Lietuva pēdējā no Eiropas valstīm 2016.gadā ieviesa obligāto dzērienu iepakojuma depozītu sistēmu un tās modeli kā tuvāko Latvijas situācijai min arī Vides un reģionālās attīstības ministrija (VARAM).
Tur sākotnējās investīcijas sistēmas izveidei sasniedza 30 miljonus eiro. Valsts līdzekļi sistēmas izveidē ieguldīti netika un ar sistēmas darbības administrēšanu nodarbojas bezpeļņas uzņēmums, kurš pieder trīs Lietuvas dzērienu ražotāju un tirgotāju asociācijām.
Igaunijā, kura obligāto depozīta sistēmu ieviesa jau 2005.gadā, sākotnējās investīcijas bija gandrīz uz pusi mazākas nekā Lietuvā, bet Igaunijas sistēma tās sākotnējā versijā nebija īsti veiksmīga un vēlāk tika pārveidota.
Arī Igaunijā depozīta sistēmas operators pieder uzņēmēju asociācijām.
Lielākie ieguldījumi depozītu sistēmas izveidē ir saistīti ar automātu iegādi, kuri pieņem izlietoto iepakojumu, atpazīst uz tā esošo marķējumu, un izmaksā atpakaļ depozīta summu. Lietuvā iepakojumu pieņemšanas automātus centralizēti iegādājās sistēmas operators, Igaunijā izmaksas par iepakojuma pieņemšanas mašīnu iegādi un apkalpošanu sedza tirgotāji.
Cik tad šādas sistēmas izveide maksātu Latvijai? Tieši detalizētu aprēķinu trūkumu uzņēmēji pašlaik pārmet VARAM. Tās valdībai iesniegtajā sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā ir pieļauts, ka līdzīgi kā Lietuvā sākotnējās investīcijas sistēmas ieviešanai var sasniegt 30 miljonus eiro. Tiesa, automāti nav obligāts nosacījums un tirgotāji iepakojumu varētu pieņemt arī manuāli, kasupēc ministrijas domām izmaksas var samazināt. Vēl papildus jārēķinās, ka maksā arī depozīta sistēmas apsaimniekošana un depozītu sistēmā iekļautais iepakojums būs atbilstoši jāmarķē, lai nevarētu blēdīties un depozīta atmaksu pieprasīt par citu iepakojumu.
VARAM pieļauj, ka pēc Lietuvas parauga apsaimniekošanas maksa varētu veidot no 1,5 centiem par katru iepakojumu, kurš tiek pieņemts manuāli, līdz 2,8 centiem par iepakojumu, kuru var nodot automātā.
Būtu arī naivi uzskatīt, ka uzņēmēji būs lieli labdari un depozīta sistēmas ieviešanas sākotnējās izmaksas vēlēsies segt no savas peļņas. Tās noteikti tā vai citādi, bet tiks uzliktas uz pircēju pleciem. Tādēļ arī mums nevajadzētu sagaidīt, ka vienas pudeles vai skārdenes cena veikalā pieaugs vien par pašlaik depozīta maksā iecerētajiem 10 centiem, kurus varēs atgūt, izlietoto iepakojumu nododot. Uzņēmējdarbības eksperts Ģirts Greiškalns, piemēram, ir izteicis pieņēmumu, ka viena dzēriena cena veikalā patiesībā pieaugs par 15-17 centiem.
No tiem 10 centus mēs visi varēsim atgūt, bet pārējie centi paliks tirgotāju un ražotāju ķešā.
Nevarētu gan arī teikt, ka Latvijas uzņēmēji pašlaik censtos sadarboties ar VARAM, lai nonāktu pie labākā risinājuma depozīta sistēmas ieviešanā. Ministrija norāda, ka ierosinājumus un priekšlikumus saņēmusi vien no lielākā bezalkoholisko dzērienu importētāja "Coca-Cola HBC Latvija". Par to nav jābrīnās, jo "Coca-Cola" darbojas daudzās valstīs, kur obligātā dzērienu iepakojuma sistēma pastāv ne pirmo gadu. Savukārt Latvijas uzņēmēju asociācijas pašlaik acīmredzot ir izvēlējušās sabotāžas taktiku un VARAM vien nosūtījušas vēstuli, ka depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā neatbalsta. Savukārt valdības gaiteņos par viņu advokātu kļuvusi Zemkopības ministrija.
Kā tad ir, vai ievērojamās investīcijas atsvērs ieguvumu videi, ko radīs izlietotu alus pudeļu, plastmasas un skārdeņu daudz motivētāka savākšana, nevis nonākšana parastajos atkritumu konteineros labākajā gadījumā un tepat ceļmalās un mežos sliktākajā gadījumā? Arī šajā jautājumā viedokļi dalās.
Citu valstu pieredze, kurās dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas darbojas jau labi sen, liecina, ka tās tiešām ir efektīvas. Rādītāji no valsts uz valsti nedaudz atšķiras, taču vidēji ap 90% no iepakojuma, kurš ir iekļauts depozīta sistēmā, tiešām tiek nodots atpakaļ un to var vai nu lietot atkārtoti, vai pārstrādāt.
ASV veikts apjomīgs pētījums arī liecina, ka iespēja atgūt depozīta maksu ir stimulējoša.
Proti, ASV pētnieki norāda, ka sabiedrība izteikti dalās divās daļās – atkritumu šķirotājos un nešķirotājos. Pirmajiem nekādi papildu stimuli nav vajadzīgi, un viņi ir gatavi aktīvi darboties vides aizsardzības interešu dēļ. Taču tieši depozīta sistēma un iespēja atgūt kaut nelielu summu par nodotiem iepakojumiem ir spēcīgs stimuls, lai par aiz sevis atstātajiem atkritumu kalniem sāktu piedomāt arī tā saucamie nešķirotāji.
Tiktāl par labo, ko dod depozīta sistēmas. Taču ir arī otra puse.
Depozīta sistēma pašlaik attiecas uz diezgan limitētu iepakojumu apmēru – parasti alus un vēl dažu veidu stikla pudelēm, plastmasas pudelēm un skārdenēm. VARAM minētie aprēķini, kuros izmantoti 2015.gada dati, liecina, ja tiek ieviesta depozīta sistēma, tad pārstrādei nodotā izlietotā iepakojuma apmērs var pieaugt par 12 tūkstošiem tonnu jeb pieciem procentpunktiem.
Vai papildus 12 tūkstoši tonnu atkritumu gadā, kuri atrod jēgpilnu tālāko pielietojumu, ir daudz vai maz iepretim nepieciešamajām investīcijām, katram atliek spriest pašam. Uzņēmēji uzskata, ka tas nav adekvāti, vides aizstāvji, ka pilnīgi pietiekami, lai par iepakojuma depozīta sistēmu iestātos.
Netrūkst arī balsu, kuras VARAM aicina no sākuma gādāt par atkritumu apsaimniekošanas sistēmas kā tādas sakārtošanu, pirms mesties cīņā par depozīta sistēmas ieviešanu. Uz tās trūkumiem ir norādījusi gan Valsts kontrole, gan Konkurences padome. Grūti nepiekrist, jo salīdzinoši nesen piedzīvotais ugunsgrēks nelegālajā atkritumu laukumā Jūrmalā diezgan uzskatāmi parādīja, ka par kārtību atkritumu biznesā Latvijā runāt ir pāragri.
