Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Bēgļi Latvijā: Tarika ģimenes stāsts

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

OECD - ne tikai bagātu valstu, bet arī inovatīvu ideju klubs

LELB plāno aizliegt sievietēm kļūt par mācītājām

Sieviete mācītāja – baznīcas iekšējā lieta vai plašākas sabiedrības jautājums?

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) iecere savā Satversmē paredzēt liegumu sievietes ordinēt par mācītājām, raisījusi diskusijas ne vien pašā baznīcā, bet arī plašāk sabiedrībā. Politiķi par šo jautājumu ir piesardzīgi, tiesībsargs norāda, ka baznīca nav pilnībā atrauta no sabiedrības. Tikmēr jomas pārzinātāji pieļauj viedokļu polarizēšanos pašā baznīcā un dažu draudžu atšķelšanos.

Kopš Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps jau vairāk nekā 20 gadus ir Jānis Vanags, tajā sievietes par mācītājām kļūt nevar. Tomēr baznīcas Satversmē ir rakstīts, ka ordināciju var lūgt ikviens, kurš atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītāja amatam.

Šo punktu LELB sinode jeb Baznīcas augstākā lēmējinstitūcija šīs nedēļas beigās plāno mainīt.

2014.gada pirmo reizi pēc 20 gadu aizlieguma Latvijā par mācītāju ordinēja sievieti. Taču Ievu Puriņu toreiz ordinēja nevis LELB, bet gan Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBĀL). To trimdas luterāņu mācītāji dibināja pēc Otrā pasaules kara ārzemēs. Šonedēļ notiks šīs baznīcas Latvijas apgabala dibināšanas sinode. Baznīca ārpus Latvijas ordinē sievietes, un tās pārstāvji uzskata, ka Jāņa Vanaga prakse daudzu gadu garumā ir liecinājusi par vēlmi pilnībā atstumt sievietes no kalpošanas garīdznieku amatos LELB. Tikmēr LELB atsaucas uz Bībeles tekstiem. Kritiķi gan norāda, ka tie tiekot nekorekti interpretēti.

Raidījums „Kultūršoks” vēstīja, ka prognozējams - LELB sinodē pārliecinoši aizliegs sievietēm kļūt par mācītājām. 

Tikai no cilvēktiesību viedokļa skatīties nevar

„Ja mēs raugāmies no sieviešu tiesību viedokļa, tad, protams, rodas jautājumi. Sabiedrībai var rasties jautājumi, kāpēc tā,” tiesībsargs Juris Jansons skaidro, ka uz sieviešu ordināciju tīri no cilvēktiesību viedokļa skatīties nevar. To uzsver arī LELB, piebilstot, ka tā ir baznīcas iekšējā lieta.

Satversmē rakstīts, ka baznīca ir atdalīta no valsts. Taču tiesībsargs atgādina, ka Satversmē rakstīts arī tas, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos.

Turklāt šī situācija ir atšķirīga ar to, ka iepriekš, kopš 1975.gada, sievietes varēja kalpot par mācītājām. „Uz sabiedrisko domu, protams, it īpaši tajā situācijā vai tajā gadījumā, ja netiek skaidrots, kāpēc tieši tāds lēmums, kāpēc tā koncepcija ir mainīta un kā tas ietekmēs, un ar ko sabiedrībai rēķināties, ko gaidīt. Tas ir tas pats, pats svarīgākais. Bet, kādas ir iekšējās kārtības, iekšējās procedūras baznīcai, tas ir viņu pašu ziņā.

Bet mēs runājam par to, ka, jā, baznīca ir šķirta no valsts, bet tā nav kaut kur ārpus, citā laika telpā eksistējošs veidojums,” skaidro Jansons.

Politiķi ir piesardzīgi

Šajā diskusijā, protams, visvairāk iesaistās tieši baznīcas pārstāvji. Amatpersonas un viedokļu līderi to dara retāk vai nedara nemaz. Tāpēc šoreiz Latvijas Radio uzrunā tos cilvēkus, kas nav tieši iesaistīti šajā jautājumā.

Politiķi par sieviešu ordināciju izsakās piesardzīgi. Prezidents Raimonds Vējonis Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā” uz jautājumu, vai tā ir tikai baznīcas iekšēja lieta, vai skar sabiedrību plašāk, atbildēja atturīgi: „Sabiedrību, protams, tas skar, bet jebkurā gadījumā valsts ir nodalīta no baznīcas un baznīcai jāpieņem izsvērti lēmumi. Protams, mēs kā sabiedrības locekļi varbūt piederam vienai vai otrai konfesijai, un tad nu... Man grūti komentēt šo jautājumu.”

Piesardzīgi atbild arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Inese Laizāne (Nacionālā apvienība). Tikai draudzes locekļiem katram savā draudzē vajadzētu izteikt viedokli, bet jālemj – baznīcai.

Viņa uzskata, ka LELB lēmums aizliegt sievietēm kļūt par mācītājām neietekmēs Latvijas sabiedrību: „Es domāju, ka konkrēti mūsu valstī, manuprāt, nē. Pieļauju, ka tur, kur sievietes jau ilgstoši ir par to runājušas un ir konkrēti gadījumi, kur ir vēlme izrādīta būt par mācītājām un nav tas ļauts, es domāju, ka tad gan tas varētu būt jautājums, kas ir aktīvs sabiedrībā. Bet mūsu valstī, es domāju, ka nē. Mums tikai tad, kad būs reālas personas, kas ļoti izrādīs vēlmi un būs viņām liegts, tas varētu būt tāds aktuāls jautājums, kas iesaista sabiedrības viedokli."

Uz iebildi, ka ir sievietes, kuras vēlas kļūt par mācītājām, Laizāne norāda, ka tas nav bijis gana aktīvi un pamanāmi:

"Sievietes arī nav tā uzrunājušas sabiedrību, aicinot par to diskutēt ar mērķi, ka tur ir jāmaina, ka viņām ir jāļauj iespēja kļūt par mācītājām. Es domāju, ka tas ir pašu sieviešu rokās.”

Neviennozīmīgs jautājums ar daudzām sastāvdaļām

Sieviešu ordināciju politiķi un amatpersonas atturīgi var komentēt arī tāpēc, ka situācija ir neviennozīmīga. To atzīst arī tiesībsargs Juris Jansons: „Ja mēs raugāmies atkal tiešām no cilvēktiesību aspekta, teiksim, tiesības uz vienlīdzīgu atalgojumu, tiesības izvēlēties nodarbošanos un tā tālāk, tad, visticamāk, baznīcas pārstāvji pārmetīs to, ka, redziet, baznīca ir šķirta no valsts, ko jūs tur analizējat no cilvēktiesību viedokļa. Tāpēc te veidojas tāda dubultā pieeja vai dubultā morāle. Kaut kādā brīdī, kad ir svarīgi, ka mēs esam paši autonomi, neatkarīgi un mēs paši iekšēji organizējam savu kārtību, tas ir viens; un otrs, nē, tomēr te kaut kas nav labi un vajag tomēr, lai kāds sniedz savu viedokli vai lai valsts iejaucas, vai kā citādi, un atjauno kādu tiesisko kārtību.”

Tiesībsarga ieskatā, baznīcā jābūt inteliģentai pieejai un galvenais esot, lai sabiedrībai būtu skaidri baznīcas pieņemtie lēmumi.

„Es domāju, ka sabiedrībai jābūt iesaistītai, zinošai un iesaistītai, jo tas nav tikai baznīcas iekšējais jautājums, jo baznīca jau ir daļa no sabiedrības un tās lēmumos kā spogulī atspoguļojas kaut kādā sabiedrības daļā valdoši uzskati. Protams, mēs arī piesaucam Bībeles tekstus, bet galu galā vispirms jau ir mūsu pieredze, mūsu kaut kādi pieņēmumi un tad viena vai otra, vai trešā puse piemeklē tai atbilstošus Bībeles tekstus," skaidro Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns.

Viņš uzskata, ka sabiedrībai jābūt iesaistītai un zinošai pat tad, ja daudzi nav luterāņi vai nepraktizē reliģiju. Lai gan viņa ieskatā, tas nav jautājums par civilizāciju sadursmi, Rietumiem un Austrumiem, kā to dažreiz dēvējot, sieviešu ordinācija tomēr ir tikai viena epizode no plašāka pēdējā laika notikumu un diskusiju loka:

„Un tas ir uztraucoši, jo šeit bieži vien ir dažādi populistiski, manipulatīvi paņēmieni, kā arī diskusijas ap Stambulas deklarāciju, manuprāt, ļoti spilgti parādīja to.”

Arī reliģiju pētniece Agita Misāne norāda, ka šim stāstam ir daudz sastāvdaļu. Viņa skaidro, ka Latvijā ir daudz baznīcu, kas neordinē sievietes, piemēram, Romas katoļu baznīca. Taču viņiem neviens nepārmet. Ir divi iemesli pilsoniskās sabiedrības un mediju reakcijai, uzskata reliģiju pētniece.

Pirmkārt, ļoti daudzas luterāņu baznīcas citviet pasaulē to dara. Bet, otrkārt, sieviešu ordinācija Latvijā jau bija praktizēta ilgu laiku, taču tieši tagad to plāno pārtraukt.

Lēmums šķels un polarizēs pašu baznīcu?

Esot grūti prognozēt, vai un kādu iespaidu šis lēmums atstās uz sabiedrību, to mēs vēl redzēsim. Taču tas noteikti ietekmēšot procesus luterāņu baznīcā.

„Droši vien būs cilvēki, kuri varbūt skatīsies, ja viņi, piemēram, apsvērtu, vai kristīt bērnu šajā baznīcā, varbūt pievienoties šai baznīcai. Noteikti būs tādi, kuriem tas būs iedrošinājums, jo viņiem patiktu tāda nostāja, bet atkal būs tādi, kurus droši vien tas atturēs. Viņi varbūt atradīs savu ceļu uz kādu citu baznīcu vai nu ārzemju luterāņu baznīcu, kura nupat arī vēl pirms šīs sinodes atvērs savu Latvijas prāvesta iecirkni. Viņi var atrast sevi tur vai arī viņi var pievienoties kādai citai baznīcai," norāda reliģiju pētniece Agita Misāne.

„Lēmuma pieņemšana novedīs pie šķelšanās, fragmentācijas un uzskatu polarizācijas," saka Valdis Tēraudkalns, reizē jautājot, vai tas ir vēstījums, kas baznīcai būtu jānes. „Vai tiešām jautājums par to, ka sieviete nevar ieņemt šādu amatu, vai tas ir jāpadara tik ļoti centrāls, ka baznīca ir gatava arī uz to, ka kādi cilvēki aizies no viņas? Vai tiešām tas ir labs vēstījums visai sabiedrībai?”

Tajā pašā laikā Teoloģijas fakultātes profesors uzskata, ka lielas iekšējās šķelšanās baznīcā nebūs. Tēraudkalns skaidro, ka tas nav tik vienkārši un, ja kāda draudze gribētu aiziet, tā zaudētu baznīcai piederošos īpašumus: „Līdz ar to es domāju, ka vairums draudžu uz to nekādā veidā neies. Bet katrā ziņā pastāv šī alternatīva Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas struktūrā, kurai arī šeit tūlīt, tūlīt būs sinode Latvijā. Un pats par sevi tas ir tikai normāli, jo tā ir viena alternatīva liberālāk domājošiem cilvēkiem.”

Līdz šim LELB spēja ļoti veiksmīgi apvienot gan dažādi domājošus mācītājus, gan draudžu locekļus, norāda Agita Misāne. „Tajā ir vismaz četri mazliet atšķirīgi domājoši grupējumi. Līdz šim tas viņiem ir izdevies. Vai notiks kaut kas tāds ekstrēms nākotnē?

Pašā ekstremālākajā gadījumā kādi cilvēki varētu izstāties, varbūt atsevišķas draudzes varētu izstāties un pievienoties kaut kam citam vai pastāvēt neatkarīgi, to mēs redzēsim. Ir skaidrs, ka mierīgu laiku nebūs.”

Mācītājs pēc būtības nav citādāka būtne, uz kuru attiektos citi noteikumi vai privilēģijas, uzskata Valdis Tēraudkalns. Viņam tas ir teoloģisks jautājums, un Tēraudkalns nesaredz, ka, izpildot kādu amatu, dzimumam ir būtiska loma: „Un galu galā es domāju, bieži vien kristietība vēstures gaitā ir pierādījusi, ka tā var būt kontrkultūras daļa tajā ziņā, ka viņa apvērš kaut kādus sabiedrībā valdošus priekšstatus. Bieži vien daudzas kristīgās kopienas, tās pašas brāļu draudzes pagātnē pasaulē, piemēram, ir apvērsušas šos patriarhālos pieņēmumus.

Un šobrīd diemžēl ir otrādi, ka mēs sekojam kaut kādiem daudziem Rietumu sabiedrībā jau tādiem aizgājušiem, novecojušiem pieņēmumiem un gribam krampjaini turēties pie tā. 

Bet tie neveido, manuprāt, kristietības kaut kādu pamatvēstījumu. Gluži otrādāk, cenšanās turēties pie tā kaut kādā mērā padara jocīgu un apšaubāmu šo baznīcas vēstījumu mūsdienu pasaulē, diskreditē to.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt