Soli pa solim: Kā Gulami un tiesneses Bērziņas korupcijas lieta beidzās ar naudas un nosacītu sodu

Pērnā gada beigās Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesnese Lana Leja apstiprināja vienošanos par sodu Rīgas apgabaltiesas tiesnesei Ivetai Bērziņai un afgāņu izcelsmes uzņēmējam Gulamam Gulami. LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” skaidro, kā izmeklētāju atklātās korupcijas krimināllieta beidzas ar 20 tūkstošu eiro un nosacītu sodu.

Ar Bērziņu prokurore Sigita Deičmane vienojās, ka viņa atzīst savu vainu par kukuļa piesavināšanos, atmaksā to valsts kasei un samaksā 11 tūkstošu eiro sodu. Ar uzņēmēju Gulami prokuratūra savukārt vienojās, ka viņš atzīst kukuļdošanu un naudas sodā valstij samaksā apmēram 9000 eiro, kā arī saņem vienu gadu brīvības atņemšanu nosacīti. 

“Aizliegtais paņēmiens” restaurē četras epizodes, kas risinājās 2013.gadā un kuras figurēja Bērziņas un Gulami lietas izmeklēšanas materiālos. Epizožu restaurācijas versijās tiek izmantota iespēju robežās iegūtā informāciju no anonīmiem avotiem par lietas izmeklēšanu, arī iesaistīto pušu liecības, kā arī noslēgtā vienošanās par sodu tekstu, ko apstiprinājusi tiesa.

Iegādājas viesnīcu

Iveta Bērziņa

 

Tiesneses karjeru sāka Jūrmalas pilsētas tiesā.  Vēlāk Rīgas apgabaltiesas civillietu tiesas kolēģijā izskatīja daudzus strīdus starp uzņēmējiem.

 

2014.gada nogalē viņas darba vietā ieradās KNAB, kabinetos veica kratīšanu, tiesnesi uz laiku aizturēja. Viņa tika atstādināta no darba. Pērn vasarā darbu tiesā pameta pēc pašas vēlēšanās.

 

Savas darbības pēdējā mēnesī pelnīja vairāk nekā 2 500 eiro. Amatpersonas ienākumu deklarācija liecina – ienākumus arī guvusi no kādu īpašumu pārvaldīšanas, 2015.gadā aptuveni 30 tūkstošus eiro.

 

Uzkrājumi apmēram 10 000 eiro, viņai nepieder ne uzņēmumi, ne mašīnas. Nav arī parādu, un tikai viens īpašums.  Savulaik viņai piederējusi arī māja Jūrmalā, Bulduros. Šobrīd tā daļēji atdāvināta mātei.

 

Saskaņā ar izmeklēšanas materiāliem, no uzņēmēja Gulami puses saukta par Zelta kundzi.  

Divas epizodes saistītas ar darījumu, kurā Gulami uzņēmums “Terahouse Maxcapital” bija iegādājies viesnīcu Vecrīgā “Old City” no uzņēmuma “Homeland”, kuras īpašnieks bija Vadims Muhins. Šobrīd Muhins ir viesnīcu operatora “Mogotel” īpašnieks un apsaimnieko jau vairāk nekā desmit viesnīcas Latvijā, dažas arī Igaunijā, kas darbojas ar zīmoliem “Wellton” un “Rixwell”.      

Toreiz – 2013.gadā – pēc “Homeland” pārstāvju teiktā, darījuma summa ar Gulami bijusi pieci miljoni eiro. Darījums ietvēris maksājumus pa daļām, bet Gulami regulāri tos kavējis. Kad atlikusī summa bijusi 460 tūkstoši eiro, uzņēmums “Homeland” nav vairs izturējis un vērsies Zemesgrāmatu tiesā, panākot, ka tiek piešķirts izpildraksts par šīs summas piedziņu.

 

Epizode nr.1

Lai šo parādu piedziņu apturētu, Gulami puse nolēma iesniegt pretprasību, un KNAB izmeklētāji fiksējuši vairākas darbības pirms tās iesniegšanas.

Irina Bogdanova  

Bijusī prokurore, kas Bērziņas un Gulami lietas izmeklēšanas materiālos figurē kā starpniece. No Gulami publiski teiktā, izriet, ka ar Bogdanovu viņu iepazīstinājis savulaik par reketieru karali dēvētais un par izspiešanu notiesātais Ivans Haritonovs.     

 

2008.gadā aizturēta aizdomās par 25 tūkstošu latu kukuļa pieņemšanu no kāda uzņēmēja, lai izbeigtu krimināllietu, kurā viņš bija apsūdzēts miesas bojājumu izdarīšanā. 2015.gadā notiesāta uz četriem gadiem cietumā. Pērn maijā no ieslodzījumu vietas atbrīvota, jo viņai atzīti psihiski traucējumi.

Pirmkārt, pēc Irinas Bogdanovas liecībām, viņa noorganizējusi Bērziņas un Gulami tikšanos viesnīcā “Royal Square Hotel”. Tās laikā, pēc Bogdanovas teiktā, Gulami iedevis tiesnesei naudas čupiņu. Vēlāk tiesnese arī sazvanījusies ar Bogdanovu un devusi norādes, kā pretprasība sagatavojama, notikušas telefonsarunas arī ar Gulami juristu Jāni Kulbergu. 2013.gada 15.aprīlī pretprasība arī iesniegta, un tās izskatīšana nonākusi tieši pie tiesneses Bērziņas, un jau nākamajā dienā Bērziņa nolēmusi par prasības pieņemšanu, tādā veidā apturot parāda piedziņu.

Bogdanova liecinājusi, ka visi – viņa, Gulami un Bērziņa – kopā pusdienojuši arī pēc šī lēmuma pieņemšanas.

Gulams Gulami  

Afganistānā dzimis uzņēmējs, kurš Latvijā dzīvo no 1992.gada. Viņa mājaslapa internetā vēsta, ka kopš 2000.gada viņa biznesa grupa Latvijā investējusi 70 miljonus eiro nekustamā īpašuma, viesnīcu un muitas noliktavu biznesā.

 

Lepojas, ka ar viņa starpniecību tiek organizēts kokvilnas tranzīts Latvijā. Taču viņa muitas noliktava ir iesaistīta skandālā par kādas kokvilnas kravas pazušanu vairāk nekā 9 miljonu eiro vērtībā. Šajā lietā nonācis uz apsūdzēta sola; lietu iztiesātā Rīgas rajona tiesā.

 

Ar Gulami saistīti arī cits skandāls ap elitāras Vecrīgas viesnīcas “Royal Square Hotel” īpašnieka maiņu. Gulami tika pārmesta viesnīcas nelikumīga pārņemšana no sava biznesa partnera. Notiek tiesvedība.

 

Ar viņu saistīts uzņēmums šobrīd apsaimnieko vēl divas viesnīcas Vecrīgā – “Old City”, kā arī “Garden Palace” (arī tā ierauta tiesvedībā).

Izmeklēšanas gaitā Gulami īpašumu kratīšanas laikā izņemta viņa dienasgrāmata, un tajā persiešu valodā bijis ierakstīts zīmīgs teikums: “Priekš tiesas. Zelta kundzei 5000 latu, lai iesniegtu manu sūdzību pret Muhinu.”

Muhina advokāts Ivars Šenbergs norāda uz trūkumiem prasībā: “Jāsaka atklāti – tā viņu pretprasība, šī apvērsuma prasība, patiesībā nebija vispār motivēta.

Tajā iztrūka viena būtiska sastāvdaļa, kuras dēļ vajadzētu šādu lietu vai nu vispār nepieņemt, vai arī dot laiku trūkumu novēršanai.

Tātad iztrūkst zaudējumu aprēķina. Gulami advokāts, kas pārstāvēja viņu tajā lietā, vēl pa Bērziņu uzdeva jautājumu, it kā: nu, kāpēc jums tur neesat iesniedzis, uz ko viņš atbildēja, ka viņš uzskata, ka nav jāiesniedz. Nu, bet tas ir tīrā pretrunā, patiesībā, ar civilprocesa likumu.”

Bet ar pretprasības pieņemšanu viss vēl nebija galā, lieta arī bija jāizskata, un Bērziņa to nozīmēja pēc trim mēnešiem.

 

Epizode nr.2

Saskaņā ar Bogdanovas liecībām, tiesnese par labvēlīgu spriedumu vēlējusies 20 000 eiro, taču Gulami piekritis maksāt pusi – 10 000 eiro.

Vēl Bērziņa no Gulami esot vēlējusies saņemt biļetes uz festivālu “Jaunais vilnis”, kurā Gulami jau daudzus gadus ir regulārs viesis.

Vai pie biļetēm viņa tikusi, izmeklēšana nav noskaidrojusi, bet kukuļa darījums par 10 tūkstošiem esot noticis gan. Naudas nodošana notikusi Jūrmalā augusta sākumā, neilgi pirms tiesas datuma, stāvlaukumā pie “Nemo” parka. Bērziņa tur devusies kopā ar Bogdanovu, savukārt Gulami atbraucis baltā “Toyota Land Cruiser” automašīnā. Nauda sākumā iedota Bogdanovai, bet viņa vēlāk to nodevusi Bērziņai.

Zīmīgi, ka vēlāk Bērziņa pieņēma lēmumu, ka Muhina prasība par naudas piedziņu no Gulami ir pilnībā noraidāma. Gulami no aptuveni pusmiljonu eiro lielā parāda bija ticis vaļā.

“Mūsu prasību noraidīja pilnībā. Te arī tāda interesanta nianse – pat spriedumā pati Bērziņa norāda, ka Gulami vai, pareizāk sakot, viņa kompānija nav visu apmaksu veikusi. Bet, neskatoties uz to, ka spriedumā tas bija ierakstīts, rezultatīvā daļa bija tāda, ka mūsu prasība tika noraidīta. Savukārt Gulami prasība gan par mūsu prasības neatzīšanu, gan arī par šiem it kā zaudējumiem tikai apmierināta pilnā apmērā,” stāsta advokāts Šenbergs.

Epizodes bez apsūdzībām

Šīs abas epizodes KNAB izmeklētāji klasificējuši kā tipisku kukuļņemšanas gadījumu atbilstoši Krimināllikuma 320.pantam, kad pati amatpersona vai ar starpnieku pieņēmusi materiālu labumu pirms kāda likumīgas vai nelikumīgas darbības kukuļa devēja interesēs.

Sods līdz pat astoņiem gadiem cietumā un pants nemaz neparedz, ka var tikt sveikā ar naudas sodu. Taču, lūk, saskaņā ar noslēgto Bērziņas un prokuratūras vienošanos nekāda cietuma, jo vienošanās tekstā šīs abas epizodes nemaz nefigurē.

Prokuratūra uzskatījusi, ka pierādījumu šajās epizodēs nav gana, lai izvirzītu jelkādas apsūdzības kā Bērziņai, tā Gulami.

Prokuratūra nepublisko

Kādas tad precīzi ir Bogdanovas liecības, kā aprakstījusi notikušo, ko liecinājusi pati Bērziņa, vai atzīst, ka ar Gulami tikusies, piemēram, viesnīcā vai pusdienojusi. Pēc LTV rīcībā esošām ziņām, Bērziņa pat apliecinājusi, ka stāvlaukumā pie “Nemo” parka bijusi. Bet kāpēc tad braukusi? Kāpēc tieši pie viņas nonāca šīs lietas uz izskatīšanu? Kādi ir bijuši telefonsarunu ieraksti, un kas fiksēts ar ārējo novērošanu?

Šīs abas epizodes uzdod virkni jautājumu, kas skar tiesu varu un tiesiskumu valstīt un par kuru lielā mērā jārūpējas arī prokuratūrai, bet pretēji ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera aicinājumam prokuratūra detaļās neko nestāsta. Esot trūcis pierādījumu, liecības pretrunīgas, bet interviju par detaļām un pierādījumiem prokuratūra atsaka, sakot, ka pietiekoši jau izteikušies citos medijos. Taču atteikumi skaidrot, kādi pierādījumi tad trūkuši, bijuši arī citiem.

Lūk, virsprokurora Modra Adlera atbilde uz žurnāla “Ir” galvenās redaktores Nellijas Ločmeles jautājumu Latvijas Radio raidījumā “Krustpunkti”

Nellija Ločmele: Sakiet, jūs varat pārliecināt sabiedrību, ka tie savāktie pierādījumi bija tik švaki, varbūt jūs varat to visu publiskot? Lai mēs tad varētu redzēt, jo, ja tas būtu tiesas process, mēs to redzētu. Tagad mums tas ir liegts, tagad mums vienkārši jātic jums, ka tur viss bija tik švaki. Jūs varētu to publiskot?
Modris Adlers: Publiskot - nē.
Nellija Ločmele: Kāpēc?
Modris Adlers: Tāpēc ka tie ir krimināllietas materiāli un krimināllietas materiālus arī pēc sprieduma stāšanās spēkā, izņemot galīgo nolēmumu, nepublisko.

Arī LTV raidījums “De facto” centās no virsprokurora Adlera uzzināt ko vairāk, piemēram, par 10 tūkstošu eiro epizodi pie “Nemo” parka.  “Tur arī pretrunīgās liecības nevar būt par pamatu. (..) Tur bija pretrunas arī par to, kurš kuram deva: vai Gulami deva Bogdanovai, vai Gulami deva Bērziņai,” pauda virsprokurors.

Vēlāk Adlers raidījumam skaidroja, ka šajās epizodēs nevar apgalvot, ka kāds tiesa spriedums būtu iespaidots, jo tam nav pierādījumu. Savukārt kukuļa piesavināšanos viņš skaidro ar Bērziņas mantrausību, proti, viņa gribējusi gūt labumu, radot iespaidu, ka "šeit jau visu var nopirkt".

Prokuratūrā kādā brīdī esot apsvērta iespēja celt apsūdzības un lietu nosūtīt uz tiesu. Tas bija attiecībā uz epizodi ar iesaistīto personu tikšanos pie “Nemo parka”, taču lietā bijušas trīs personu pretrunīgas liecības un arī telefonsarunas, kas gan neesot varējušas tieši pierādīt, kas tajā brīdī noticis.

Ne kukuļa, ne cietušo

Saskaņā ar LTV rīcībās esošo informāciju, izmeklēšanas gaitā galvenā notikumu lieciniece Irina Bogdanova izgājusi arī poligrāfa pārbaudi jeb melu detektoru. Vai pārbaudē bijušas iekļautas arī šīs epizodes un kādi ir secinājumi, arī tas publiskots netiek.

Prokuratūra tātad nekādu skaidrību nevieš, un šeit der norādīt – gadījumā,

ja kukuļa ņemšanas vai došanas fakts prokuratūras skatījumā šajās epizodēs tiktu uzskatīts kā pierādīts, būtu jāiet uz tiesu.

Būtu arī jāatzīst cietusī puse, šajā gadījumā Muhina uzņēmums, kuriem par sliktu Bērziņa, iespējams, lēmusi. Un tad nekādas vienošanās par sodu īsti nesanāktu. Bet šajā gadījumā nekāda kukuļa nav bijis, tiesas spriedumus par ietekmētiem uzskatīt nevar un neviens arī nav cietis.

“Ņemot vērā, ka mēs neesam atzīti ne par pusi, ne par cietušo šajā lietā, mēs pie tam vēl apmēram pirms pusgada rakstījām pēdējo iesniegumu ar lūgumu norādīt informāciju, vai šī epizode arī figurē šajā lietā, uz ko mēs saņēmām atbildi, ka nē. Un līdz ar to mēs neesam iepazinušies ar lietas materiāliem un arī nevarējām iepazīties ar lietas materiāliem, un līdz ar to mēs nezinām, kādas epizodes tur vispār figurē,” stāsta Muhina advokāts Šēnbergs.

 

Epizode nr.3

Šajā gadījumā stāsts par citu viesnīcu, par “Garden Palace”, kas atrodas Vecrīgā pie Strēlnieku laukuma. 2013.gada aprīlī uzņēmums “966 Freecom” vērsās pret viesnīcas nomnieku, par kuru bija kļuvis ar Gulami saistīts uzņēmums, un šķīrējtiesa bija lēmusi, ka nomas līgums ir beidzies un šim uzņēmumam telpas ir jāpamet. Tas to nedarīja, un uzņēmums “966 Freecom” jau tālāk gāja uz Rīgas Centra rajona tiesu ar lūgumu, lai izdod izpildrakstu, ar kuru nomnieku no telpām var izlikt.

Bet, kad prasība bija iesniegta, Gulami atkal esot meklējis palīdzību, sazinoties ar Bogdanovu, kura tālāk jau ar Bērziņu. Saskaņā ar Bogdanovas liecībām, Bērziņa par lietas sakārtošanu prasījusi 5000 latu un arī dabūjusi. Naudas nodošana notikusi 28.aprīlī stāvlaukumā pie lielveikala “Spice”. Gulami ieradies ar savu balto “Toyotas Land Cruiser” mašīnu. Tiesnese tajā pat iekāpusi. No Gulami saņēmusi rožu pušķi, bet no Bogdanovas kompaktdiska vāciņos ievietoto naudu – 5000 latu.

