"Jo dažādāki un iekļaujošāki esam, jo labāk visiem! Lepojamies, ka esam Latvijas dažādības hartas parakstītāju un @Baltic_Pride atbalstītāju vidū. Aicinām arī citus uzņēmumus pievienoties!"
Tādu ierakstu (ar fotoattēlu, kurā redzams varavīksnes karogs – LGBT kopienas simbols) "Swedbank" sociālajos tīklos publicēja 18. jūnijā. Komentāri šim ierakstam ir gan negatīvi (tipiskais – "jāmaina banka"), gan arī tādi, kuros izteikta pateicība. Ir arī neitrāli – kāda jēga hartai, ja aizliegums diskriminēt darbiniekus, tostarp konkrēti pēc seksuālās orientācijas, Latvijas tiesību aktos jau ir (Darba likuma 7.pants).
Ne tikai LGBT. Kas teikts hartā?
Latvijas Dažādības hartas tekstā, kas publicēts 2019. gadā, runa ir ne tikai par diskriminācijas nepieļaujamību, tajā norādīts arī uz jebkuras (minoritāšu) dažādības kolektīvā veicināšanu. Ar konkrētām saistībām tiem, kuri parakstījuši šo dokumentu. Piemēram, izvērtēt personāla atlases un politikas principus, lai nepieļautu minoritāšu (dažādu, ne tikai LGBT) diskrimināciju. Jānodrošina vienādi bonusi un atvieglojumi tiem strādājošajiem, kas ir ģimenes cilvēki, neatkarīgi no ģimenes formāta (ieskaitot arī viendzimuma un nereģistrētās partnerattiecības). Piedaloties vadībai, veidot atbilstošu korporatīvo kultūru, kas būtu labvēlīga minoritātēm. Nodrošināt darbinieku izglītošanu par daudzveidību un iekļaušanu.
Dažu gadu laikā Latvijas hartu (kurā seksuālās minoritātes pieminētas garā sarakstā kopā ar citām grupām) parakstījuši vairāki desmiti uzņēmumu un organizāciju. Galvenokārt tie ir ārzemju kapitālam piederoši biznesa līderi, tostarp abas lielākas bankas "Swedbank" un SEB, kā arī Norvēģijas "DNB Bank ASA" Latvijas filiāle, tirdzniecības tīkls "Rimi", informācijas tehnoloģiju kompānija "Accenture" un citi. Ir arī viena pašvaldība – Cēsu novada dome.
Otru iniciatīvu – jau ar LGBT tēmu saistīto Baltijas praidu – no Latvijas biznesa oficiāli atbalstījuši tikai daži uzņēmumi. Tātad vairākums to, kuri parakstījuši hartu (kurā minoritāšu saraksts ir plaši definēts), pagaidām nav kļuvuši par LGBT praida oficiālajiem atbalstītājiem. No lielajiem uzņēmumiem abas iniciatīvas pirmais atbalstījis "Printful" – pirmais Latvijas "vienradzis" (izaudzis no jaunuzņēmuma un novērtēts par miljardu dolāru), kuram liela daļa apgrozījuma koncentrēta ASV. Tagad praida atbalstītāju īsajam sarakstam pievienojusies arī Latvijas finanšu industrijas līdere "Swedbank".
Bet ko darīs šo uzņēmumu vadība, lai atbalstītu dažādību sava personāla vidū? Izrādās, ka konkrētā pagaidām nav daudz.
"Geju kvotu" nebūs. Bet kas būs?
"Tagad daudzi var jautāt, vai jums tagad būs valdē obligātā kvota gejiem, transvestītiem un tā tālāk? Protams, nē!" saka "Swedbank" mediju attiecību vadītājs Jānis Krops. "Hartas jēga nav kvotās, bet tajā, ka mēs principā domājam par dažādību. Piemēram, mums no astoņiem valdes locekļiem pieci ir vīrieši, bet trīs – sievietes. Nav obligātās kvotas "četri un četri". Taču mēs sekojām, lai neiznāktu tā – ai, nejauši gadījies, ka mums visi astoņi valdes locekļi ir vīrieši."
Priekšrocību seksuālajām minoritātēm darbā nav, samazinātu kredītmaksājumu šīs orientācijas klientiem arī nav, skaidro Krops.
Viņš nepiekrīt pretenzijām sociālajos tīklos, ka banka tagad reklamē LGBT attiecības: "Nē, mēs atbalstām cilvēku tiesības būt dažādiem. Tu vari teikt, ka esi gejs, runāt par savu tiesību aizsardzību, taču vienlaikus strādāt pie mums vai saņemt mūsu pakalpojumus. Mums izvirza pretenzijas, ka "Swedbank" tagad reklamē viendzimuma laulības. Nē, mēs runājam par vienlīdzīgām tiesībām, tostarp arī šiem cilvēkiem. Piemēram, ir tāda sena problēma – ja kāds no homoseksuāla pāra nonāk slimnīcā, bet otrs pie viņa atnāk, tad viņam nākas dzirdēt: "Bet kas jūs tāds būtu?" Tas taču ir absurds!"
"Swedbank" bijušas iekšējās diskusijas par to, kā panākt, lai seksuālajām minoritātēm piederošie darbinieki justos tāpat kā pārējie. Tas ir jautājums par iekšējo attieksmi kolektīvā, kas tiek veidota un uzturēta no augšas, skaidro Jānis Krops. Uz jautājumu, kā konkrēti pie tā nonākt, pagaidām tiek sniegta viena atbilde: izskaidrot un izglītot.
"Viena lieta ir, kad darbiniekam, atklātam gejam, darbā saka – rīkojies kā vēlies, tava orientācija te nevienu neinteresē. Bet vēstījums var arī būt citāds – klau, ir okei, ja tu seksuālajā ziņā esi atšķirīgs," saka "Swedbank" preses sekretārs. "Tas ir attieksmes jautājums, kad cilvēks jūt, ka viņam darbā neviens nepateiks "fui". Lai gan, iespējams, ir kolēģi, kuriem to ir grūti saprast. Ar viņiem jārunā. Cilvēki ir dažādi. Mums iekšējā tīklā arī daži rakstīja, ka darbā jāstrādā, nevis jādeklarē sava seksualitāte. Tā teikt, es taču nestaigāju apkārt un nelepojos, ka esmu heteroseksuālis. Arī it kā loģiski. Taču heteroseksuāļiem nav tādu tiesību ierobežojumu, bet homoseksuāļiem – ir. Un gejs, iespējams, esot starp kolēģiem, kas ir precējušies, baidās pateikt: "Klau, būtu lieliski, ja es arī varētu stāties laulībā!" Taču viņš neuzdrošinās, jo jau skolā redzējis neiecietību, vai pat "dabūjis" par to, ka ir atšķirīgs. Vai arī humors – cilvēki joko, stāsta anekdotes, tostarp par seksuālajām minoritātēm, taču nenojauš, ka kādam no tiem, kurš klausās, tas var būt aizskaroši. Tas ir domāšanas stils, kas pakāpeniski mainās. Tostarp tu uzmanīgi seko, vai tavi vārdi neapvainos tos, kuri ir atšķirīgi no tevis."
Hartas parakstīšana un atbalsts praidam nenozīmē, ka katram darbiniekam būs jāizpilda formāls tests un pareizi jāatbild, kas ir dažādība, precizē "Swedbank" pārstāvis. Taču apmācība par to, kas ir dažādība, jau notiek. Tā ir brīvprātīga.
"Tas nenozīmē, ka katram jānoliek eksāmens, bez kura nevarēs strādāt," saka Krops. "Tā drīzāk ir pakāpeniska domāšanas maiņa, diskusija, lai visi varētu atklāti runāt par to, kas viņus satrauc. Protams, pat pēc iekšējām diskusijām visi darbinieki nedomās vienādi. Piemēram, dažiem ir pieņemami geji, bet ne praids. Okei, viņiem arī ir tiesības būt dažādiem un teikt: man praids nepatīk. Tas ir kaut kāds pamats, lai turpinātu diskusiju, saprastu, kāpēc nepatīk. Viņi demonstrē savas netradicionālās attiecības? Bet viņi arī dažās bankās nevar paņemt hipotekāro kredītu kopā ar partneri, bet tu, heteroseksuālais precētais vīrietis, to vari. Mums bija tāds gadījums ar divām jaunām sievietēm: citā bankā viņam abām kopā kredītu nedeva, bet pie mums – izsniedza bez problēmām. Ja viņām ir kopīga saimniecība un ienākumi, mums nav vajadzīgi dokumenti par attiecībām."
Kas notiks, ja darbinieks ir stingri pārliecināts, ka geji, piemēram, ir drauds Latvijai, un par to aktīvi runās kolektīvā? Šādā gadījumā maz ko iespējams darīt, atzīst bankas preses sekretārs, pieļaujot, ka zināmās situācijās, ja izteikumi ir pārāk bieži un agresīvi, var palūgt darbiniekam atgriezties pie tiešo darba pienākumu pildīšanas. Vai, gluži pretēji, ierosināt brīvajā laikā uzstāties ar referātu un sarīkot diskusiju, uzaicinot ekspertus. Ja darbinieks izpilda savus pienākumus, atlaist viņu tāpēc, ka ir nesaskaņas ar darbu nesaistītos jautājumos, nedrīkst, un neviens to nedarīs, uzsver Krops.
Par atbalstu seksuālo minoritāšu gājienam Latvijas "Swedbank" paziņoja kā pēdējā no banku grupas "māsām". Pēc bankas pārstāvja teiktā, runa nav par neizlēmību. 2019. gadā praids notika Lietuvā, un tad to oficiāli atbalstīja Lietuvas "Swedbank" (toreiz Latvijas "Swedbank" vadība ar solidāriem paziņojumiem šajā jautājumā klajā nenāca). Šogad gājiens norisināsies Rīgā, tāpēc lēmums par atbalstu pieņemts tagad. Zviedrijas māteskompānijas ietekmes šajā ziņā nav, apgalvo Krops.
Viņš arī atzīst, ka tas ir jūtīgs jautājums no biznesa viedokļa:
"Tas ir arī izpratnes jautājums, ka zināma daļa klientu nebūs apmierināta. Un mēs redzam, ka daži jau ir ļoti neapmierināti. Mēs negribam viņus zaudēt. Taču, ja kādam tas tik nepieņemami, ka viņš ir gatavs slēgt kontu, tā ir viņa izvēle.
Banka no savas puses ir gatava sadarboties. Mums ir svarīgs katrs klients. Ja pēc kāda laika atgriezīsies, priecāsimies."
Turklāt ir svarīgi, lai sabiedrība kaut minimāli būtu gatava šādam solim, atzīst Jānis Krops: "Ja šā gadsimta pirmajos gados zviedri pateiktu – atbalstīsim praidu Latvijā! – esmu pārliecināts, ka tolaik vietējais menedžments to nesaprastu – kā tā, kāpēc?"
Konkurenti no "SEB bankas", kas 2019. gadā arī parakstīja hartu (turklāt viņu nav praida atbalstītāju sarakstā), uz Rus.lsm.lv jautājumu, kas mainījies darba procesā un procedūrās konkrēti LGBT pārstāvjiem, atbildēja atturīgi: "Darbinieka seksuālā orientācija un citi ar privāto dzīvi saistīti aspekti ir viņa privāta lieta, un darba devējam nav ne tiesību, ne intereses šādus jautājumus noskaidrot... Darba devēja atbildība ir piedāvāt visiem iekļaujošu darba vidi, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, reliģiskās piederības, seksuālās orientācijas u.c.."
Citas grupas, kuras minētas hartas tekstā (pēc tautības, vecuma, dzimuma, ādas krāsas, invaliditātes, reliģiskās un politiskās pārliecības kritērijiem), tik asas diskusijas sabiedrībā neizraisa. Piemēram, populārā tēma par dzimumu un, protams, vīriešu un sieviešu algu līdztiesību (kuru tradicionāli publiski minējusi tā pati "Swedbank", kā arī daudzi citi darba devēji) salīdzinājumā ar LGBT tiesībām ir absolūti "droša".
Neizraisa strīdus arī "Swedbank" īpašie pakalpojumi klientiem ar disleksiju (tiem, kuriem ir grūti lasīt parastu tekstu, tostarp līgumu ar banku) vai bankomāti un kodu kalkulatori, kurus var izmantot vājredzīgie vai neredzīgie.
"Etniskās minoritātes darba vietā "Swedbank" arī nav problēmfaktors," saka bankas pārstāvis. "Neesmu pamanījis, ka mums kādā kolektīvā vai grupā negribētu krievus. Pie mums gan krievi strādā, gan lietuvieši atbrauc, gan zviedri. Visi runā angliski vai kaut kā citādi. Ir nodaļas – investīciju, lielo uzņēmumu, kurās krievu ir vairāk, viņi savā starpā runā savā valodā."
"Printful": vajadzīgs dažādības speciālists
"Pagaidām mēs neko formāli neesam ieviesuši, nekādas konkrētas procedūras. Mēs esam ceļa pašā sākumā, taču nezinām, kur tas aizvedīs," atzīst "Draugiem Group" un "Printful" runasvīrs Jānis Palkavnieks.
Tuvākajā laikā uzņēmums plāno pieņemt darbā "diversity officer" jeb "dažādības speciālistu", kurš būs atbildīgs par šo virzienu.
Pagaidām uzņēmumam palīdz pieaicināts konsultants – pazīstams LGBT kopienas pārstāvis.
"Ja pats nepiederi pie minoritātes vai tev nav tādu draugu, tu par šo tēmu neko īpaši nezini. Vispirms ar šo virzienu mēģināja nodarboties kolēģis no personāla daļas, taču mēs abi sapratām, ka patiesībā nezinām, kā rīkoties pareizi. Bet pieaicinātais konsultants jau palīdzēja mums sarīkot "dažādības mēnesi" un izstrādāt prasības speciālistam, kurš mums būs," stāsta Palkavnieks.
Dažādības mēnesis "Printful" bija maijā. Latvijas vecākās LGBT organizācijas "Mozaīka" pārstāvji, psihologs un Eiropas Parlamenta deputāts stāstīja darbiniekiem par dažādību un iekļautību, saka runasvīrs: "Diskriminācijas un neiecietības mūsu kolektīvā nav bijis visus gadus, kurus esam strādājuši. Bet vēlāk daži Latvijas politiķi iestājās par to, lai tiktu pieņemti likumi ar diskriminējošām normām attiecībā pret LGBT. Tad mēs sapratām, ka jādarbojas izlēmīgāk."
Vai bijusi nepieciešamība paskaidrot darbiniekiem, ka dažādība uzņēmumā tiek apsveikta? Dažas reizes kolektīvā izskanējis divdomīgs humors par citas seksuālās orientācijas cilvēkiem. "Pēc pārrunām ar darbiniekiem mēs sapratām, ka tie nebija apzināti homofobiski uzbrukumi, bet vienkārši muļķīgi jociņi," stāsta Jānis Palkavnieks. "Mēs demonstrējam, ka neiecietībai pie mums nav vietas. To var redzēt, kad "Draugiem Group" publicē ierakstus sociālajos tīklos par LGBT tēmu, – ar tiem galvenokārt dalās mūsu darbinieki, bieži vien ar komentāriem, ka viņi priecājas būt tādā uzņēmumā. Man ir kolēģis, kura orientāciju viņa paša ģimenē nepieņem un dod muļķīgus padomus, kā piemēram, "tu varbūt tomēr pamēģini ar meiteni".
Ja tāds cilvēks ir no mazpilsētas, tur tādas lietas tiek uztvertas vēl sarežģītāk. Un, lūk, viņš atnāk uz uzņēmumu, kur viņam saka, – mums ir vienalga, kāda tev orientācija, taču, ja tev tādēļ nodarīs pāri, mēs nāksim palīgā.
Varbūt tas izskatās naivi, ka mēs paceļam varavīksnes karogu vai taisām uzlīmes "love is love"… (mīlestiba ir mīlestība – angļu val.) Bet tie ir pirmie soļi. Domāju, ka konsultants palīdzēs mums šo virzienu attīstīt. Kad es klausījos pirmo lekciju par diskrimināciju, man tur daudz kas izrādījās absolūti jauns."
Tādēļ, ka uzņēmums atbalsta praidu, neviens darbinieks atlūgumu nav iesniedzis: "Varbūt kāds pie mums nav atnācis strādāt. Bija daži komentāri, kad sākumā bija lamas, kam sekoja "nekad neiešu pie jums strādāt, ja esat tādi". Un paldies Dievam, ka nenāksi…"
Vai var teikt, ka šis lēmums "Printful" gadījumā ir ne tik daudz jautājums par pārliecību kā racionāls biznesa piegājiens galvenokārt amerikāņu uzņēmumam, kas dzimis Silīcija ielejā un kuram ir plāni par kotēšanu Ņujorkas biržā? Tā teikt, seksuālo minoritāšu aizsardzība tiem, kas vēlas, tur darbojas, un kaklasaite juristam ir obligātas formas jautājums. Palkavnieks piekrīt, bet tikai daļēji, – jā, racionālais biznesa aspekts šajā risinājumā ir. Tomēr viņš teic, ka tas neizslēdz to, ka var būt uzskati: "Domāju, ka liela daļa kolektīva mūs patiešām atbalsta. Taču – jā, mēs tajā saskatām arī ieguvumu biznesam. Pēc jebkuras vadības teorijas, jo dažādāks kolektīvs, jo konkurētspējīgāks bizness. Un cilvēki strādā labāk, ja nebaidās, ja viņiem ir komfortabli.
Bet tas, kas dažkārt notiek ārpusē… ja daži ir gatavi atteikties no "Swedbank" tāpēc, ka tur atbalsta visus… Tā teikt, nē, "gribu, lai turpinātos vienas daļas diskriminācija, un tikai tad būšu "Swedbank" klients!" – kas par absurdu! Vai [Saeimas] deputāts [no Nacionālās apvienības Jānis] Dombrava, kurš teic, ka visi cilvēki ir normāli, izņemot "tos". Skaidrs, ka cilvēki nebūs laimīgi, kad pašu valsts politiķi viņus uzskata par otrās šķiras cilvēkiem. Taču, ja mēs nečakarēsim smadzenes kaut vai darbā, tas, protams būs labi arī uzņēmumam."
Runājot par racionālo politiku un Ameriku – hartu parakstījusi arī Cēsu novada pašvaldība, kas ir izteikti vietēja rakstura institūcija, norāda Palkavnieks (hartu tā parakstījusi, tomēr praidu nav atbalstījusi). Un, ja citās mazajās pašvaldībās cilvēki iet protestēt pret vēja ģeneratoriem, tad Cēsis cenšas kļūt par vietu, kur tiek attīstītas informācijas tehnoloģijas, viņš saka.
"Vai par šo hartu priecājas visi Cēsu iedzīvotāji? Dažiem liekas, ka diskriminēt ir normāli, tā taču vienmēr bijis, bet te vēl Polijas un Ungārijas piemēri, ar kuriem daudzi lepojas. Es pats esmu no provinces, no Tukuma, un 15–17 gadu vecumā biju homofobs. Jo visapkārt bija informācija, ka tie ir slikti cilvēki, ka tā ir ideoloģija, kas grauj tradicionālo ģimeni.
Ja tikai to visapkārt dzirdi, tad tikai tā arī dzīvo. Jā, man ir kauns, ka biju tāds. Es tolaik nezināju, ka rīkojos nepareizi, bet tagad zinu.
Es negribētu, lai šodien būtu vieta tādai domāšanai. Ko darīt tiem, kuri nav gatavi atbalstīt skaļi un publiski? Vienkārši neklusē. Ja draugu kompānijā pie Līgo ugunskura sākas tādas runas, neklusē, pasaki, ka tas nav pareizi."
