Pašnāvnieku misijas arī karadarbības ietvaros visbiežāk tiek asociētas ar teroristu organizācijām (piemēram, "Daīš") un tiek smagi nosodītas Rietumu valstīs. Šāds simbolisks pavērsiens Afrīnā liek uzdot jautājumus ne tikai par Amerikas Savienoto Valstu (ASV) attiecībām ar NATO partneri Turciju, bet arī par tās līdzšinējās sadarbības turpināšanu ar kurdu kaujiniekiem.
Saīsinājumi:
YPJ – Sieviešu aizsardzības vienības, kurdu sieviešu kaujinieču grupējums, kas piesaistīts YPG.
YPG – Tautas aizsardzības vienības, kurdu kaujinieku grupējums, kas pastāv kā militārs atzars Sīrijas Demokrātisko spēku vienībai Sīrijā.
SDF – Sīrijas Demokrātiskie spēki, militāra kurdu, arābu, turkmēņu apvienība, kura pēc ASV aicinājuma tika izveidota 2015. gadā, lai cīnītos pret "Daīš". To sastāvā karo YPG.
Afrīnas operācija
Operācija "Olīvas zars" Sīrijas ziemeļrietumu Afrīnas provincē sākās 21.janvārī, kad tajā iegāja Turcijas sauszemes vienības. Pamatojoties uz Turcijas premjerministra Binali Jildirima (Binali Yildirim) apgalvojumu, operācijas galvenais mērķis ir padzīt no Afrīnas teritorijas kurdu kaujiniekus, izveidojot drošības zonu aptuveni 30 kilometru attālumā no Turcijas robežas.
Tomēr situāciju sarežģī ASV netieša iesaiste šajā konfliktā, esot Sīrijas Demokrātisko spēku (SDF) finansētājam cīņā pret "Daīš". Šī sadarbība kļuvusi īpaši izteikta tieši Trampa administrācijas laikā, kad pret prezidentu Basaru al Asadu vērstā politika ir tikusi nomainīta uz lielāka uzsvara likšanu cīņā pret "Daīš". Kurdu vienības šajā cīņā ir izrādījušās spēcīgas sabiedrotās, ļaujot ASV samazināt savu tiešo klātbūtni Sīrijā.
Afrīnas konflikta kontekstā ASV ir mēģinājusi noliegt savu savienību ar Tautas aizsardzības vienībām (YPG), kas cīnās Sīrijas Demokrātisko spēku sastāvā, uzsverot, ka Afrīnā tie nesaņem militāru atbalstu un ka koalīcijā pret "Daīš" neveic operācijas šajā reģionā. Tomēr šie izteikumi ir pretēji pašu kurdu kaujinieku teiktajam. Sīrijas Demokrātiskie spēki savā "Twitter" kontā ir apgalvojuši, ka tieši viņi kontrolē Afrīnu.
Afrīnas operācija ir jaunākais attīstības posms pieaugošajā konfliktā starp diviem savulaik tuviem NATO partneriem – ASV un Turciju.
FAKTI
Kurdistānas Strādnieku partija izveidota 1978.gadā. Tā uzsāka bruņotu sacelšanos 1984.gadā, tam vēlāk pāraugot terorismā. Partijas sākotnējais mērķis bija kurdu revolūcija Turcijā, kas vestu uz brīvu, sociālistisku Kurdistānu. Kopš konflikta sākuma dzīvību Turcijā zaudējuši ap 40 tūkstošiem cilvēku.
Par šo Turcijas un Sīrijas kurdu spēku savstarpējo sadarbību liecina arī jau aizmirstais terorakts Ankarā, kura ietvaros 25 gadus veca kurdu kaujiniece, kas savulaik cīnījusies Tautas aizsardzības vienību rindās, uzspridzinājās, nogalinot 35 cilvēkus. Turcija uzskata PKK un YPG īstenoto terorismu par vienu no lielākajiem draudiem valsts drošībai, īpaši pēc 2015. gada miera sarunu sabrukuma starp Turcijas valdību un PKK.
Pēc NATO ģenerālsekretāra vietnieces Rozas Gotelmelleres (Rose Gottemoeller) vārdiem, Turcija ir vienīgā sabiedrotā valsts, kuras teritorijā notiek intensīvi partizānu uzbrukumi.
Tādēļ Afrīnas operācijā NATO nav noliegusi savu atbalstu Turcijai, kura šobrīd izmanto arī alianses pretraķešu aizsardzības sistēmas. Kurdu kaujiniekiem nu izmantojot tādu ieroci kā cilvēkus pašnāvniekus, konflikts starp divām sabiedrotajām NATO valstīm – ASV un Turciju – draud iedragāt ne tikai NATO saliedētību, bet arī visu transatlantisko drošību.
Pašnāvnieces misija kā kurdu vājuma simbols?
Pašnāvnieku spridzināšanas stratēģija savā pamatbūtībā nav pretlikumīga karadarbības apstākļos, ja tā respektē Ženēvas konvenciju, proti, netiek izmantota pret civiliedzīvotājiem, ir proporcionāla un nenotiek, izmantojot maskēšanās taktiku, kas tādējādi kareivim piešķirtu civilo imunitāti. Tomēr nenoliedzams ir arī fakts, ka
konvencija un tās divi papildprotokoli tieši neatrunā individuālas militārās stratēģijas, un pašnāvnieki parasti tiek asociēti ar terorisma organizācijām un tādējādi uzskatīti par lielu tabu.
Pamatojoties uz Izraēlas Nacionālā drošības institūta datiem, 2017. gadā pašnāvnieku uzbrukumi notikuši 348 reizes, un vairums no tiem ir saistīti ar tādām salafītu-džihādistu organizācijām kā "Daīš", "Al-Qaeda" vai tām pietuvinātiem grupējumiem (piem., Tahrir al-Sham bij. Jabhat al-Nusra). Šādas stratēģijas pielietošana no kurdu kaujinieku puses norāda uz vājuma sajūtu, kura liek spert izmisīgus soļus. Tomēr šāda pieeja Turcijas iebrukumam var tikai pasliktināt to situāciju.
ASV sadarbība ar kurdu kaujiniekiem jau izsenis ir bijis karsti apspriests temats, un vēl nesen prezidents Tramps telefonsarunā ar Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu solījis šo sadarbību pārtraukt. Tomēr, pamatojoties uz ASV atjaunoto pretterorisma stratēģiju, kuras ietvaros uzsvērta ir ne tikai "Daīš" apkarošana, bet arī pretestība tā atkārtotam uzplaukumam, sadarbība ar kurdiem tomēr netika pārtraukta. Taču situācija ļoti ātri var mainīties.
Izmantojot Rietumos smagi nosodītus izmisuma soļus, ASV var izjust lielāku spiedienu pārskatīt pašreizējo sadarbības modeli ar kurdiem.
Turklāt Sīrijas kurdu starptautiskās politiskās pozīcijas, visticamāk, pasliktināsies. Turcijas prezidents Erdogans jau ir norādījis uz Turcijas interesi paplašināt operāciju līdz pat Menbidžas pilsētai, kur sākas ASV tieša atbalsta zona kurdiem un ir arī bāzēts neliels daudzums ASV militāro instruktoru. Vašingtona, ļoti iespējams, mēģinās deeskalēt situāciju, uz ko norāda ASV Aizsardzības departamenta spīkeres Danas Vaitas (Dana White) izteikumi, ka ASV turpina ciešu sadarbību ar Turciju kā NATO sabiedroto. Tāpat ASV noliedz iespēju, ka tās karaspēks varētu atstāt Menbidžu, atgādinot, ka šī pilsēta ir vitāli svarīga plašākajā koalīcijas cīņā pret "Daīš", kurā svarīgu lomu spēlē arī kurdu kaujinieki.
Tomēr tajā pašā laikā nav skaidrs, kā ASV varētu novērst lielāku konfrontāciju starp Turciju un Sīrijas kurdiem, ja Turcija tiešām pietuvosies Menbidžai, turklāt neatrisinātais diplomātiskais konflikts draud turpināt NATO šķelšanos, kuru var izmantot dažādi ārējie spēlētāji. Šajā kontekstā jāpiemin, ka Krievija jau ir spējusi izmantot ASV nevēlēšanos iesaistīties Tuvo Austrumu konfliktu risināšanā un kļuvusi par neatņemamu spēlētāju Sīrijas konfliktā, turklāt Turcijas gaisa spēku klātbūtne Afrīnā, kas ir Krievijas patrulētā gaisa zona uz rietumiem no Eifratas upes, ir iespējama vien tādēļ, ka Krievija tam ir sniegusi atbalstu.
NATO divu lielāko militāro spēku sašķeltība ir Krievijas interesēs, kas jau izsenis uzskata NATO par draudu.
ASV sadarbība ar kurdu kaujiniekiem pēc "Daīš" sakāves Sīrijā ir neskaidra, tomēr ir skaidrs, ka pašreizējajā starptautiskajā sistēmā šī draudzība ir neiespējama. NATO un globālās stabilitātes dēļ ir nepieciešams tūlītējs diplomātisks risinājums Turcijas un ASV konfliktam Sīrijā, kura vistiešākie zaudētāji, visticamāk, būs kurdi.
