Īstenības izteiksme 15 minūtēs

ES ideju izaicinājums – izrauties no Briseles sienām. Intervija ar pētnieci Sofiju Rusaku

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kā viesprogrammas ietekmē adopciju? Izdomāti šausmu stāsti un iespējas bērniem

Sistēmas bērni: Ārvalstu adopcijā liela loma sadrumstalotajām novadu bāriņtiesām

«Sistēmas bērni»: Ārvalstu adopcijā liela loma sadrumstalotajām novadu bāriņtiesām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Pēdējo desmit gadu laikā ārzemnieki adoptējuši 1367 Latvijas bērnus. Pērn rosināti arī vairāki grozījumi likumdošanā, kas paredz ierobežot kārtību, kādā Latvijas bērni nonāk līdz ārzemju adopcijai, un pie to izskatīšanas Saeima atgriezīsies jau nākamnedēļ.

Kamēr mūsu kaimiņvalstis, piemēram, arī Igaunija, ārvalstu adopciju aizliegušas vispār vai to krietni ierobežojušas, Latvija aizvien ir starp tām nabadzīgajām Eiropas un pasaules valstīm, kas šādiem procesiem ir ļoti atvērtas.

 

2016.gadā, kad diskusiju par ierobežojumiem vēl nebija, uz ārzemēm aizbrauca 119 Latvijas bērni. Galvenais spēlētājs šajā shēmā ir bāriņtiesas. Visvairāk ārvalstu adopcijā nonāk bērni no Rīgas un Daugavpils, kā arī mazu pašvaldību sadrumstalotām bāriņtiesām.

Statistika par ārzemju adopciju nav pieejama

Statistika, no kurām pašvaldībām visvairāk bērnu nonāk ārzemēs, nav publiski pieejama, un Labklājības ministrija atteicās to sniegt Latvijas Radio, norādot, ka neesot laika resursu datus manuāli apkopot.

Tos meklējam pašvaldību mājaslapās, taču ne visas bāriņtiesas datus publisko. Vēl ir bāriņtiesas, kas datus Latvijas Radio sniegt atsakās un neinformē arī uzraugošo Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju.

Grobiņas bāriņtiesas priekšsēdētājas vietniece Olita Kalna, piemēram, Latvijas Radio sacīja, nav pilnvarota šādu informāciju sniegt. "Iepriekš jau teicu, zvaniet Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, viņiem visi dati par Grobiņas novadu ir, un, ja jums kaut kas interesē, lūdzu," ieteica Kalna.

Datus par adopciju kategoriski atteicās sniegt arī Vaiņodes, Ķeguma, Garkalnes un citas bāriņtiesas. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai nav informācijas kopumā par 11 bāriņtiesām, ieskaitot Grobiņu.

 Piemēram, Salas novads, kurā atrodas bāreņu nams "Līkumi" un kura ilggadējais direktors Juris Boķis ir apcietināts aizdomās par iespējamu cietsirdīgu apiešanos ar nepilngadīgajiem, vispār nav sniedzis jebkādu statistiku, jo bāriņtiesā neesot neviena datora un bāriņtiesas priekšsēde ar datoru arī nemākot apieties. To rekomendēts labot.

 

Labklājības ministrijas mājaslapā publiskotā statistika liecina, ka pirms diviem gadiem uz ārzemēm aizbrauca 119 Latvijas bērni. Latvijas Radio apkopotā statistika uzrāda 161 bērnu.

Kā tas ir iespējams, ka arī iepriekšējos materiālos Latvijas Radio atsaucās uz šo pašu tabulu, bet, aizejot uz Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju un manuāli skaitot kopā uz ārzemēm adoptēto bērnu skaitu, sanāk vairāk?

Kur ir tie 30 bērni un kā ir iespējama datu nesakritība par tik daudziem bērniem?

 

"Uz šo jautājumus pašreizējā situācijā es neatbildēšu. Ja jūs man iedotu iepriekš, vismaz stundas laikā es varētu pateikt, bet pašreiz es jums uz šo jautājumu nevaru atbildēt," intervijā Latvijas Radio sacīja labklājības ministrijas Jānis Reirs ("Vienotība").

 

Vēlāk ministrija skaidroja situāciju un norādīja – bāriņtiesas savos pārskatos varētu būt iekļāvušas visus gada laikā pieņemtos lēmumus par ārvalstu adopciju, taču tas nenozīmē, ka visi bērni 2016.gadā arī adoptēti. Daļa no viņiem varētu būt adoptēti uz ārzemēm nākamajā gadā vai tiks adoptēti vien šogad.

Ministrija stingri paļaujoties uz savu statistiku, jo tajā saskaitītas lietas, kuras parakstījis ministrs, kas ir noslēdzošais posms šajā procesā. Šāda datu nesakritība gan pārsteidz pašas bāriņtiesas.

 Visvairāk bērnus ārzemnieki adoptē no Rīgas

 

Visvairāk bērnus ārzemnieki adoptē no Rīgas, katru gadu vismaz 30 – 40.  

 

Rīgas piemērs arī Latvijas Radio iepriekšējā pētījumā licis izdarīt pieņēmumus, ka, iespējams, bāriņtiesas varētu būt materiāli ieinteresētas ārzemju adopcijas veicināšanā, ņemot vērā, ka viena bērna adopcijas izmaksas svārstās ap 30 000 ASV dolāru. Par to vairāk raidījuma turpinājumā.

Rīgai seko Daugavpils ar 23 uz ārvalstīm adoptētiem bērniem. Daugavpils bāriņtiesas priekšsēde Inga Cauņa atzina, ka "tas ir daudz".

"Tie ir vai nu bērni ar īpašām vajadzībām, ar noteiktām diagnozēm, vai nu tie ir bērni, kas ir vecāki par kādiem sešiem septiņiem gadiem, jo nav jau noslēpums, Latvijā šādus bērnus neadoptē!" skaidroja Cauņa.

Tas ir mīts, Latvijas adoptētāji esot gatavi uzņemt arī pusaudžus, oponē atbildīgais ministrs, pilnu interviju ar kuru var lasīt šeit

Datus par adopciju skaitu Latvijas Radio saliek uz kartes, un redzamas arī tādas pašvaldības, kurās visi adopcijas gadījumi bijuši vienīgi uz ārzemēm. Piemēram, Kuldīgas novadā 2016.gadā tādi bija pat pieci.

  • Nav adoptēti uz ārzemēm
  • Adoptēti uz ārzemēm
  • Nav informācijas
+ -

 

Gan Kuldīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja Inta Sūna, gan Daugavpils bāriņtiesas vadītāja Cauņa labi pazīst iepriekšējos stāstos par adopciju uz ārzemēm pieminētos advokātus un ārvalstu aģentūru pārstāvjus Latvijā - Dainu Rozi, Kristīni Lemantoviču, Ilzi Grīnbergu un Gati Senkānu. Viņu vārdi neesot sveši.

"Protams, ka ir dzirdēti. Ir dzirdēta Kristīne, un tā Roze arī ir dzirdēta, jā. Ir tā, ka viņi ir braukuši, pirms tam braukuši, tā kā ciemojoties. Nu kāds tur labums var būt bāriņtiesai? Diemžēl Latvijā slimus bērniņus nevēlas adoptēt, un to var saprast. Jebkura bāriņtiesa jums pateiks, ne jau viegli sirdī tādu lēmumu ir pieņemt," sacīja Sūna.

Jautāta, vai, viņasprāt, bērniem ir labāk ārzemēs vai tomēr šeit, Sūna ar nopūtu atbildēja: "Jūs mani mokāt. Nu droši vien… Mums nav tādi gadījumi bijuši, kad būtu tā kā slikti bijis."

Bāriņtiesas materiālo ieinteresētību noliedz

Iepriekš Latvijas Radio pētījumā "Latvijas bērnu adopcija uz ārzemēm - dažiem ienesīgs bizness" atklāts, ka bāriņtiesas mēdz manipulēt ar bērnu juridisko statusu, tiklīdz piesakās potenciālie amerikāņu adoptētāji. Konkrētās sakarības, ko novērojis arī par nozari atbildīgais ministrs, licis pieļaut, ka, iespējams, bāriņtiesām no šiem darījumiem varētu būt arī kādi finansiāli ieguvumi. Latvijas Radio jau rēķināja, ka viena bērna adopcija ārzemniekiem izmaksā ap 30 000 ASV dolāru, taču atsevišķos gadījumos tās var būt arī lielākas izmaksas.

Pētot bāriņtiesu priekšsēžu valsts amatpersonu deklarācijas, ārvalstu aģentūru pārstāvju biznesa rādītājus un sarunājoties ar daudzām bāriņtiesām visā Latvijā, neizdodas gūt pierādījumus tam, ka finanses motivētu bāriņtiesas pieņemt šādus lēmumus.

Daugavpils pilsētas bāriņtiesas vadītāja Inga Cauņa to sauc par pilnīgām muļķībām.

"Man nav pat centies kāds maksāt vai arī kaut kādas tamlīdzīgas lietas. Labvēlīga iznākuma gadījumā, kad adoptētājs, pat ne adoptētājs, bet šis bērns, pusaudzis, puisis, kurš ir adoptēts uz ārzemēm un konkrētajā gadījumā uz Ameriku, ka viņš atnāk un tai bāriņtiesas darbiniecei atnes tā kā puķu pušķi, nu es absolūti neuzskatu, ka tas ir kaut kāds materiālais labums," norādīja Cauņa.

"Manā izpratnē tas ir tikai tāds labas manieres žests, ka puisis, braucot prom, atnesa to puķu pušķi," piebilda bāriņtiesas vadītāja.

Ar ārvalstu adoptētāju pārstāvjiem bāriņtiesām esot jāuztur lietišķas attiecības, pauda Bāriņtiesu darbinieku asociācijas direktore Aurika Zīvere. Viņa pati pateicības pieņēmusi vien no vietējām ģimenēm un kategoriski noliedz, ka bāriņtiesas saņem savu daļu no katras adopcijas.

"Bāriņtiesai nekad neviena summa netiek piedāvāta. Es nezinu, ja kādam tas ir bijis, tad ir jāsauc vārdos un jāraksta policijā iesniegums par to, jo adopcijas veicināšana ir krimināli sodāma," sacīja Zīvere.

"Tie, kas ņem bērnus viesprogrammās, viņi maksā aģentūrai, ka tā izvērtē viņus, arī par dokumentu kārtošanu, biļešu kārtošanu. Ja pēc tam tas izaug adopcijas procesā, tad arī tas viņiem ir maksas pakalpojums, un Latvijā viņi maksā par advokāta pakalpojumiem un tulkotāja pakalpojumiem," skaidroja Zīvere.

Arī Latvijas Radio, pētot publiski pieejamo informāciju par ārvalstu aģentūru pārstāvju ienākumiem, secina, ka adopcijas peļņa paliek vien pie organizētājiem.

Dažos novados ārzemju adopciju nepraktizē vispār

Latvijas karte, uz kuras atzīmētas bāriņtiesas un ārvalstu adopcijas gadījumu skaits, pārsteidz, jo vairākās republikas nozīmes pilsētās šādu gadījumu nebijis vispār vai ļoti maz. Tas pārsteidz arī par nozari atbildīgo ministru Jāni Reiru, kurš Radio pauda pārliecību, ka, līdzīgi kā Rīgā un Daugavpilī, tā arī citviet ārvalstu adopcijas gadījumu skaits varētu būt atkarīgs no iedzīvotāju skaita pašvaldībā.

Taču tā nav. Piemēram, Ventspilī 2016.gadā bijuši tikai divi ārvalstu adopcijas gadījumi, Jelgavā, Jēkabpilī, Valmierā un citās lielās pilsētās – neviens. Valmieras bāriņtiesa skaidroja, ka pilsētā visiem bērniem nodrošinot ģimenisku vidi SOS ciematā. Bet, piemēram, Jelgavā neviens bērns vai nu negribot tikt adoptēts, vai nu viņu adoptētāji neizvēloties. Tomēr jāpiebilst, ka, lai bērnus vispār kāds izvēlētos, bāriņtiesai pašai bērni jāievieto īpašos adopcijas sarakstos.

Jelgavas pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāja Īrisa Guntra Turčinska skaidroja, ka "viņi paši izsaka viedokli, mums ir lietās iesniegumi, kur bērni izsakās, ka viņi nevēlas tikt adoptēti uz ārvalstīm un ka viņi vispār nevēlas nekādu adopciju, tai skaitā ārvalstu".

"Un arī bērnu veselības stāvoklis acīmredzot, jo no Labklājības ministrijas arī nebija nekādu piedāvājumu. Mēs neliekam šķēršļus," sacīja Turčinska.

Labklājības ministrs, vēlreiz apskatot karti, pamana sakarību, ka lielās pilsētas, kurās atrodas vairāki bērnunami, adopcijai vispār, šķiet, nav atvērtas.

Radio izveidotā karte arī rāda, ka ārvalstu adopcija ir izplatīta visos Latvijas reģionos. Tomēr Vidzemes reģions, ap Cēsīm, palicis tukšs. Tur atrodas "Zvannieku mājas", kas publiskā telpā asi iebildušas pret adopciju un viesprogrammām.

Netālu ir arī Limbaži. Limbažu pilsētas bāriņtiesa 2016.gadā lēmusi par divu bērnu adopciju uz ārvalstīm, bet Limbažu novads nav pieņēmis nevienu šādu lēmumu.

Novada bāriņtiesas priekšsēde stāsta, ka gan viņai, gan arī bijušajai bāriņtiesas direktorei esot bijusi stingra nostāja pret ārvalstu adopciju un viesprogrammām, kas, kā secina Latvijas Radio, palīdz ārzemniekiem apiet adopcijas kārtību, vietējos adoptētājus nostādot nevienlīdzīgā situācijā.

Sigita Pulkstene-Bērtiņa
Sigita Pulkstene-Bērtiņa

 

Pulkstene-Bērtiņa stāsta par notikumu pirms vairākiem gadiem, kas bijusi pēdējā adopcija uz ārzemēm: "Tad, kad bērni tiek adoptēti uz ārzemēm, tālāko viņu ceļu, to kontroli tos divus gadus Labklājības ministrija [veic]. Viņiem jāizsniedz norēķins ārzemju adoptētājiem, Labklājības ministrijai. Un es vienkārši zvanīju, vai tā ģimenīte, kas ir adoptējusi, vai viņi ir snieguši ziņas Labklājības ministrijai".

Informācijas Labklājības ministrijai neesot bijis, un to pieprasījuši atkārtoti.

Pēc sarunām ar vairākiem bāriņtiesu vadītājiem secināms, ka tikai apzinīgākie paši pieprasa ministrijai šo informāciju, jo tai nav pienākums to obligāti sniegt.

Pulkstene-Bērtiņa pauda pārliecību, ka adoptētāji jāmeklē starp vietējiem cilvēkiem. Neesot pareizi valsts politikā likt uzsvaru uz audžuģimenēm, kam šogad palielināts atalgojums un piešķirtas sociālās garantijas, bet pēc tam bērnus aizsūtīt prom.

Tiesa, lielā mērā politiku par vai pret adopciju uz ārzemēm veido tieši bāriņtiesas vadības personīgā izpratne, ko atzina arī Bāriņtiesu darbinieku asociācijas vadītāja Aurika Zīvere no Smiltenes.

"Visu laiku ir bijis uzstādījums, ka bērna labākās intereses ir adopcija. Vienalga, kāda ir šī adopcija, vai tā ir adopcija latviešu ģimenē, vai tā ir adopcija ārzemju ģimenē. Mana nostāja ir tāda, ka uz ārzemēm tiešām iet bērni, kuriem ir veselības problēmas, nu tad, ja ilgstoši Latvijā viņiem nav iespējas adopcijas procesu nokārtot," stāstīja Zīvere.

Zīverei nesenā atmiņā ir gadījums ar diviem pusaudžiem, kas 2016.gadā nodoti adopcijai uz Ameriku, bet pēdējā brīdī ģimene no viņiem atteicās. Pēc šīs pieredzes mainījusies arī Zīveres personīgā attieksme. Arī ASV aģentūru pārstāvji atzīst, ka bāriņtiesas nostāja par vai pret adopciju spēlē izšķirošu lomu.

Viens no amerikāņu ģimeņu advokātiem Gatis Senkāns atzina, ka "subjektīvais faktors var būt ļoti būtisks šajās lietās".

"Katrā ziņā iniciatīva jau var nākt arī no bāriņtiesas. Bāriņtiesa var iet un apmeklēt bērnus un uzdot jautājumus bērnunama direktoram - kas notiek. Es domāju, ka tā personīgā iniciatīva no tiem cilvēkiem, kas ir atbildīgi par konkrētajiem bērniem, tas ir ļoti būtisks faktors," sprieda advokāts.

Rēzeknes pusē adopcijas gadījumi tikai uz ārzemēm

Rēzeknes pilsētā un novadā pirms diviem gadiem bija seši ārvalstu adopcijas gadījumi. Ņemot vērā iedzīvotāju skaitu abos pagastos, kas ir nedaudz vairāk par četriem tūkstošiem, arī viena adopcija ir daudz.

Par ārzemju adopciju runāt gatavas novada Vērēmu un Maltas bāriņtiesas priekšsēdētājas Ausma Bicāne un Zinaīda Šilova, kas 2016.gadā pieņēmušas pa vienam šādam lēmumam.

Tikšanās notika Vērēmu bāriņtiesā, kas atrodas daudzdzīvokļu nama pirmā stāva dzīvoklī. Ausma Bicāne stāstīja par pusaugu zēnu, kas uz Ameriku aizbraucis, gandrīz vai paša mātes pierunāts: "Viņš viesojās vienā un tajā pašā ģimenē. Tad, gandrīz vai mammas pierunāts un visu radu pierunāts, viņš piekrita, viņš pats piekrita, 15 gados viņš piekrita adopcijai uz Ameriku".

 

Abi uz ārzemēm adoptētie bērni bija veseli.  

"Bet tā bija bērna izglābšana no cietuma," piebilda Bicāne. Pusaudzim bijušas problēmas ar alkoholu un auto zagšanu.

Otrā bāriņtiesā pieredze citāda – desmit gadus veco puiku četrus gadus Latvijā neviens neadoptēja.

Bet atklāts paliek jautājums, cik cītīgi bāriņtiesa vecākus meklēja? Grūti spriest, jo nevienu vietējās adopcijas gadījumu Rēzeknes novadā neatminas.

Kam jābūt aktīvākiem – advokātiem vai bāriņtiesām?

Uz ārzemēm ciemoties līdzi bāriņtiesa nebrauc un arī adopcijā pilnībā paļaujoties uz juristi Dainu Rozi, kas, spriežot pēc sarunām ar vairākām bāriņtiesām visā Latvijā, ir aktīvākā šajā jomā.

Ārvalstu adopcija esot arī ātrāka, jo ģimeni izvērtē amerikāņi, un vieglāka – jo dokumenti bāriņtiesai pašai nav jākārto. Daina Roze lepojas ar labāk sagatavotiem juridiskiem dokumentiem.

"Ārzemju adoptētājiem mēs tiešām [sagatavojam] visu paketi, visu dokumentu paketi, kas ir pieprasīta pēc mūsu likumdošanas, kas ir jāiesniedz adoptētājiem, iztulkots un notariāli apstiprināts, tas ir tāds sējums. Vienmēr arī tiesās nākas dzirdēt to, ka arī tiesneši saka, ka viņiem ir prieks iepazīties ar šiem adopcijas dokumentiem, salīdzinot ar tiem, kādi ir Latvijas adoptētājiem," stāstīja Roze.

Vaicāta par bāriņtiesu iespējamo slinkumu, kapacitāti vai nevēlēšanos pašiem veikt aktīvāku darbu, Roze atbild: "Tā nav tikai nevēlēšanās. Tā bieži vien ir arī nespēja vienkārši, jo ir tikai 24 stundas mums visiem, no kurām ir arī jāpaguļ un ģimenei arī kaut kas jāvelta."

 Bet tas ir mūsu darbs, saka bāriņtiesu asociācijas jaunā vadītāja Zīvere. Kārtojot adopcijas Latvijā, bāriņtiesai pašai potenciālie vecāki jāuzrunā, jāizvērtē un jāuzņemas arī divu gadu pēcuzraudzība, bet daudzās bāriņtiesās darbinieki nestrādā pilnas slodzes darbu, ne visiem ir atbilstošas zināšanas. Šādā situācijā profesionālie juristi, kas pārstāv ārzemju adoptētājus, ir izdevīgākā stāvoklī.

"Nu, protams, ir vienkāršāk, un tev pēc tam nesāp galva pēc tiem 18 gadiem par to bērnu un tā tālāk, bet tāpēc uzspiest ārzemju adopciju bērnam, nezinu, vai tas ir ētiski. Ar vietējiem mēs esam kontaktā paši. Ar ārzemju adoptētājiem ir tā, ka mums ir strikti jāpaļaujas uz jau sagatavotiem ārzemju aģentūru dokumentiem. Ir bāriņtiesas, kurām ir arī valodas barjeras šajā jautājumā," atzina Zīvere.

Piemēram, Rēzeknē, situācijā, kad novada bāriņtiesas nav atradušas nevienu adoptētāju Latvijā vairāku gadu garumā, novada Sociālā dienesta vadītāja Silvija Strankale negrib vainot bāriņtiesas, bet gan ekonomisko stāvokli Latgalē. Ārzemnieki varot par šiem bērniem materiāli labāk parūpēties.

Silvija Strankale
Silvija Strankale

 

"Būsim godīgi, Latgalē arī bezdarba apstākļi ir vislielākie. Bezdarba procents ir vislielākais. Un līdz ar to arī cilvēki vērtē šīs iespējas, vai būs iespējams vai nebūs iespējams? Vai es varēšu vai nevarēšu, ja? Uz doto brīdi jau ir šis mehānisms, kad vecāki, kuri gribētu adoptēt bērniņu, kurā vecumā mūsu pašu Latvijas cilvēki grib šos bērniņus adoptēt, viņiem ir visas šīs priekšrocības," klāstīja Strankale.

Labklājības ministrs gan šādiem argumentiem nepiekrīt, norādot, ka jāsecina, bāriņtiesām vieglāk ir rūpes par to teritorijā esošiem bērniem nodot kādam citam, piemēram, ārvalstu adoptētājiem.

"Mēs arī ministrijā esam konstatējuši, ka uz bāriņtiesas ziņu, ka bērns ir juridiski brīvs, ministrija momentā atbild, lūdzu, meklējiet adopciju Latvijā, bet, ja nav iespējams, tad ārzemēs. Un pēc diviem mēnešiem - vai pat ir gadījums, ka pēc mēneša, - atnāk vēstule no bāriņtiesas ar šādu teikumu: meklējām Latvijā, neatradām, un tagad jau esam atraduši ārzemēs. Lūdzam atļauju adoptēt uz ārzemēm. Ko nozīmē meklējām Latvijā?" komentēja ministrs.  

Latvijas Radio secina, ka ārzemniekus pārstāvošie advokāti, kas šajā nozarē darbojas ilgus gadus un daļa arī paši reiz strādājuši "sistēmā", labi izprot bāriņtiesu vadības attieksmi un kapacitāti pašiem pieņemt lēmumus. Bāriņtiesas mazajos novados pilnībā paļaujas uz ASV pārstāvju dokumentāciju vai vien pateikto (iespējamas valodas barjeras dēļ), jo viņiem tā gluži vienkārši ir vieglāk. Tieši sadrumstalotās bāriņtiesas mazajās pašvaldībās ir atvērtākas bērnu nosūtīšanai prom no Latvijas, jo tādā veidā problēmas ar grūti audzināmiem bērniem pārņem kāds cits. Lai gan izceļas Rīga un Daugavpils, citās republikas nozīmes pilsētās adopcijas nav, bet ir vairāki ienesīgi, lieli bērnunami.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti