Nosakot kritisko brīdi, kad bērns jāizņem no ģimenes, bārtiņtiesas vadās pēc risku izvērtēšanas kritērijiem. Tomēr joprojām iestādēm atšķirīga ir izpratne, kad bērns vēl var palikt mājās un kad jau tas kļūst viņam nedroši. Joprojām daudz ir tā dēvēto ļoti smago gadījumu, kad var rasties jautājums, kur bāriņtiesa bija agrāk. Bērnu tiesību aizstāvji arī ievērojuši, ka patiesos vardarbības apmērus, piemēram, arī seksuālo vardarbību, vairākos gadījumos atklāj tikai tad, kad bērns nonācis drošā vidē.
- Kāpēc vardarbībā cietušos bērnus tik vēlu izņem no ģimenes?
- Bērna atvieglojums par mātes nāvi
- Arī vecvecāki ne vienmēr ir ieceļami par aizbildņiem
- Aizkavēta attīstība - neprot runāt, mazgāties un ikdienā sevi aprūpēt
- Kāpēc bērns tik ilgi vēl ir ģimenē? Var būt daudzi cēloņi
- Vecāka tiesības nav absolūtas, un tās neietver varu pār bērnu
Kāpēc vardarbībā cietušos bērnus tik vēlu izņem no ģimenes?
Pēdējo pāris gadu laikā medijos un arī Saeimas namā diezgan bieži apspriesta tēma ir bērnu izņemšana no ģimenes. Izskan arī bažas, ka bērnus mēdz izņemt nepamatoti. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija norāda – par šādu tendenci dati neliecina un šādi gadījumi varētu būt ļoti reti. Speciālistiem tad jau biežāks ir jautājums, kāpēc bērnus no ģimenes izņēma tik vēlu.
To, cik grūti bērnam ģimenē klājies, bieži vien atklājas vēlāk – kad bērns nonācis drošā vidē, piemēram, audžuģimenē, un viņš sāk stāstīt.
Tāpēc arī Latvijas Radio dodas pie kādas audžumammas, kurai vēlas jautāt, kāds tad ir parasti kritiskais brīdi, kad bāriņtiesa lemj: bērni no ģimenes jāizņem, jo vairs nav droši.
Šī audžumamma savā ģimenē audžubērnus audzina 11 gadu, un viņai ir pieredze ar daudziem bērniem un vairākām bāriņtiesām. Lai arī audžubērnu šobrīd nav mājās, par viņu klātbūtni liecības ir visās istabās – spēļu kaudzes, plauktos bērnu grāmatas, istabas stūrī melnā futrālī slēpjas kāds kantains mūzikas instruments, vēl citur bērnu sporta lietas.
To, cik kopā 11 gadu laikā viņas mājās bijis audžubērnu, audžumamma nevar uzreiz pateikt. "Vai, es nemaz nepaskaitīju! Bet kaut kur tuvu 30, jā, daudz bērniņu," viņa secina.
Bērna atvieglojums par mātes nāvi
Jau pirms sarunas ir vienošanās, ka vieta, kur ģimene dzīvo, un audžumammas vārds netiks atklāts, lai nevarētu identificēt bērnus, kas bijuši viņas gādībā.
"Es eju bērniem līdzi pie psihologiem. Es to nevaru pārdzīvot. Viņi ir sisti, viņi ir spīdzināti.
Ja bērns, kuram ir sešarpus gadi, stāv pie bioloģiskās mātes kapa un nopūšas ar tādu kā atvieglojumu, kad to māti laiž zārkā, tad, piedodiet, ko tas bērns ir cietis un ko redzējis?" retoriski jautā sieviete.
"Tā māte pat neļāva par mammu saukt, lika vārdā saukt. Sita viņu. Ja nebūtu bāriņtiesas, sociālo dienestu, tā bērna sen nebūtu. Viņu bezsamaņā no bada atrada lupatu kaudzē ievīstītu. Lūdzu! Kā var teikt, ka bāriņtiesas izņem bērnus no ģimenes nepareizi vai nelikumīgi?" viņa vēlreiz uzdod retorisku jautājumu.
Tāpat arī ļoti skarbs stāsts atklājās pirms vairākiem gadiem, kad audžumammas gādībā nonāca divas mazas māsiņas.
