SOS ciematu realitāte - bērni ne vienmēr spēj pieņemt jaunās ģimenes

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

 

Divus SOS bērnu ciematus Latvijā izveidoja ar mērķi nodrošināt ģimenisku ārpus ģimenes aprūpi bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības. SOS ciematos dzīvo vairākas ģimenes, kurās ar bērniem kopā dzīvo SOS mammas.

Mājas, kurās nejūtas kā mājas

Bērni un pusaudži, kuri ciematā nokļuvuši pēc tam, kad zaudējuši vecākus vai kuru vecākiem atņemtas aizgādības tiesības, mākslīgi veidoto ģimeni nereti tomēr nespēj pieņemt kā savējo. Valmieras SOS ciematā, kas darbojas kopš 2007.gada, pašlaik neņemas vērtēt, kā SOS bērniem izdosies uzsākt pašiem savu patstāvīgo dzīvi, jo šādu precedentu vēl neesot.

17 gadus vecā Lāsma SOS bērnu ciematā Valmierā nokļuva pirms gada, pēc tam kad savas dzīves pirmos "padsmit" gadus bija dzīvojusi kopā ar mammu un abiem brāļiem. Bet pēc tam, kad mammai atņēma tiesības rūpēties par bērniem, Lāsma kopā ar jaunāko brāli dzīvojusi arī trīs dažādās audžuģimenēs.

Sadzīvot ar "jaunajiem vecākiem" tur neizdevās, un tagad trīs vienas ģimenes bērni dzīvo kur nu kurais. Lāsmas  (kuras vārds pēc SOS ciemata darbinieku lūguma ir mainīts) vecākais brālis dzīvo 70 kilometru attālumā - Gaujienā, bet jaunākais divtik tālu – Baldonē.

Meitene ir kalsna auguma, uzvilkusi lielu, sportisku džemperi pelēkā krāsā, pāri pleciem krīt gaišie mati. Par savu dzīvi SOS ciematā viņa piekrīt atbildēt uz maniem jautājumiem, taču atbildes ir ļoti īsas. "Godīgi? Tā daļēji. Ne visai," saka Lāsma, vaicāta, vai SOS ciematā jūtas kā mājās. "Nu jā un nē! Tāpēc, ka šeit ir bērni no dažādām vietām, bet ir labi," viņa nosaka.

Kā meitene pati saka, savu māti viņa pazīstot, bet tēvu nekad nav redzējusi. Pusaudze nav tipisks dzīves pabērns. Pēc skolas, brīvajā laikā, viņa nodarbojas ar sportu, bet skolā viņai ir labākās atzīmes savā klasē. Pagājušā mācību gada beigās meitene arī saņēmusi zelta diplomu, un ar Lāsmu lepojas SOS mamma Vija. Arī aizvadītajā vasarā pusaudze strādājusi divos darbos - gan Valmieras pašvaldībā, gan nelielā kafejnīcā blakus esošajos Kocēnos, šogad sākusi mācīties vidusskolā.

Viņa vēl nezina, kādu profesiju izvēlēsies. Taču patīk rokdarbi, gatavot māla izstrādājumus. Viņa piekrīt izrādīt savu istabu. "Es dzīvoju ar vēl vienu meiteni vienā istabā. (..) Re, kur mani darbiņi, te jau puse nav. Pusi esmu sadāvinājusi, atdevusi," Lāsma saka par saviem rokdarbiem. "Šeit, mājai, dodu, tad vēl mammai dodu, vecmammai. Viņām pilns ar visādiem māla darbiem. Es tā dāvanas taisu. Ļoti radoši varu izdomāt, nav nekas jāpērk," par savu aizraušanos stāsta Lāsma.

Pāridarījumi nemazina pieķeršanos bioloģiskajai ģimenei

Savs stāsta ir arī Vijai – vienai no SOS mammām, pie kuras dzīvo Lāsma. "Manā ģimenē aug seši bērni. Mēs atšķiramies no citām mājām ar to, ka mēs esam tikai meitenes - ar mani kopā esam septiņas. Ir dažāda vecuma, nāk no dažādām ģimenēm, un tas ir liels mīnuss, jo bērniem ir jāpielāgojas vienam pie otra un arī mums," norāda Vija.

Vairumā ciemata ģimeņu par pieciem vai pat sešiem bērniem rūpējas mamma, jo SOS tēti ir tikai divās no 12 ģimenēm. Būt par mammu vai tēti ir darbs, par kuru pienākas arī brīvdienas un reizi gadā – atvaļinājums. Atšķirībā no "parastajām ģimenēm", kur atvaļinājumu visi pavada kopā, SOS ciematā šajā laikā kopā ar bērniem paliekot auklītes, stāsta ciemata vadītājs Edijs Pētersons.

"Ļoti labi, ka tā auklīte ir visu laiku tad, kad mamma ir atvaļinājumā vai brīvdienās, vai arī ir darba nespēja. Mums ir bijuši gadījumi, kad bērni nespēj pierast pie citām auklītēm, jo mums uz katru ģimeni ir auklīte, bet arī auklītes mēdz saslimt un pat ilgstoši. Tad mums ir jāskatās kāda cita auklīte. Ja tās piesaistes tur nav, tad ir problēma," atzīst Pētersons.

Daudz labprātāk bērni, kuriem ir iespēja satikt savus bioloģiskos vecākus, vecvecākus vai kādus citus asinsradiniekus, šo laiku izvēlas pavadīt ciemos pie viņiem. Dienā, kad Latvijas Radio viesojās SOS ciematā, pie vecmāmiņas braukt gatavojās arī pusaudze Lāsma, tomēr SOS mamma Vija novērojusi, ka viņas meitenēm šādas ciemošanās ne vienmēr nākot par labu.

"Bērni, pārrodoties mājās no bioloģiskajām ģimenēm, ir lielā stresā, nervozi, jo šeit robežu vairs nav. Viņi [tur] var skatīties televizoru līdz rītam, iet gulēt, kad viņi vēlas, var ēst čipsus, cik patīk, staigāt apkārt.

Dažās ģimenēs ir konkurence, kurš ir labāks – šī bioloģiskā ģimene vai šī SOS ģimene," saka Vija.

Pēc Lāsmas un Pētersona teiktā, šiem bērniem mīļāka vienalga esot bioloģiskā ģimene par spīti dažādiem pāridarījumiem, ko nācies piedzīvot.

Trūkst īsto vecāku, zēniem - īpaši tēva

Par darbu un dzīvi ciematā ar mani aprunāties piekrīt vēl viena SOS mamma Ināra.

"Manā ģimenē brāļi un māsas ir kopā. Visi četri - viņi ir īstie brāļi un māsas, un tāpēc mums tā atmosfēra ir īpaši ģimeniska. Mums ir izdevies saglabāt tādas diezgan labas attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem. Es vienmēr saku - man nav jāaudzina vecāki, jo kaut kādi iemesli acīmredzot ir bijuši, kāpēc viņi nav varējuši dzīvot un darīt tā, kā tas būtu pareizi," klāsta Ināra.

Ināras bērnu bioloģiskie vecāki savas atvases dzīvot pie sevis atpakaļ paņemt pašlaik nevarot, jo abiem neesot darba. Šīs ģimenes jaunākie brāļi un māsas SOS ciematam pievienojušies uzreiz pēc dzemdību nama, bet viens brālītis izņemts arī no SOS ģimenes. Nogādāts pansionātā, jo bijis ar smagu garīgo atpalicību.

SOS mamma Ināra uzskata, ka uzaugšana šādā mākslīgi veidotā ģimenē, īpaši jaunākajiem bērniem, rada neizpratni par to, kas ir īsta ģimene.

"Mēs skaitāmies SOS mammas. Mani viņi tā nesauc, mani viņi sauc par Ināru jau no paša sākuma. Manuprāt, tas būtu nepareizi, ka tepat, Valmierā, mums dzīvo bioloģiskie vecāki, ar ko mēs pa reizei satiekamies. Nu, cik tad mammas viņiem ir?" retoriski vaicā Ināra. "Mazajam, kuram ir septiņi gadiņi, vispār nav izpratnes, kas ir mamma. Ģimenē pie īstās mammas viņš nav dzīvojis. Protams, ka svarīgākais cilvēks pasaulē viņam esmu es, bet es nesaucos mamma. Piemēram, par tēti viņš dēvē jebkuru vīrieti, kuru viņš satiek," viņa stāsta par kādu puiku.

Tā kā, atšķirībā no Vijas, Ināra audzina arī vairākus puišus, viņa novērojusi, ka tēva trūkumu izjūt ne tikai jaunākais bērns, kas par tētiem dēvē garāmgājējus uz ielas, bet arī vecākie bērni, kam jāmācās vīriešu darbi un jābūt gataviem nākotnē rūpēties pašiem par savu ģimeni un jāveido attiecības ar pretējo dzimumu.

"Šī SOS sistēma jau radās pēc Otrā pasaules kara, kad bija bezgala daudz bāreņu un bezgala daudz vientuļo sieviešu, kas bija ar mieru par šiem bāreņiem rūpēties. Nu nevar, manuprāt, 50 gadus struktūra palikt nemainīga. Tagad tas nebūtu pareizi, ka ir viena mamma ar daudziem bērniem, kurus viņa audzina," saka Ināra. "Tas būtu optimālais variants, ja būtu pilna ģimene. Arī attiecības viņi vērotu starp vīrieti un sievieti, starp mammu un tēti. Tas tagad viņiem ir liegts. Tas jau, manuprāt, būtu normāls ģimenes modelis – mamma un tētis. Šis ir tāds drusciņ "aizstājējvariants"," uzsver Ināra.

Labāk, ja vienā ģimenē būtu mazāk bērnu

Vienlaikus arī bērnunamos, kas neesot bērniem iespējami labākā institūcija, kurā uzaugt, nav tētu. Nav arī mammu, bet tas šajā gadījumā nerada mazākajos bērnos apjukumu. Ciemata direktors Pētersons stāsta, ka neesot daudz vīriešu, kas būtu gatavi kopā ar savām sievām vai svešām sievietēm daļēji pārcelties uz SOS ciematu un uzņemties rūpes par bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības. Ar to viņš izskaidro SOS tētu esamību pārliecinošā mazākumā. SOS ģimenes no vairuma atšķiras arī ar lielo bērnu skaitu, kam jāsadzīvo zem viena jumta - kopumā 12 ģimenēs dzīvo 64 bērni, vidēji pieci vienā ģimenē.

"Ir labāk, ka tas ļoti saplūst ar sabiedrību un mēs neesam atšķirīgi no sabiedrības. Es pat uzskatu, ka tas ir nepareizi, ka [ģimenē] ir pieci, seši bērni. Tā kā mēs esam lielā mērā atkarīgi no lielās SOS organizācijas, tas ir finanšu jautājums," pauž Pētersons.

Tomēr mazākas ģimenes nozīmētu lielākā skaitā mammu algošanu, kas būtu papildu izdevumi. Šādu modeli par īpaši dārgu padarītu arī tas, ka tad būtu nepieciešamas arī jaunas mājas, kurās dzīvot izmērā nelielākajām ģimenēm.

Atgriežoties pie 17 gadus vecās Lāsmas - viņai visgrūtāk bija pieņemt svešās māsas. Meitenes viņa sauc tikai par draudzenēm, bet SOS mammu par Viju. "Dabīgi, ka neviens nav spiests otru par brāli un māsu saukt. Konkrētā meitene atnāca nesen jau kā pusaudze un dabīgi, viņa te kādus gadus būs un aizies - ar cerībām, ka viņa šo vietu atcerēsies ar labu vārdu," saka Pētersons.

Nav pārliecības, ka jauniešos pietiks spēka dzīvot patstāvīgi

Šogad pavasarī tiesībsargs Juris Jansons plaši ziņoja par pārkāpumiem vairumā Latvijas bērnunamu, vēršoties arī prokuratūrā. Kā būtiskākos pārkāpumus min bērnunamu audzēkņu sūtīšanu uz internātskolām, tālu prom no tā saucamajām mājām vai bērnu ar uzvedības traucējumiem ievietošanu psihiatriskajās klīnikās. Pēc Jansona ierosinājuma, labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS) un premjere Laimdota Straujuma ("Vienotība") pavasarī solīja sākt reālu darbu pie tā, lai vairumu no bērnunamu bērniem integrētu atpakaļ viņu bioloģiskajās ģimenēs, bet, ja tas nav iespējams, tad audžuģimenēs vai šādos līdzīgos SOS ciematos, nodrošinot maksimāli ģimenisku vidi.

"Bērnunams – tas ir faktiski tikai kā izņēmuma variants tikai un vienīgi tajā gadījumā, ja tas ir bērnam labākais risinājums konkrētā situācijā. Nenotiek alternatīvas veicināšana vai stiprināšana, proti, aizbildnība, audžuģimenes. Mēs varam runāt par dažādām bērnunamu formām, jo pēc savas būtības arī SOS ciemati ir bērnunama paveidi. Tikai mazāks [bērnunams], kas vairāk ir orientēts uz bērna interesēm, un tas tiešām ir pietuvināts tam ģimenes modelim, bet tā nekad nebūs tā bērna ģimene," norāda tiesībsargs.

Kā saka tiesībsargs, valstij jārūpējas par to, lai šie bērni iemācītos veidot savas ģimenes, izvēlētos sev piemērotāko izglītību un tālāk pilnvērtīgi iekļautos sabiedrībā. SOS ciematos bērniem esot labi jāmācās, jāpiedalās sadzīves darbu veikšanā, jāplāno pašiem savi izdevumi, lai pēc pilngadības sasniegšanas viņi varētu nostāties paši uz savām kājām. Tomēr Valmieras SOS ciematu pagaidām neesot atstājis vēl neviens pilngadību sasniedzis jaunietis, tāpēc ciemata direktors neņemas vērtēt, vai SOS mammu izaudzinātie bērni spēs veiksmīgi iekļauties darba tirgū un izveidot paši savas ģimenes.

"Mums ir divas pilngadīgas meitenes, bet mums nav tādu spilgtu piemēri, ka bērni aiziet savā patstāvīgajā dzīvē. Es ceru pēc gadiem diviem trijiem sagaidīt pirmos rezultātus, bet, protams, par to jau ir jādomā tagad," komentē Pētersons.

"Acīmredzot, viņu vecākiem ir kaut kas gēnos, dabā pietrūcis," par bērniem un viņu nākotnes izredzēm piebilst Ināra.

Par to, vai SOS bērniem izdosies patstāvīgi nostāties uz savām kājām, bažījas četru bērnu SOS mamma Ināra. "Manuprāt, tas ir darba spars, vēlme pārvarēt grūtības un vēlme strādāt un būt aktīviem. To es redzu arī savos [bērnos]. Viņi, paldies Dievam, mani klausa," saka Ināra.

"Tajā pašā laikā, ja es viņus nemudinātu visu laiku darīt, strādāt, mācīties, iet, apmeklēt pulciņus, es pieļauju, ka viņi to arī nedarītu. Tajā ziņā man ir nelielas bažas par to, ka viņiem paliks tie 18 gadi, viņi aizies savā dzīvē, ka nebūs blakām tas cilvēks, kas viņus mudina visu laiku... Varētu būt, ka tāpēc šis rezultāts ne vienmēr ir veiksmīgs," piesardzīga ir Ināra.

Bez Valmieras vēl viens SOS ciemats Latvijā ir Īslīcē, Bauskas novadā, arī tur kopumā dzīvo 12 ģimenes. SOS ciematos, tāpat kā bērnunamos, ar bērniem strādā gan sociālais darbinieks, gan psihologs, taču SOS mammas un pusaudze Lāsma atzina, ka šos pakalpojumus bērni izmanto nelabprāt. Latvijas Radio Valmierā psiholoģi sastapt neizdevās, bet sociālā darbiniece bērnu nevēlēšanos apmeklēt speciālistus skaidroja ar ģimenē ieaudzināto vēlmi bēgt no problēmām. Tas savukārt liek uzdot jautājumu – cik patstāvīgi bērni no SOS ciematiem spēs risināt tās problēmas, ar kurām būs jāsaskaras tad, kad ciemats būs jāpamet.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti