Lielvaras nevar aiz Ukrainas muguras tik vienkārši vienoties par tās likteni, tām ir jārunā savā starpā, lai turpinātu kontrolēt izveidotās drošības arhitektūras stabilitāti, uzskata politologs Andris Sprūds.
Notikumi Ukrainā jau ilgstoši ieņem būtisku vietu gan plašsaziņas līdzekļu ziņu un komentāru lapās, gan starptautiskās politikas veidotāju dienaskārtībā. ASV valsts sekretārs Džons Kerijs un Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs Ukrainas situāciju pārrunā Parīzē. Vācijas kanclere Angela Merkele personīgi sazvanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par karaspēka atvilkšanu no Ukrainas austrumu robežas. Vai Ukrainas liktenis tiek izlemts ārpus šīs valsts robežām un vai tas nozīmē, ka pašu spēkiem ukraiņi šoreiz netiks galā?
Ukraiņi uzkāpuši uz tā paša grābekļa - pēc Oranžās revolūcijas valstij bija lielas cerības, taču desmit gadus vēlāk tās diemžēl noveda pie nākamā Maidana.
Kā teic politologs Andris Sprūds, pa vidu valsts kļuva pavisam citādāka – bez desmitdaļas teritorijas, bez kāda prezidenta un ar asinsizliešanu. 2004. gadā ukraiņiem bija ļauts pašiem sakārtot savu iekšpolitiku, taču šoreiz bez ārvalstu iejaukšanās tiem neiztikt. Tiesa gan, pēc eksperta viedokļa, Ukrainas dalīšana Molotova-Ribentropa stilā mūsdienās nav iespējama.
Lielvaras nevar pār ukraiņu galvām tik vienkārši vienoties, tomēr, kad Ukraina ir uz anarhijas robežas, tajā situācijā, lai drošības arhitektūra būtu uz paredzamības robežas, viņām savā starpā ir jārunā," skaidro ārpolitikas eksperts Andris Sprūds.
"Jāatceras, ka "Wikileaks" laikmetā, kad var nofilmēt katru soli, daļēji visas šīs sarunas kļūst par politiskā mārketinga un sabiedrisko attiecību jautājuma. Tāpēc pilnībā tādā slepenā diplomātijā atkārtot Jaltu, Minheni vai Molotova-Ribentropa paktu šajās dienās būtu ļoti sarežģīti," uzskata eksperts.
Pašreizējā lielvaru uzvedība apliecina, ka galvenie krīzes noregulēšanas scenāriji tiešām tiek rakstīti ārpus šīs valsts robežām. Pēc negaidītas ASV valsts sekretāra Džona Kerija un Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova tikšanās Parīzē tieši pirms nedēļas Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas prezidents Henrijs Malosse tviterī pauda sašutumu: kā Kerijs un Lavrovs var lemt bez ukraiņu un eiropiešu klātbūtnes? – koloniālisma un imperiālisma laiki ir beigušies.
Kā secina ārpolitikas eksperts Andris Sprūds, Ukrainas krīzē Maskava un Vašingtona patlaban patiešām ir galvenie spēlētāji. Turklāt šī jautājuma iznākums ietekmēs abu lielvaru sadarbību citos reģionālajos un globālās nozīmes konfliktos.
Lielie spēlētāji, skaidrs, ka šobrīd Ukrainā ir divi - Krievija un ASV. Tā pakete ir plaša – ne tikai par Ukrainu, bet arī Baltijas valstu robežām, Moldovu, Gruziju. Vienlaikus mēs redzam, ka notiek diskusijas par Irānas jautājumu, kur Krievija ir svarīgs spēlētājs. Jautājums par Tuvajiem Austrumiem un Sīriju, kas principā Obamam līdz šim ir bijis svarīgāks," stāsta Sprūds.
Pie neprognozējamas krīzes saasināšanās Ukrainu noveda iekšpolitiskās nesaskaņas, taču arī tagad, kad valstī vairs nešauj, situācija ir tālu no stabilitātes. Tieši tādēļ lēmumu pieņemšanu savās rokās pārņem citi.
"Šeit ir elementi no pēcrevolucionārā perioda, kad nav skaidrs, kas ir nācis pie varas. Šeit ir ilgtermiņa jautājums, ka sabiedrība ir sadalīta un ir decentralizācijas procesi, par valodu, autonomiju, teritorijas aneksija. Ukraina ir ļoti grūtā situācijā starp kalvi un āmuru, īsti par rīcībspējīgu valsts aparātu runāt nevaram. To mēs redzējām arī Krimas gadījumā – kad nebija īsti skaidrs, ko pat darīt šiem ukraiņu karavīriem," norāda eksperts. "Izskatījās, ka nekādas pavēles nav, tas atspoguļo rīcībspēju. Ukraina ir pietiekami liels subjekts, dabiski, ka lielajām valstīm jānāk kopā un jārunā, kas notiek tālāk. Lai gan šajā situācijā izskatās, ka tas notiek mazliet aiz ukraiņu mugurām."
Politologs spriež, ka lielākais izaicinājums, kas šobrīd ir Ukrainas priekšā, ir 25.maijā plānotās prezidenta vēlēšanas. Kaut gan skaidrs, ka valsts un tās politiskās korumpētības tradīcijas nemainīsies vienas dienas laikā, Maidans ir apliecinājis, ka ukraiņi ir gatavi aizstāvēt savu valsti un neļaut tai kļūt par oligarhu tirgošanās objektu.