Šajā gadījuma tiesu gan pati Bērziņa nelēma, jo prasība bija iesniegta Rīgas Centra rajona tiesā. Taču Rīgas Centra rajona tiesa un konkrēti tiesnesis Imants Dzenis lēma izpildrakstu par nomnieka izlikšanu no telpām neizsniegt. Par Dzeni vēsta arī Gulami dienasgrāmatas ieraksts: “5000 lati Dzenim sakarā ar lietu 966”, kas kā skaitļi figurē prasītāja uzņēmuma nosaukumā.

Izmeklēšanā gan nebija fiksēts, ka Bērziņa būtu tikusies ar Dzeni vai ar viņu runājusi. Pats Dzenis, saskaņā ar LTV rīcībā esošo informāciju, kategoriski visu noliedzis un liecinājis, ka vispār neko nezinot.

Taču, saņēmusi Dzeņa atteikumu, firma “966 Freecom” lēmumu pārsūdzēja augstākā instancē – Rīgas apgabaltiesā, kur kā tiesnese bija Iveta Bērziņa. Viņa pieņēma lēmumu, ka Dzenis visu lēmis pareizi un nekādu izpildrakstu neizsniedz.

 

Nesasaista saņemto naudu un spriedumus

Zīmīgi, ka šajā situācijā Bērziņa vienošanās tekstā ar prokuratūru atzinusi – jā, naudu no Gulami saņēmusi. Bet tajā pašā laikā viņa noliegusi, ka būtu aicinājusi Dzeni lemt par labu Gulami vai būtu ietekmējusi Gulami lietas iznākumu. Vienošanās tekstā nav atrodama pat vismazākā loģika, kāpēc viņai nauda tā bijusi vajadzīga, ja tas nav bijis saistīts ar šiem tiesas spriedumiem.

Prokuratūra nav arī centusies sasaistīt šīs lietas – saņemto naudu un pieņemtos spriedumus. Pirmkārt, pirmajā instancē jau nelēma pati Bērziņa, bet pirms otrās instances, kurā viņa lēma, netika fiksēts naudas nodošanas fakts.

Rezultātā šī epizode kvalificēta kā kukuļa piesavināšanās no Bērziņas puses, kas ir vieglākais no visiem kukuļošana pantiem

ar brīvības atņemšanu maksimāli uz trim gadiem, bet pieļauj piemērot tikai naudas sodu.

“966 Freecom” pārstāvis Uldis Skudra šādu prokuratūras domu gājienu vispār nesaprot: “Kā virsprokurors nofiksēja to brīdi, kur tad beidzās šis piesavināšanās gadījums? Principā, ja noziegums turpinājās un Bērziņa skatīja lietu otrajā instancē, un, to redzot un atzīstot, laikam jau būtu bijis diezgan sarežģīti nodefinēt to par „piesavināšanos”. Tā, visticamāk, būtu „kukuļņemšana”. Tas vien parāda, ka Ģenerālprokuratūras līmenī bija vēlme šo lietu padarīt par tādu „likumīgi iztiesātu” no kriminālprocesa viedokļa. Likumīgi iztiesātu, kad iesaistītās personas tiek vaļā sveikā. Nezinu iemeslus un motivāciju. (..) Vispār absurdi. Skatoties to pašu Krimināllikumu,

manuprāt, ir absurda definīcija „piesavināties kukuli”. Tad tā ir starpniecība kukuļošanā. Jo kāpēc vispār likumdevējs tādu piesavināšanos ir likumā paredzējis?

(..) Tas, vienkārši, manuprāt, ir izdarīts apzināti, lai kukuļņemšanu kā tādu pierādīt, praktiski, būtu neiespējami. Jau pašu pirmo to ķēdes posmu dabūt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam cik sarežģīti varētu būt, bet te likumdevējs ir paredzējis, ka KNAB cilvēkiem ir jāpieķer viens aiz rokas, jānofiksē otrs aiz rokas. Visa tā ķēdīte, un tas ir tik sarežģīti.”

 

Epizode nr.4

Tā ir saistīta ar pazudušās kokvilnas kravas lietu, par kuru pašlaik Gulami nonācis uz apsūdzēto sola. Taču šajā gadījuma runa ir par civillietu, proti, 2013.gada beigās Igaunijas kompānija “Logistic-Express” vērsās Rīgas apgabaltiesā strīdā ar Gulami piederošo kompāniju “W.E.S.S.A.”, cenšoties nostiprināt tiesības uz šo kravu, prasot piešķirt valdījumu un pienākumu kravu atdot. Kravas cena milzīga – deviņi miljoni eiro.

Lietas izskatīšana gan šoreiz nozīmēta ne pie tiesneses Bērziņas, bet gan pie viņas kolēģes apgabaltiesā Guntas Ozoliņas.

Gulami atkal esot meklējis palīdzību pie Bērziņas caur Bogdanovu. Kā kukuļa cena šoreiz tiek nosaukti 300 tūkstoši eiro. Gulami esot piekritis maksāt 100 tūkstošus, bet sākumā pusi – 50 tūkstošu. Lietas izskatīšana bija paredzēta 18.decembrī. Dienu pirms, 17.decembrī, Gulami nodod Bogdanovai 50 000 dolārus, ko Bogdanova ved Bērziņai uz māju Jūrmalā. Taču Bērziņa dolāriem saka “nē” un sūta Bogdanovu, lai samaina pret eiro. Viss jau ciet, un darījums pārceļas uz nākamo rītu.

No rīta lielveikalā “Spice” Bogdanova summu cenšas mainīt uz eiro, bet tik daudz skaidras naudas maiņā nav. Rezultātā izdodas samainīt daļu naudas – 34 tūkstošus eiro. “Spicē” ierodas arī tiesnese Bērziņa un naudas nodošana notiek sieviešu tualetē apmēram plkst.10. Jau pēc pusstundas Bērziņa satiekas ar tiesnesi Ozoliņu, kas lietu izskata, abas iznāk no Rīgas apgabaltiesas ēkas, iesēžas Bērziņas mašīnā un uz brīdi, minūtēm 20, kaut kur aizbrauc.

Jau tajā pašā dienā tiesneses Ozoliņas spriedums ir labvēlīgs Gulami. Paralēli tiesas norisei Bērziņa veikalā “Stockmann” tiekas ar Bogdanovu, kuras liecības vēsta, ka Bērziņa apgalvojusi – kukulis nodots tālāk un viss būs kārtībā.

Šajā epizodē izmeklēšanas materiālos figurē arī Gulami telefonsaruna ar savu sievu Valentīnu, kurai viņš minējis, ka šo lietu centies atrisināt ar kukuļa palīdzību. Un vēl – otrus 50 tūkstošu Gulami nolēmis nemaksāt, to viņš pats jau norādījis liecībā izmeklētājiem.

Arī šajā epizodē, spriežot pēc vienošanās ar prokuratūru, Bērziņa atzīst, ka naudu ņēmusi.

Varētu domāt, ka to var kvalificēt kā starpniecību kukuļošanā, ja to izdarījusi valsts amatpersona. Taču tiesnese Ozoliņa noliedz, ka tikšanās laikā ar Bērziņu būtu runājusi par lietas iznākumu, noliedz, ka būtu saņēmusi jelkādu naudu. Tātad atkal sanāk, ka Bērziņa šo naudu ir tikai piesavinājusies, un prokuratūra tā to arī kvalificē. Taču vienošanās tekstā pat nefigurē atbildes uz jautājumiem, kam, kādēļ un ko ar šo naudu grasījās darīt, ja tikai piesavinājās.

 

Sodi un pulkstenis 

Izmeklēšana cerēja, ka Bērziņas rīcības trīs epizodes tiks iztiesāta pēc kukuļņemšanas panta, turklāt kā amatpersonas, kas ieņem atbildīgu stāvoklis, un tikai viena kā kukuļa piesavināšanās. Bet rezultātā ir tikai divas epizodes, turklāt abas par kukuļa piesavināšanos, un sods 11 tūkstoši eiro, lai gan šis pants paredz cietumsodu līdz pat trim gadiem cietumā, ja kukuli piesavinājusies amatpersona.

Gulami gadījumā pants par kukuļdošanu pat ir ļoti bargs ar cietumsodu līdz astoņiem gadiem. Taču vienošanās rezultātā ir viens gads nosacīti un naudas sods 9250 eiro.

Virsprokurors Modris Adlers gan neuzskata, ka rezultāts būtu slikts: “Jebkurā gadījumā tie sodi ir pietiekoši lieli tā vai tā.”

Vērts pieminēt, ka pirms pāris gadiem Gulami uz paša sasaukto preses konferenci bija ieradies ar zīmola “Audemars Piguet” pulksteni. Internetā atrasto analogu cena pārsniedz pat 50 tūkstošus eiro. Nevar apgalvot, ka Gulami pulkstenis ir oriģināls, taču, ja ir, secinājums ir skarbs – viņam piespriestais naudas sods nav pat viena viņa rokaspulksteņa cenā.

 

Prokuratūras vienošanās

Vienošanās, ko slēdz prokuratūra ar apsūdzētājiem, daudzos gadījumos nerada slodzi tiesai, jo nav jāiet garš tiesas process. To, piemēram, uzsver arī Tiesnešu biedrības prezidents Juris Siliņš: “Viens no kriminālprocesa vienkāršotajiem pabeigšanas veidiem ir prokurora vienošanās ar vainīgo, ar apsūdzēto par vainas atzīšanu un sodu. Šādā gadījumā, ja šī vienošanās ir noslēgta atbilstoši likumam un tiesa šo vienošanos apstiprina, pierādījumu pārbaude tiesas sēdē netiek veikta.”

Šādas vienošanās tiek praktizētas arī daudzās kukuļdošanas lietās, piemēram, kā liecina tiesu datu bāze, lielākoties tie ir gadījumi par ceļu policistu kukuļdošanas mēģinājumiem.  

Savukārt sabiedrībā plaši izskanējušās lietās šāds formāts ierobežo žurnālistu, līdz ar to arī sabiedrības iespējas iepazīties ar tiesībsargājošo iestāžu darba kvalitāti. Piemēram, lietu iztiesājot tiesā, ja vien tā nav slēgta sēde un puses nevienojas par paātrināto kārtību, visi pierādījumi tiek celti galdā un tos var vērtēt visi. Tādejādi darbojas tiesas atklātuma princips.

“Attiecībā par sabiedrības informētību – sabiedrība var izdarīt no šādas lietas secinājumu to, ka šo personu vaina ir pierādīta, kādi ir bijuši pierādījumi, tie paliek lietā. Jā, viņi netiek… Tiesas sēdēt atkārtoti netiek aicināti liecinieki, netiek pratināts, netiek pratināti šie te liecinieki, taču kopējais ieskats ir tāds, ka viņi ir pietiekami,” skaidro Siliņš.

Par konkrēto tiesneses Bērziņas lietu viņš nerunā, jo trūkstot informācijas arī viņam. LTV vērsās arī Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē pie akadēmiskā personāla, taču arī tur neviens neuzņemas analizēt konkrētās lietas apsūdzības kvalitāti, jo neviens par lietu īsti neko nezina.

Savukārt iesaistīto pušu pārstāvji šīs lietas iznākumu vērtē ļoti negatīvi.

“Kārtējo reizi tas manā izpratnē ir riktīgs trieciens pa sistēmu. Ne tikai pa cilvēku ticību, ne tikai par vispār uzticību tiesu varai, bet, jāsaka godīgi, arī man kā juristam, kas tādā veidā pelna maizi, man arī jāsāk domāt, kā tad es varu panākt pozitīvu lēmumu savu klientu lietās,” saka Muhina pārstāvis Šenbergs.

“Principā, ir radīta jauna tiesu prakse, uz ko būs iespēja atsaukties nākotnē jebkuram, kurš tiks aizturēts par kukuļdošanu vai amatpersonu, kurš tiks aizturēts par kukuļņemšanu.

Atliks vien atzīt, ka tu to kukuli neesi ņēmis sev, bet vienkārši piesavinājies citam paredzētu kukuli,

un otram atliks atzīt, ka, jā, viņš ir devis šo kukuli, un te būs atsauce uz jau publiski izskanējušiem spriedumiem, ka principā par to pienākas vai nu nosacīts sods, vai naudassods,” norāda “966 Freecom” pārstāvis Skudra.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt