Eiropa ir aizturējusi elpu, gaidot rezultātus savas lielākās un ietekmīgākās dalībvalsts - Vācijas - parlamenta vēlēšanās nedēļas nogalē. No šīm vēlēšanām ir atkarīgs ne tikai tas, kā tiks risināti Vācijas iekšpolitiskie jautājumi, bet arī tas, kādu kursu Vācija izvēlēsies iet Eiropā, kāda būs turpmākā cīņa ar eirozonas krīzi un cik stabila turpmāk būs eiro valūta. Daudzi no šiem jautājumiem ir bijuši šīs priekšvēlēšanu kampaņas uzmanības centrā, tāpēc ir vērts ielūkoties partiju piedāvājumos un aplūkot iespējamos attīstības scenārijus.
Kristīgo demokrātu savienība
Pēc Otrā pasaules kara dibinātā partija ir Vācijas galvenā konservatīvā partija. Pieci no astoņiem federālajiem kancleriem, kas vadījuši Vāciju kopš 1949.gada ir nākuši tieši no kristīgajiem demokrātiem. Jau kopš kancleru Konrāda Adenauera un Ludviga Erharda laikiem tiek aizstāvēta sociālās tirgus ekonomikas ideja, kas atbalsta valdības lomu, nodrošinot labvēlīgu vidi konkurencei, zemam bezdarba līmenim un sociālajai labklājībai. Šie principi ir kļuvuši par pamatu visai pašreizējai Vācijas ekonomiskajai sistēmai.
Kanclere Angela Merkele ir protestante, kas nav visai raksturīgi kopumā diezgan katoliski noskaņotajiem kristīgajiem demokrātiem. Taču ar savu popularitāti viņai ir izdevies noturēt partijas līderes grožus jau kopš 2000.gada. Par vienu no galvenajiem viņas trumpjiem tiek uzskatīta veiksmīgā ekonomiskās krīzes pārvarēšana un vācu nodokļu maksātāju pasargāšana no iespējamiem satricinājumiem.Vienlaicīgi Merkele gan tiek kritizēta par diezgan vājajām vadītājas spējām.
"Pēdējie četri gadi nav bijuši viegli arī mums, vāciešiem. Pēc četriem gadiem, 2017.gadā, es vēlos, lai mēs varētu teikt, ka daudz vairāk cilvēkiem klājas labāk nekā šodien. Un tas ir tas, pie kā es strādāju. Tāpēc es aicinu jūs balsot par manu Kristīgo Demokrātu Savienību, lai es varētu turpināt būt jūsu kanclere," priekšvēlēšanu laikā pauda Angela Merkele.
Kristīgo demokrātu savienības priekšvēlēšanu kampaņas laikā nav izskanējuši aicinājumi uz sāpīgām reformām un galvenais uzsvars tiek likts uz līdzšinējās politikas turpināšanu. Ņemot vērā faktu, ka Vācijas ekonomika joprojām ir stabila un bezdarba līmenis uz Eiropas fona ir uzskatāms par visai zemu, šāda stratēģija var vēlētājiem likties pievilcīga.
Kristīgajiem demokrātiem aptaujas prognozē aptuveni 40% balsu un partiju parasti apzīmē ar melno krāsu.
Sociāldemokrātiskā partija
Vācijas vecākā partija, kuras pirmsākumi meklējami jau tālajā 1875.gadā. Tradicionāli šī partija aizstāv strādājošo intereses un vislielākais atbalsts tai nāk no tradicionāli protestantu pārstāvētās Vācijas ziemeļu daļas, kā arī ogļraču un metālu ražošanas centra – Rūras reģiona. Tieši sociāldemokrātu vadībā notika Vācijas atkalapvienošanās, taču pēc bijušā kanclera Gerharda Šrēdera īstenotajiem labklājības sistēmas finansējuma samazinājumiem 2003. un 2004.gadā sociāldemokrāti savu popularitāti ir zaudējuši un cietuši vairākas sakāves reģionālajās vēlēšanās. Partijas programmā galvenais uzsvars ir likts uz lielāku sociālo taisnīgumu un banku kontroli.
Sociāldemokrātu partijas kanclera amata kandidāts ir bijušais finanšu ministrs Pērs Šteinbriks, kurš gan tiek kritizēts par ienākumu gūšanu no pēdējos gados veiktajām uzrunām dažādu banku un korporatīvajos pasākumos un konsultāciju sniegšanas laikā, kad viņš darbojās parlamentā. Šteinbriks ir paziņojis, ka neiesaistītos lielajā koalīcijā ar Kristīgajiem demokrātiem, lai arī daudzos jautājumos viņa un kancleres Merkeles viedokļi sakrīt.
Humbolta universitātes profesors Frīdberts Rēbs gan norāda, ka abu kanclera amata kandidātu atšķirības ir diezgan ievērojamas: "Es teiktu, ka Šteinbriks vairāk atbilst personai, kas ir gatava uzņemties politisko līderību. Viņam ir daudz lielāka sapratne par to, kā būtu jāveido Vācijas sabiedrība. Tāpat viņam ir laba izpratne par to, kā virzīt un pieņemt dažādus viņam svarīgus politikas jautājumus, ko Merkele nekad nedarītu. Tāpēc ir atšķirības gan politikā, gan personībā."
Aptaujas sociāldemokrātiem prognozē 26% balsu un partijas krāsa ir sarkana.
Brīvie demokrāti
Mazākā no pašreizējām koalīcija partijām, kas ilgus gadus ir spēlējusi nozīmīgāko lomu koalīciju veidošanā, sadarbojoties gan ar sociāldemokrātiem, gan ar kristīgajiem demokrātiem. Koalīcijās darbojusies pēdējos 45 gadus un tas ir vairāk nekā jebkura cita partija.
Brīvie demokrāti atbalsta brīvā tirgus ekonomiku un personisko brīvību. Šādu uzskatu dēļ partijas kritiķi to uzskata par "dažu priviliģēto" partiju, taču arī darbojoties Angelas Merkeles koalīcijā partijai šo tēlu nav izdevies mainīt. Pēdējā laikā brīvie demokrāti ir cietuši smagas sakāves vairākās reģionālajās vēlēšanās un pastāv bažas, ka partija varētu nepārvarēt iekļūšanai parlamentā nepieciešamo 5% barjeru.
Brīvo demokrātu popularitātes reitings pašlaik svārstās ap 5-6% un tās krāsa ir dzeltena
Zaļā partija
70.gados izveidotās Zaļās partijas pirmsākumos tās galvenā ideoloģija bija pacifisms un vides aizsardzība. Taču no pacifisma idejas partija faktiski atteicās laikā, kad valsts ārlietu ministrs un kanclera vietnieks bija Joška Fišers, kurš aktīvi atbalstīja Vācijas dalību NATO vadītajā Kosovas bombardēšanā 1999.gadā. Tāpat partija atbalstīja arī ASV vadīto iebrukumu Afganistānā 2001.gadā. Tiek uzskatīts, ka šīs partijas elektorāts galvenokārt meklējams pilsētās un mājsaimniecībās ar augstākiem ienākumiem.
Darbojoties valdībā ar sociāldemokrātiem, zaļajiem izdevās pieņemt likumdošanu par pakāpenisku atteikšanos no kodolenerģijas, kā arī veicināt likumdošanu, kas atvieglo imigrācijas noteikumus un viendzimuma attiecības. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka šoreiz zaļajiem un sociāldemokrātiem varētu neizdoties veidot vairākuma koalīciju, tāpēc ir jāmeklē dažādas alternatīvas.
Kā norāda viena no Zaļās partijas kandidātēm Katrīna Gēringa Ekardta, sadarbība ar kristīgajiem demokrātiem par alternatīvu nav uzskatāma: "Alternatīvas nozīmē rūpīgi pārdomāt tavas pamatnostādnes. Vai mēs varam veidot bēgļu politiku ar Kristīgajiem demokrātiem, kuri saka, ka Vācija ir pagodināta par to, ka pie mums ierodas arvien vairāk patvēruma meklētāju? Vai mēs varam veidot valdību ar partijām, kuru ģimenes politika ir pilnīgi pretēja mūsējai? Viņi ir ieviesuši bērnu pabalstus tā vietā, lai izveidotu vairāk bērnudārzus. Vai mēs varam sadarboties ar kristīgajiem demokrātiem, kuru enerģijas politika atgriežas pie fosilajiem kurināmajiem? Manuprāt, federālajai valdībai ir jābūt stabilai un jāstrādā vienā virzienā, bet, virzoties uz priekšu un atpakaļ, mēs neko nesasniegsim. Es nevaru iedomāties, ka Bundestāgā varētu izveidoties zaļi melnā koalīcija."
Ar 11% procentiem balsu Zaļā partija pašlaik ir trešā populārākā Vācijā un tās krāsa, protams, ir zaļa.
Kreisie
Partija, kas izveidota salīdzinoši nesen – 2007.gadā, apvienojoties bijušās Austrumvācijas komunistiskās partijas mantiniecei Demokrātiskā sociālisma partijai, vairāku arodbiedrību pārstāvjiem, kā ari grupai Rietumvācijā bāzētu neapmierinātu bijušo sociāldemokrātu. Īpašus panākumus, piesaistot kreisi noskaņotos vēlētājus, Kreisajai partijai izdevās gūt pēc bijušā kanclera Gerharda Šrēdera īstenotajiem samazinājumiem labklājības sfērā.
Kreisie joprojām ir ceturtā ietekmīgākā partija Vācijas parlamenta apakšpalātā un tā aktīvi atbalsta pacifisma ideju. Piemēram, kreisie pieprasa, lai Vācijas karaspēks nekavējoties tiktu izvests no Afganistānas, kā arī neiebilstu pret NATO likvidēšanu.
Kreisie pašlaik ierindojas ceturtajā vietā ar 9% balsu un tās krāsa ir rozā.
Pirātu partija
2006.gadā pēc Zviedrijas Pirātu partijas parauga veidotā partija pārsteidza gan sevi, gan citus jau 2011. gadā iegūstot gandrīz 9% balsu Berlīnes pilsētas vēlēšanās. Kopš tā laika partija piedzīvojusi vairākas nozīmīgas uzvaras reģionālajās vēlēšanās, ieskaitot atzīstamus panākumus arī visvairāk apdzīvotajā Rietumreinas- Vestfālijas pavalstī.
Partijas kodolu sastāda vairāki interneta brīvību aizstāvoši cilvēki, kuru iekšējās cīņas gan ir atbaidījušas lielu skaitu vēlētāju. Pašlaik Pirātu partiju nacionālajā līmenī atbalsta vien aptuveni 2% vēlētāju un tiek prognozēts, ka partija no Vācijas politiskās skatuves var pazust tikpat ātri, kā uz tās parādījās.
"Alternatīva Vācijai"
Partija dibināta vien šī gada aprīlī un tās galvenais sauklis ir - eiro likvidēšana vai vismaz Vācijas izstāšanās no eirozonas. Tāpat partija aicina rīkot referendumu, kas pastiprinātu imigrācijas noteikumus. Partijas kodolu veido labi izglītoti profesionāļi un ekonomisti, kuri galvenokārt iebilst pret eiro valūtas balstīšanu ar vācu nodokļu maksātāju naudu. Īpaši aktuāls eiro jautājums kļuvis pēc tam, kad ar lieliem Vācijas ieguldījumiem eirozona bija spiesta piešķirt glābšanas finansējumu vairākām Eiropas dienvidu valstīm, galvenokārt Grieķijai.
Viens no partijas dibinātājiem un līderiem Bernds Luke uzskata - Eiropas vienotā valūta ir sašķēlusi kontinentu, tāpēc dažādā ekonomiskajā situācijā esošajām valstīm būtu jāatgriežas pie savas iepriekšējās valūtas. "Ja mūsu politiskās idejas tiktu īstenotas, mēs redzētu labi organizētu eirozonas sadalīšanu valstīs ar savām valūtām. Piemēram, Čehoslovākija, kas tagad ir divas valstis ar divām valūtām. Tas pats var notikt arī ar eirozonu - pakāpeniski un uzmanīgi, cienot katras atsevišķās valsts ekonomiku," pauž Bernds Luke.
Tiek uzskatīts, ka tieši šī partija varētu atņemt vislielāko balsu skaitu kancleres Angelas Merkelas vadītajiem kristīgajiem demokrātiem. Taču par to, vai partijai izdosies pārvarēt piecu procentu barjeru, pašlaik vēl ir grūti spriest.
Iespējamie scenāriji:
Vairums ekspertu atzīst, ka - lai arī kāda būtu nākamā Vācijas koalīcija, tā noteikti vairs nebūs tāda kā līdz šim. Visbiežāk tiek minēti četri iespējamie scenāriji.
Melni dzeltenā koalīcija
Kristīgie demokrāti koalīcijā ar Brīvajiem demokrātiem. Tieši tāda valdība Vācijā ir pašlaik, taču iespējamo šāda ministru kabineta turpināšanos apdraud Brīvo demokrātu popularitātes straujais kritums.
Ja pirms četriem gadiem par šo partiju balsoja aptuveni 15% vēlētāju, tad tagad aptaujas prognozē vien aptuveni piecus procentus. Pastāv arī iespēja, ka Brīvie demokrāti parlamentā pat var neiekļūt.
Sarkani zaļā koalīcija
Ja līdzšinējā koalīcija cietīs neveiksmi, vislielākās iespējas vienoties par nākamo koalīciju ir sociāldemokrātiem un Zaļajai partijai. Šāda savienība jau pastāv Bādenes-Virtembergas federālajā zemē, taču nacionālajā līmenī šādai koalīcijai tomēr var pietrūkt balsu.
Sarkani-zaļi rozā koalīcija
Teorētiski varētu pastāvēt iespēja, ka sociāldemokrāti un zaļie savās rindās ņem arī Kreiso partiju. Lai arī no komunistu partijas cēlusies, Kreisā partija savos priekšvēlēšanu plakātos sola nerīkot revolūciju. Taču sociāldemokrāti iepriekš izteikušies, ka ar kreisajiem sadarboties īsti neredz iespēju.
Lielā koalīcija
Daudzi eksperti pieļauj, ka pašreizējā politiskajā situācijā viens no reālākajiem risinājumiem varētu būt tā dēvētā lielā koalīcija jeb sarkani melnā koalīcija, kurā kopā strādātu kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šāda koalīcija jau darbojās no 2005. gada, kad kanclere bija Angela Merkele, bet finanšu ministrs – pašreizējais sociāldemokrātu līderis Pērs Šteinbriks. Lai arī šoreiz Šteinbriks ir atteicies no dalības šādā koalīcijā, viņa partija to ir gatava atbalstīt, iespējams, bez sava līdera līdzdalības.
