Spēcīgi mediji, sabiedrība un valsts. Atziņas pēc pētījuma

Par to, cik attīstīta kādā valstī ir demokrātija un pilsoniskā sabiedrība, ļoti daudz var spriest pēc tā, cik nodrošināti un respektēti ir šīs valsts sabiedriskie mediji. Par šo patiesību vēlreiz lika aizdomāties Tartu Universitātes mediju pētnieka Jāņa Juzefoviča pētījuma “Sabiedriskie mediji un sabiedrība: attieksmes, priekšstati un gaidas.

Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio auditorijas pētījums” rezultātu prezentācija un tai sekojošā diskusija par jaunā Sabiedrisko mediju pārvaldības likuma izstrādi Saeimā.  Gan iedzīvotāju viedokļi par sabiedrisko mediju lomu, gan amatpersonu šogad paveiktais mediju telpas stiprināšanā liek domāt, ka ceļā uz attīstītu demokrātiju Latvijai vēl ir daudz darāmā.

Ierobežotās iespējas uzrunāt visus

Labā un ļoti svarīgā ziņa ir tā, ka atšķirībā no citām bijušā sociālistiskā bloka valstīm Latvijā iedzīvotāju atbalsts sabiedriskajiem medijiem ir augsts un pēdējos gadus kļuvis augstāks. Minētajā pētījumā 59,1 procents aptaujāto pilnībā nepiekrita vai drīzāk nepiekrita apgalvojumam, ka sabiedriskā TV un radio nav vajadzīgi, jo citi, privātie, mediji varētu veikt tos pašus pienākumus. Salīdzinot ar aptauju 2010. gadā, šādi domājošu Latvijas iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par 12,2 procentpunktiem.

Tātad cilvēki kopumā augstu novērtē sabiedrisko mediju darbu un atzīst, ka citi mediji tos nevarētu aizstāt.

Tomēr vērtējums nav tik pozitīvs visās sabiedrības grupās. Lojālā Latvijas Radio (LR) un Latvijas Televīzijas (LTV) auditorija  (tie, kuri lieto LR un LTV regulāri un augstāk vērtē to sniegumu) joprojām ir tā pati ierastā – vecākās paaudzes, kas runā latviešu valodā un lielākoties pieder pie augstas sociāli ekonomiskās grupas, it īpaši attiecībā uz izglītības līmeni.  Ja vecuma grupā no 64-75 gadiem tikai 12,9% aptaujāto teica, ka pēdējā pusgada laikā nekad nav lietojuši LTV saturu, tad grupā no 25-34 gadiem tādu bija 31,9% no aptaujātajiem.

Dokumenti

Pētījums “Sabiedriskie mediji un sabiedrība”

Lejuplādēt

863.61 KB

Viens no izskaidrojumiem grūtībām ar jaunākas auditorijas uzrunāšanu ir hroniskais LR un LTV līdzekļu trūkums jaunu, inovatīvu satura formātu attīstībai. Tas jo sevišķi jūtams brīžos, kad vajag ātru un būtiskus resursus patērējošu reakciju uz straujām pārmaiņām, ko nes jauno mediju tehnoloģiju attīstība, un gados jaunā un vidējā paaudze šajā ziņā ir īpaši prasīga. Latvijas sabiedriskie mediji diemžēl nevar atļauties eksperimentēt, veltot līdzekļus jaunām mediju platformām, veidojot vairāk analītiska un pētnieciskā satura, kā arī veltot pastiprinātu uzmanību tām sabiedrības grupām, kas ir skaitliski mazākas, reklāmdevējiem ne tik pievilcīgas, bet tāpēc sabiedriski ne mazāk nozīmīgas.

Taču tieši spējām uzrunāt visus sabiedrības locekļus ir jābūt sabiedrisko mediju primārajam uzdevumam, kas tos atšķir no komercmedijiem un kas ir tik svarīgi, lai informatīvajā cīņā par cilvēku sirdīm un prātiem varētu pārliecinoši stāties pretī mērķtiecīgi izplatītiem propagandas vēstījumiem. 

Vairāk satura krievu valodā

Tomēr ne jau tikai mūžam grūti sasniedzamie jaunieši ir Latvijas sabiedrisko mediju izaicinājums. Auditorijas pētījums sniedz interesantu informāciju par krievu valodā runājošo sabiedrības daļu, kas tiek uzskatīta par visvairāk pakļauto Kremļa dezinformācijas plūsmai.

Kamēr kultūras ministrs turpina uzsvērt, ka valstij nevajadzētu ieguldīt būtiskus līdzekļus satura attīstībā krievu valodā, aptaujas rezultāti skaidri parāda, ka pieprasījums pēc sabiedrisko mediju satura krievu valodā pašā krievvalodīgo auditorijā ir ļoti augsts – aptaujā tam pilnībā vai drīzāk piekrita tuvu 80% aptaujāto krievvalodīgo respondentu.

Liels potenciāls šajā ziņā ir LR un LTV vienotajam ziņu portālam LSM.LV. Viens no būtiskākajiem šī pētījuma secinājumiem ir, ka LSM.LV vienlīdz labi izdodas uzrunāt gan krievvalodīgos, gan tos, kuru ģimenes valoda ir latviešu.

Kopumā krievvalodīgie sabiedrisko mediju platformas lieto mazāk nekā latvieši, tomēr aptaujas rezultāti skaidri parāda, ka atšķirībā no LR un LTV, kas krievvalodīgo vidū vairāk tiek uzskatīti par latviešiem domātiem medijiem un kuriem krievvalodīgie uzticas ievērojami mazāk nekā latvieši (izņemot krievu valodā raidošo Latvijas Radio 4), uzticēšanās līmenis LSM.lv ir visnotaļ līdzvērtīgs gan latviešu, gan krievu valodā runājošās auditorijas vidū.

Interesantas ir abu etnolingvistisko grupu pārstāvju atbildes par mediju lomu informatīvā kara apstākļos.

Gandrīz vienlīdz liels skaits respondentu gan latviski, gan krieviski runājošajā sabiedrības daļā atzina, ka arī informatīvā kara laikā valdība nedrīkstētu ietekmēt sabiedrisko mediju saturu.

Turklāt, lai gan krieviski runājošie kopumā mazāk uzticas Latvijas sabiedriskajiem medijiem, viņi uzskata, ka LR un LTV, atspoguļojot politiskos notikumus pasaulē, ir tikpat objektīvi kā Krievijas valsts mediji.

Noderīgi, bet ne neatkarīgi

Negaidīts un satraucošs ir aptaujas dalībnieku zemais vērtējums sabiedrisko mediju neatkarībai. Lūgti atbildēt, cik lielā mērā LR un LTV atbilst noteiktiem raksturojumiem, tuvu 70% respondentu izvēlējās atbilžu variantus, ka sabiedriskie mediji ir “noderīgi” un “kompetenti”, savukārt atbildi “neatkarīgi” atzīmēja mazāk nekā 40% aptaujāto.

Tik zems vērtējums vienā no sabiedriskajiem medijiem kritiski svarīgām kategorijām gan, jādomā, nav pašu mediju vaina. Aptaujāto vidū, kuri atzina, ka sabiedriskie mediji pārstāv arī viņu uzskatus, bija gan balsotāji par liberālās vērtības aizstāvošo partiju apvienību Jaunā Vienotība, gan tie, kas atbalsta konservatīvo Nacionālo apvienību.

Tas it labi saskan ar realitāti, ka pārmetumi sabiedriskajiem medijiem ir nākuši no visa politisko partiju spektra, tātad nav pamata teikt, ka LR un LTV paustu kādas noteiktas politiskās simpātijas.

Zemais neatkarības vērtējums drīzāk ir apliecinājums iedzīvotāju zemajai uzticībai visam, kas saistās ar piederību valdošajai elitei, un arī sabiedriskie mediji daudzu cilvēku apziņā joprojām reprezentē valsts varu ar visiem tai piemītošajiem trūkumiem. Ir skaidri redzams, ka aptaujas dalībnieki, kuri uzskata LR un LTV par vairāk valsts nekā sabiedriskajiem medijiem, vairāk arī neuzticas Saeimai.

Jādomā, ka šādu uzskatu arī veicinājuši sabiedrisko mediju uzrauga – Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pēdējos gados pieņemtie lēmumi, ko nereti ir bijis grūti izskaidrot ar racionāliem, profesionāli pamatotiem argumentiem. Droši vien nebūtu jābrīnās, ka daudziem cilvēkiem acīmredzot ir radies iespaids, ka sabiedrisko mediju neatkarība ir iespējama tikai līdz zināmai robežai.

Kas ir spēcīgi sabiedriskie mediji?

Līdz ar to nav pārsteigums, ka iedzīvotāju izpratne par sabiedrisko mediju nozīmi demokrātiskas valsts attīstībā, tostarp finansējumu un atbildīgu pārvaldības mehānismu, vēl aizvien ir visai zema. Liela daļa aptaujāto iedzīvotāju atbalsta lielāka finansējuma piešķiršanu sabiedriskajiem medijiem, tomēr uzskata, ka naudai būtu jānāk no valsts budžeta, nevis no tiešiem iedzīvotāju maksājumiem, kas veido Rietumeiropas un Ziemeļvalstu sabiedrisko raidorganizāciju lielās jaudas pamatus.

Cilvēkiem nav gandrīz nekādas skaidrības, kā tiek veidots tā dēvētais sabiedriskais pasūtījums – ikgadējais LR un LTV darba plāns.

75% aptaujāto atzina, ka viņiem nav zināms, kas un kā pieņem lēmumus par to, kāds būs LTV un LR saturs.

Skaidru kritēriju noteikšana sabiedrisko mediju satura plānošanai un izvērtēšanai ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ beidzot - gandrīz 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas - ir nepieciešams jauns sabiedrisko mediju pārvaldības likums. Tas nozīmē arī pamatotus rādītājus, pēc kuriem tiktu vērtēti sasniegtie rezultāti, tai skaitā brīžos, kad jālemj par LR un LTV valdes locekļu likteni.

Lielās izšķiršanās joprojām priekšā

Diemžēl šogad nu jau otrā publiskā amatpersonu diskusija par jauno sabiedrisko mediju pārvaldības likumu neliecināja par lielu progresu. Ļoti nozīmīga kauja par neatkarīga finansējuma mehānisma izveidi (piesaisti noteiktam procentam no IKP) jau zaudēta; joprojām redzama vilcināšanās arī svarīgajā jautājumā par politiķu ietekmi jaunās sabiedrisko mediju padomes veidošanā.

Tikmēr kaimiņvalstī Lietuvā, kur valdības atbilde uz informatīvā kara saasināšanos 2014. gadā bija sabiedriskā medija finansējuma piesaiste ieņēmumiem no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, sabiedriskās raidorganizācijas LRT budžets 2020. gadā pieaugs par vēl 5 miljoniem eiro, sasniedzot 46 miljonus (LR un LTV budžets, kopā ņemot, ir aptuveni 28 miljoni eiro), savukārt Igaunijas sabiedriskais medijs ERR par nākamgad papildu piešķirtajiem miljoniem pabeigs moderna TV un radio studiju un biroja ēku kompleksu būvniecību.

Diskusiju ciklam par izmaiņām sabiedrisko mediju pārvaldībā Baltijas Mediju izcilības centrs lika virsrakstu “Vai Latvija var atļauties spēcīgus sabiedriskos medijus?”. Šis jautājums attiecas ne tikai uz politiķiem, kuri spriež par jauno likumu un acīmredzami mokās ar lēmumiem, kas dotu sabiedriskajiem medijiem patiesu neatkarību un stabilas attīstības iespējas.

Atbilde uz šo jautājumu ir jādod arī pašiem medijiem, kuriem nemitīgi ar saviem darbiem jāskaidro, kādēļ cilvēkiem ir svarīgi, lai tiktu ievēroti visaugstākie žurnālistikas kvalitātes standarti. Un, visbeidzot, katram iedzīvotājam ir jāspēj atbildēt, ko viņš vai viņa ir gatavi ieguldīt, tai skaitā savu naudu, lai iegūtu uzticamus informācijas avotus, kam īpaša nozīme var būt dzīves kritiskākajos brīžos. Jo šis galu galā ir jautājums par to, vai varam atļauties spēcīgu Latviju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti