Šis būs stāsts par Tariku un viņa sievu Anušu. Par diviem kurdiem, kuri ar sešiem bērniem rudenī uz Latviju atbēga no Irākas. Ne Eiropas pārvietošanas programmā, bet pa citiem ceļiem.
Patvēruma meklētāju vidū Tariks ir labi zināms – tā kā viņš prot runāt sešās valodās, visu šo laiku viņš bijis vidutājs starp bēgļiem un vietējiem ļaudīm. Tagad ilgi gaidītais bēgļa statuss beidzot saņemts, un kurdiem jādodas tālāk Latvijā – jāpamet Mucenieki. Kāds ir bijis viņu ceļš, ar kādu attieksmi saskārušies un ar kādu skatu viņi raugās tuvākajā nākotnē? – to skaidroja Latvijas Radio raidījums "Īstenības izteiksme".
- Bēg, lai dzīvotu drošībā
- Anušu vajā reliģijas dēļ
- Bēgļa gaitās vairākus gadus
- Izlaiž mežā Daugavpilī
- Palīdz saziņā ar citiem
- Dažāda attieksme pret bēgļiem
- Problēmas atrast mājokli
- 23.jūnijā līgos līdz ar citiem
Bēg, lai dzīvotu drošībā
Tariks ar Latvijas Radio piedāvā satikties svētdienā. Tad viņam būtu vislabāk, jo darba dienu plāni vēl neesot skaidri – viņš jau divas nedēļas meklējot mājokli savai lielajai ģimenei. Viņu mājas joprojām ir patvēruma meklētāju centrs "Mucenieki", taču svētdien tur tikties nevar. Vai tuvumā ir kāda kafejnīca, kur varētu parunāt, arī skaidrības nav. Pats Tariks zina tikai vietējo veikalu. Beigās tikšanās tiek norunāta Mucenieku ēkas apkārtnē – uz soliņiem.
Tariks ir pusmūža vīrs sudrabainiem matiem, baltā T kreklā, melnās sporta biksēs un gumijas iešļūcenēs. Kamēr dodamies soliņu virzienā, viņš piezvana sievai, lai arī viņa sarunai pievienojas. Drīz vien no centra iznāk viņa sieva Anuša, arī sportiski tērpusies. Uz rokas pastarīte – divarpus gadu vecā Glena, kas virpina savas krāsainās krellītes.
"Mēs šeit, Latvijā, jau esam astoto mēnesī, astoņi cilvēki – vīrs, sieva un seši bērni. Gaidījām vairākus mēnešus, kamēr ieguvām bēgļa statusu. Paldies Dievam, to ieguvām, un par to mēs Latvijai esam ļoti pateicīgi. Mums šeit ir labi un mierīgi," stāsta Tariks.
Tariks un Anuša ir kurdi no Irākas. Sarunas laikā viņi vairākkārt uzsvērs – ne jau naudas dēļ šurp bēg no tādas vietas, bet lai dzīvotu drošībā un mierā.
"Mūsu mājas Irākā vairs nav, tās vietā tagad ir līdzena zeme. Māju saspridzināja.
Pie mājas divreiz mums bija atstātas zīmītes, ka mēs tavu sievu nogalināsim, jo viņa ir kristiete. Lai vispār tiktu pāri robežai, vajadzēja papīrus, ka viņa ir musulmaniete," stāsta Tariks.
Anušu vajā reliģijas dēļ
Taujāti, kā tad Tariks un Anuša iepazinās, pāris atzīst – Tariks pazina Anušas tēvoci, abi kopā strādāja. Anuša bija zaudējusi abus vecākus kara laikā un dzīvoja tēvoča ģimenē. Viņa agri apprecējās. Pēcāk tieši reliģija izrādījās vajāšanas iemesls.
"Anuša ir kristiete, es esmu musulmanis, man ir pilnīgi vienalga. Mēs viens otru iemīlējām un apprecējāmies.
Mēs taču visi esam cilvēki, mums visiem ir vienādas asinis – sarkanas, ne zaļas vai melnas," norāda Tariks.
Anuša ir praktizējoša kristiete – vienmēr, kad dodas uz Rīgu, arī apmeklē baznīcu. Bieži vien kopā ar bērniem. Tagad ar smaidu viņa atceras, kā, izskatot ģimenes lūgumu piešķirt bēgļu statusu, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) darbinieki veica pārbaudi.
"Man prasīja, kā es lūdzos. Man nebija nekādu problēmu pastāstīt, es zinu lūgšanas, jo es lūdzos. Vēl man arī prasīja, vai es esmu katoliete vai pareizticīgā. Uz to gan es nevarēju pilnīgi skaidri atbildēt, jo es vēl biju maza, kad mani vecāki nomira. Man tikai teica: tu esi kristiete. Cilvēki, pie kuriem es uzaugu – mani jaunie vecāki – man sīkāk neko neskaidroja," sacīja Anuša.
Bēgļa gaitās vairākus gadus
Šīs ģimenes bēgļu gaitas sākās jau krietni sen – pirms aptuveni 15 gadiem, kad Anuša, Tariks un abi vecākie bērni devās uz Vāciju. Tur bēgļu nometnē viņi nodzīvoja aptuveni desmit gadus. Tomēr bēgļa statusu iegūt neizdevās. Tariks pieļauj, ka, iespējams, tāpēc, ka bija cerības, ka situācija viņu dzimtajā zemē uzlabosies. Uz to cerēja arī šī kurdu ģimene un atgriezās savā pilsētā Irākas ziemeļos. Taču turpmākajos četrarpus gados kļuva tikai sliktāk, un par ikdienu kļuva džihādistu grupējuma "Islāma valsts" jeb "Daīš" uzbrukumi. Tos piedzīvojis arī Tariks.
"Man visa galva ir rētās. Četri cilvēki mani pamatīgi sasita ar metāla stieņiem. Sacīja, vai nu tu aizvāksi savu ģimeni no šejienes, vai arī nākamreiz satiksimies un mēs tevi nositīsim," stāsta Tariks.
Irākā Tariks, kurš zina ne tikai sešas valodas, bet arī friziera arodu, strādāja par taksistu. Izrādās, tāpēc, lai varētu ātri reaģēt un piebraukt, ja nu Anuša zvana, ka atkal aizdomīgi cilvēki staigā gar viņu māju.
"Es biju taksists, es baidījos, ka man bumbu pie mašīnas pieliks, un, kad izbraukšu, uzspridzinās.
Mana tēvoča dēlu nolaupīja. Piezvanīja tēvocim – vai nu 100 000 dolāru, vai arī dēlu nogalināsim. Nogalināja un mirušu atveda turpat pie durvīm. Kad es to ieraudzīju, es sapratu, ka es tur vairs nevaru dzīvot," atzīst vīrietis.
Visus šos četrus gadus bērni skolu neapmeklēja, jo vecāki nevarēja zināt, vai viņi vispār pēc stundām atgriezīsies mājās. Ģimene nolēma atkal bēgt uz Eiropu. Ceļš veda caur vairākām valstīm.
Izlaiž mežā Daugavpilī
Šis kurdu ģimenes stāsts neatšķiras no daudziem citiem bēgļu stāstiem. Te sava loma ir gan cilvēkiem, kas palīdzēja visu nokārtot, gan arī vairāku transportlīdzekļu maiņai.
"Mūs atveda uz mežu. Mēs pat nezinājām, kā šo valsti sauc. Izlaida no mašīnas un teica: "Ejiet, jūs esat nonākuši Eiropā, tas ir viss". Mēs gājām 11 stundas līdz pat rītam. Iznācām uz ceļa, ieraudzījām mašīnas, cilvēkus, nodomājām, varbūt te ir apdzīvota vieta, mājas. Un tad ieradās policija un mūs savāca. Mēs uzzinājām, ka esam nokļuvuši vietā, ko sauc par Daugavpili," stāsta Tariks.
Ieraugot policiju, kurdi ļoti nopriecājušies: "Ļoti! Ļoti pat. Bērni piekusuši bija, mēs paši jau arī. Mazākos bērnus visu ceļu nesām rokās," atzīst Anuša.
Daugavpilī ģimene pavadīja vien dažas stundas, viņus pārveda uz Muceniekiem. Tariks Muceniekos citu patvēruma meklētāju vidū ir ieguvis savu vietu. Viņu labi pazīst arī "Facebook" domubiedru grupas "Gribu palīdzēt bēgļiem" dibinātājs Egils Grasmanis.
"Pagājušā gada rudenī, kas mēs sākām vest gan pārtiku, gan drēbes, gan mantas uz Muceniekiem, uzreiz Tariks iesaistījās no patvēruma meklētāju puses ar ļoti lielu pretimnākšanu. Palīdzēja izkraut mantas, izdalīt mantas, un viņš kļuva par ļoti nozīmīgu kontaktpersonu," atzīst Grasmanis.
Palīdz saziņā ar citiem bēgļiem
Pēdējos mēnešos Tariks bijis tas vīrs, kuru parasti paaicinot, kad "Muceniekos" nonāk jauni patvēruma meklētāji. Viņš tad palīdz patulkot. Tariks zina sešas valodas - kurdu, arābu, vācu, persiešu, afgāņu un krievu valodu. Tariks devies līdzi patvēruma meklētājiem uz slimnīcām, Nodarbinātības valsts aģentūru, arī uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (PMLP). To visu Tariks darījis bez atlīdzības.
"Esmu gājis arī līdzi uz slimnīcu, piemēram, kādā ģimenē bērnam bija nepieciešama operācija. Tad palīdzēju ar tulkošanu, lai ārsti var saprasties ar vecākiem. Nekad nekādu naudu neesmu ņēmis no bēgļiem, jo zinu, ka viņiem tās nav. Viņi ir tādi paši bēgļi kā es, un man viņu ir žēl," atzīst Tariks.
Līdzīga pieredze ar tulkošanu ir arī Tarika sievai Anušai. Tā kā viņa zina afgāņu valodu, nesen viņa pavisam tiešā nozīmē palīdzēja dzemdībās sazināties ārstam ar dzemdētāju.
Dzemdību nodaļā gan Anuša neatradās, jo viņai bija mājās jābūt ar mazajiem bērniem, taču viņa palīdzēja pa telefonu, tulkoja dzemdētājai ārsta teikto un otrādi.
Par Anušu gan jāsaka, ka viņa vispār ir klusais dārgakmens. Agri zaudējusi vecākus, nav skolojusies, dzīvojusi pārsvarā mājās, taču apguvusi vairākas valodas pašmācības ceļā. Piemēram, Vācijā, dzīvojot bēgļu nometnē, kad nevarēja strādāt, no televīzijas pārraidēm viņa apguva vācu valodu. Protams, zina arī dzimto kurdu, afgāņu valodas, nedaudz angļu un turku. Nav šaubu, ka drīz šim sarakstam varēs pieskaitīt arī latviešu valodu.
Dažāda attieksme pret bēgļiem
"Pati apmeklēju latviešu valodas kursus. Meitiņa vai dēli atnāk no skolas, pajautā kaut ko, cik es saprotu, tik latviešu valodā mācībās palīdzu. Bet tā viņi jau paši tiek galā," stāsta Anuša.
Arī Tariks mācās latviešu valodu. Viņa sieva ir pārliecināta, ka viņu bērni pavisam noteikti runās latviski.
"Tas ir pats par sevi saprotams, es domāju. Tāpat arī bija Vācijā. Pirmo savu valodu – kurdu valodu - viņi pat sāka nedaudz aizmirst un tikai vāciski runāja. Un tagad viņi iet latviešu skolā un, protams, latviski runās," noteica Anuša.
Vaicāts par attiecībām ar vietējiem Mucenieku iedzīvotājiem, Tariks, šķiet, ir ieniris kā zivs ūdenī – viņam arī izdevies atrast draugus. Piemēram, pie vietējā veikala vīri dzēruši alu, saukuši: "Ei, gruzīn, nāc pievienojies!". Tā viņi arī iepazinušies. Protams, cilvēki attieksmes var būt dažādas, spriež Tariks.
Viņš atceras 15.maija rītu, kad gar patvēruma meklētāju centru brauca pārsimt mašīnu ar sarkanbaltsarkaniem karogiem. Pēcāk izrādījās, ka tas bija Nacionālās apvienības karogu brauciens, lai atgādinātu, ka latvieši ir savas zemes saimnieki.
"Varbūt šeit [Latvijā] ir cilvēki, kas mūs ienīst. Taču mēs uz viņiem skatāmies ar mieru," noteica Tariks.
"Viņus var saprast, iespējams, viņi nav redzējuši tādus cilvēkus kā mēs, no citām valstīm. Es esmu dzirdējusi pieturā cilvēkus slikti izsakāmies par bēgļiem. Bet tāpat arī ir cilvēki, kuri vispār mums nepievērš nekādu uzmanību – nu, bēgļi, bēgļi… Un citreiz tirgū esmu dzirdējusi laba vēlējumus – lai jūs ātri pases iegūtu, lai viss jums izdodas, lai jūs ātri darbu atrastu… Ir cilvēki, kas ļoti labi pret mums attiecas, nav tā, ka viss būtu tikai slikti, slikti," teica Anuša.
Problēma atrast mājokli
Anuša arī mazliet noraizējusies piebilst – no sirds cerot, ka nekādu nepatīkamu situāciju nebūs arī turpmāk. Bērni apmeklē Natālijas Draudziņas vidusskolu un jau atraduši tur draugus. Tiesa, tā kā bērni Irākā nemācījās skolā, tagad Latvijā viņiem jāmācās savam vecumam neatbilstošās klasēs.
Piemēram, 18 gadus vecais dēls mācās astotajā klasē. Vecāki ar viņu ļoti lepojas - viņš guvis labus panākumus vācu valodas olimpiādē un padodas arī matemātika.
Ģimenei lielākā problēma šobrīd ir atrast mājokli. Arī Latvijas Sarkanā Krusta mentoriem pagaidām nav izdevies atrast izīrētājus.
"Negrib izīrēt mums mājokli, jo mums ir seši bērni. Jau gandrīz divas nedēļas meklējam māju, bet nav.
Un, pat ja ir piemērota māja, tiklīdz uzzina, ka mums ir daudz bērnu, neizīrē. Kāpēc māju? Tāpēc, ka skatījāmies, ka četru piecu istabu dzīvokļa īre izmaksā ļoti dārgi, un mēs to nevarēsim atļauties," atzīst Tariks.
Iepriekš dzirdēts par gadījumiem, ka bēgļi, meklējot dzīvesvietu, saskaras ar aizspriedumainu attieksmi. Mājokli neizīrē tāpēc, ka viņi ir bēgļi, arī bažījas, ka viņiem nebūs, ar ko samaksāt. Anuša un Tariks šaubās, ka viņu gadījumā tas būtu galvenais iemesls – ir mēģināts zvanīt, nepasakot, ka īrēs bēgļi, bet tāpat seko atteikums.
23.jūnijā līgos līdz ar citiem
Protams, pabalsts, ko saņem patvēruma meklētāji pēc statusa saņemšanas, nav liels – patvēruma pieprasītājs saņem 139 eiro mēnesī, un katrs nākamais ģimenes loceklis saņem 97 eiro. Tariks atzīst ka iztikšana patvēruma meklētājiem nav viegla. Kamēr nebija bēgļa statusa, ne Tariks, ne viņa sieva nevarēja strādāt.
Taču te ir labā ziņa: Tariks jau drīzumā plāno strādāt algotu darbu – sadarbosies ar biedrību "Patvērums "Drošā māja"" kā valodu zinātājs. Šī organizācija jau novērtējusi Tarika daudzo valodu prasmes, un Tariks varēs turpināt darīt to, ko darījis jau pēdējos mēnešus – palīdzēt citiem ar tulkošanu.
Arī Anuša ir apņēmības pilna – vēlas iekārtot mazākos bērnus dārziņā un pati meklēt darbu. "Nu redz, tagad 23.jūnijā būs svētki, un mēs tiem gatavosimies.
Ko mēs darīsim? Skatīsimies, ko citi cilvēki darīs, un darīsim to pašu. Cerams, ka līdz tam laikam būsim atraduši mājokli un dzīvosim Rīgā."
Tarika ģimenei šobrīd ir grūts laiks – pēc prieka vēsts par bēgļa statusa saņemšanu tagad būs jāpārvar grūtības ar mājokļa atrašanu. Taču šiem bēgļiem, šķiet, ir visi instrumenti, lai varētu dzīvot un attīstīties Latvijā. Kā klāsies citiem, kuriem nav tādas valodu zināšanas un kuriem nav tik lielas apņēmības, par to, acīmredzot, būs jau citi stāsti.
Taču PMLP zina stāstīt, ka mājokli patiesībā nevar atrast daudzas bēgļu ģimenes. Iekšējie kārtības noteikumi šobrīd paredz, ka pēc tam, kad iegūta uzturēšanās atļauja, Muceniekos var uzturēties vien desmit darba dienas. Tagad jau tiek virzīti jauni iekšējās kārtības noteikumi.
Realitātē kopumā 15 cilvēki, kas jau ieguvuši alternatīvo vai bēgļa statusu, turpina dzīvot Muceniekos un joprojām meklē mājokli. Acīmredzams ir tas, ka šis jautājums draud izvērsties par nopietnu problēmu, arvien jauniem patvēruma meklētājiem ierodoties Latvijā.
