No sākuma par to, kas tad īsti ir iepakojuma depozīta sistēma, un vai tiešām ir tik traki, kā saka daži tās pretinieki, un neviena pie pilna prāta esoša valsts to nelieto? Īsā atbilde: tā nav taisnība.
Mēs atkritumos ik gadu izmetam ļoti daudz iepakojuma. VARAM dati liecina, ka 2015.gadā Latvijā tika radīti 233,4 tūkstoši tonnu izlietota iepakojuma, no kuriem reģenerēti (lietderīgi tālāk izmantoti ražošanā vai tautsaimniecībā) tika vien 62%.
Lai miskastēs nonākušo iepakojumu novirzītu pārstrādei vai atkārtotai izmantošanai, var lietot gan pātagas, gan burkāna principu. Tieši burkāna princips ir depozīta sistēma. Iegādājoties sistēmā iekļautu dzēriena pudeli, mēs depozītā par to samaksājam, piemēram, 10 centus, bet, nodot to, saņemam šos 10 centus atpakaļ. Domāju, ka ikviens, kurš atceras padomju laikus, atmiņā var atsaukt arī stikla taras pieņemšanas punktus, kuri darbojās tieši pēc šī paša principa.
Aplēses liecina, ka stikla pudeles atkārtoti var uzpildīt vairāk nekā 50 reizes, bet vairākkārt lietojamās plastmasas pudeles līdz 15 reizēm. Tādēļ to izmešana mēslainē nav saprātīga ne no ekonomiskā, ne vides aizsardzības viedokļa. Savukārt vairs neizmantojamu iepakojumu pārstrādei no depozītu savākšanas punktiem nogādās ar 100% garantiju, ko īsti droši nevar apgalvot par parastajiem atkritumu savākšanas konteineriem, kuru saturs tiek sašķirots tikai daļēji.
Latvijā arī šodien eksistē stikla taras savākšanas punkti, kuri darbojas uz brīvprātības principa. Savukārt dzeramā ūdens ražotāji lielā tilpuma pudeles, kuras pārsvarā izmanto ofisos un ēdināšanas iestādēs, savāc un uzpilda atkārtoti. Tomēr pret kopējo Latvijā izmesto iepakojuma daudzumu tas ir nieks.
Tādēļ, lai arī vairums Eiropas valstu joprojām nelieto obligāto dzērienu iepakojuma depozīta sistēmu, arvien aug to skaits, kuras domā par tās ieviešanu. Par veterāniem šajā jomā jau var saukt Zviedriju, Norvēģiju un Somiju, kurās tādā vai citādā veidā depozītu sistēmas tika ieviestas jau deviņdesmitajos gados. Tālāk tās ieviesa arī Vācijā, Dānijā un vēl vairākās valstīs. Jaunākā obligātās depozīta sistēmas ieviesēja ir Lietuva, kur tā sāka darboties 2016.gadā (Igaunijā – 2005.gadā). Tikko – martā – pieņemts lēmums par obligātās depozīta sistēmas ieviešanu Anglijā. Turklāt par tās ieviešanu tiks spriests arī Skotijas, Velsas un Ziemeļīrijas pārvaldes struktūrās, kas nozīmē, ka šī sistēma varētu sākt darboties visā Lielbritānijā.
Depozīta sistēmu modeļi pasaulē ir dažādi, bet daudzi par veiksmīgāko atzīst skandināvu pieredzi. Arī Igaunija un Lietuva ir ieviesušas Zviedrijas paraugam līdzīgus modeļus, un tajā pašā virzienā Latvijā rosina iet VARAM.
Zviedrijā iepakojuma depozīta sistēmā obligāti ir jāpiedalās visiem dzērienu ražotājiem un importētājiem, kuru dzērieni ir pildīti stikla vai plastmasas pudelēs, kā arī skārdenēs, un tās ir atbilstoši jāmarķē. Lielākā Zviedrijas depozīta sistēma "Returpack" pieder Zviedrijas alus darītāju asociācijai (50%) un divām mazumtirgotāju asociācijām (katrai 25%). Lielākoties izlietotais dzērienu iepakojums tiek nodots veikalos, bet Zviedrijā nav prasības, ka visiem veikaliem obligāti būtu jānodrošina iespējas nodot izdzertās pudeles un skārdenes. Taču depozīta sistēmā veiksmīgi ir iesaistījušies arī atkritumu savākšanas punkti. Tāpat marķēto iepakojumu var nodot kempingos, slēpošanas kūrortos un festivālos. Par šādās vietās savāktām pudelēm gan cilvēki neatgūst depozīta naudu, bet tā tiek ziedota kādam labdarības mērķim.
Pēc tāda paša principa ir izveidotas arī iepakojuma depozīta sistēmas Igaunijā un Lietuvā. Abās valstīs sistēmas darbu administrē bezpeļņas uzņēmumi, kuri pieder dzērienu ražotāju un tirgotāju asociācijām. Princips sistēmas administrēšanu nodot dzērienu ražotāju un tirgotāju jumta organizāciju rokās ir ļoti svarīgs, lai uzņēmēji savstarpēji spētu vienoties un pircēji nenonāktu situācijā, kad pudeli var nodot tikai tur, kur to iepriekš pirkuši.
Tieši pret šādu akmeni sākotnēji atdūrās Vācija, kurā depozīta sistēma 2003.gadā gan tika ieviesta, bet nepilnīgi izstrādātu likumu dēļ, tirgotāji un ražotāji dažādos veidos mēģināja samazināt iepakojumu daudzumu, kurš tiem būtu jāpieņem atpakaļ. Pēc vairākām tiesvedībām Vācijā 2006.gadā stājās spēkā jau daudz pamatīgāk izstrādāti nosacījumi, kuri samazināja iespējas likumus apiet ar līkumu. Vācijas depozīta sistēmu gan joprojām kritizē par salīdzinošo lielo depozīta maksu – augstākā likme ir 25 centi. Iespēja par vienu izlietotu iepakojumu iegūt ceturtdaļu eiro Vācijas depozīta sistēmu ir padarījusi par iekārotu objektu blēžiem. Piemēram, netrūkst ļaužu ar "zelta rokām", kuri turpat kaimiņos Polijā vai Čehijā lētāk iegādātu dzēriena pudeli aprīko ar viltotu Vācijas depozīta sistēmas marķējumu un iedzīvojas.
Depozīta sistēma nav piemērojama tikai dzērienu iepakojumam. Piemēram, Zviedrijā pērn sāka pilotprojektu, lai izmēģinātu, kā depozīta sistēma var uzlabot plastmasas maisiņu savākšanu. Tāpat pasaulē depozīta sistēmas lieto, lai sekmētu bateriju, autoriepu, mašīneļļu un sadzīves elektropreču savākšanu.
Vienlaikus teju ikvienas obligātās depozīta sistēmas ieviešana ir izraisījusi pamatīgus strīdus ar uzņēmējiem. Galvenais iemesls – nauda, kura sistēmas ieviešanā ir jāiegulda. Tas ir arī strīdus ābols Latvijas gadījumā.