"Viņas bija ar utīm apaugušas, viņas zaga, ēda no konteineriem, māte ar tēvu dzēra, kāvās, drausmīgi apstākļi bija, drausmīgi," stāsta audžumamma.
Sarunās ar meitenēm audžumamma arī uzzināja, kāpēc viņām ļoti patika pareizticīgo Lieldienas. "Meitenes gāja uz kapiem. Tur pareizticīgie liek konfektes, olas Lieldienās. Meitenes saka – mēs atnesām veselu spaini olu mājās! Es saku: "Tad gan jūs vecmāmiņas sabāra! Jo mana mamma teica, ka nedrīkst neko no kapiem ņemt". – "Jā, vecmamma bija dusmīga, jo ar tēti un mammu mēs visas olas apēdām un vecmāmiņai nepalika neviena ola"," viņa stāsta.
Arī vecvecāki ne vienmēr ir ieceļami par aizbildņiem
Pagāja septiņi mēneši, un meitenes audžumammai pastāstīja, kas vēl ar viņām mājās bija noticis. "Bērns kaut kā pats… viņš izjūt mūsu gādību, mīlestību, sajūt drošību mūsu ģimenē. Piemēram, meitenīte sāka runāt, ka tētis katru vakaru pārbaudījis viņai čuriņu, vai ir tīra. Un tad tā lielākā māsa sāka stāstīt, un tad lēnām, pamazām solīti pa solītim gājām uz priekšu, un bērns sāka runāt, pieglaužas, sāk raudāt, pastāsta, kas ar viņu darīts, cik šausmīgi ir sāpējis, un ko darījuši," viņa atminas.
Audžumamma uzreiz ziņoja bāriņtiesai, jo iepriekš par šādiem pāridarījumiem ziņu nebija. Lieta pārgāja krimināllietā. Šis bija pirmais gadījums viņas pieredzē, taču, kā vēlāk atklājās, ne vienīgais.
11 gadu laikā šīs audžumammas gādībā nonākuši pieci seksuāli izmantoti bērni. "Īstenībā nav grūti to pamanīt. Ir daudzas lietas, kas uz to norāda.
Kad mēs ģimenē kopā 24 stundas dzīvojam, tad jau tas ir vieglāk nekā sociālajam dienestam. Meitenīte neļauj sev pieskarties, neļauj sevi apmazgāt. Jā, viņa baidās. Ir bērni, kas sēžas vīram klēpī, ir bērni kas nē, kurš uztraucas, skrien projām, baidās pat paskatīties uz viņu," uz rakstura iezīmēm norāda audžumamma.
Viņai to sadzīvē pamanīt esot vieglāk nekā bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem. Arī Liepājas gadījumā, kur bērnu izņēma ar citu iemeslu, par pārciesto seksuālo vardarbību meitene pastāstīja tieši audžuģimenei. Iepriekš par to ziņu bāriņtiesai nebija. Latvijas Radio audžumamma saka - iestādēm to pamanīt agrāk. "Droši vien, ka jāguļ tajās ģimenēs (pasmaida). Es nezinu, jāstrādā noteikti vēl cītīgāk sociālajam dienestam. Jāiet kaut trīsreiz, ieiesim arī pa nakti tur, taisīsim nakts reidus," viņa pieļauj.
No bērnu stāstītā audžumāte spriež, ka pārsvarā sliktais notiek naktī. Bieži vien tad ģimenes locekļi ir piedzērušies.
Tiesa, Labklājības ministrijā vēsta - sociālie dienesti pārbaudes naktīs parasti nepraktizē, ja vien nav ziņu, ka ar bērniem notiek kas ļauns. Taču sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām pēdējos gados tiek rīkotas dažādas apmācības, kur māca, kā atpazīt seksuālu vardarbību.
Tāpat arī audžumamma teic – ja vecākiem atņem aizgādības tiesības un par aizbildni ieceļ vecmāmiņu vai citu ģimenes locekli, bāriņtiesai tas būtu ļoti rūpīgi jāvērtē.
Viņa zina gadījumus, kad vecmāmiņa, kura mīl ne tikai mazbērnu, bet arī savu pieaugušo bērnu, neko ļaunu nedomādama, ļauj viņam bērnu pie sevis paņemt pa nakti un vardarbība turpinās.
Aizkavēta attīstība - neprot runāt, mazgāties un ikdienā sevi aprūpēt
Tomēr, ja seksuālo vardarbību grūtāk pamanīt, tad nerūpēšanās par bērnu bieži ir pat ļoti redzama. "Zābaciņi cauri, kājiņa izlīdusi ārā. Metam drēbes laukā, tādas nav lietojamas, tās ir smirdīgas. Paliet laiks, kamēr bērnu iemāca mazgāties," stāsta audžumamma. "Sarežģītāk ir ar zēnu, kuram astoņi deviņi gadi, viņš jau kautrējas. Viņš ir jāiemāca mazgāties. Visa higiēna jāiemāca. Viņš iet gulēt ar visām drēbēm, jo tā ir pieradis," stāsta sieviete.
Audžumammas gādībā ir bijuši bērni, kuri savās mājās nekad nav gulējuši gultā, bet gan tikai lupatās vai segās uz zemes. Par viņu attīstību vecāki vispār nav iedomājušies, jo iegrimuši atkarībās.
"Nerunāsim jau vairs par mācībām, ja nemāk bērns nevienu burtu un viņš ir 8 gadus vecs. Tur nav tēvs rūpējies par viņu nevienu mirkli, viņam nav bijusi neviena mantiņa, neviena rotaļlieta bijusi mājās, neviena grāmatiņa. Neko vairāk nav pasaulē redzējis, kā to savu veco būdu un piedzērušos tēvu. Nu tad lūdzu," viņa stāsta.
Kad šādi bērni nonāk beidzot normālā vidē, viņi attīstās sprādzienveidā. Audžumāte arī teic - ir gadījumi, kad pat ātrāk vajadzēja izņemt bērnu no ģimenes.
"Reizēm pat vajadzēja ātrāk. Bāriņtiesa grib sadarboties ar vecākiem, sociālais dienests iet un stāsta, lai viņi mācās. Viņiem stāsta, lai viņi sāk rūpēties, māca viņiem satīrīt, sakopt istabu, apmazgāt bērnu, sakopt, un kad redz, ka rezultāta nav, tad izņem. Un tas nav nepamatoti," viņa norāda.
Mēdz būt gadījumi, kad iestādēm nav ne mazākās jausmas, kur un kādos apstākļos dzīvo bērns, jo neko par viņu nezina. Par šādu gadījumu pastāsta kāda audžumamma (arī viņas vārds rakstā nebūs minēts) – bērns ar savu māti - narkotiku lietotāju - bija dzīvojis mazdārziņu rajonā. Bērnu izglāba tas, ka līdzcilvēki sākuši interesēties.
"Pamanīja, ka bērns puspliks klaiņo kaut kur.
Briesmīgais stāsts apakšā ir tāds, ka māte savā afekta stāvoklī bērnu mēģinājusi dedzināt, suņubūdā slēpusi, smacējusi līdz četru gadu vecumam. Līdz četru gadu vecumam bērns ar pārējiem vairāk sazinās zīmju valodā. Bērns ir uzaudzis pārsvarā ar suņiem," stāsta audžumamma.
Kāpēc bērns tik ilgi vēl ir ģimenē? Var būt daudzi cēloņi
Statistika liecina, ka pērn aizgādības tiesības pārtrauktas nedaudz vairāk kā 1500 vecāku. Aptuveni 750 bērnu atgriezās savās ģimenēs. Pārējie turpināja dzīvot audžuģimenēs vai aizbildņu ģimenēs, vai bērnunamos, vai tika adoptēti Latvijā vai uz ārzemēm. Bāriņtiesu lēmumus vecāki tiesā pārsūdz ļoti reti, kaut arī pienākas juridiskais atbalsts – pērn pārsūdzēja tikai 30 lietās, un tiesa nevienu lēmumu neatcēla. Iepriekšējos gados atcelti seši lēmumi gadā. Taču katru gadu arī inspekcija, pārbaudot bāriņtiesu darbu, atklājusi pārkāpumus, to skaitā arī ļoti ielaistas problēmas.
"Es negribētu teikt, ka tā ir sistēma, bet katrā ziņā tie gadījumi, kas nāk klajā, reizēm patiešām ir ļoti, ļoti smagi. Tad ir jautājums, kāpēc tik ilgi bērns nav šķirts no ģimenes," saka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gluščenko.
Viņa norāda uz vairākiem problēmas cēloņiem: kāds ir bijis sociālā dienesta darbs ar ģimeni, kādi sociālie pakalpojumi pašvaldībā vispār pieejami un kurā brīdī sociālais dienests piesaistījis bāriņtiesu, apzinoties, ka situācija ģimenē neuzlabojas un dienesta resursi izsmelti. Tāpat ir jāvērtē, kā, šādas ziņas saņemot, rīkojas bāriņtiesa, kā paši speciālisti uztver apstākļus.
"Protams, ļoti svarīgi, kā sociālais darbinieks pats uztver tos apstākļus, ko redz. Protams, arī sociālajiem dienestiem jāveic šī ģimeņu riska novērtēšana," saka Gluščenko. "Reizēm gadās arī redzēt bāriņtiesu risku izvērtējumos, kāda ir profesionāļu pašu izpratne par to, kas ir pieļaujams un kas nav pieļaujams. Ja redzams, ka ģimenes apstākļi neuzlabojas ilgstošā laika periodā, bet risku novērtējams ierakstīts "viduvējs" risks vai "zems" risks, bet, ja apstākļi ilgstoši neuzlabojas, kā var runāt par zemu vai augstu risku," norāda Gluščenko.
Medijos plaši izskanējušajā Liepājas gadījumā maza meitene dzīvoja aizbildnes vecmāmiņas ģimenē un viņu piecus gadus – līdz pat 10 gadu sasniegšanai - seksuāli izmantoja vecmāmiņas vīrs un viņa dēls. Pēc tam, kad pirmās instances tiesa abiem piemēroja maigus sodus – piespiedu darbu – šis gadījums nonāca atklātībā un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija atklāja, ka, uzticot meiteni vecmāmiņai, Liepājas bāriņtiesa nepietiekoši uzmanīgi vērtēja ģimeni, kurā bērnam bija jādzīvo. Bija arī vēl citi riska faktori – atklājās, ka ģimenē šo gadu bija daudzi pazīmju, kas liecināja, ka bērnam tur neklājas labi.
Vecāka tiesības nav absolūtas, un tās neietver varu pār bērnu
Labklājības ministrijas pārstāve Līvija Liepiņa norāda, ka - jo kvalitatīvāka ir bērnu tiesību aizsardzības sistēma pašvaldībā, jo savlaicīgāk kāds pamana, ka bērnam ģimenē neklājas, jo mazāk nāksies bērnus no ģimenes izņemt. Tomēr jāpatur prātā, ka tādas situācijas ir un būs visā pasaulē.
"Vecāka tiesības nav absolūtas. Es teiktu, ka vecākam ir pienākums rūpēties par bērnu, tas ir uzdevums, kas ir jāveic," saka Liepiņa, uzsverot, ka vecāka tiesības nav vara pār bērnu.
Savukārt šī stāsta varone audžumamma aicina Saeimas deputātus kādreiz doties līdzi bāriņtiesai tās ikdienas gaitās, apsekojot ģimenes. "Tad redzēs, kādai ellei iet cauri bāriņtiesa. Tur policistam dod pa galvu. Jā, latviski runājot, bez policista nedrīkst ieiet tajā ģimenē, tad kā tur jūtas bērns," uzsver audžumamma.
Atsevišķos medijos izskanējušie viedokļi, ka bērnus izņem nepamatoti, atbalsis guvuši Saeimā un mainīti likumi. Piemēram, no nākamā gada, pirms pieņemt vienpersonisku lēmumu, pirms bērna šķiršanas no ģimenes, bāriņtiesai primāri izvērtē iespējas novērst dzīvības un veselības apdraudējumu bērnam, paliekot ģimenē. Piemēram, var nogādāt pie cilvēkiem, ar ko bērnam izveidojusies emocionāla saikne. Kā tas atsauksies uz bērnu labklājību, kā to interpretēs bāriņtiesas, vai vēl vairāk nevilcināsies, rādīs nākamais gads.
