Turcijas un Lībijas «saprašanās memorands»: diplomātisks solis vai aizsegs Turcijas iesaistei Lībijas iekšpolitikā?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Situācija Lībijā ir bijusi politiski nestabila kopš 2011. gada, kad tika gāzts diktators Muamars Kadafi. Vairākas valdības un militāri saspīlējumi ir noveduši valsti ekonomiskā un politiskā stagnācijā, kā arī raduši iespēju nopietnam militāram konfliktam ar aizvien lielāku starptautisko spēlētāju iesaisti. Uz to arī norāda Turcijas un Lībijas ANO atbalstītās valdības parakstītais "saprašanās memorands", kas nodrošinātu šai valdībai Turcijas militāro atbalstu. Apmaiņā pret to Lībija pārdalījusi sev piederošas ekskluzīvās ekonomiskās zonas Vidusjūrā, radot potenciālus saspīlējumus reģionā.

ĪSUMĀ:

  • Lībijā pēc Kadafi režīma beigām ilgstoši ir notikušas vairākas politiskas transformācijas.
  • Lībijā šobrīd pastāv divas valdības - ANO, Turcijas un Kataras atzītā valdība Tripolē, kā arī Muamara Kadafi bijušā ģenerāļa Khalifa Haftara vadītā valdība Tobrakā, ko atbalsta Krievija, Francija, Saudi Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte un arī tagadējā ASV administrācija. 
  • Turcijas un Lībijas "saprašanās memorands" gan ģeopolitiski nostata Turciju pret Krieviju Lībijas konfliktā, gan izraisa nepatikšanu no Eiropas Savienības dalībvalstīm.
  • Turcija cenšas palielināt gan savu militāro, gan ekonomisko ietekmi reģionā.  
  • Turcijas solis ir kārtējais saspīlējums gan Turcijas un Eiropas Savienības attiecībās, gan Turcijas turpmākajai lomai NATO.

 Situācija Lībija kopš Kadafi režīma gāšanas 2011. gadā

Lībijas politiskā situācija nav bijusi stabila pēc 2011. gada Arābu pavasara protestiem, kuru rezultātā tika gāzts četrdesmit divus gadus ilgušais diktatora Muamara Kadafi režīms. Neilgi pēc tam varu Lībijā vispirms ieguva vairākas kaujinieku grupas, veidojot pagaidu valdību. Tomēr šie sadrumstalotie militārie grupējumi nespēja rast pietiekami veiksmīgu pāreju no Kadafi režīma, kā arī mazināt ekonomikas stagnāciju.

Tāpēc jau 2012. gadā Lībijā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas, pēc kurām sāka strādāt Lībijas Vispārējais nacionālais kongress (GNC). Tā pamatuzdevums bija divu gadu laikā izstrādāt valsts konstitūciju un nodrošināt nākamās vēlēšanas 2014. gadā. Lai arī šīs vēlēšanas notika, tās aizēnoja vardarbība, kā arī tikai 18% vēlētāju aktivitāte.

Neskatoties uz šīm problēmām, darbu sāka Pārstāvju nams (HoR). Tomēr gadu vēlāk tiesa pasludināja jaunievēlēto Pārstāvju namu par neleģitīmu, un valsts sadalījās divās daļās. HoR līderis, bijušais Kadafi ģenerālis, anti-islāmists Khalifs Haftars guva panākumus un nostiprinājās valsts austrumos Tobrakā. Vienlaicīgi izveidojās arī vairākās bijušo kaujinieku kontrolētas teritorijas.

Līdz ar to Lībijas teritorija tika sadalīta divos pārvaldes centros - GNC pārvaldītajā Tripolē un HoR kontrolētajā Tobrakā. Tas sašķēla arī pilsoņus, dažiem saredzot ģenerālī Haftarā cerību un stabilitāti pēc Tripoles valdības neveiksmēm, taču citiem baidoties par potenciālu atgriešanos diktatūrā. Kopš 2014. gada Haftars ir veicis vairākus militārus uzbrukumus Lībijas austrumu apgabalos, kur arī atrodas liela daļa Lībijas naftas atradņu, gūstot arvien lielāku kontroli pār šo teritoriju. Līdz 2019. gada aprīlim Haftars jau kontrolēja lielāko daļu teritorijas un bija nokļuvis līdz galvaspilsētai Tripolei, kur sāka izšķirošo uzbrukumu, lai gūtu pilnīgu kontroli pār valsti, tomēr līdz šīm tas nav izdevies.

Varas vakuums, kas radās esošajā divvaldībā, radīja iespēju teroristu organizācijai "Daesh" izveidot bāzi Lībijas pilsētā Sirtā. Šis pavērsiens satrauca gan starptautiskos spēlētājus, gan arī abas valdības, jo "Daesh" veica uzbrukumus gan Tripolē, gan Tobrukā. Tāpēc, lai novērstu "Daesh" tālāku izplatību Lībijā, pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) iniciatīvas Tripolē 2016. gadā tika izveidota tā dēvētā Nacionālās vienošanās valdība (GNA), kas censtos centralizēt varu, izveidot vienotu armiju un iesaistīt abas iepriekšējās valdības valsts pārvaldē. Tomēr GNA nespēja kļūt par vienīgo leģitīmo valdību, jo tai pretojās gan daļa GNC biedru, gan ģenerāļa Haftara atbalstītie spēki, kas nevēlējās atdot kontroli pār Lībijas austrumu teritoriju. Visbeidzot Lībijā 2018. gada nogalē bija paredzētas vēlēšanas, taču nerimstošās vardarbības dēļ tās līdz šim nav notikušas.

Turcijas un citu starptautisko spēlētāju loma Lībijas konfliktā

Zināma ietekme Lībijas konflikta attīstībā ir bijusi starptautiskajiem spēlētājiem. Līdz šim Lībijā, tāpat kā Sīrijas konfliktā, ir redzama līdzīga reģiona nozīmīgāko valstu nostāja, atbalstot konfliktā iesaistītos spēkus. Tripolē bāzēto valdību atbalsta ANO, Turcija, Katara, kā arī sākotnēji Amerikas Savienotās Valstis (ASV).

Tomēr ASV prezidents Donalds Tramps ir mainījis savu nostāju, atzīstot Haftara spēkus. Arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, tāpat kā Donalds Tramps, pamatojoties uz Haftara stingro pretterorisma politiku, ir paudis atbalstu viņa sabiedrotajai valdībai. Tāpat Haftaru un Tobrakā bāzēto HoR atbalsta Krievija, Saudi Arābija, Ēģipte un Apvienotie Arābu Emirāti (AAE). Šiem starptautiskajiem spēlētājiem Lībijā ir gan politiskas, gan ekonomiskas intereses, lai gan oficiāla militāra iejaukšanās līdz šim nav notikusi, ko arī šķietami apliecina 2011. gada ieroču embargo Lībijā. Tomēr kā liecina ANO veiktā izpēte, šo embargo, ir pārkāpusi Jordānija, AAE un Turcija, kas ir viena no ietekmīgākajām spēlētājām Lībijas konfliktā un reģionā kopumā. 

Turcija ir bijusi Lībijas sabiedrotā jau kopš Kadafi laikiem, kad to saistīja ekonomiska sadarbība ar Lībiju. Tagad arī Turcija atbalsta Tripoles valdību, ko var pamatot ar tās islāmā balstīto politiku. To var arī uzskatīt par atbildi Krievijai, kas atbalsta Haftara valdību un ir tai sūtījusi militāru palīdzību un algotņus. Lai arī Krievija, tāpat kā Francija, pamato savu iesaisti Lībijā ar "cīņu pret terorismu", var novērot ka tās pamatā ir gan nostiprināšanās Vidusjūras austrumu reģionā veicot dažādus infrastruktūras projektus, gan arī potenciāla piekļuve ekonomiski izdevīgiem naftas un gāzes līgumiem, ja Haftara valdībai izdotos gūt pilnīgu kontroli pār Lībiju. Krievija un Francija jau līdz šim ir slēgusi līgumus ar Haftara valdību saistībā ar viņa kontrolētajiem naftas resursiem valsts austrumos. Tāpat arī Krievija varētu Lībijas aspektu izmantot kā "kaulēšanās sviru" citu ģeopolitiskos jautājumu risināšanā, kur tai būtu nepieciešama vienota Turcijas nostāja.

"Saprašanās memorands" starp Turciju un Lībiju

Turcijas atbalsts rezultējās ar 2019. gada 27. novembrī parakstīto "saprašanās memorandu" (memorandun of understanding) starp Turciju un ANO atbalstīto Tripoles valdību. Tas paredz Turcijas militāru palīdzību Lībijai ne tikai ar informāciju, ekipējumu un ieročiem, bet arī ar militāru vienību nosūtīšanu konflikta risināšanā.

Par šīs militārās palīdzības nodrošināšanu Turcija ieguva Lībijas valdības piekrišanu pārdalīt jūras robežas Vidusjūrā, kā arī nodalīt Turcijas ekskluzīvās ekonomiskās zonas, kas būtiski ietekmē gan Turcijas, gan citu Vidusjūras valstu līdzšinējo piekļuvi enerģijas resursiem, īpaši dabasgāzei, kuras rezerves Vidusjūrā sastāda aptuveni 1,5% no kopējā apjoma pasaulē. Tāpat arī Turcija cer, ka ja ANO atbalstītajai Tripoles valdībai izdotos noturēties un centralizēt varu Lībijā, Turcija iegūtu piekļuvi Lībijas naftas resursiem un spētu slēgt izdevīgus līgumus. 

Iebildumus pret vienošanos ir paudušas pārējās reģiona valstis, to starpā Grieķija, kas uzskata šādu vienošanas par pretēju starptautiskiem likumiem, jo tā ietekmē tās teritoriju, neņemot vērā Krētas salas atrašanās vietu un tai piederošās ekskluzīvās ekonomiskās zonas. Grieķija pēc šī soļa izraidīja ANO atbalstītās Lībijas valdības vēstnieku Grieķijā. Tāpat arī tā apgrūtina Grieķijas piekļuvi Kiprai, īpaši dienvidu daļai, kas ir Grieķu administrācijas pārvaldībā.

Strīdā ir iesaistīta Kipra, kas kopš 1974. gada nemieriem ir sadalīta ziemeļu daļā, ko apdzīvo turki un ko Turcija kā vienīgā valsts atzīst kā suverēnu valsti, kā arī dienvidu daļā, ko apdzīvo grieķi un kas izjūt piederību Eiropas Savienībai (ES). Ar šo vienošanos Turcija cenšas panākt sev labvēlīgāku ekonomisko resursu pieejamību Kipras ziemeļu daļā. Šī var tikt uzskatīta par atbildi pēc Grieķijas, Ēģiptes, Izraēlas un Grieķu Kipras administrācijas bez Turcijas parakstītās vienošanās par jūras robežu sadali, lai norobežotu Turcijas resursu ieguvi tikai ap Antālijas līci.

Kopumā šī vienošanās ļautu palielināt Turcijas ietekmi reģiona enerģijas ģeopolitikas jautājumos, kā arī mazinātu kaimiņvalstu ietekmi, īpaši Ēģiptes, ar kuru Turcijai jau izsenis nav labas attiecības. Tāpat arī Turcija nav parakstījusi 1982. gada ANO konvenciju, regulējot jūras robežas, kā arī neatzīst dienvidu Kipras Republiku un tās ekskluzīvās ekonomiskās zonas, kas atzītas ar Ēģipti, Izraēlu un Libānu. Visbeidzot tā kā Turcijai nav liela jūras robeža, balstoties pēc 1982. gada konvencijas, kā arī nav lielu gāzes, naftas resursu, šis solis varētu spēt palīdzēt risināt Turcijas pieaugošās enerģijas vajadzības.

Secinājumi un starptautiskie saspīlējumi

Gan šī vienošanās, gan Turcijas potenciālā iesaiste Lībijas konfliktā varētu saasināt jau esošos saspīlējumus starp Turciju un ES, kā arī citām NATO dalībvalstīm, īpaši pēc Turcijas uzbrukumiem kurdiem Sīrijā un Turcijas prezidenta Redžepa Tajjipa Erdogana piekoptās no Rietumiem atšķirīgās politikas. NATO iekšienē Turcija var izmantot situāciju Lībijā un jūras robežu pārdali, kā arī jau iepriekš pausto veto uz Baltijas valstu aizsardzības plānu, lai panāktu savu attiecībā pret kurdiem Sīrijā. Šis solis padara Turciju par vēl sarežģītāku NATO dalībnieci.

Tomēr līdz šim Turcijas ģeopolitiskai rīcībai ir palīdzējušas salīdzinoši "siltās" tās prezidenta Erdogana un ASV prezidenta Donalda Trampa attiecības, kā arī ASV un Francijas atšķirīgā nostāja Lībijas jautājumā,

kas arī neļauj izdarīt kopīgu ES un ASV spiedienu uz Turciju. Tāpēc ES var uzskatīt ir tikusi nostādīta sarežģītā situācijā attiecībā pret Turcijas tālāku rīcību reģionā. Lai arī iespējama Turcijas militāra iejaukšanās Lībijā izraisītu plašu kritiku ES valstu vidū, tās ietekme uz Turciju nebūtu ievērojama, gan Turcijas spēcīgās militārās lomas dēļ, gan saistībā ar 2016. gada bēgļu vienošanos, kas paredz Turcijai atturēt bēgļu migrāciju uz ES.

Lībijas valdība Tripolē ar "saprašanās memoranda" parakstīšanu būs sevi nostādījusi sarežģītākā situācijā starptautiski. Ja pirms tam šī valdība sevi pozicionēja kā leģitīmu valdību, kas aizsargājas no agresora, ar ko arī izdevās gūt gan ANO, gan vairuma Eiropas valstu atbalstu, tagad, tuvinoties attiecībām ar Turciju, starptautiskie spēlētāji varētu sākt apšaubīt "labā" un "sliktā" lomas Lībijā.

No otras puses, Haftara pieaugošais spiediens Tripoles tuvumā, kā arī citu sabiedroto nevēlēšanās palielināt iesaisti, lai atturētu Haftaru, kā arī nepieciešamība pēc tehnoloģiski attīstītākiem ieročiem, lai atbildētu pret AAE piegādātajiem dronu uzbrukumiem, ir kļuvuši par iemesliem, lai Lībijas valdība Tripolē būtu spiesta saņemt palīdzību no Turcijas, zinot, ka tas var saasināt attiecības ar citiem sabiedrotajiem. Tomēr šis solis, iespējams, būs pietiekams, lai apturētu Haftaru no Tripoles ieņemšanas.

Savukārt, skatoties no Haftara perspektīvas, Turcijas došanās palīdzībā Tripoles valdībai varētu izraisīt arī pretreakciju no Haftara sabiedrotajiem, galvenokārt no Krievijas un AAE.

Gan Krievijai, gan AAE tas būtu iemesls palielināt savu atbalstu ieroču un bruņojuma piegādē Haftara spēkiem, neņemot vērā 2011. gada embargo. No diplomātiskā viedokļa raugoties, šis būtu arī iemesls Krievijai un Turcijai, kas citos konfliktos nereti atrodas vienā pusē, pārskatīt savas pozīcijas Lībijā, lai gūtu virsroku citur. Tāpēc turpmāko notikumu attīstība rādīs, cik uzstājīga savā ārpolitikā Vidusjūras austrumu reģionā un Lībijā būs Turcija, kāda būs Vidusjūras valstu, Krievijas un citu iesaistīto spēlētāju pretreakcija un ar ko atbildēs Eiropas valstis un ASV konflikta saasināšanās gadījumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti