Solījumi un realitāte. Pēc ceturtdaļgadsimta

1990.gada ceturtajā maijā Latvijas Tautas fronte ar savu pārstāvju LPSR Augstākajā padomē starpniecību pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Kopš tiem laikiem ir aiztecējis daudz ūdens, iztērēts daudz tintes un izskanējis daudz lāstu gan no bijušo LTF konkurentu, gan arī no pagājušo kauju rezultātos vīlušos bijušo atbalstītāju puses. Nepretendējot uz nopietnu un visaptverošu analīzi, pašķirstīsim dažus tā laika dokumentus un paskatīsimies, ko ir izdevies sasniegt un ko - nē. Katrā tēmā atzīmēsim ar plusu panākumus, ar mīnusu - neveiksmes, bet ar abu zīmju kombināciju – strīdīgos momentus.

LR demokrātisko parlamentāro tradīciju attīstība

Vēlēšanu sistēmas adaptācija un attīstība: +
citas tradīcijas: --

Savā „Priekšvēlēšanu platformā”  LTF izvirzīja mērķi: „neatkarīga Latvijas valsts, kas attīstīs Latvijas Republikas demokrātiskās parlamentārisma tradīcijas”. Latvija pārņēma parlamentāro sistēmu,  pielāgojot to pēcpadomju realitātei (atteicās no papildu balsošanas par kandidātiem esošās vēlēšanu sistēmas ietvaros), panāca tiesības atsaukt Saeimu, kādas pirmsapvērsuma  (domāts 1934.gada apvērsums)  Latvijas pilsoņi tā arī nepanāca, lai gan gribēja.

Diemžēl līdz ar plusiem (balsošana par partijām, nevis kandidātiem, mazāk politiski sašķelts parlaments) ir arī mīnusi – vēlētāji ir sašķelti starp etnopolitiskiem grupējumiem, kas savā starpā cīnās, kas vai nu pastāvīgi atrodas naidā vai arī briesmu gadījumā „draudzējas pret” vēlētāju (katrs varēja novērot, kāds bija dažādu frakciju deputātu tonis jautājuma par atsaukšanas tiesībām lemšanas procesā). Ir arī lietas, kuras nez kāpēc ir aizmirstas (lai arī apcirptā veidā, taču līdz 1934.gadam pastāvējušās otrā līmeņa vēlētās pašvaldības) , lai gan arī ir Latvijas tradīcija ir pat atzītas Latvijas pēc 1990.gada parakstītajās hartās.

Latvija kā politiskās vienlīdzības un taisnīguma valsts

Pilsoņu politiskā vienlīdzība un brīvība: +
iedzīvotāju politiskā vienlīdzība un brīvība: --

LTF solīja (praktiski vārds vārdā atkārtojot 1918.gada Latvijas Tautas padomes pirmos dokumentus: „Neatkarīgai Latvijai ir jākļūst par politiskās vienlīdzības un brīvības valsti. Latvijas valstij saviem iedzīvotājiem ir jāgarantē sociāli ekonomiskās, politiskās un personīgās tiesības neatkarīgi no nacionālās, reliģiskās un partijas piederības.”

KONTEKSTS

Pēc 1990.gada aprīlī veiktās aptaujas rezultātiem, 86% aptaujāto latviešu un tikai 13% respondentu no nacionālajām minoritātēm uzskatīja, ka pēc Latvijas neatkarības iegūšanas paplašināsies demokrātiskās brīvības. Brigita Zepa norāda: „Raksturīgi, ka latvieši cerības uz nākotni saistīja pirmkārt ar pozitīvām pārmaiņām, tajā pašā laikā minoritātes – ar negatīvām. Acīmredzot latviešu uzskati bija galvenokārt saistīti ar tālas nākotnes perspektīvām neatkarīgajā Latvijā, tāpēc attiecībā pret tuvāko laiku ir idealizēti, bet minoritātes vairāk satrauca pārejas perioda tuvās grūtības. Interesanti, ka sabiedriskās domas aptaujas, kas tika rīkotas vēlāk, parādīja, ka latviešu pieeja šiem jautājumiem ļoti strauji  mainījās.”

B.Zepa, „Sabiedriskā doma pārejas periodā Latvijā: latviešu un cittautiešu uzskatu dinamika (1989-1992)”, 23.-24.lpp.

---------------------------------------

Pēc 1989.gada pēdējās padomju tautskaites rezultātiem, latvieši veidoja vairākumu ar 52% (1 387 757 cilvēki).

Lai izvairītos no neizbēgamiem strīdiem par jēdzieniem, atzīmēsim tikai, ka Latvija garantē vienlīdzīgas tiesības saviem pilsoņiem, taču iedzīvotāji to stūrgalvīgi neievēro: 2014.gada oktobrī 54% DNB barometra dalībnieku uzskatīja, ka valstij ir nepareiza virzība, t.i., personīgā līmenī daudzi valsts iedzīvotāji var (pamatoti vai nē) uzskatīt, ka solīto vienlīdzību un brīvības viņi tā arī nav piedzīvojuši. Iedzīvotājiem latviešiem, kuri bija eiforijā saistībā ar neatkarīgās Latvijas nākotni, īpaši tai daļai, kas uzskatīja Latviju par tikai sev pienākošos dzimtmuižu (sk., piemēram, LTF otrajā programmā: „LTF uzskata par nepieņemamu situāciju, ka latviešu tauta ir kļuvusi par mazākumu no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā –vienīgajā vietā uz zemes, kur var saglabāties un attīstīties latviešu nācija, latviešu valoda un kultūra”) , acīmredzot ir jābūt sliktāk nekā nacionālo minoritāšu pārstāvjiem.

Valsts neatkarības ideoloģiskie priekšnosacījumi

Molotova-Ribentropa pakta, LPSR izveidošanas un tās iestāšanās PSRS nosodīšana: +
PSKP monopola likvidēšana: +
likumi par plašsaziņas līdzekļu neatkarību: +
brīvība no ideoloģiskās kontroles: --
daudzpartijiskums uz vienlīdzīgiem pamatiem: --
partiju neiejaukšanās ražošanas attiecību organizācijā un vadībā: +/--
tiesībaizsardzības sistēmas depolitizācija: +
izglītības un kultūras jomas depolitizācija: --

Starp LTF tuvākajiem uzdevumiem politiskajā jomā, „lai radītu visus priekšnoteikumus, kas veicina Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu”, bija norādīti: Molotova-Ribentropa pakta seku likvidēšana, aktu par LPSR izveidošanu un tās iestāšanās PSRS 1940.gadā pasludināšanu par pretlikumīgiem, daudzpartijiskums uz vienlīdzīgiem pamatiem, PSKP monopola likvidēšana valsts varas un ideoloģijas jomā – t.i., pārņemt īpašumu, kuru PSKP ieguva, pārraugot un vadot valsts aparātu, likums par plašsaziņas līdzekļu neatkarību un neizpaužamu informāciju, kā arī kontroles mehānisms, politisko partiju iejaukšanās ražošanas attiecību organizācijā un to vadīšanā ierobežošana un tiesībaizsardzības sistēmas, izglītības un kultūras jomas depolitizācija.

No visa uzskaitītā pilnībā izdevās tikt galā, šķiet, tikai ar padomju pagātnes noliegšanu, taču arī tā acīmredzami atgriezās jaunā Latvijas attīstības posmā kriminālatbildības par okupācijas noliegšanu veidā. Ar izglītības un kultūras jomas depolitizēšanu pavisam nekā (visdrīzāk tāpēc, ka šāda ietekme ir neizbēgama pat ideālas demokrātijas apstākļos, par ko LTF 1990.gadā, visdrīzāk, neaizdomājās). Labāk veicas ar partiju iejaukšanās ražošanas attiecību organizācijā un vadībā ierobežošanu, lai gan valsts uzņēmumi un tātad ari iespējas iejaukties joprojām pastāv.

Attiecību attīstība ar ārvalstīm

Īpašas attiecības ar Lietuvu un Igauniju: +
Savstarpēji izdevīga ekonomiskā sadarbība ar Krieviju: +

1990.gada februārī  LTF paziņoja: „Nākotnē Latvijai ir jāveido mierīgas, draudzīgas un savstarpēji izdevīgas attiecības ar visām valstīm, īpaša uzmanība ir jāpievērš vienotības nostiprināšanai, kopīgu pozīciju izstrādāšanai ar Igauniju un Lietuvu. (Otrajā programmā tika runāts arī par kopējo tirgu.)  Ir jāveido labas kaimiņattiecības ar PSRS, jāuztur savstarpēji izdevīga ekonomiskā sadarbība.”

Draudzība ar kaimiņiem nav pārāk izdevusies: no vienas puses, izveidoti priekšnoteikumi reģionālai integrācijai (piemēram, muitas kontroles atcelšana tās pašas ES ietvaros), no otras puses – „barā” ar ES un NATO trīs Baltijas valstis auļo drīzāk kā trīs promerikāniski Apokalipses jātnieki, nevis aizjūgā, un arī integrācijas ekonomiskie panākumi liks nopūsties ne vienam vien vietējam ražotājam. Taču –  tikko nazguli rada jebkādu (pat nejaušu) čaboņu Mordorā, Baltijas valstis ieņem aizsargpozīciju, aizmirstot par iekšējām nesaskaņām.

Ekonomiskās attiecības ar Krieviju tomēr ir pārdzīvojušas gan Latvijas ekonomikas pārbūvi, gan tās pārorientēšanos uz Rietumiem, gan arī pašreizējās abpusējās sankcijas.

Nacionālo minoritāšu tiesības un to ietekme uz valsts politiku

Kultūras attīstība: +
izglītība dzimtajā valodā: +/--
dalība starpnacionālo attiecību veidošanā: --

1990.gadā  LTF aicināja Latvijas iedzīvotājus: „Pēc ilgām desmitgadēm PSKP uzspiestās nevērīgas attieksmes pret nacionālajām interesēm politikas nepieciešams atgriezties pie Latvijai vēsturiski raksturīgajām demokrātiskajām tradīcijām savstarpējās attiecībās starp dažādu tautību cilvēkiem. Jāveicina latviešu tautas sadarbība ar visām republikas teritorijā dzīvojošajām nacionālajām kopienām, veidojot demokrātisku sabiedrību Latvijā, atjaunojot tās valstisko neatkarību, sasniedzot kopīgu labklājību.”  Detalizētāk – ir jānodrošina nacionālo minoritāšu pārstāvjiem „tiesības un iespēja attīstīt savu kultūru, saņemt izglītību dzimtajā valodā, tiesības ņemt visplašāko dalību starpnacionālo attiecību veidošanā, dodot nacionālajām grupām iespējas ar savu pārstāvju starpniecību piedalīties parlamenta komisiju un komiteju darbā.”

Nacionālo minoritāšu skolu pastāvēšana ir fakts, kuru, tiesa, apstrīd no visām pusēm – daudziem minoritāšu pārstāvjiem nepatīk, ka nacionālo minoritāšu skolas pilnībā nedarbojas šo minoritāšu valodās, bet daži redzami etniskā vairākuma pārstāvji grib iebūvēt šīs skolas to pašreizējā veidā asimilācijas mašīnā vai arī tās vispār likvidēt.

Bet solīja pavisam citu: „Gan tagad, gan nākotnes neatkarīgajā Latvijā visu nacionālo grupu kultūras vajadzību apmierināšanai, šo grupu valodai, tradīcijām un izglītības sistēmai ir jāattīstās ar valsts kultūras autonomijas politikas īstenošanas palīdzību:

  • katram Latvijas pilsonim ir tiesības pēc savas izvēles, vadoties pēc nacionālās pašapziņas, atjaunot savu nacionālo piederību oficiālajos dokumentos;
  • Latvijas valsts institūcijas nodrošina nacionālās periodikas un grāmatu izdošanu, nacionālās kultūras dzīves atspoguļošanu masu informācijas līdzekļos, nacionālā profesionālās, kā arī amatieru tēlotājas mākslas, mūzikas un teātra attīstību;
  • katram neatkarīgi no viņa tautības tiek garantētas tiesības netraucēti izbraukt uz pastāvīgu dzīvi savā vēsturiskajā dzimtenē;
  • tiek garantētas tiesības veidot nacionālās kultūras biedrības un to asociācijas ar juridiskās personas statusu;
  • Latvijas valsts īpaši atbalsta un veicina Latvijas pamattautības līvu ekonomisko un kultūras attīstību – apstiprinot īpašu juridisku statusu to etniskajai teritorijai”.

Taču nacionālo minoritāšu ietekme uz Latvijas politiku faktiski beidzās ar Valsts prezidenta Tautību konsultatīvās padomes izzušanu. Pēdējais nopietnais mēģinājums iesaistīt minoritātes likumdošanas procesā, nevis uzaicināt tās „ķeksīša dēļ”, kā bieži notiek ar dažādu NVO dalību likumdošanas darbā, bija izstrādājot Latvijas sabiedrības integrācijas programmu.  Taču, kā jau tika minēts, šī problēma ir raksturīga visai latviešu sabiedrībai.

Pēc 2012.gadā veiktas sabiedriskās domas aptaujas rezultātiem, 59%  respondentu uzskatīja, ka iedzīvotāji  nekā nevar ietekmēt valdības lēmumus, 17% uzskatīja par efektīvu līdzekli politiķu lēmumu ietekmēšanai dalību sabiedrisku organizāciju darbā, 11% - dalību partijās, bet 3% - lobistu izmantošanu.   

Pilsonība – vispirms pilsoņu pēctečiem, bet pēc tam – visiem pārējiem

Pilsonība Latvijas pilsoņu pēctečiem: +
pilsonība (bijušajiem) PSRS pilsoņiem pēc viņu vēlēšanās: --
(bijušo) PSRS pilsoņu atvieglota naturalizācija: --

Un arī divdesmit piektajā gadā kopš Deklarācijas pieņemšanas Latvijā turpinās cīņa par pilsoņu cilts uzlabošanu. Ko LTF teica par pilsonību 1990.gadā? Trīs lietas:

LTF otrās programmas projekta 5.punktā bija norādīts: „LTF iestājas par to, lai pilsonību saņemtu Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, kuri deklarē savu vēlēšanos saņemt Latvijas pilsonību un cieši saista savu likteni ar Latvijas valsti.”Apstiprināšanas procesā programma tika papildināta: „Jautājums par Latvijas pilsoņu tiesisko statusu ir jāizlemj tikai pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas.” 

Otrās programmas 9.punktā LTF atbalstīja „Latvijas pilsoņu demokrātiskās tiesības uz pašnoteikšanos un savu likumīgo interešu aizstāvēšanu.

LTF otrā kongresa rezolūcijā „Par Latvijas iedzīvotāju tiesisko statusu” tikmēr bija teikts: „Pārejas laikā uz neatkarīgu valsti ir jāizstrādā Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja tiesiskā statusa pamati, jāpieņem Likums par imigrāciju un jāizveido imigrācijas dienests. Tas radīs priekšnoteikumus, lai novērstu noziegumus, saņemot pastāvīgo pierakstu, un civilizētas migrācijas sistēmas veidošanai. Pilsonības jautājuma risinājums nav pieļaujams līdz Latvijas Republikas aneksijas fakta tiesiskai atzīšanai un nav savienojams ar Latvijas Republikas pilsoņa statusa zaudēšanu, tam ir jānotiek tikai savstarpējā saistībā ar valstiskās neatkarības atjaunošanu. Pilsonības piešķiršana Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem notiek, tikai garantējot viņiem brīvas izvēles iespējas”.

KONTEKSTS

Tajā pašā dienā, 1990.gada 1.aprīlī, tika izskatīts dokumenta projekts  „Platforma sarunām par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu”. Šī dokumenta 11.punktā bija teikts: „Par svarīgu vienošanās daļu bez šaubām kļūs humanitārie un cilvēktiesību jautājumi. Šajā situācijā LR būtu nepieciešams uzņemties zināmas saistības. Vislabākais līdzeklis būtu deklarācija, kuru pieņemtu LR augstākā valsts institūcija, kurā LR svinīgi paziņo,  ka tā pilnībā pārņem visas saistības, kuras izriet no PSRS parakstītajiem starptautiskajiem līgumiem jautājumos par cilvēktiesībām un pilsoņu tiesībām un ir gatava veicināt starptautisko un Latvijas iekšējo tiesību attīstību šajos jautājumos. Ir jāpieņem likums par pilsonību, kas noteiktu vislielākās labvēlības režīmu to lūgumu par Latvijas pilsonības piešķiršanu izskatīšanai, kurus iesniegs tie PSRS pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā. Tajā pašā likumā būtu stingri jānoteic, ka nevienam Latvijas pilsonim nevar būt nekādas priekšrocības vai kādi tiesību ierobežojumi atkarībā no viņa tautības vai pilsonības saņemšanas veida. 

Būtu nepieciešams arī likums par nacionālo grupu tiesībām, kas nodrošinātu dažādu minoritāšu kultūras brīvu attīstību, dotu iespēju iegūt vispārējo izglītību savā dzimtajā valodā, garantētu citas tiesības.

 

Jebkurā gadījuma ir jārēķinās ar to, ka būs tādi PSRS pilsoņi, kuri nevēlēsies pieņemt LR pilsonību, taču vienlaikus turpinās dzīvot Latvijas teritorijā. Viņiem arī ir jāsaņem garantijas, ka attiecībā uz viņiem netiks veikti nekādi diskriminējošā rakstura pasākumi, nerunājot nemaz par piespiedu repatriāciju. Viņiem ir jāizmato tās pašas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kādas ir LR pilsoņiem.  Tas pats ir jāsaka par vispārējām pilsoniskajām politiskajām tiesībām (vārda brīvība, preses brīvība u.t.t.) Ierobežojumi varētu (pasvītrojums mans – J.D.) pastāvēt tikai attiecībā uz vēlēšanu tiesībām un tiesībām ieņemt atbildīgus amatus valsts aparātā.

Visi šie momenti vienā vai otrā formā varētu būt fiksēti līgumā ar PSRS. Turklāt, ņemot vērā pašlaik pastāvošos ciešos sakarus un radnieciskās saiknes starp Latvijas un citu republiku pilsoņiem, būs jāvienojas par atvieglotiem sakariem un pilsoņu braucieniem starp PSRS un LR”.

 

Atbilstoši sabiedriskās domas aptaujas rezultātiem, kas publicēti laikrakstā „Atmoda” 1990.gada 13.martā,

LTF atbalstīja 43% aptaujāto, tostarp

62% latviešu

18% krievu

un 30% citu nacionālo minoritāšu respondentu.

Kompartiju – 12%:

4% latviešu

23% krievu

18% citu
Interfronti  — 4%
0%  latviešu,

9% krievu un

6% citu minoritāšu.

LNNK — 11%
14% latviešu,
6% krievu un
9% citu minoritāšu.
„zaļos” un Vides aizsardzības klubu—7%
3%  latviešu,
12%  krievu un
8% xitu minoritāšu.
Strādnieku savienību — 8%
3%  latviešu,
16%  krievu  un
8%  citu minoritāšu.

Tomēr 1990.gada 1.aprīlī daži jau ievēlētie, bet darbu vēl nesākušie „LTF neapzinīgie deputāti” mēģināja nākamos nepilsoņus ievilkt pilsoņos. (Neatkarības deklarācijas „minimālajā” projektā, kuru uzrakstīja jurists Romāns Apsītis, tika iekļauts sestais punkts šādā redakcijā: „Atjaunotajā neatkarīgajā Latvijas valstī LR pilsonību saņems visi pastāvīgie Latvijas iedzīvotāji, kuri to gribēs un kuri atteiksies no PSRS pilsonības.” Mēģinājumu padarīja nekaitīgu vairākums, kurš jau norobežojās no lieka „internacionālisma” un neizpildāmiem solījumiem. Runā, ka no ilūzijām ir lietderīgi tikt vaļā...

Latvija izdarīja visu, lai LTF vēlētāju padomju daļa, kura tai droši vien bija, no tām tiktu vaļā. Nepilsoņi nesaņēma pilsonību ne pēc vēlēšanās (apmēram 72% 1993.gadā Iedzīvotāju reģistrā reģistrēto iedzīvotāju -  (bijušo) PSRS pilsoņu – pauda vēlmi saņemt Latvijas pilsonību), ne atvieglotā kārtībā, par ko bija teikts platformā par sarunu vešanu . Latvijas likumdevējam nepilsoņi, lai arī  „īpaši”, tomēr pirmkārt ir vienkārši ārzemnieki. Kādēļ gan tādu dēļ censties?

Ekoloģija, ekononomika, nodokļi un sociālā nevienlīdzība

Vides aizsardzības normas: +
ekonomiskais institucionālais valsts „karkass”: +
pāreja uz tirgus ekonomiku: +

progresīvā aplikšana ar nodokļiem: --
sociālās noslāņošanās novēršana: --
algu, pensiju, stipendiju regulāra indeksācija: +/--

LTF nav izpildījusi savus solījumus nodokļu politikā, lai gan guva panākumus saistībā ar padomju administratīvās komandekonomikas pāreju uz tirgus sliedēm.

Ekonomikas un sociālajā jomā LTF ierosināja tirgu ar ierobežojumiem – „ievērojot dabas aizsardzības un vides atjaunošanas nosacījumus”. Latvijas panākumi tiesisko aktu par vides aizsardzību izstrādē ir acīmredzami. Turklāt tika apsolīti un sniegti neatkarības ekonomiskie atribūti – muitas, banka un savienības uzņēmumu nodošana Latvijas pakļautībā. Tika veikta uzņēmumu privatizācija, agrārā reforma un denacionalizācija (īpašuma atdošana bijušajiem īpašniekiem – vai visiem un vai veiksmīgi, tas jau ir cits jautājums), konstitucionāli nostiprināta īpašuma formu daudzveidība, pieņemti pretmonopola likumdošanas akti.

Taču plāni sabiedrības noslāņošanās novēršanai ar progresīvo nodokļu likumu ieviešanu netika īstenoti. Toreiz LTF, tāpat kā daudzas kreisās vai mūsdienu liberālās partijas tagad, ticēja, ka „nepieļaujot plašu sabiedrības slāņu tālāku slīgšanu nabadzībā, sociālā likumdošana tajā pašā laikā nedrīkst bremzēt privāto iniciatīvu un uzņēmīgumu”, t.i., „ieviešot progresīvo aplikšanas ar nodokļiem sistēmu, garantēt katram strādājošajam darba algu, ne zemāku par iztikas minimumu”. Turklāt nodokļu sistēmai bija jāstimulē labdarība.

LTF acīmredzami centās, lai pāreja uz tirgu notiktu „mīksti”. Reālā ekonomiskā politika, kā zināms, bija „šoka terapijas” paveids. Turklāt LTF plānoja „uz likumdošanas pamata ieviest cenu indeksāciju, lai proporcionāli dārdzības pieaugumam palielinātu darba algas, pensijas, stipendijas”. Par šī solījuma daļēju izpildi var uzskatīt regulāri notiekošās minimālās algas izmaiņas. Cita lieta – kā valdības izrēķinātais „minimums”  ir savietojams ar reālo dzīves dārdzību.

Vai varēja būt labāk?

Jā. Un sliktāk – arī. Tāpēc ir labi beigt ar bijušā rīdzinieka Vladimira Frenkela citātu, kurā viņš 1990.gadā skaidro neatkarības nozīmi nacionālajām minoritātēm:

„Tas nozīmē – „aizbraukt” kopā ar tām vietām, kur esi izaudzis, ar „mazo dzimteni”. Atdalīties no marasmātiskā režīma, kuram nekādas pārbūves nepalīdzēs, no valsts, kura... arvien vairāk iekrīt šifrozēniskos ienaidnieku meklēšanas murgos. No otras puses, tā ir it kā emigrācija. Brīvā Latvija, protams, būs labāka nekā padomju, taču tā būs cita Latvija un cita Rīga...”

Raksta oriģinālvalodā lasāms šeit.

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti