Sākotnējie plāni paredzēja, ka Banku savienībai jābūt pilnīgi pabeigtai pērn. Gan pērn, gan šogad Banku savienība darbojas tikai daļēji un šodien neviens pat neriskē saukt reālus termiņus, kad tās izveide varētu noslēgties.
Nekad vairs
Banku savienības izveidi Eiropā diktēja krīze. Mums dažkārt šķiet, ka Latvija, kura krīzes laikā piedzīvoja "Parex" bankas krahu, ir ar kaut ko unikāla. Nebūt ne. Krīzes laikā Eiropā "pa skuju taku" devās ne viena vien banka un daudzas valstis bija spiestas banku sistēmas stabilizēšanā ieguldīt pamatīgas summas. Kopumā banku glābšanai ES tika ieguldīti vairāk nekā 4,5 triljoni eiro nodokļu maksātāju naudas, 2012. gadā paziņojumā par ieceri izveidot Banku savienību bija spiesta atzīt Eiropas Komisija.
Tādēļ par jaunās Banku savienības neoficiālo moto kļuva vārdu salikums "nekad vairs...".
Nekad vairs Eiropa negrib piedzīvot laikus, kad globāli finanšu satricinājumi izraisa tik smagas sekas banku tirgū! Nekad vairs banku glābšanā nedrīkst izmantot nodokļu maksātāju naudu! Nekad vairs mēs negribam redzēt, kā viena banka rauj līdzi otru, domino efektam brāžoties pāri Eiropas valstu robežām, bet regulatori bieži vien spēj tikai noplātīt rokas! Šādi un līdzīgi saukļi braši skanēja gan pirms Banku savienības izveides, gan tās pirmajos darbības gados.
Tomēr, jo krīzes laiks ir tālāk, jo gausāka ir kļuvusi Eiropas politiķu gaita Banku savienības izveides ceļā. Moto "Nekad vairs..." tagad pārsvarā dzirdams no dažādu Banku savienības darbā iesaistīto institūciju vadītājiem. Taču ES dalībvalstu politiķi, kuriem ir jāpieņem galīgie lēmumi, pašlaik drīzāk rēķina, ko šī jaunā savienība potenciāli var prasīt no viņu zemēm un viņu vēlētājiem. Iespējams, lai Banku savienības izveide atkal uzņemtu tempu, būs nepieciešama sviluma smaka finanšu tirgos.
Ķeblītis ar divām kājām
Pašlaik Eiropas Banku savienība atgādina ķeblīti ar divām kājām, kuram nekādi nevar piemontēt stabilitātei nepieciešamo trešo atbalsta punktu.
Proti, Eiropā ir izveidots kopīgs banku uzraudzības un banku glābšanas (vai neglābšanas) mehānisms, bet joprojām trūkst kopīga banku noguldītāju aizsardzības mehānisma.
Kas tad Banku savienībā ir izveidots? Eiro zonas valstis ir panākušas vienošanos, ka lielās un sistēmiski svarīgās bankas uzraudzīs Eiropas Centrālā banka (ECB). Pašlaik ECB tiešā uzraudzībā ir 116 bankas, kuru pārvaldībā ir 82% no visiem eiro zonas banku aktīviem. Latvijā tiešā ECB uzraudzībā pašlaik ir "Swedbank" un "SEB banka".
Taču, lai arī mazākas bankas uzrauga nacionālie uzraugi, šis darbs notiek sadarbībā ar ECB. Turklāt nacionālie uzraugi var lūgt arī ECB iesaistīšanos, kā tas Latvijā notika ar "PNB Banku", kuru tās darbības beigu posmā tiešā uzraudzībā pārņēma ECB. Tāpat Banku savienībā ir izstrādātas vienotas prasības bankām, piemēram, par kapitāla pietiekamības apmēru u.c.
Kādēļ tas nepieciešams? Krīzes laikā skaidri pierādījās, ka bankas jau labi sen dzīvo un strādā globāli, tādēļ to darbību pilnvērtīgi nespēj uzraudzīt nacionālās struktūras, kuru pilnvaras beidzas pie katras valsts robežstabiņiem. Tāpat pierādījās, ka uz uzraudzību jāskatās ne tikai caur katras individuālās bankas lodziņu, bet arī no "helikoptera skatu punkta", vērtējot gan globālus riskus, gan naudas plūsmas.
Otra jaunā lieta, kuru sev līdzi ir atnesusi Banku savienība, attiecas uz ķezā iekļuvušu banku glābšanu vai tieši pretēji - neglābšanu. Tādēļ ir izveidots Vienotā noregulējuma mehānisms, Vienotā noregulējuma valde un fonds. Jāatzīst gan, ka šis nosaukums un tā latviskojums nav visai veiksmīgs, jo visbiežāk cilvēkos rada tikai un vienīgi neizpratni, par ko īsti ir runa.
Runa ir par to, lai bankas, kurām tādu vai citādu iemeslu dēļ ir gadījusies ķibele, tiktu uzstutētas atpakaļ uz kājām bez nodokļu maksātāju naudas tērēšanas.
Galvenais kritērijs tam, lai Vienotā noregulējuma valde pieņemtu lēmumu par bankas vilkšanu ārā no nepatikšanām jeb noregulējumu, ir, cik tā ir svarīga konkrētās valsts tautsaimniecībai un sabiedrībai. Neviens negrib, lai kādas bankas krahs izraisītu ķēdes reakciju ekonomikā. Taču tikpat skaidri ir pateikts, ka visas bankas uz glābšanu var nemaz necerēt, jo banka ir tāds pats biznesa veids kā visi citi un, ja tas izrādījies neveiksmīgs, tad loģiskais iznākums ir bankrots, par kuru atbildība jāuzņemas akcionāriem un kreditoriem, nevis visiem nodokļu maksātājiem.
Ņemot vērā, ka kopš Banku savienības izveides pasaule lielas finanšu krīzes vēl nav piedzīvojusi, tā īsti darbā nav iznācis pavingrināties arī Vienotā noregulējuma valdei.
Pašlaik tās kontā ir tieši viena "izglābta" banka – savulaik piektā lielākā Spānijas banka "Banco Popular" -, kuru pēc kāda laika sekmīgi izdevās pārdot citai Spānijas finanšu grupai "Santander". Tādējādi tika īstenots galvenais noregulējuma princips – bankas problēmas tika atrisinātas, bet tam netika tērēta nodokļu maksātāju nauda. Te jāpiebilst, ka Vienotā noregulējuma valdes darbu un fondu apmaksā pašas bankas.
Arī Latviju Vienotā noregulējuma valde ir iepazinusi ļoti labi, jo Latvija ir viena no tām valstīm, kur nu jau divas reizes noregulējuma piemērošana ir atteikta – "ABLV Bank" un "PNB Bank" gadījumā. Vienotā noregulējuma valdes priekšsēdētāja Elke Kēniga tomēr uzsver, ka tas nav vērtējums Latvijas banku sektoram. Viņa aģentūrai LETA atzina, ka pēdējā tikšanās reizē ar Latvijas valdības pārstāvjiem gaidījusi jautājumu par to, ko tas pasaka par Latvijas banku tirgu.
"Mana atbilde ir: "Neko"," uzvēra Kēniga, piebilstot, ka "ABLV Bank" un "PNB banka" ir divi pilnīgi atšķirīgi gadījumi.
Vēl noregulējums līdz šim ir atteikts divām bankām Itālijā.
