Sieviešu ordinācija luterāņu baznīcā – vai aizlieguma mūris sāk drupt?

Pirms dažām dienām medijus pāršalca ziņa, ka pēc 20 gadu pārtraukuma Latvijā atkal par luterāņu mācītāju ordinēs sievieti. Mācītājas amatā svētdien stājās Ieva Puriņa, kura līdz šim Rīgas Evaņģēliskajā draudzē kalpoja kā diakone jeb palīgmācītāja.

Tomēr tas nenozīmē, ka savu pēdējo 20 gadu noraidošo attieksmi pret sieviešu ordināciju būtu mainījusi Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) arhibīskapa Jāņa Vanaga vadībā, jo Rīgas Evaņģēliskā draudze tai nepieder. Šobrīd vienīgais veids, kā sievietei kļūt par mācītāju un strādāt Latvijā, ir piederība Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas (LELBĀL).

Puriņa: Kursa biedrenes pameta Latviju, lai kalpotu Dievam; es gribēju kalpot Dievam Latvijā

Sieviešu ordinācija ir viens no jautājumiem, kas joprojām šķeļ luterāņu Baznīcu, un arī Latvijā šajā jautājumā nav vienprātības. Pēdējos 20 gadus, kopš Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa amatā ir Jānis Vanags, sieviešu ordinācija Latvijā vairs nenotiek. Sievietes ordinēt par mācītājām sāka arhibīskaps Jānis Matulis 1975.gadā un vēlāk turpināja arī arhibīskaps Kārlis Gailītis, bet LELB Sinode oficiālu atbalstu pauda 80.gadu beigās. Šai laikā par mācītājām kļuva 10 sievietes, kas turpināja kalpot baznīcā arī pēc ordinācijas pārtraukšanas.

Taču kopš 90.gadu sākuma sievietes par mācītājām var kļūt vien trimdas latviešu luterāņu baznīcā. Teoloģijas maģistre Ieva Puriņa būs pirmā, kas paliks kalpot Latvijā. „Citādi man nebūtu iespējas realizēt savu aicinājumu. Savulaik mēs bijām tieši pusē [teoloģijas] studijām, kad tika ievēlēts jaunais arhibīskaps Vanags un mums tika nogriezta šī iespēja. Un tagad vairāk kā 10 no manām studiju biedrēm ir dažādās vietās pasaulē, kur viņas kalpo par mācītājām. Kad man vairākkārt tika piedāvāts palikt Amerikā, kad es tur biju uz vienu gadu, es atteicos, jo gribu būt Latvijā un kalpot latviešiem šeit,” saka Puriņa.

Ieva Puriņa ir divu bērnu māte un ikdienā strādā par ierēdni Aizsardzības ministrijā. Kā diakone viņa kalpojusi Beļģijas Latviešu evaņģēliski luteriskajā draudzē un Rīgas Evaņģēliskajā draudzē, kur strādās arī turpmāk. Pirms pieciem gadiem dibinātās Rīgas Evaņģēliskās draudzes izvēle par labu trimdas luterāņu Baznīcai bijusi apzināta, stāsta Puriņa. „Mēs ar domubiedru grupu prāvesta Klāva Bērziņa vadībā 2009.gadā dibinājām savu draudzi, un, kad tā bija nostabilizējusies, lūdzām baznīcai ārpus Latvijas uzņemt mūs savās rindās. Viņi to labprāt darīja. Tā kā esam pakļauti arhibīskapam Rozītim, tad arī bija iespējama mana ordinācija,” norāda teoloģe.

Arhibīskaps Rozītis: Sievietes ir puse no latviešiem; bez šīs puses negribam un nevaram dzīvot

No Vācijas atbraukušais Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas trimdā arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis arī bija tas, kurš Puriņu ieveda mācītājas amatā. Rozītis skaidro, kāpēc trimdas luterāņi atbalsta sieviešu ordināciju. „Puse no latviešiem ir sievietes, un tās nav tās nespējīgākās. Viņas ir vismaz tikpat spējīgas kā tā otra puse, un bez šīs puses mēs negribam un nevaram iztikt. Domājam, ka tas būs arī par svētību Latvijai. (..) Mūsu pārliecība ir, ka tā ir kontinuitāte ar kristīgajām pamatvērtībām, reformāciju un, kā nekā, arhibīskapiem Matuli un Gailīti. Ir dažreiz tādi kontinuitātes pārtraukumi, bet vienmēr jāskatās pozitīvi, kā tiem tikt pāri... Pašās beigās, Pastardienā, mēs visas lietas zināsim pavisam skaidri (smejas),” saka Rozītis.

Lai gan 90.gadu sākumā bija iecere atjaunot vienotu Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu, atšķirīgo nostāju dēļ tas nav noticis. Pasaulē pašlaik kalpo 35 latviešu mācītājas, kas ordinētas trimdas luterāņu Baznīcā, tostarp ASV no 44 latviešu mācītājiem 24 ir sievietes. Arhibīskaps Rozītis ir pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk savu nostāju mainīs arī luterāņu Baznīca Latvijā. „Ir daudz vairāk to, kas šo svētību jau bauda luterāņu saimē, nekā tie, kas to nedara,” savu nostāju skaidro Rozītis.

LELB: Svētie raksti liedz ordinēt sievietes

Tomēr Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pašreizējās vadības nostāja ir nepārprotama - Svētie raksti sieviešu ordināciju neparedz, un ar svētdien notikušo Puriņas kļūšanu par mācītāju nekāds jauns laikmets Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā nav sācies. Tā kā arhibīskaps Jānis Vanags sižeta tapšanas laikā bija ārpus Latvijas, LELB viedokli pauž bīskaps Pāvils Brūvers. „Nedomāju, ka tas ir vēsturisks notikums, jo ordinācija notiek Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā ārpus Latvijas, kur pastāvīgi tas ir noticis, visus šos gadus. Un tas, ka ģeogrāfiski tas tagad notiek Latvijā, būtību nemaina,” atturību saglabā Brūvers.

Pēc Brūvera teiktā, no Svētajiem rakstiem izriet, ka garīgais amats ir piešķirts tikai vīriešiem. „Un lai arī mēs tagad, modernā sabiedrībā, tā vairs nešķirojam dzimumus un mums liekas, ka sieviete var darīt visu ko, protams, arī var…Bet, paliekot uzticīgiem Svētajiem rakstiem, mums jāpaliek uzticīgiem arī šai prasībai. Ja mēs no tās atkāpjamies, mēs jau izsitam kādu ķieģeli Svēto rakstu autoritātei,” pamato Brūvers.

Uz jautājumu, vai citas luterāņu baznīcas, kas pieļauj sieviešu ordināciju, LELB ieskatā nav palikušas uzticīgas Svētajiem rakstiem, Brūvers atbild apstiprinoši. „Protams, tās ir interpretācijas un viņi to dažādi izskaidro, bet tā jau var pamazām no balta pāriet uz melnu, ja to dara lēnām. Mēs redzam, ka šis ir viens no procesiem, kur tas ir tikai pirmais solis. Un beigu beigās atkāpšanās no Svētajiem rakstiem daudzu gadu gaitā varētu notikt ļoti dramatiska. Tāpēc mēs negribam piedalīties šai procesā jau pašā sākumā,” viņš nosaka.

LELB vadība iepriekš paudusi bažas, ka sieviešu ordinācijai varētu sekot citas prasības pēc liberalizācijas, tostarp par viendzimuma laulību legalizēšanu. Bīskaps ir pārliecināts, ka līdzīgos uzskatos par sieviešu ordināciju ir lielākā daļa Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pārstāvju. „Man kādreiz ir jautājuši, kāpēc šo jautājumu bez garām diskusijām nevarētu likt uz balsošanu Sinodē [LELB augstākajā lēmējinstitūcijā]. Tas ir pilnīgi skaidrs, kāds būtu rezultāts - ar 2/3 vai pat lielāku balsu vairākumu sieviešu ordināciju noraidītu. Tāda ir tā noskaņa mūsu baznīcā,” viņš saka.

Brūvers gan uzsver, ka LELB neliedz turpināt kalpot iepriekš ordinētajām sievietēm un atzīst arī citu baznīcu mācītājas.

Luterāņu pasaulē sievietes lielākoties ordinē par mācītājām

Mūsdienu diskusijas par sieviešu ordināciju saistāmas ar kustību par vienlīdzīgām tiesībām 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, stāsta Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes asociētā profesore Dace Balode, kas pētījusi sievietes lomu kristīgajā baznīcā. Pašlaik no Pasaules luterāņu federācijai piederošajām 140 luterāņu baznīcām sievietes neordinē 37, tostarp Latvijā un Lietuvā, savukārt Igaunijā sievietes veido apmēram ceturto daļu no visiem mācītājiem. „Mēs šai ziņā piederam pie mazākuma. Mūsu Baznīca ir īpaša tajā ziņā - un tas ir tāds ārkārtīgi rets gadījums - ka sieviešu ordinācija Baznīcā ir notikusi, bet pēc tam ir atcelta,” norāda Balode.

Ja par mācītājām Latvijas luterāņu Baznīcā sievietes pašlaik nevar kļūt, viņām nav liegts kalpot kā evaņģēlistēm. Viena no tām ir Rudīte Losāne, kura jau 13 gadu ir Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne. Viņa uzskata - būt par mācītāju ir aicinājuma jautājums, kam nav saistības ar dzimumu. „Interesantā kārtā mani aicina arī daudzi luterāņu mācītāji aizvietot viņus, kad viņi dodas kādā ceļojumā vai atvaļinājumā. Un, kad es ierodos baznīcā, gan pirms, gan pēc dievkalpojuma draudzes locekļi mani sauc par mācītāju. Un es nekad viņiem nesaku, ka neesmu mācītāja, jo redzu, ka Gars caur viņiem runā. To, ko es neesmu saņēmusi juridiski šajā Baznīcā, es saņemu kā apliecinājumu no šiem draudzes locekļiem, kuri, zinot, ka esmu evaņģēliste, mani sauc par mācītāju,” atzīmē Losāne.

Viņa nepiekrīt LELB vadības nostājai pret sieviešu ordināciju, tomēr izvēlēties citu Baznīcu tāpēc neplāno. „Ja būtu tāda iespēja, es noteikti, noteikti ordinētos par mācītāju. Bet es šo iespēju gribu piedzīvot savā Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kurā esmu kristīta, iesvētīta un sākusi savas evaņģēlistes gaitas,” norāda Losāne.

Pēdējos četrus gadus Rudīte Losāne vada arī Luterāņu sieviešu teoloģu apvienību, kas izveidojusi arī sieviešu ordinācijas jautājumam veltītu mājaslapu un skaidro to baznīcā. Viņa domā, ka tas ir devis zināmus rezultātus, tomēr uz strauju attieksmes maiņu necer, jo jaunie mācītāji esot izaudzināti ļoti konservatīvi. Losāni apbēdina, ka teoloģu apvienības lūgumi atsākt diskusijas par sieviešu ordināciju līdz šim palikuši bez atbildes.

Trūkst demokrātiskas diskusijas

Uz kvalitatīvu diskusiju trūkumu gan vēsturiski, gan šodien norāda arī LU asociētā profesore un apvienības biedre Dace Balode. „No vienas puses, diskusijas notiek, diezgan daudz un asas, īpaši 90.gados, bet tās nenotiek dažādos līmeņos. Manuprāt, nenotiek demokrātiska diskusija, kur tiktu ņemti vērā draudžu viedokļi un diskutēts arī Baznīcā visaugstākajā līmenī,” saka Balode.

To, ka par sieviešu ordināciju varētu diskutēt vairāk, atzīst arī LELB bīskaps Pāvils Brūvers. „Mēs esam solījušies to darīt, bet īsti neesam tā dedzīgi šo solījumu pildījuši. Domāju, ir labi, ka katrs jautājums vienmēr ir apskatīts no jauna, vai esam uz pareizā ceļa. Mums pašlaik liekas, ka esam, bet būtu pareizi šo diskusiju tā intensīvāk turpināt. Mēs to noteikti darīsim,” sola Brūvers.

Viņš pieļauj, ka sieviešu ordinācijas jautājumam varētu pievērsties kādā no nākamajām LELB Sinodēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti