Klusās nedēļas skaļais satricinājums Briselē radījis kārtējos jautājumus par terorisma izplatību pasaulē. Pat ja sociālajos tīklos mēdz atgādināt, ka Rietumu mediji ļoti asi reaģē uz uzbrukumiem savās mājās, ignorējot ļoti smagus teroristu uzbrukumus Tuvo Austrumu valstīs, jebkura veida uzbrukums prasa skaidrojumu.
Viena no pēdējo gadu svarīgākajām diskusijām ir saistīta ar teroristu taktikas analīzi. Ja mēs saprotam viņu uzvedības loģiku, varam paredzēt viņu tālāko darbību. Taču taktikas analīzē eksperti allaž nošķir divas lietas: viena ir saistīta ar īstermiņa draudiem, kas ir kaujinieku uzbrukumi, un ilgtermiņa draudiem, kas ir teroristu organizāciju spēks un mērogs.
Kaujinieku taktika patiesībā ir vienkārša – vai nu mēģināt izplānot ļoti sarežģītus un precīzu aprēķinu teroraktus, kāds bija 11.septembris, vai arī brutāli paņemt šaujamieroci un noslaktēt pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu teātrī, restorānā, pludmalē vai metro stacijā. Šajā gadījumā lielākās diskusijas allaž raisa teroristu organizāciju spēja sevi maksimāli leģitimizēt.
Īru žurnālists Patriks Kokbērns ir gadiem ilgi pētījis notikumus Tuvajos Austrumos un kādā paneļdiskusijā viņš vēl pirms Briseles notikumiem norādīja uz "Islāma valsts" vai "Daīš" spēju sevi pasniegt kā kaut ko pārnacionālu. Skaidrs, ka pat nosaukums liecina, šī kustība vēlas pretendēt uz valstisku statusu.
"Manuprāt, "Daīš" ir lielākais drauds, kāds jebkad no arābu pasaules nācis. Šī organizācija ir krietni ietekmīgāka par to pašu Osamas bin Ladena vadīto "Al-qaeda". Un savā ziņā Rietumu politiķiem ar "Al-qaeda" ir bijis vieglāk cīnīties, jo tā ir maza organizācija ar centru kaut kur Pakistānā, tālu prom no Rietumu pasaules. Un politiķiem patīk tādi draudi, jo tie palielina viņu autoritāti. Savukārt "Islāma valsts" jeb "Daīš" ir ievērojami lielāka organizācija. Tāpēc ar to ir grūtāk cīnīties. Kāpēc jaunie kaujinieki pievienojas šai organizācijai? Tāpēc, ka "Daīš" rada priekšstatu par iespēju atbildēt rietumniekiem. Viņi vadās pēc vardarbības principa - izdari kaut ko mums un mēs izdarīsim kaut ko briesmīgu ar tevi pašu. To lieliski apliecina viņu rituālā slepkavošana un starptautiskie uzbrukumi. "Daīš" spēj atbildēt kā organizācija, kaut kas tāds, ko "Al-qaeda" nevarēja. Tas arī ir iemesls šīs kustības popularitātei. Jo tāpat kā Rietumos, arī islāma radikāļiem ir jāparāda saviem atbalstītājiem - mēs cīnāmies. Mūsu pretinieks nāk pēc mums un mēs spējam atbildēt. Sanāk tāda pārspīlēta un pārprasta spēka demonstrācija."
Kaujinieku galvenais uzdevums ir radīt bailes. Tāpēc arī uzbrukumi notiek publiskās vietās.
Kā to sauc eksperti, trāpīt pa "maigajiem mērķiem" – cilvēkiem, kuri sevi nespēj pasargāt. Ja kaujas laukā krīt karavīrs, savā ziņā tās ir saprotamas sekas riskam, ar ko rēķinās bruņotie spēki, bet, ja mirst nevainīgs, ar politiku vai karu nesaistīts cilvēks, tās ir bailes. Un šeit jau parādās reālā taktika.
Teroristu organizācijas arī analizē savus ienaidniekus. Tieši šī iemesla dēļ bijušais pretterorisma vienības "Omega" komandieris Juris Grabovskis Latvijas Televīzijai atzina, ka cīņā ar pašnāvniekiem nav vietas diskusijām un nomierināšanas politikai. Pretterorisma operācijas prasa brutālu atbildi.
Ar demokrātiskām metodēm var darboties pret noziedzību, narkomāniju, bet ne pret terorismu, viņi nesaprot mūs, viņi mūs pat nedzird. Izskaitļot mazas teroristu grupiņas ir grūti, grūti tajās iefiltrēties, jo šo grupu biedri zina tikai kādus 5 – 10 cilvēkus. Viņus saganīt un izskaitļot ir ļoti sarežģīti. Ar mūsu likumiem mēs nevaram stāties viņiem pretim, nevaram stāties pašnāvnieku ideoloģijai pretim. Pašnāvnieku nevar atrunāt nomirt. Ir jābūt normām uz aizturēšanu, uz izraidīšanu – ja ir aizdomas, ka cilvēks saistīts ar terorismu, nevar viņu gadiem izsekot, lai konstatētu, vai tā ir vai nav. Vieglāk šādu aizdomīgu cilvēku izraidīt, un tas būs drošāk sabiedrībai, nekā spēlēt demokrātiju, uzskata Grabovskis.
Skaidrs, ka starptautisko kaujinieku pievienošanās "Daīš" rindām spēcina tās ietekmi radikālo musulmaņu acīs. Šī parādība ir iespējama tikai tamdēļ, ka "Islāma valsts" pati sauc sevi par islāma kalifāta cēlājiem. Viņu izvēlētā taktika izraisa brutālu pretreakciju. Gluži kā 2.pasaules kara priekšvakarā nomierināšanas politika izgāzās ar Hitlera režīmu, šķiet, ka šādas idejas varētu izgāzties arī cīņā ar kārtējiem džihādistiem. Viens no argumentiem, kas ļauj ticēt kara nepieciešamībai ar šādu organizāciju, ir tās teritoriālie zaudējumi. It kā pēc iekaroto teritoriju zaudēšanas šķobīties sākuši "Islāma valsts" atbalstītāji. Taču pastāv vēl kāda nianse - allaž uzradīsies kāda traka radikāļu grupiņa, kura vēlēsies parādīt savu varēšanu lielajai organizācijai. Kopējo mērķu vārdā viņi ir gatavi veikt šokējošus uzbrukumus, lai lielākās organizācijas to atzītu. Tātad arī teroristu organizāciju starpā arī pastāv sāncensība.
Bieži dzirdam, ka Eiropai un ASV pārmet iejaukšanos ne savās lietās. It kā, ja nebūtu jaukušies musulmaņu valstu politikā, nebūtu jāsaskaras ar terorismu. Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns Latvijas Radio ēterā atzina, ka tā ir vispārpieņemta kļūda. Ja rietumvalstis neliktos ne zinis, kas notiek Tuvajos Austrumos, terorisma draudi būtu vēl lielāki:
"Ja rietumvalstis neko nedarītu, mēs nezinām pie kā tas mūs novestu. Pirms ASV iegāja Afganistānā, redzējām, kas tur bija. Tur plauka "Taliban", Osama bin Ladens un tur bija teroristu treniņnometnes. Ja nebūtu iebrukumi Afganistānā un citās valstīs, tad sekas būtu vēl smagākas."
Vēl viena lieta, kas šajā stāstā netiek skatīta, ir kritika drošības spēkiem.
Skaidrs, ka visas briesmas novērst nevar un varbūt specdienestu darba augļi ir tas, ka Briselē nav lielāks cietušo un bojāgājušo skaits. Kā rīkoties un kā reaģēt, to atkal izvērtēs cilvēki, kam ir pieredze šajos jautājumos. Jāatgādina tikai Jura Grabovska sacītais, ka teroristi mūsu argumentus nedzird. Gluži kā ar smagu noziedzību, viņu darbība jālikvidē. Tomēr der arī atcerēties pārpratumus, kad kāds eiropietis pēc Briseles uzbrukumu palūdza garāmejošu musulmaņu sievieti viņam to izskaidro. Maigi sakot, viņš dabūja lamuvārdus, jo radikālie islāmisti ir tikai neliela daļa no visiem musulmaņiem. Ir arī tādi, kas vēlas dzīvot mierīgi.
