Sadaļas Sadaļas

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Tehnisko palīglīdzekļu pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Mežaparka estrāde: no bažām par svētkiem būvlaukumā līdz sapņiem par brīvdabas ērģēlēm

Pabalstu sistēma Vācijā: kāpēc vieniem tie šķiet dāsni, bet citiem – pazemojoši

Vācijas pabalstu sistēma – dāsns atbalsts vai pazemojoši niecīga palīdzība?

Kopš Eiropā saasinājusies migrācijas krīze, Vācijas vārds bieži tiek locīts sakarā ar sociālajiem pabalstiem, kas esot dāsni un pievelkot migrantus kā magnēts. Par tā saucamo “pabalstu tūrismu” mēdz raizēties arī politiķi Vācijā. Paši pabalstu saņēmēji gan ir citās domās. Viņi peļ Vācijas sociālo sistēmu kā cilvēka cieņu aizskarošu un sūdzas par nabadzību. Lai izdzīvotu, esot jāskaita katrs eiro un jāstāv rindās pēc bezmaksas pārtikas pakām.

Kad Eiropas Savienības atļauju ierobežot imigrantu piekļuvi sociālajiem pabalstiem februārī izdevās iegūt Lielbritānijas premjeram Deividam Kemeronam, arī Vācijā daži politiķi mudināja sekot britu paraugam. Tika rosināts izpētīt, vai arī Vācija nevarētu vismaz dažās pozīcijās ierobežot ārzemnieku piekļuvi valsts dāsnajai sociālajai sistēmai.

 

Sociālās labklājības valstij pielika punktu

Tomēr sociālās sistēmas dāsnumu politiķi lielākoties piemin tikai reizēs, kad runa ir par iebraucējiem. Debatēs par pašmāju sociālo pabalstu saņēmējiem tonis ir cits. Piemēram, televīzijas diskusijās, skatot šo tēmu, parasti pieaicina arī pašus ilgstošos bezdarbniekus – pabalstu saņēmējus. Viņi sūdzas, ka sistēma esot pazemojoša, bet nauda izdzīvošanai nepietiekama.

Sabiedriskajās aptaujās turpretī bieži parādās viedokļi par ilgstošajiem bezdarbniekiem kā slinkiem un nemotivētiem. Taču maz ir to, kas apšaubītu to, ka sociālās labklājības valsts – tā, kurai pamati tika likti pēckara ekonomikas brīnuma laikā – vairs nepastāv. Pirms divpadsmit gadiem šai valstij punktu pielika toreizējais kanclers Gerhards Šrēders.

Spītējot vērienīgiem protestiem un riskējot ar kanclera krēslu, Šrēders tolaik ieviesa liberālas darba tirgus reformas. Valsts atbalsts darbspējīgiem, bet nestrādājošiem cilvēkiem tika būtiski samazināts.  

“Mēs samazināsim pabalstus, un ikvienam turpmāk būs jāuzņemas vairāk atbildības pašam par sevi,” tā divtūkstošo gadu sākumā paziņoja Šrēders. Katram būšot jāsniedz savs ieguldījums labklājībā. Šrēdera frāze, kas vēlāk kļuva leģendāra, bija: “Uz slinkumu mūsu sabiedrībā nav tiesību.” 

 

Ne dīkdieņiem, bet aktīviem darba meklētājiem

Reformu nolūks bija samazināt sociālās valsts izmaksas un mazināt bezdarbu, kas tobrīd bija samilzis bīstamos apmēros. Bija arī pieņēmums, ka daudzi sociālo valsti izmanto ļaunprātīgi, lai vadītu labklājīgu dzīvi dīkdienībā. 

Pirms reformas cilvēks, kurš iepriekš strādājis un maksājis bezdarba apdrošināšanu, kļūstot par bezdarbnieku, saņēma bezdarba palīdzības naudu, kas atbilda 50% no iepriekšējās algas. Šo pabalstu varēja saņemt praktiski neierobežotu dzīves laiku. Paša bezdarbnieka ziņā bija strādāt vai nestrādāt, un cik ilgi turpināt meklēt darbu. Jo tie, kas labi pelnījuši iepriekš, varēja pieklājīgi dzīvot arī nestrādājot.

Ar jauno likumu pabalsts tika samazināts un apvienots ar sociālo palīdzību, un bezdarbniekiem ieviests arī pienākums būt aktīvam darba meklēšanā.

Patlaban cilvēkam Vācijā, kurš palicis bez darba, sākumā uz laiku līdz diviem gadiem pienākas tā saucamais pirmās pakāpes bezdarbnieka pabalsts, kuru aprēķina, ņemot vērā iepriekš saņemto algu. Ja darba joprojām nav un pabalsta izmaksas laiks beidzies, bezdarbnieks nonāk otrajā jeb ilgstošo bezdarbnieku kategorijā, kas plašāk pazīstama kā "Hartz IV" jeb "Harc četri". Šis nosaukums atvasināts no reformas autora Pētera Harca uzvārda likuma paketes kārtas numura. 

Standarts šajā ilgstošo bezdarbnieku kategorijā visiem ir vienāds. Vienatnē dzīvojošie bezdarbnieki pabalstā saņem 404 eiro mēnesī, pārī dzīvojošie nedaudz mazāk. Līdzās tam valsts sedz personas mājokļa īres un apkures izdevumus, kā arī veselības apdrošināšanu.

Taču visiem šī summa ir vienāda un nav atkarīga no tā, vai tagadējais bezdarbnieks iepriekš bijis, piemēram, ārsts un mēnesī pelnījis desmit tūkstošu vai strādājis par apkopēju par dažiem simtiem eiro mēnesī.

Par 404 eiro mēnesī pabalsta saņēmējam ir jāspēj segt visi pārējie izdevumi: elektrības rēķins, pārtika, higiēnas piederumi, apģērbs, kultūras pasākumi. 

Patlaban Harc četri pabalstus saņem vairāk nekā četri miljoni Vācijas iedzīvotāju. To vidū ir ne vien bezdarbnieki, bet arī strādājošie, piemēram, zemo algu saņēmēji vai pašnodarbinātie, ja viņu ienākumi ir zem nabadzības līmeņa jeb mazāk nekā 900 eiro mēnesī. Tādā gadījumā valsts  no pabalstu sistēmas piemaksā līdz nabadzības slieksnim iztrūkstošo  summu. 

 

Atrast darbu ne visiem pa spēkam

Vai reformu mērķis – “piespiest” pabalstu saņēmējus aktīvāk iekļauties darba tirgū – ir ticis sasniegts? “To mēs nezinām, jo nav ziņu, kāda īsti bija situācija pirms reformas. Tomēr ir zināms, un tas ir pozitīvs rezultāts, ka notiek diezgan aktīva kustība – apmēram 10 līdz 30% ilgstošo bezdarbnieku ik gadus atkal iekārtojas darbā. Tas ir citādi nekā bija laikos, kad saņēma tikai sociālo palīdzību. Tur mēdza būt tā, ka daudzi nekad mūžā vairs neatsāk strādāt. Šobrīd liela daļa, ja ne vienā gadā, tad tomēr trīs līdz sešu gadu laikā atkal atrod darbu. Bet diemžēl jāatzīst, ka ir diezgan daudzi, kuriem tas tā arī neizdodas ne pēc trim, ne vairākiem gadiem,” situāciju skaidro Nirnbergas darba tirgus un profesiju pētniecības institūta pētnieks Markusa Prombergeras

Ir cilvēki, kuriem atgriezties darba tirgū tā arī vairs neizdodas visu atlikušo mūžu. “Izplatīts iemesls ir slimības. Tas nozīmē, ka oficiāli cilvēki it kā ir darbspējīgi, tomēr praktiski strādāt nevar. Darbspējīgs saskaņā ar definīciju ir cilvēks, kurš spējīgs dienā strādāt vismaz trīs stundas. Ir ļaudis, kuri veselības stāvokļa dēļ tiešām nevar strādāt vairāk par šo laiku. Taču kur lai atrod tādu darbu, kur darba laiks ir tikai trīs stundas dienā? Tas nozīmē, ka faktiskais veselības stāvoklis nesakrīt ar darba devēju nosacījumiem. Otrkārt, daudziem strādāt liedz ģimenes stāvoklis. Ja ģimenē ir daudz mazu bērnu, viens no vecākiem vienkārši nevar atļauties strādāt, jo nav, kas pieskata bērnus. Ir arī daudz cilvēku, kuri nespēj atgriezties darbā psihofizisku iemeslu dēļ. 40% no visiem ilgstošajiem bezdarbniekiem sūdzas par slikto veselības stāvokli, kas ir šķērslis, lai atgrieztos darbā. Vēl ir kategorija, kurai nav ne profesionālās, ne citas izglītības.

Tas, ka viņiem ir grūti vai neiespējami atrast darbu, nav nekāds brīnums, jo visās Eiropas valstīs notiek darba tirgus attīstība arvien augstāku tehnoloģiju virzienā. Darbavietas, kur kaut kas vienkārši jādara ar roku spēku un bez speciālām zināšanām, tiek masveidā likvidētas.

Salīdzinot ar laiku pirms 20 vai 30 gadiem, no šādām darbavietām ir saglabājusies niecīga daļa,” stāsta Markus Prombergers.

 

Pazemoti par reformētajiem pabalstiem

Gandrīz katrā Vācijas lielajā pilsētā darbojas protesta kustības pret Harc IV pabalstiem. Ilgstošie bezdarbnieki sanāk uz sapulcēm, raksta petīcijas un kritizē sistēmu kā cilvēka cieņu pazemojošu, bet pabalsta apmēru – kā izdzīvošanai nepietiekamu.

Markus Prombergers stāsta, ar ko ir neapmierināti pabalstu saņēmēji: “Iniciatīvās pret bezdarbnieku atbalsta sistēmu parasti iesaistās tie ļaudis, kuri ir kaut ko zaudējuši. Tie, kuri jūtas, ka viņiem atņemtas kādas privilēģijas. Iepriekšējā sistēmā, vēl pirms reformām, viņi saņēmuši lielāku pabalstu, piesaistītu savai agrākajai algai, bet nu saņem mazāk. Rūgtums ir arī cilvēkiem, kuri cerējuši, ka vispirms viņiem piešķirs parasto bezdarbnieka pabalstu, tomēr uzreiz nonākuši Hartz IV kategorijā, jo alga bijusi pārāk maza, lai aprēķinātais pabalsts sasniegtu iztikas minimuma robežu. No šīm grupām nāk protesti. No četriem miljoniem pabalstu saņēmēju apmēram viens miljons ir tādu, kuri izrāda neapmierinātību ar sistēmu. Sūdzas arī cilvēki, kuri ir neapmierināti ar iestāžu darbinieku attieksmi.

Ir skaidrs, ka četru miljonu pabalstu saņēmēju apkalpošanai, kuriem vēl jāpieskaita arī viņu ģimenes locekļi, ir grūti radīt sistēmu, kura būtu gan vienlīdz taisnīga, gan ātra un efektīva. Cilvēki jūtas pazemoti, ka jāstāv rindās un jāgaida, vai arī uzlikts par pienākumu nedēļā uzrakstīt divdesmit pieteikumu, bet darbu iegūt tas tāpat nepalīdz.”

Viens no aktīvistiem, kurš, peļot sociālo pabalstu sistēmu, piedalās televīzijas diskusijās un rīko akcijas, ir Mihaels Fīlšs. Viņš dzīvo Berlīnē – pilsētā, kurā ir viens no augstākajiem bezdarba līmeņiem valstī un visvairāk pabalstu saņēmēju, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu – apmēram 16% no iedzīvotājiem. Pēc profesijas Mihaels ir atslēdznieks, bet bez darba viņš ir jau 15 gadus. “Darba centrs apmaksā dzīvokļa īri un apkuri, par elektrību jāmaksā pašam. Naudā cilvēkam dzīvošanai tiek izsniegti 404 eiro. Ar tiem nekādi nepietiek, ​lai nodrošinātu pamatvajadzības, ​un tas tiek darīts ar nolūku, lai jūs visu laiku turētu līmenī​ zem iztikas minimuma​.  Bet, kad jums vairs nav naudas, jūs vairs nevarat normāli iziet sabiedrībā. Jūs nevarat atļauties pieklājīgu apģērbu, jūs nevarat atļauties apmeklēt kultūras pasākumus, iziet pie cilvēkiem. Draugi no jums novēršas, jūs paliekat arvien noslēgtāks, vientuļāks, vairs neejat ārā, taupāt uz katra soļa, un tas graujoši iedarbojas uz psihi. Sākas psihiskas slimības. Un tam visam klāt vēl ir arī vainas sajūta, ka tev nav darba. Šo vainu uzspiež sabiedrība un mediji. Un pašā sliktākajā gadījumā tas beidzas ar priekšlaicīgu nāvi vai pat pašnāvību,” stāsta Mihaels Fīlšs.

Ko Mihaels Fīlšs domā, pieminēdams vainas sajūtu? “Un tikai cilvēks, kurš strādā, kurš visu mūžu smagi strādā un visu savu dzīvi pakārto vien darbam, tiek atzīts par īstu cilvēku. Ja tev nav darba, tu neesi cilvēks,” viņš stāsta.

400 eiro pabalsts nav pati zemākā robeža – to darba centrs drīkst arī uz laiku samazināt, piemērojot sankcijas par pienākumu nepildīšanu. Piemēram, ja nepilda darba centra norādījumus, neierodas uz pārrunām, nepieņem atbilstošus darba piedāvājumus, laikus neiesniedz dokumentus. Tieši tas – ar sankciju mehānismu piespiest cilvēkus aktīvāk meklēt darbu, bija arī Šrēdera reformu mērķis.

Mihaels Fīlšs uzskata to par pazemojumu: “Vispirms, ja nepildi kādus bezjēdzīgus uzdevumus, tev atņem 10% no 400 eiro. Pēc tam 20%, tad nāk nākamais sankciju līmenis ar 30%, un beigās, ja joprojām nesadarbojas, var piemērot sankcijas līdz pat 100%, kas nozīmē dzīvokļa zaudēšanu līdz pat veselības apdrošināšanas zaudēšanai.

Tas ļoti ietekmē cilvēka psihi. Tas ir likumiski atzīts mobings, lai piespiestu cilvēku pieņemt zemi atalgotus darba piedāvājumus vai pildīt bezjēdzīgus norādījumus.”

 

"Pabalstu tūristu" pieplūdumu nemana

Tomēr – uz to, ko par mobingu un pazemojumu dēvē Mihaels Fīlšs, kā apgalvo labēji noskaņoti politiķi, tiecas iebraucēji no Austrumeiropas, “pabalstu tūristi”. Markus Prombergers uzskata – šīs runas ir pārspīlētas. Statistika šādu “tūrismu” neapliecina. 

“Es pašlaik piedalos kādā Eiropas mēroga projektā, kurā tiek pētīta nabadzības apkarošana, un jāatzīst, ka uz citu valstu fona Vācijā gan sociālās aizsardzības sistēmas pieejamība, gan pabalstu apjoms tomēr ir ļoti labā līmenī. Ne visur Eiropā tā tas ir. Par tamlīdzīgu sistēmu cilvēki Spānijā, Portugālē vai Polijā var tikai sapņot. Tādēļ bezdarbniekam no Bulgārijas, ierodoties Vācijā un atkal kļūstot par bezdarbnieku, salīdzinošais ieguvums ir ievērojams. Tādas lietas gan, kā liecina manu kolēģu pētījumi, notiek ļoti reti.

Protams, ir atsevišķi gadījumi, tomēr nepastāv tāda problēma, ka cilvēki ierastos no nabadzīgākām valstīm ar mērķi saņemt sociālos pabalstus Vācijā.

Šis jautājums būtu diskusijas vērts sakarā ar patvēruma meklētāju pieplūdumu, taču nekādā ziņā saistībā ar ieceļotājiem no Bulgārijas vai Rumānijas. Tie, kas ierodas no šīm zemēm, Vācijā meklē darbu un strādā. Tas ir cilvēku mērķis. Vai darbs ir legāls vai nelegāls, ir cits jautājums. Taču man ir ziņas tikai par šādu migrāciju no Bulgārijas un Rumānijas - došanos uz Vāciju, lai strādātu,” stāsta Prombergers.

Pirms pāris mēnešiem Vācijas politiķiem kā atvieglojums nāca Eiropas Kopienu tiesas spriedums lietā par sociālajiem pabalstiem, kurā pret Vāciju bija vērsies Džoels Pena Kuevas, kāds Spānijas pilsonis. 2012.gadā viņš bija pārcēlies uz Vāciju un, lai gan ne dienu nebija strādājis šajā valstī, bija devies pieprasīt sociālo palīdzību. Viņam to piešķīra, bet atteica izmaksāt par pirmajiem Vācijā nodzīvotajiem trim mēnešiem. Par to Džoels iesūdzēja darba centru tiesā. Sākotnēji Vācijas Sociālā tiesa lēma, ka Džoelam ir taisnība un pabalsts pienākas jau no pirmās dienas. Eiropas Kopienu tiesas lēmums bija Vācijai labvēlīgāks. Pirmos trīs mēnešus tā tiešām drīkst liegt pabalstus iebraucējiem, kas ieradušies, lai meklētu darbu. Ar Džoelu interviju Latvijas Radio norunāt neizdodas. Viņš vēl arvien dzīvo Vācijā, bet vairāku nedēļu garumā tā arī nespēj atrast laiku sarunai. Esot ļoti aizņemts darbā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt