālās iemaksas veic vismaz no minimālās algas, bet pēc izvēles – arī no lielākas summas, 32,15% apmērā.
Ministru kabineta noteikumi paredz, ka pašnodarbinātais ir apdrošināts pret tiem pašiem riskiem, kuriem vispārējā režīma un mikrouzņēmuma darbinieks, izņemot bezdarbu un nelaimes gadījumus darbā un arodslimības.
Tādējādi nav pamata arī Zakatsitova teiktajam – "ja cilvēks izvēlas nemaksāt to sadaļu, kas ir bezdarba nodokļa sadaļa, un ekonomē uz to bezdarba nodokļa sadaļu, katru mēnesi saņemot nedaudz vairāk, tad pilnīgi dabiski, viņam nepienākas."
Likmju sadalījumu nosaka minētie Ministru kabineta noteikumi, kur gan no vispārējā režīmā nodarbināto, gan no mikrouzņēmuma darbinieku iemaksām 1,84% tiek iedalīti bezdarba apdrošināšanai un 0,53% – arodslimībām un darba negadījumiem.
Savukārt pašnodarbinātais pat gribēdams nevar izvēlēties maksāt arī apdrošināšanas sadaļu bezdarbam, jo normatīvie akti to neparedz.
Līdz ar to līdzīgās krīzēs kā Covid-19, kad sarūk ekonomiskā aktivitāte, paliekot bez darba, pašnodarbināta persona arī nevar un nevarēs saņemt bezdarbnieka pabalstu.
Atis Zakatistovs, vēlāk lūgts komentēt savu teikto, sākumā izteicās līdzīgi kā raidījumā, bet pēc iebildes, ka runa ir par dažādiem režīmiem, skaidroja, ka runājis par nākotnes situāciju. Proti pēc reformas arī tie, kas tagad ir mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji, būs pašnodarbinātie. "MUN nākotnē ir pašnodarbinātais, un tas, kas ir pašnodarbinātais šobrīd, arī nākotnē būs pašnodarbinātais," viņš skaidroja.
Tas gan vēl vairāk paplašinās to cilvēku loku, kas uz bezdarbnieka pabalstu pretendēt nevarēs, ko Zakatistovs apstiprināja:
"MUN reforma nozīmē, ka viņš būs pašnodarbinātais, un nākotnē jaunajā režīmā arī viņš kā pašnodarbinātais nevarēs iet bezdarbā. Jo bezdarbs attiecas tikai uz strādājošajiem. Un tad, kad būs viens darbinieks, tad vairs nebūs bezdarba [pabalsta] arī MUN."
Pašnodarbinātā režīma pamatdoma esot paša risks un izvēle – būt pašnodarbinātajam. Vai tas ir taisnīgi – tas esot cits jautājums, sacīja Zakatistovs. Viņš norādīja: "Tas ir politisks jautājums, ko mēs varam skatīt. Mūsu viedoklis šajā jautājumā nav līdz galam noformulēts, izrunāsim. Mēs varam šo skatīt vēlreiz Saeimā, kad šie jautājumi tiks skatīti."
