Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Atvērtie faili

#97 Vai mēs vairs panāksim Lietuvu un Igauniju dzīves līmenī un ienākumos?

Atvērtie faili

#99 Dzīvais vairogs Čerņihivā. Kādu Latvijas atbalstu vēlētos cilvēki Ukrainas ziemeļos

#98 Stratēģiskā viesmīlība: kādēļ Latvija dod patvērumu Krievijas neatkarīgajiem medijiem

Stratēģiskā viesmīlība: Kādēļ Latvija devusi patvērumu Krievijas neatkarīgajiem medijiem 

Krievijas neatkarīgās žurnālistikas centrs tagad ir Rīga. Šie mediji karu sauc par karu un ziņo par Krievijas armijas zvērībām Ukrainā. Ir viegli argumentēt, kāpēc no neatkarīgo mediju satura iegūst Krievijas auditorija. Bet kādu labumu no vairāku simtu žurnālistu uzņemšanas gūst Latvija? To pētīja Latvijas Radio raidījums "Atvērtie faili".

ĪSUMĀ:

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Paldies Baltijas valstīm

Ukrainas kara pirmajā dienās Krievijas likumdevēji strādāja paātrinātā tempā. 4. martā – tikai astoņas dienas pēc iebrukuma Ukrainā – viņi pieņēma divus likumus, nosakot administratīvu un kriminālu sodu par tā saucamās "viltus" informācijas izplatīšanu. 

"Vispirmām kārtām, nedrīkst dēvēt karu par karu. Un būtībā aizliegts lietot jebkādus citus avotus, kas nav Krievijas Aizsardzības ministrijas oficiālās relīzes." Tā britu ITV televīzijas brokastu šova "Good Morning Britain" skatītājiem likuma būtību skaidroja portāla "Meduza" pētnieciskais redaktors Aleksejs Kovaļovs.

Kas ir "viltus ziņu likumā"? Krievijas Kriminālkodeksa 207. panta 3. daļas formulējums par noziedzīgām "informatīvām darbībām" skan šādi: "Apzināti falsificētas informācijas publiska izplatīšana, uzdodot to par uzticamiem paziņojumiem, kurā ietverta informācija par Krievijas Bruņotajiem spēkiem vai par Krievijas valsts institūciju pilnvaru īstenošanu ārpus Krievijas teritorijas nolūkā aizsargāt Krievijas Federācijas un tās pilsoņu intereses un uzturēt starptautisko mieru un drošību." 

Plašais formulējums ļauj Krievijas varas iestādēm sodīt jebkuru neatkarīga viedokļa paudēju. Vai tas būtu demonstrants uz ielas, kurš skandē "karam – nē", vai dziedātājs un blogeris, kurš nodziedājis pretkara dziesmu un publicējis to sociālajos tīklos. Dziedātāju aizturēja un vēlāk lika nolasīt atzīšanos un atvainošanos Krievijas armijai. 

Līdzšinējā likuma piemērošanas prakse rāda, ka par pretkara grafiti vai dziesmu visbiežāk jāmaksā naudas sods, un tas ir administratīvs pārkāpums. Soda apjoms – līdz pusotram tūkstotim eiro.

Bet pret žurnālistiem, kuriem ietekme ir potenciāli daudz lielāka, piemēro krimināllikuma pantus, un par to draud cietumsods. Turklāt redakcijas likuma izpratnē kļūst par noziedzīgiem grupējumiem – sodīt var ne tikai žurnālistus, bet, piemēram, arī redakcijas grāmatvedi. 

Kas draudētu reģionālā Pleskavas apgabala portāla "Pskovskaja guberņija" žurnālistiem, ja viņi šobrīd būtu Krievijā?

Laikraksta galvenais redaktors Deniss Kamaļagins pastāstīja: "Pirmkārt, visticamāk, mums draudētu krimināllieta par viltus ziņu izplatīšanu par bruņoto spēku darbībām."

Tas ir līdz 15 gadiem cietumā atkarībā no Kriminālkodeksa panta.

Kamaļagins norādīja: "Krimināllieta varētu tikt ierosināta pret katru personīgi. Vai arī  pret visu redakciju, tad tas ir uzskatāms par noziegumu, ko izdarījusi personu grupa, un attiecīgi sods no 10 līdz 15 gadiem. Mūsu platforma Krievijā tika bloķēta tieši ar šādu pamatojumu – mēs izplatot viltus ziņas par bruņoto spēku aktivitātēm". 

Lieta var tikt ierosināta, arī žurnālistam atrodoties ārpus valsts. 

Kamaļagins pastāstīja: "Pirms pāris dienām pret mani tika ierosināta administratīvā lieta par bruņoto spēku diskreditāciju."

Pagaidām Krievijas varas iestādes netiek klāt žurnālistiem, kas ir izbraukuši. Un liela loma šeit ir vīzu ierobežojumiem. 

Kamaļagins uzsvēra: "Paldies tai skaitā Baltijas valstīm, kas liedz iespēju Krievijas pilsoņiem tagad šeit brīvi ierasties. Daudzi mani kolēģi ir sašutuši, ka Latvija, Igaunija ir slēgušas savas robežas, bet tā ir arī mūsu drošība, jo tiem specdienestu aģentiem, kuri, piemēram, grib ierasties šeit, lai mums traucētu darboties, ir mazāk iespēju."

Uz humāno vīzu piesakās arī mediji, kas raksta par "zvēriņiem visādiem"

Deniss Kamaļagins ir Rīgā, tāpat kā daudzi viņa kolēģi. Mantu saiņošana notikusi zibenīgi. "Sanāk, jā, ka dažu stundu laikā man bija "stacija – čemodāns" vai precīzāk – mugursoma. Viss, kas man bija, bija pāris grāmatas, piezīmju blociņš, portatīvais dators, un tas arī viss, un mazliet paņēmu arī ēdienu," stāstīja žurnālists.

Pleskavas redakcija iepriekš bēgšanai nebija gatavojusies, bet lielie nacionālā mēroga mediji, kuriem jau bijusi ilgstoša varas spiediena pieredze, "X stundas" plānu bija izstrādājuši iepriekš. 

Laikraksta "Novaja gazeta Evropa" galvenais redaktors Kirils Martinovs to atceras šādi: "Jau kopš oktobra–novembra man galvā bija tāda kā aploksne, kuru atvērt un saskaņā ar kuras instrukcijām rīkoties, ja iestāsies "X stunda". Es šo aploksni atvēru 24. februārī, un 25. februārī mums iznāca avīze krievu un ukraiņu valodā. Bet bija skaidrs, ka ilgi nenoturēsimies, tas ir dažu dienu jautājums. Un jau 2. martā es ierados Rīgā, lai sāktu darbību šeit."

Lai iekļūtu Latvijā, žurnālistiem bija nepieciešama vīza. 

Kamaļagins atceras, ka vīzu piešķiršana notika tikpat zibenīgi kā mugursomu kravāšana. "Šo jautājumu atrisināja mazāk nekā diennakts laikā," viņš norādīja.

Latvijas Ārlietu ministrijas īpašais pārstāvis informatīvās telpas drošības jautājumos Viktors Makarovs skaidroja: "Vienīgais veids, kā uz vīzu var pieteikties, tā ir humānā vīza jeb ilgtermiņa vīza uz humānajiem apstākļiem. Un tad jau mums bija jāvērtē, vai mēs šādu vīzas pieteikumu pieņemam vai ne.

Mēs skatījāmies, es teiktu, diezgan kritiski, vai tiešām cilvēks ir apdraudēts savu profesionālo aktivitāšu dēļ. Un otrs, ko cilvēks vispār plāno darīt, pārceļoties uz Latviju."

Atverot durvis Krievijas neatkarīgajiem medijiem, būtiski bija ieviest stingrus atlases kritērijus, lai pa tām neienāktu Latvijai nevēlami cilvēki, piesedzoties ar tēzi "es nīstu Putinu". 

Makarovs norādīja: "Bija cilvēki, kas tieši tā apmēram arī rakstīja, ka es esmu blogeris, rakstu sliktas lietas par Putinu, gribu turpināt rakstīt. Nē, tas nestrādā. Arī tad, kad mazpazīstamie elektroniskie mediji rakstīja, ka "mēs nevaram atļauties rakstīt patiesību par Kremli un par režīmu, tāpēc gribam pārcelties". Tad sāka pētīt, ko tad viņi īsti dara līdz šim – zvēriņi visādi, par ceļojumiem uz Itāliju. Nē, tas process, protams, vienmēr ir bijis diezgan selektīvs, ar nopietnu vērtējumu par katru iesniedzēju."

Bet kāpēc žurnālistu izvēle bija Latvija? Viss sākās ar Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ("Jaunā Vienotība") tvītu angļu valodā drīz pēc "viltus ziņu" likumu pieņemšanas Krievijā: "Krievijai slēdzot neatkarīgos medijus un ieviešot pilnīgu cenzūru, es no jauna uzsveru Latvijas gatavību uzņemt Krievijas žurnālistus, kuri tiek vajāti, un palīdzēt viņiem visos iespējamajos veidos. Krievijas sabiedrībai un pasaulei jāsaņem patiesa un objektīva informācija."

Šis tvīts Latvijas sabiedrības uzmanībai paslīdēja garām – galu galā karš bija tikko sācies, un valdošo noskaņojumu sabiedrībā tajā brīdī varētu raksturot kā kolektīvu šoka stāvokli.  

Bet tvīta mērķauditorija aicinājumu sadzirdēja. 

Un rezultāts ir šāds: izsniegtas vairāk nekā 250 humānās vīzas cilvēkiem, kas ir Krievijas neatkarīgo mediju darbinieki.

Tvīts atver durvis 

Tātad bija ministra tvīts un uz Latviju sāka braukt Krievijas neatkarīgie žurnālisti. Ne tikai lielie vārdi no Maskavas, tādi kā televīzijas kanāls "Doždj" vai "Novaja gazeta", bet arī žurnālisti no Permas, Tveras, Pleskavas un pat Baikāla reģiona. 

Kādi bija Latvijas valdības apsvērumi, lai izšķirtos par šādu rīcībpolitikas soli – atvērt durvis žurnālistiem no Krievijas? Viena no pirmajām reizēm, kad politikas pamatojums izskanēja publiski, bija šī gada sarunu festivāls "Lampa". Rinkēvičs, atbildot uz skatītāja jautājumu par to, kādēļ Latvijā nav izveidots televīzijas kanāls krievu valodā, sacīja sekojošo: "Mēs paši Latvijā nevarējām vienoties, vai mums vispār to vajag. Valdībā mēs nekādi nevarējām tikt skaidrībā. Tas, kas šobrīd varbūt ir tā jaunā pieeja, ir,  redz, no Krievijas un Baltkrievijas tiešām daudz žurnālistu, kas grib radīt kvalitatīvu saturu, šobrīd emigrē.

Un, pat ja viņu primārā auditorija ir Krievija, kaut kas nosēžas arī šeit. Un es domāju, ka tas ir vēl viens mēģinājums, kā atšķaidīt šo  informatīvo telpu."

Krievijas neatkarīgo mediju patvēruma politikai "kājas aug" no Latvijas jau iepriekš konsekventi piekoptajām neatkarīgo mediju atbalsta aktivitātēm. Makarovs pastāstīja: "Mēs diezgan aktīvi veicinām neatkarīgo mediju attīstību Austrumu partnerības reģionā. Tāpēc, pastiprinoties represijām pret neatkarīgajiem medijiem Krievijā, mēs esam šo jautājumu diezgan aktīvi cilājuši starptautiski. Tad, kad pienāca brīdis praktiski palīdzēt, es domāju, ka ministra paustais par atbalstu Krievijas neatkarīgajiem medijiem izklausījās diezgan loģiski."

Lai gan Makarovs sarunā vairākkārt minējis vārdu "aktīvi", tomēr tas nenozīmē, ka Latvija ir pati mērķtiecīgi meklējusi žurnālistus un redakcijas, kuras aicināt pārcelties uz Latviju. "Nav jau tā, ka mēs saucām, bet drīzāk notika tas, ka cilvēki, mediju organizācijas, dzirdot ministra pausto, paši sāka pieteikties," norādīja Makarovs.

Valdība apzinās šādas politikas radītos riskus, un tos ir formulējis arī Valsts drošības dienests (VDD). "Riski ir saistīti ar Krievijas specdienestu potenciālajām aktivitātēm ap šiem mediju darbiniekiem ar varbūt dažu iefiltrēto cilvēku palīdzību. Vēl viens risks, ko VDD saskata, ka šo pašu mediju darbība var sākt izpausties kā propagandas aktivitātes Krievijas labā," klāstīja Makarovs.

Kādi ir Latvijas ieguvumi?

Tomēr ieguvumi šos riskus atsver – tā domā gan politikas veidotāji, gan eksperti.     

Uz ārējo auditoriju – Krievijas medijiem – nostrādāja iepriekš minētais ārlietu ministra tvīts. Bet, lai nostrādātu arī cerētā ietekme Latvijas informatīvajā telpā, vietējai auditorijai būtu Krievijas neatkarīgo mediju saturs jāpatērē. Pamats patēriņam ir valoda.

"Pietiekami liela daļa sabiedrības saprot krievu valodu un kaut vai aiz intereses reizēm patērē šo produktu, ko vismaz daļa no šiem medijiem, kas šobrīd pārvākušies uz Latviju, raida," pastāstīja NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.

Latvijas un Baltijas krievu auditoriju neviens no atbraukušajiem gan nav formulējis kā prioritāru mērķauditoriju, taču, pēc "Novaja gazeta" redaktora domām, ir iespēja to uzrunāt un audzēt. 

Laikraksta "Novaja gazeta Evropa" galvenais redaktors Martinovs norādīja: "Šī krīze ir iespēja, es pat teiktu, nepieciešamība pacīnīties par normālu saturu proeiropeiskiem krieviem. Viņu ir daudz, un nav vajadzības no tā radīt kaut kādu gaudu stāstu par emigrantiem, kuri cieš. Piemēram, par Eiropas politiku krievu valodā neraksta praktiski neviens. Izmantojot mūsu avīzes labo reputāciju, kas iegūta Dmitrija Muratova dēļ,

mūsu uzdevums ir radīt normālus mediju projektus, un ne tikai tiem, kas dzīvo Krievijā."

Pieminētais Muratovs ir laikraksta galvenais redaktors, kurš pērn ieguva Nobela Miera prēmiju. Viņš nenogurstoši cīnījies par vārda brīvību Krievijā.

To, ka emigrējušajām redakcijām ir spēcīgs saturiskais piedāvājums, īpaši starptautisko ziņu kompetence, uzsver arī vietējie krievu valodas satura veidotāji. "Rus.lsm.lv" galvenā redaktore Jekaterina Safronova norādīja: "Mums nav tāda nopietna, starptautiska žurnālista vai analītiķa redakcijā, lai mēs varētu konkurēt ar tiem pašiem "Doždj" vai "Current Time", jo mēs varam tikai aicināt atsevišķus cilvēkus un runāt atsevišķā raidījumā."

Taču tas nenozīmē, ka Krievijas medijus "Rus.lsm.lv" un vietējās krievu redakcijas uzskatītu par tiešiem konkurentiem. 

Safronova stāstīja: "Kopumā es domāju, ka mēs neesam īsti konkurenti.

Kā viņi paši saka, es runāju ar "Doždj", piemēram, jā, viņi negribētu strādāt tāpat kā, piemēram, "Meduza" šeit. It kā viņi atrodas Latvijā, bet raksta tikai un vienīgi par Krieviju un kaut kādiem starptautiskiem notikumiem. Jā, piemēram, piemineklis Pārdaugavā ir tas notikums, kurš.. nu, visi starptautiskie mediji par to paziņoja un stāstīja, kā notiek un kas notiek. Bet, protams, par kaut kādiem apkures jautājumiem viņi nerunās. Un mēs tomēr vairāk stāstām par mūsu iekšējiem jautājumiem un par iekšējām problēmām."

Tātad Krievijas mediji ir saturiski spēcīgi, uz Krieviju orientēti un ar vietējiem krievu valodas medijiem īsti nekonkurē. Un vismaz pagaidām vietējā patēriņa ēdienkartē – arī margināli. Jānis Sārts pastāstīja: "Lielākā daļa, protams, pamatā domā par auditoriju Krievijā, bet sekundāri noteikti cilvēki klausās, skatās, vēro, izdara secinājumus. Jā, viņi ir kļuvuši par zināma veida spēlētājiem, bet, nu, joprojām, manuprāt, tādiem margināliem." 

Īpaši rūpīgi Latvijas auditorija vēro lielos spēlētājus – tādus kā "Doždj". "Doždj" daudz ziņo par karu un Krievijas karavīru zvērībām. Bet reizēm ekrānā novērotais izraisa sašutumu. 
Piemērs – "Doždj" intervija ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi. Sarunas centrā bija plāni nojaukt pieminekli Uzvaras parkā, kurā daudzi saskatīja prokremliskas notis. Daži Krievijas mediji tomēr mērķtiecīgi domāja par vietējās auditorijas uzrunāšanu, izmēģinot sevi tādā kā vidutāja lomā.  

Skaidro Baltiju Krievijai un otrādi. Deniss Kamaļagins precizēja: "Ceru, ka tas beigsies labi un ka Latvijai, Igaunijai un Lietuvai būs kaut kā jāveido attiecības ar savu kaimiņu, kurš ir pa labi. Kas tur vadīs, nav zināms. Nav zināms, kas notiks ar šo teritoriju kopumā. Vai jums pa labi tagad būs Krievija vai kāda jauna valsts? Tāpēc mūsu uzdevums ir pastāstīt par šo teritoriju, jo tuvākajā laikā jūs ar to strādāsiet, sazināsieties, un jums ir jāzina, ko no tās sagaidīt. Tas ir mūsu uzdevums. Tāpēc šai publikai stāstīsim par Latviju, Igauniju, Lietuvu, Somiju un, iespējams, arī Zviedriju."

Tomēr skaidrošana šobrīd varētu būt pāragra.

Un iegūt Latvija var tikai tad, ja vietējo auditoriju sasniedz nevis cilvēkstāsti, bet tieši informācija par šodienu – lai tā būtu patiesība par mobilizāciju vai par spīdzināšanas pagrabiem Ukrainā.

Sārts norādīja: "Es vairāk redzu viņu pienesumu tajā, ka, lai arī bieži vien mēs redzam, ka viņu viedokļi nesakrīt ar noteikti lielu daļu Latvijas auditorijas viedokļiem, ka viņu, manuprāt, loma, kur mūsu intereses sakrīt, ir spēt joprojām dot Krievijas iekšējai auditorijai informāciju un ziņas par to, kāda ir reālā pasaule."

Ielūkojoties reālajai pasaule acīs, cerams, mainīsies viņu viedoklis par diktatora un propagandistu uzburto nereālo pasauli. Makarovs norādīja: "Īstermiņa ieguldījums ir šāds – iemesls, kāpēc Krievijas valdība spēj turpināt karu Ukrainā, ir tas, ka pagaidām izdodas apstrādāt, skalot smadzenes lielai, ja ne lielākajai daļai Krievijas iedzīvotāju. Neļaujot cilvēkiem saprast, kas reāli notiek Ukrainā, Krievijā un pasaulē.

Tāpēc šo neatkarīgo mediju darbs patiesībā ļauj vai palīdz, vai dod cerību, ka mēs spēsim mazināt Krievijas iedzīvotāju atbalstu agresijai Ukrainā, un tas ir svarīgi."

Bet ir arī ilgtermiņa ieguvums. Ar nezināmu sākuma datumu. 

"Ilgtermiņa ieguvums, uz kuru neviens nezina, cik ilgi būs jāstrādā – varbūt gadu, varbūt piecus, varbūt desmit –, ir nodrošināt, ka brīdī, kad Krievijā sāks mainīties situācija, šo pārmaiņu apstākļos būs tas, kas Krievijas iedzīvotājiem varēs pastāstīt par realitāti, pastāstīt patiesību," sacīja Makarovs.

Mācīties dzīvot Eiropā

Žurnālistiem komplimenti valstij nav īpaši raksturīgi. Bet Deniss Kamaļagins nenoturas: "Tūlīt būs daudz komplimentu, bet es tomēr pateikšu." Lielai daļai žurnālistu, kuri savā profesionālajā darbībā gadiem konsekventi aizstāvējuši demokrātiskās vērtības, Rīga ir pirmā pieredze dzīvei funkcionējošā Eiropas demokrātijā. 

Kamaļagins norādīja: "Politiskā dzīve Krievijā ir mirusi jau sen.

Pie mums runā tikai viena partija, visi viens otram piekrīt, visi piekrīt prezidentam, saka absolūtus melus. Šeit ir pilnīgi cita politiskā realitāte. Normāla politiskā dzīve."

Savukārt Kirils Martinovs Latvijas Žurnālistu asociācijas konferencē septembrī atzinās, ka joprojām cieš no Krievijas žurnālista kompleksiem – kāds Latvijas politiķis kaut ko kritisku pasaka par Krievijas neatkarīgajiem medijiem, un šie mediji to uztver kā draudu. 

Ilgstoši dzīvojot represiju apstākļos, ir izstrādājušies instinkti, tāds kā saasināts jutīgums uz potenciāliem zemūdens akmeņiem.   

Jānis Sārts skaidroja: "Kā mēs zinām, demokrātijā ir ļoti daudz debates, diskusijas, dažādi viedokļi, no kurienes tad mēģina radīt, kur tad mums tas kompromiss būs. Un cilvēks, kas dzīvojis autoritārismā, viņam galvenais uzķert tās patiesās zemūdens strāvas, lai varētu paredzēt, kuri būs tie lēmumi."

Jaunums atbraukušajiem žurnālistiem ir arī dzīves kvalitāte Latvijā. 

Tas, kā uzvedas autovadītāji, kā ar tevi runā pārdevējas, cik viegli un ērti var ar vilcienu atbraukt no Jūrmalas līdz Rīgai un cik nenozīmīgi, salīdzinot ar Krievijas lielpilsētām, esot Rīgas sastrēgumi. 

Denisa Kamaļagina komplimenti turpinās: "Mums ir absolūta prioritāte uz ceļa autovadītājiem. Viņi uzvedas absolūti nekaunīgi, un jūs, pat tur uz gājēju pārejas, šķērsojot ielu pie zaļās gaismas, labāk paskatieties 100 reizes dažādos virzienos, lai šķērsotu ceļu."

Deniss dzīvo netālu no Ziedoņdārza Rīgā un ir izbrīnīts arī par rīta skrējējiem. "Cilvēki nekautrējas skriet pa parkiem, sportot! Pie mums nekā tāda nav," stāstīja žurnālists.

Taču aiz komplimentiem stāv diezgan skarba pieredze. Paši žurnālisti par to runā nelabprāt, bet Latvija kā uzņemošā puse zina.

Makarovs norādīja: "Viņi pārsvarā ir ļoti traumēti. Viņiem tas ir bijis ļoti smags periods ar diezgan ilgstošām represijām un nedrošību Krievijā, un tas viss kulminēja ar nepieciešamību pamest savu valsti.

Mēs te visu ko varam domāt par Krieviju, bet šiem cilvēkiem tā ir viņu dzimtene, viņi gribētu to redzēt labāku, viņi gribēja turpināt strādāt tur. Neviens no viņiem nealkst pārcelties uz citu valsti, bet viņi ir spiesti to darīt. Viņu darbs, kas acīmredzami viņiem ir ļoti svarīgs… Viņu darba rezultāti ir tikuši iznīcināti – tās mediju organizācijas, avīzes, televīzijas kanāli – ir aizliegti vai vairs nepastāv."

Krievijas žurnālistu stratēģiskie plāni šobrīd nav un nevar būt tālejoši. Humanitāro vīzu darbības termiņš ir viens gads. 

Kāda būs situācija pēc gada, vai būs iespēja vīzas pagarināt – to šobrīd neviens nevar prognozēt. 

Tikmēr tuvākā perioda plānos patvērumu atradušie žurnālisti varētu ierakstīt dziļāku Latvijas iepazīšanu. 

Tas palīdzētu vieglākai adaptācijai Eiropas demokrātijā un nāktu par labu arī Edgara Rinkēviča minētajam mērķim – labāk atšķaidīt "informatīvo telpu".  Jānis Sārts rezumēja: "Tu nevari dzīvot valstī un pat šķietami runāt ar citu auditoriju, bet nesaprast to kontekstu, kādā tu atrodies. Galu galā, pat ja tu runā ar citu auditoriju, šeit būs tādi, kas klausīsies, un, tev nesaprotot kontekstu, pateiks lietas, nu, teiksim, tā, ka viņas var tikt uztvertas saasināti."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti