SPECIĀLI no Ugandas: Neformālās apmetnes un sieviešu tiesību izaicinājumi

Šī gada aprīlī, studiju laikā Mančestras Universitātē, man bija dota iespēja veikt pētījumu Ugandā. Mūsu nelielajai studentu grupai bija iespēja strādāt ar "Slum Dwellers International" organizāciju, kuras darbības mērķis ir uzlabot dzīves apstākļus Džindžas pilsētā, kur vairums cilvēku dzīvo neformālās apmetnēs. Strādājot kopā ar organizāciju, mūsu uzdevums bija noskaidrot, kādos veidos tas ir izdarāms. Tomēr, veicot pētniecību, mani īpaši ieintriģēja šajās apmetnēs dzīvojošo sieviešu tiesību jautājumi.

Neformālās apmetnes Ugandā

Ugandā vairāk nekā puse no pilsētas iedzīvotājiem dzīvo neformālās apmetnēs. Lai gan pašlaik vairums iedzīvotāju dzīvo lauku reģionos, tomēr pilsētas iedzīvotāju izaugsme pārsniedz 5 procentus gadā, kas nozīmē, ka ilgtermiņā infrastruktūras trūkums un nabadzība, kura šajās apmetnēs ir novērojama, var kļūt par arvien grūtāk risināmu problēmu. Tādēļ 2002. gadā pēc valdības lūguma Slum Dwellers International uzsāka savu darbību arī Ugandā. Organizācijas primārais mērķis ir neformālajās apmetnēs dzīvojošo politiskās aktivitātes un saliedētības veicināšana, lai viņi varētu efektīvi pārstāvēt savas intereses.

2010. gadā tika nolemts sākt darbu arī Džindžas neformālajās apmetnēs, kas bija vieta, kur atradāmies mēs. Lai gan bijām tur tikai nedēļu, tomēr tikām uzņemti ar tādu sirsnību un izpalīdzību, kādu reti gadās pieredzēt.

Mums tika dota iespēja dzīvot starp neformālajām apmetnēm nesen uzbūvētā jauniešu hostelī/kopienas aktivitāšu centrā, kur cilvēki var nākt un pavadīt laiku viens ar otru neatkarīgi no vecuma.

Vairums iesaistīto hosteļa būvniecībā bija cilvēki, kuri ir organizācijas biedri, bet kas nav bijuši apmācīti būvniecībā, tādēļ tas, ko viņi bija panākuši ar kopīgu darbu un apņēmību, ir tiešām apbrīnojami. Nedēļas laikā intervējām četras fokusa grupas, kurās, gluži tāpat kā organizācijā kopumā, vairums biedru bija sievietes. Šī novērojuma ietvaros vēlējos pievērst uzmanību tam, kādā situācijā atrodas neformālajās apmetnēs dzīvojošās Ugandas sievietes un kā līdzdalība Slum Dwellers International Ugandas divīzijā ir viņām palīdzējusi. Taču vispirms nepieciešams dot ieskatu Ugandas kopējā sieviešu tiesību kontekstā.

Sieviešu tiesības Ugandā

Ugandas tradicionālās vērtības mēdz novest pie diezgan savādiem ierosinājumiem likumu jomā, piemēram, 2013. gadā tika pieņemts pretpornogrāfijas likums, kurš iekļauj aizliegumu pret visu, kas var izraisīt seksuālu uzbudinājumu, ieskaitot aizliegumu sievietēm nēsāt minisvārkus. No vienas puses, Ugandā sievietēm ir iespējas strādāt, mācīties un piedalīties sabiedriskajā dzīvē, taču, no otras puses, tās vēl joprojām tiek aizskartas, cieš no vardarbības un viņām ir jāatbilst tradicionālām dzimumu lomām. Tas nozīmē arī to, ka no sievietēm tiek sagaidīts, ka viņas rūpēsies par bērniem. Turklāt bieži vien sievietēm bērni jāaudzina vienām, jo tēvi atsakās to darīt. Tas ir ļoti aktuāls jautājums neformālo apmetņu kontekstā.

Darba ziņā sievietēm vismaz pilsētās ir par 50 % augstāks bezdarba līmenis nekā vīriešiem. Savukārt lauku rajonos sievietes strādā no 12 līdz 18 stundām dienā, kamēr vīrieši strādā 8-10 stundas dienā. Pat ja viņas strādā, bieži vien nopelnītā nauda tiek izmantota, lai uzturētu ģimeni, kamēr vīrieši nopelnīto tērē personīgām vajadzībām. Turklāt situācijās, kad viņām ir savi uzņēmumi, pastāv lielāka iespēja, ka vīrieši viņām uzmāksies vai prasīs kukuļus, jo sievietes tiek uztvertas kā vājais dzimums. Sieviešu situāciju pasliktina arī tas, ka viņām nav pieejas zemei vai īpašumam, kas nostiprina viņu nevienlīdzīgo stāvokli. Kopumā Ugandā sievietēm pieder tikai 7 % no zemes. Neformālajās apmetnēs šī situācija ir vēl sliktāka, jo vairumam cilvēku zeme pašiem nepieder, kas nozīmē, ka valdība var likt pamest viņu mājas jebkurā brīdī, pat tad, ja viņi tur ir dzīvojuši vairākus gadus. Tas ietekmē visus cilvēkus, bet sievietēm bieži tas ir riskantāk, jo viņas bieži dzīvo vienas un ar bērniem.

Tāpat arī vardarbība pret sievietēm ir liela problēma. Vismaz 40 % no sievietēm ir cietušas no vardarbības ģimenē, taču lielākā daļa par to neziņo, jo pāridarītāji ir sieviešu partneri, un tās vardarbību uztver kā normālu parādību. Runājot ar sievietēm neformālajās apmetnēs, secināju, ka

viņas spēj atpazīt vardarbību kā problēmu, tomēr atzīst, ka to ir ļoti grūti risināt, jo ar sevis nopelnīto nepietiek, lai izdzīvotu un uzturētu bērnus. Līdz ar to viņas ir spiestas palikt ar vardarbīgu partneri.

Jāpiebilst, ka Ugandas gadījumā gan vardarbība ģimenēs, gan seksuālā vardarbība ir biežāk sastopama nabadzīgās ģimenēs. Tomēr tas tā nav vienmēr. Man tika izstāstīts par gadījumu, ka ģimenē, kurā bija trīs bērni, sieva pretstatā vīram vairs nevēlējās bērnus. Sieva ielika intrauterīno spirāli un par to vīram nepateica. Tomēr pēc kāda laika viņš to saprata un  piedraudēja sievu nogalināt, ja viņa spirāli neizņems un nedzemdēs vairāk bērnus. Sieva bija spiesta bēgt. Šajā gadījumā ģimene nebija nabadzīga un abi vecāki bija skolotāji.

Tādu stāstu gan Ugandā kopumā, gan arī neformālajās apmetnēs netrūkst, un tie ir jautājumi, kurus ir ļoti grūti risināt, jo ģimenes situācija tiek uzskatīta par privātu sfēru, kurā cilvēkiem no ārpuses nav tiesību iejaukties. Slum Dwellers International strādā, lai situāciju vismaz neformālajās apmetnēs risinātu,  bet tas ir izaicinājums, jo daudzi no jautājumiem ir kulturāli un arī sievietes pie tā ir pieradušas tik ļoti, ka viņas nedomā par to, ka situāciju varētu mainīt.

"Slum Dwellers International" loma sieviešu tiesību aizstāvībā

Galvenais veids, kā Slum Dwellers International palīdz neformālo apmetņu iemītniekiem, ir ietaupījumu grupu veidošana – veids, kā cilvēki kolektīvi veido iekrājumus, kuri pēc tam tiek izmantoti, lai varētu attīstīt savus mazos uzņēmumus. Šajās grupās sievietes saņem ne tikai finansiālo atbalstu, bet arī palīdzību, ja ģimeni skar traģēdija, ir nepieciešams kāds, kurš pieskata bērnus vai ir problēmas ģimenē. Grupas nodrošina atbalstu arī situācijās, kad vīrs ir pametis ģimeni vai nomiris (nereti no AIDS).  Tādēļ organizācija nodrošina sievietes ar apmācībām, piemēram, attiecībā uz reproduktīvo veselību. Sievietes pēc tam cenšas prasmes pielietot ikdienā un nodarboties ar ģimenes plānošanu, taču vīrieši nereti to darīt nevēlas. Tādēļ, lai gan organizācija cenšas mainīt normas, kuras sastopamas sabiedrībā – tas notiek ļoti lēni.

Sievietēm vēl joprojām ir tas, ko Kerolīna Mozere sauc par trīskāršo slogu – sievietēm ir jārūpējas gan par ģimeni un mājsaimniecību, gan jāpalīdz citiem kopienas biedriem, piemēram vecajiem un slimajiem cilvēkiem, kā arī jāpelna. Džindžas tirgos nebija reti novērot to, ka sievietes bija bērnus paņēmušas līdzi uz darbu, jo nav neviena cita, kurš par tiem parūpētos. Viena no ietaupījumu grupām sastāvēja tikai no sievietēm, kuras bija atraitnes vai kuru bērni bija nomiruši, atstājot aiz sevis mazbērnus. Šīs grupas galvenie mērķi bija par šiem bērniem parūpēties un nodrošināt viņus ar ēdienu. Iespēja runāt ar šīm sievietēm radīja divējādas sajūtas – no vienas puses, es apbrīnoju viņas par viņu spēku un izturību, no otras puses - skumdināja tas, ka viņām ir jācīnās par izdzīvošanu gandrīz katru dienu. Mājas, kuras ir uzbūvētas, nav izturīgas, un bieži vien tajās trūkst sanitācijas un infrastruktūras, kas veicina slimību izplatību.

Ir novērojama augsta mirstība dzemdību laikā, kā arī augsta mirstība starp bērniem, kuri ir jaunāki par pieciem gadiem. No sievietēm tiek sagaidīts, ka viņas darīs vairāk, jo tas ir viņu uzdevums.

Slum Dwellers International darbības ietvaros sievietes lēnām apgūst to, kā viņas var uzlabot savu situāciju, aktīvāk piedalīties politiskajos procesos, kā arī piedalīties to lēmumu pieņemšanā, kuri ietekmē viņu dzīvi. Viņām ir iespēja attīstīt savus mazos uzņēmumus un uzlabot dzīves kvalitāti. Jāpiemin, ka Ugandas kontekstā Slum Dwellers International ir tikai viena no daudzajām organizācijām, kura pievēršas sieviešu tiesību jautājumiem. Sieviešu tiesības tiek aplūkotas arī sieviešu un reliģisko organizāciju ietvaros. Tādējādi tas ir jautājums, kuram tiek pievērsta uzmanība, taču, kā jau iepriekš minēts, pārmaiņas ir lēnas un konservatīvās sabiedrības vērtības neļauj sasniegt tik ātru progresu kā varētu vēlēties. Tomēr

kopumā var redzēt pozitīvas pārmaiņas, piemēram, 2010. gadā tika pieņemts likums, kurš vēršas pret vardarbību mājās, kā arī likums, kurš aizliedz dzimumorgānu mutilāciju.

Likumu ieviešana realitātē ir izaicinājums, tomēr problēmas tiek atpazītas un risinātas, sadarbojoties gan valdības, gan nevalstiskā sektora pārstāvjiem.