SPECIĀLI NO KIJEVAS: Revolūcijas atskaņas – degums, principi un citas dzīves vēsmas

Kijevas Neatkarības laukumā joprojām jūtama deguma smaka. Februāra sadursmēs nodedzinātā milzīga arodbiedrību ēka joprojām stāv melna, izsistiem logiem – toreiz iesprostotie cilvēki glābjoties lēkuši ārā. Pagalmā celtnieki pamazām vāc gruvešus, drīz te taisīs remontu. Jau tagad viena mājas fasāde ir pārklāta ar milzīgu plakātu – rudzu lauki ar stārķi fonā, uzraksts „Cлава Украине – Героям слава”, „Lai dzīvo Ukraina – Lai dzīvo varoņi”.
 

Dokumenti jeb vecā dzīve sadega, jaunu sākt vēl negrib

No pirmā acu uzmetiena Maidana nometne nav mainījusies. Viss laukums un lielā centrālā bulvāra Hreščatika daļa joprojām ir apbūvētā ar protestētāju teltīm, strādā virtuves, gatavo zupu un tēju. Tāpat kā iepriekš te ir ļoti tīrs, ik uz stūra plakāti, bērnu zīmējumi un revolucionārie saukļi.

Tomēr galvenā skatuve tukša, cilvēki teltīs nevis sargā laukuma apkārtni, bet mierīgi tērzē savā starpā vai guļ, var redzēt arī vienu otru alkohola reibumā vai arī bezpajumtnieku. Klīst runas par tepat aplaupītajiem. Tieši tas jaunajam Kijevas mēram un vienam no revolūcijas līderiem Vitālijam Kļičko nepatīk – jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām viņš paziņoja – laukums būtu jāatbrīvo. Arī tāpēc, ka bloķētā Hreščatika dēļ visā pilsētā veidojas sastrēgumi. Tomēr nometnes iemītnieki ar retiem izņēmumiem negrasās padoties.

Vienā no teltīm Olga lielā katlā vāra putru un piedāvā jebkuram izsalkušajam. Olgas stāsts ir līdzīgs citu Maidanā joprojām palikušo teiktajam – atbrauca no attālas provinciālās pilsētas jau decembra pirmajās dienās, pašos revolūcijas pirmsākumos. Kamēr piedalījās protestos, zaudēja darbu un tagad vairs nevēlas doties prom. „Vispār esmu ārste, atbraucu te palīdzēt cilvēkiem. Bet, kamēr biju te, atlaida no darba, arodbiedrību nama ugunsgrēkā man sadega gan pase, gan diploms. Atjaunot to vairs nevaru, jo tas aizņem laiku un prasa  naudu, bet naudas man nav. Meklēt jaunu darbu pagaidām pat nemēģinu, jo tam nav jēgas, kamēr mēs te nesakārtosim lietas. Tie politiķi mūs vienkārši izmantoja un pēc tam izmeta laukā kā vecas lupatas, nevienam mēs te vairs neesam vajadzīgi!” stāsta Olga.

Olgai piebalso arī jauns vīrietis, kuram viņa, sarunājoties ar mani, ielej šķidru putru. „Lai viņi sākumā pierāda, ka labi strādā un strādā tautas labā. Ja nē – es esmu pats gatavs ņemt ieročus rokās un atkal pretoties varai. Šie jaunie nav labāki par iepriekšējiem,” viņš noskalda.

Vienu zagli nomainīja cits zaglis

Pārsimts metru no Olgas telts – medicīnas palīdzības punkts, to apsargā ducis jauniešu. Piekrīt runāt Maksims. 18 gadus vecais puisis apgalvo, ka ir jaunākais Maidanas pašaizsardzības vienību loceklis.

Viņa roku rotā liels tetovējums – Ukrainas karogs un uzraksts angliski „deadman”. „Tas nozīmē „mironis”, jo tik daudzas reizes varēju nomirt. Es biju uz frontes līnijas, viena metra attālumā no manis nogalināja cilvēkus, es to visu redzēju, sajutu. Dažreiz es sēžu un domāju – kāpēc nogalināju tos citus, bet es tagad esmu dzīvs. Un pēc tā visa nolaist rokas, nomierināties? Kamdēļ tad es esmu tik daudz upurējis un riskējis ar savu dzīvību? Lai zagli Janukoviču nomaina pret citu zagli Porošenko? Es pusgadu savas dzīves atdevu, un tagad izrādās, ka neko neesam panākuši. Cīnījāmies, lai no pjedestāla nomestu zelta podu, nometām tikai pakaļu, kas uz tā sēdēja,” dusmīgs ir Maksims.

Principi vai citas dzīves neesamība?

Arī Maksims saka, ka no Maidana prom neies. Rodas sajūta, ka viņam vienkārši nav, kurp doties. Darba nav, no Universitātes viņu atskaitīja, jo eksāmenu laikā janvārī un februārī viņš piedalījās sadursmēs ar drošībniekiem. Te, Maidanā, ir jumts virs galvas,  jo protestētāji joprojām dzīvo vairākās administratīvajās ēkās. Tāpat ir ēdiens un, šķiet, dzīves jēga. „Es neapstāšos pusceļā. Ja izdzenās Maidanu, braukšu uz austrumiem karot ar separātistiem. Ko lai es citu daru? Vēl pirms pāris mēnešiem cilvēki atkārtoja „Viens par visiem un visi par vienu”, „Kopā līdz beigām”, „Ja ne mēs, tad kurš”? Es netaisos atteikties no tiem vārdiem,” strikts ir Maksims.

Gan decembrī Eiromaidana sākumposmā, gan pēc februāri notikušās varas maiņas  jautāju maidaniešiem – cik ilgi plānojiet te palikt. Atbilde vienmēr skanēja vienāda „До Перемоги” – līdz uzvarai. Toties uzvaras definīcija mainījās katru mēnesi un mērķi kļuva arvien grūtāk sasniedzami. Sākumā tā bija Viktora Janukoviča atstādināšana, tad – jaunās vēlēšanas, tad – pareizā prezidenta ievēlēšana, tad – februāra slaktiņa vainīgo atrašana, vēlāk – pie varas esošo lustrācija. Grūti iedomāties, ka kāda vara, lai cik spēcīga tā būtu, varētu pilnībā nodrošināt prasīto uzvaru. Turklāt jau labu laiku no Maidana ir aizgājuši politiskie līderi – cilvēki ar reālu vadības pieredzi, kuri nodrošināja revolūcijas štāba darbību – daudziem no viņiem piedāvāja amatus varas iestādēs.

Vai Maidanam vēl ir jēga?

Garāmgājēju domas ir dažādas, bet vairums tomēr norāda – Kijevas centrs būtu jāatbrīvo. Pienāku pie vecāka gadagājuma cilvēku grupas. Viņi atnākuši pēcpusdienas pastaigā uz Kijevas centru un nosodoši skatās uz nometni. „Maidana darbs ir paveikts, tagad visiem jādodas mājās, strādāt, jo viņi jau visi iebraucēji. Mums savukārt ir jāsakārto sava pilsēta…Visas tās teltis, žogi, tas mūs galīgi neapmierina,” atzīst kāda sieviete.

„Kijevas Neatkarības laukums kādreiz bija skaistākais visā Eiropā. Un par ko tas tagad ir pārvērties? Vienkārši violetās šausmas! Kāpēc violetās? Tāds teiciens, nozīmē galīgo šausmu pakāpi,” dāmai piekrīt arī vīrietis.

Divas dāmas palūdz man abas nofotografēt ar Neatkarības laukumu fonā. „Man uzreiz pēc vēlēšanām bija tāda brīvības sajūta, tāds vieglums. Mēs visi revolūcijas laikā izgājām ielās, lai mainītu šo varu. Vara – jauna. Tātad – pietiks te stāvēt!” norāda kāda kijeviete.

Citās domās ir cita Ukrainas galvaspilsētā dzīvojoša sieviete. „Es pati te netālu dzīvoju un uzskatu, ka Maidanam ir jāpaliek. Jo cilvēki, dzīvojot te, kontrolē un uzmana varu, stimulē politiķus atskatīties uz tautu un pieņemt pareizus lēmumus. Un kamēr Ukrainā ir krīze, viņi atgādina politiķiem, lai tie domā ne tikai par portfeļu sadalīšanu, bet arī par tautu! Te ir cilvēki, kuriem sāp dvēsele par to, kas Ukrainā notiek. Te ir Ukrainas sirds. Es Maidanu vienmēr atbalstīšu, iepriekš arī ziedoju naudu un pārtiku, tagad, man liekas, tas jau nav nepieciešams…” pauž kijeviete.

Tik tiešām, uz ik stūra saliktajās caurspīdīgās ziedojumu kastītēs vairs naudu neskaita tikpat raiti, cik pirms dažiem mēnešiem.

Sākušies remontdarbi un cita dzīve

Mēģinot saprast, kā Maidanā dzīvo pēc revolūcijas, iegāju arī pustukšajā „Labēja sektorā” birojā.

Te ir palikuši vien pāris cilvēki – pārējie aizbraukuši uz austrumiem. Atlikušie vīri sargā tukšu ēku un tāpat kā citi mani sarunas biedri uzstāj, ka paliks te vēl ilgi. Tomēr izskatās, ka radikālās kustības vadība Kijevai vairs nepievērš uzmanību.

Kijevas administrācijas ēkā, kur iepriekš dzīvoja simtiem protestētāju un katrs stāvs bija pilns ar matračiem, kur atradās pirmās palīdzības punkts un virtuve, šobrīd notiek remontdarbi – no jaunā pārkrāso grezno sēžu zāli un koridorus. Tepat ir atnācis nupat ievēlētais Kijevas mērs Vitāijs Kļičko. Viņš mēģina pierunāt protestētājus pamest gan šo ēku, gan pašu Kijevas centru. Tiem, kas piekrīt, sola pagaidu izmitināšanu un darbu.

Ievērojamo rezultātu nepanācis, Kļičko mēģināja svētdien, uzstājoties uz galvenās skatuves, pierunāt Maidanu pašlikvidēties. Tas beidzās ar kompromisu – Maidana iemītnieki apsolīja ievērot sauso likumu, bet no jaunās varas joprojām sola seno prasību ievērošanu – pie varas esošo politiķu lustrāciju un apšaudē vainīgo snaiperu sodīšanu.


 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti