Panorāma

Deputāts Eiropu salīdzina ar piedzēruša pilota vadītu laineri

Panorāma

Mūžībā aizgājis Kārlis Zariņš

Skola kā iespēja: Skolotāja prestižs

«Skola kā iespēja»: Skolotāja prestižs – viena no izglītības kvalitātes problēmām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

 

Tēma par skolotāja amata prestižu izrādās diezgan jutīga, jo virkne uzrunāto personu no komentāriem kameras priekšā atsakās. Bet problēmas visi apzinās.

Skolotāju vidējais vecums un īpastvars no kopējā pedagogu skaita

24-30 gadi 7,7%

30-50 gadi 48,8%

50-60 gadi 31,8%

60-65+ gadi 11,59%

 

Dati: LU

Statistika ir nepielūdzama – skolotāju vidējais vecums Latvijā ir 47 gadi, un tas ir viens lielākajiem Eiropā. Arī izteikts sieviešu īpatsvars. Tas gan ir arī citās valstīs, kur vidēji trešā daļa pedagogu ir vīrieši, bet Latvijā - vien katrs desmitais. Pēc ekspertu secinājumiem, vīriešu skolotāju iztrūkums skolās saistāms arī ar puišu sekmēm - viņiem trūkst pozitīvā piemēra.

"Būtiskais iemesls, ko viņi norāda, ir zemais atalgojums. Tur, kur ir lielas skolas pilsētās, kur atalgojuma līmenis ir augstāks, tur proporcionāli vīriešu ir vairāk," saka Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga.

Profesijas prestižs un atalgojums - kamēr šo saskaitāmo nav, jaunie un talantīgie izvēlas citas profesijas. Pēdējos gados atkal palielinās pedagogu skaits pirmspensijas un pensijas vecumā.

Vecie pedagogi nav motivēti papildināt savas profesionālās iemaņas, zinot, ka drīz dosies pensijā. Savukārt direktori nevar atlaist sirmos pedagogus, jo nav ko likt vietā, norāda pedagoģe ar 43 gadu stāžu Ingrīda Mikiško:

"Un tā tas ritenis griežas. Mums ir ļoti daudz šo pierunāto pedagogu, kuri zina, ka viņus pierunā uz gadu. Bet tas ir vēl viens gads, kad atkal pierunā. Tā uzmanība, atbildība par bērnu, par daudzām lietām mazinās. Un tā ir tā bīstamība..."

Tuvāko 5 -7 gadu laikā jauno speciālistu trūkums būs vēl akūtāks. Jaunieši negrib darīt šo darbu, jo skolotāja arodu neuzskata par prestižu. Situāciju spilgti raksturo nozares ministres novērotais, tiekoties ar kādu uzņēmēju grupu.

"Kurš grib, lai bērnus mācītu labi skolotāji? Un kurš grib, lai jūsu bērns kļūst par skolotāju? Pacēla četras rokas..." kādu situāciju atstāsta izglītības ministre Mārīte Seile.

"Bērnu skaits visu laiku samazinās, skolu skaits samazinās. Kāpēc man iet uz profesiju, kurā es nezinu, kas būs? Par cik samazinās? Nav jau noteikts, nav prognozes, cik vajadzēs. Tā ir viena lieta. Otra lieta - nav skaidrības par finansējumu. Pēdējos trīs gadus minimālais finansējums pedagogam stāv uz vietas, un nav šī grafika, lai es varētu cerēt, ka pēc 5 gadiem man būs kaut cik saprātīga alga. Nav nekā. Man drošības nav," pedagogu domu gaitai seko Mikiško.

Skolotāja prestižu vājina politiķu attieksme, uzskata Vanaga: "To ļoti labi pierāda tas, ka izglītība mums ir prioritāte Nr.3. Bet tad, kad tai ir jāiedod nauda, tad tie ir līdzekļi neparedzētiem gadījumiem..."

Izglītības kvalitāte nevar būt augstāka par tās skolotāju kvalitāti. Par skolotājiem būtu jākļūst tikai labākajiem skolu beidzējiem ar spēcīgu motivāciju un interesi par pedagoģiju.

Latvijā topošos skolotājus sagatavo sešās augstskolās. Konkurss nav liels. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā uz budžeta vietu pretendē vidēji divi reflektanti. Latvijas Universitātē - 1,3. Pēc ministrijas datiem pērn skolās sāka strādāt tikai trešdaļa no visiem pedagoģijas studiju absolventiem - vien 379 jaunie skolotāji.

"Saeimas komisijā tika runāts, ka perspektīvā ir jāsamazina valsts budžeta vietu skaits un jāņem tik, cik speciālisti nozarē ir vajadzīgi. Ja [izglītību] ieguvis par valsts līdzekļiem, tad jāiet strādāt, ja ne, tad nauda jāatdod valstij, arī tādas diskusijas ir bijušas. Bet nekādu praktisku rīcību šajā jomā nav," secina Vanaga.

Valstij trūkst arī stratēģijas, kā tieši piesaistīt un noturēt jaunos skolotājus. Tas atstāts pašvaldību ziņā, saka Mikiško: "Jaunais skolotājs nejūt to atbalstu, ka viņam būtu kādi atvieglojumi. Transports. Varbūt dzīvoklis, daļēji segti komunālie... vai kaut kas. Nekā nav."

Skolotāja loma 21. gadsimtā ir mainījusies – gan sabiedrība, gan vecāki kļuvuši prasīgāki, palielinājies pienākumu apjoms, darbu vairāk kontrolē. Skolotājs vairs nejūtas brīvs savā klasē. Svarīgi, arī tas, kā mēs, pieaugušie, runājam par skolotājiem bērnu klātbūtnē.

"Nav šī sabiedrības atbalsta. Nav tā, ka vecāki iestātos, jā - manam skolotājam vajag. Jo katrs saredz tās sīkās niansītes, no kurām tas prestižs veidojas. Te nepieciešamas kopējs darbs," ir pārliecināta Mikiško.


 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti