Polijas galvaspilsētā Varšavā piektdien, 8.jūlijā, sākas viens no šīsvasaras nozīmīgākajiem pasākumiem – NATO samits. Uz to pulcējušies pārstāvji no visām alianses dalībvalstīm, kā arī delegāti no vairāk nekā 20 partnervalstīm.
Latvijai un Baltijas valstīm šī tikšanās ir īpaši svarīga, jo samita laikā tiks pieņemta galīgā vienošanās par četru alianses dalībvalstu bataljonu izvietošanu Baltijas reģionā un Polijā, tādējādi vairojot gan šo dalībvalstu, gan alianses kopējās aizsardzības spējas. Īpaši svarīgi tas ir Krievijas radīto izaicinājumu dēļ.
Spēcīgs signāls
Pastāv vairāki viedokļi par to, ko īsti nozīmē šī četru bataljonu izvietošana Baltijas valstīs un Polijā.
Vairums ekspertu nenoliedzami norāda uz to, ka šis ir spēcīgs signāls gan reģiona valstīm, gan Krievijai par to, ka alianse ir klātesoša, spēcīga un ir gatava aizsargāt tradicionāli par vājākām uzskatītās alianses partnervalstis. Nenoliedzami, alianses ietekmīgāko lielvalstu spēku klātbūtne reģionā vairos mūsu aizsardzības spējas.
Taču, piemēram, konservatīvo ideju aizstāvji Polijā uzskata, ka šie daži tūkstoši vai tikai tūkstotis amerikāņu karavīru Austrumeiropā ir uzskatāmi par ASV maksimālo ieguldījumu ar mazākām iespējamām izmaksām. Tas tāpēc, ka pašā ASV pieaug prasības pēc ārvalstīs izvietoto spēku uzturēšanas izmaksu samazināšanas un, iespējams, tieši tik liels spēku apmērs ir nepieciešams, lai saglabātu stratēģisko līdzsvaru ar Krieviju.
Esmu šeit dzirdējis versiju par to, ka Savienotajām Valstīm, kas faktiski vada NATO, ir nepieciešama Krievijas uzmanība un ir nepieciešama sava veida konfrontācija ar Krieviju, lai tādējādi radītu pretsvaru Ķīnai, kas rada apdraudējumu un izaicinājumus gan ASV, gan arī pašai Krievijai.
Tāpat ir izskanējusi versija, ka tieši tik lielu skaitu amerikāņu (vai, pareizāk sakot, NATO karavīru) ASV vai alianse būtu gatava ziedot potenciālā Krievijas uzbrukuma gadījumā. Var izklausīties gana pesimistiski, taču šīs idejas aizstāvji norāda uz to, ka šie spēki reģionā atradīsies pēc rotācijas principa, kas nozīmēs iespēju tos ātri no šejienes aizvākt vai arī vienkārši norakstīt.
Liberālāk domājoši Polijas pārstāvji savukārt pauž pārliecību, ka, protams, ar četriem bataljoniem būs par maz faktiski jebkuram scenārijam. Taču ir panākts maksimālais iespējamais kopsaucējs pašreizējā brīdī un ir nodots nepieciešamais signāls mūsu Austrumu kaimiņiem.
Tāpat pastāv viedoklis, ka Varšavas samits var kalpot par tādu kā slavas dziesmu pašreizējam ASV prezidentam Barakam Obamam. Šeit jāatgādina, ka Obamas un arī Hilarijas Klintones savulaik uzsāktā attiecību pārstartēšanas politika ar Krieviju cieta neveiksmi. Līdz ar to pirms pilnvaru beigām Obama vēl cer apliecināt saviem Eiropas sabiedrotajiem, ka Savienotās Valstis nav pametušas Eiropu un īpaši Austrumeiropu novārtā, kaut vai to pašu Ķīnas radīto izaicinājumu priekšā.
Apspriesta samita norises vietas maiņa
Par pašu samita norises vietu - Polijas galvaspilsētu Varšavu. Polijas valdība pēdējā laikā ir pamatīgi kritizēta par tās īstenoto politiku un novirzīšanos no demokrātijas standartiem. Šis aspekts varētu parādīties samita dienaskārtībā, bet varētu arī neparādīties.
Pirmkārt jau jāatzīmē tas, ka vienošanās par samita norises vietu tika panākta jau 2014. gadā, kad pie varas bija Donalda Tuska vadītā valdība. Nenoliedzami, savu daļu lomas tajā, ka samits notiek tieši šeit, ir spēlējis Ukrainas konflikta faktors. No informētiem avotiem esmu uzzinājis, ka vēl salīdzinoši nesen, proti, pēc pašlaik valdošās partijas "Likums un taisnīgums" nākšanas pie varas un tās līdera Jaroslava Kačiņska faktiskās nostiprināšanās valsts vadītāja postenī tiešām esot notikušas pat ļoti asas diskusijas par to, vai samitu nevajadzētu pārcelt uz citu valsti. Tas tomēr nav noticis un samits ir sācies.
Visticamāk, ka asi izteikumi pret Polijas vadību šī samita laikā vērsti netiks, taču gan ASV vadība, gan arī NATO ģenerālsekretārs ir likuši noprast, ka savās uzrunās - gan publiskajās, gan aiz slēgtām durvīm - tomēr tiks norādīts uz to, ka NATO ir alianse, kas ir balstīta ne tikai uz kopēju aizsardzību, bet arī uz kopīgām vērtībām.
Vai samita dienaskārtībā figurēs arī "Brexit" jautājums?
Atkal jāsaka – jā un nē. No vienas puses, Lielbritānija nav devusi nekādu pamatu šaubīties par tās uzticību NATO aliansei. Tās politiķi no visa interešu spektra uzsver, ka Lielbritānijas dalība NATO netiek apšaubīta. Taču, no otras puses, "Brexit" referenduma iznākums tomēr ir vājinājis Lielbritāniju kā Eiropas valsti. Vismaz Eiropas Savienības acīs noteikti, turklāt nevienam īsti nav skaidra pašas Lielbritānijas nākotne – kas būs tās līderi, kāda būs to politika, kas notiks ar Lielbritānijas bruņotajiems spēkiem, ja, piemēram, Skotija izlems no Lielbritānijas izstāties.
Un, ja mēs runājam par Eiropas Savienības un Lielbritānijas attiecību mijiedarbību, tad, nenoliedzami, Eiropas sabiedrības pārstāvji vēlēsies no Lielbritānijas saņemt jaunus apstiprinājumus tās uzticībai NATO. Un Londona, visticamāk, arī būs gatava tos sniegt. Turklāt šeit ir jāatgādina, ka jau četrus gadus starp divām Eiropas lielākajām militārajām varām – Franciju un Lielbritāniju - pastāv militārās sadarbības vienošanās, kas tikai pastiprinās.
Ir gan daudzi citi politiski un ģeopolitiski jautājumi, kas pašlaik vēl nav atbildēti, tāpēc neskaidrība ar Lielbritāniju var vairot neskaidrību par to, kā nākotnē attīstīsies arī NATO, nemaz jau nerunājot par Eiropas Savienību.
Cik liela nozīme šajā samitā ir Ukrainas faktoram
Protams, bez 2014. gada notikumiem Ukrainā, kas turpinās joprojām, šis samits būtu pavisam savādāks. Bez konflikta Ukrainā, visticamāk, Austrumeiropas valstīm, tostarp Latvijai, būtu daudz grūtāk pārliecināt NATO partnervalstis palielināt savu klātbūtni reģionā.
Taču tas tagad ir noticis. Un jāsaka, ka arī ne bez grūtībām. Tas tāpēc, ka daudzām no alianses dalībvalstīm, kaut vai tai pašai Francijai, nestabilitāte pie alianses austrumu robežām ir mazsvarīgāka nekā konflikti Ziemeļāfrikā, grupējuma "Islāma valsts" aktivitātes Tuvajos Austrumos un jau iepriekš minētajā Ziemeļāfrikā, kā arī, protams, migrācijas krīze, kas skar visu Vidusjūras reģionu. Protams, alianses dienvidu valstis vēlas lielāku alianses iesaistīšanos arī šo jautājumu risināšanā. Līdz ar to var teikt, ka šī samita laikā NATO līderiem priekšā stāv visai liels uzdevums – kā sabalansēt alianses aktivitātes dažādos reģionos. Un mūžīgais jautājums – cik tālu ir jāplešas NATO iesaistei?
Atgriežoties pie Ukrainas – manuprāt, neviens nelolo cerības par to, ka Ukraina, Moldova vai Gruzija drīzumā varētu pievienoties NATO. Tas ir pārāk riskanti. Tikpat riskanta ir situācija šajās valstīs. Ukrainas gadījumā pat situācija ir visai pretrunīga, jo atsevišķās NATO dalībvalstīs neoficiāli ir izskanējuši aicinājumi aizmirst par konfliktu Ukrainas austrumos, aizmirst par Krimas aneksiju kopējā miera labad.
Taču tieši šeit izpaužas gan Polijas, gan arī Baltijas valstu loma, aicinot uzturēt Ukrainas jautājumu NATO militārajā un politiskajā dienaskārtībā, pretējā gadījumā nav izslēgts, ka līdzīgs scenārijs drīzumā var atkārtoties, piemēram, Moldovā, jo, kā norādījuši atsevišķi analītiķi, Krievijā pēdējā laikā Moldovai tiek pievērsts salīdzinoši maz uzmanības un tas var nebūt tas labākais signāls.
