«Septiņas dienas Eiropā»: «Quo vadis» Eiropa?

Pēdējos mēnešos vairākos kritiskos jautājumos Eiropas Savienības (ES) valstu vidū manāmāka kļuvusi šķelšanās, norobežošanās un individuālo interešu aizstāvība, nevis vienprātība, atbalsts un saliedētība. Pieaugusi arī tendence dalībvalstīm vārdos un darbos pašu intereses likt augstāk nekā Eiropas Savienība pamatos izvirzīto solidaritāti. Tas redzams gan bēgļu krīzes problēmā, gan jautājumos par individuālu eirozonas valstu ekonomikām un kopējo labumu. 

Nesen Eiropas Parlamenta (EP) Informācijas birojs Latvijā piedāvāja apkopotus EP deputātu viedokļus par Latvijas veikumu prezidentūrā Eiropas Padomē un par karstākajiem pēdējā laika diskusiju jautājumiem – Grieķijas finanšu problēmas, situācija ar bēgļiem, arī Krievijas agresija Eiropā. „Jūs runājat tikai par starptautiskiem uzņēmumiem un lielajām korporācijām, bet kur paliek cilvēki?” Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram jautāja parlamentārietis Džanluka Buonanno no Itālijas. Norādot uz Vācijas un ES karogiem, viņš komentēja: “Es nevēlos mirt zem Vācijas karoga. Agrāk bija nacisms, tagad ir ekonomiskais nacisms.”

Savukārt parlamenta deputāte no Ungārijas Kristīna Morvai pārmeta dalījumu  pirmšķirīgās un otršķirīgās ES valstīs: „Šeit ir Junkera kungs no Luksemburgas, kurš pārstāv laimīgās Rietumu valstis. Taču mēs neesam neko dzirdējuši par iemesliem, kāpēc cilvēki pamet savas valstis.”

Viskaismīgāk runāja britu eiroskeptiķis Pols Natals, kurš sacīja, ka Latvijas prezidentūra nav bijusi veiksmīga, jo tās paspārnē notikusi migrācijas un Grieķijas krīze:  “Jūs neesat darījuši pilnīgi neko, vērojot, kā ES projekts sašķīst drumstalās. Pilnīga izgāšanās. Eiropā saimnieko [Krievijas prezidents] Vladimirs Putins. Es kā eiroskeptiķis gribētu, lai Latvijas prezidentūra ilgtu vēl sešus mēnešus – tad ar Eiropu būtu cauri!”

Šie EP deputātu viedokļi īsi ilustrē zināmas sabiedrības daļas domas par to, kāda noskaņa valda patlaban  Eiropas Savienībā, kuras devīze gan skan joprojām - „Vienoti dažādībā”. Organizācijā, kuras tapšanas pamatideja pēc Otrā pasaules kara bija, ka valstīm Eiropā tik cieši jāsatuvinās ekonomiski, lai  trešais pasaules karš vairs nebūtu iespējams. Taču patreizējo krīzi Eiropā, kas ilgst jau daudzus gadus, raksturo dziļā fragmentācijas fāze, valstu nacionālās intereses pāri ES vienotības idejai, tostarp pieaugošais nacionālisms gan politikā, gan ekonomikā. Un, kā tiek norādīts – arī periodiska solidaritāte politiskā līmenī, bet tomēr – ne starp cilvēkiem.

Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Ilvija Bruģe skaidro, ka Eiropā vienmēr ir pastāvējuši savi nacionāli gan ekonomiskie, gan politiskie mērķi katrai no valstīm, ieskaitot arī vecās, lielās dalībvalstis: Vāciju, Franciju, Lielbritāniju. Savukārt mazās valstis viena otru labāk saprot tās, kurām ir kopīga pagātnes pieredze un līdzīga identitāte.

„Tur ir vēstures un zināmā mērā arī identitātes [līdzība], jo galu galā gan Latvijai, gan Ukrainai ir kopīgs ārējais ienaidnieks. Kas Latvijai ar Grieķiju? Tāda nav. Tanī pašā laikā Grieķijai ar Itāliju ir kopīgas imigrācijas problēmas. Grieķiju un Itāliju uztrauc tās lietas, kas notiek tālāk dienvidos un kas mums patiesībā nemaz nav relevantas. Tās ir relevantas mums kā ES dalībvalstij, bet nav relevantas mums kā latviešiem. Jo mums tiešām – ja būsim godīgi – nevienam neinteresē grieķu bezdarbs, ja mēs uztraucamies par savu bezdarbu.”

EP deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība), ES krīzi vērtējot, saka, ka tā sakņojas jau senākos politiskajos kompromisos, kuri pieņemti, tomēr izvirzot nacionālās intereses kā primārās. „Eiro izveidošana, kas starp citu bija kā politisks kompromiss, lai Eiropu nepadarītu par ļoti vācisku pēc Vācijas apvienošanās. Kas bija kā zināms spiediens Vācijai atteikties no doičmarkas un ievest eiro, kas Vācijai kopumā bija izdevīgi, jo tā varēja daudz savu preču tirgu paplašināt vienotā valūtas telpā. Tie atkal bija šādi kompromisi, kas ielika sakni šodienas krīzēm. Protams, daudz kas mainījies globāli ārpus Eiropas Savienības. Tad parādās diezgan būtiskā lieta, kad politiķi, kas vada ES valstis, kurus ievēl savi pilsoņi, un tanī pašā laikā pāri tam ir ES, kas tomēr ir caur nacionālo interešu kā primāro kompromiss attiecībā uz Eiropas interesēm.”

„Tie politiskie līderi, kas saka, ka primārās ir Eiropas intereses, nav patiesi, manuprāt,” teic politiķis.

Meklējot risinājumus mūsdienās, nereti izskan viedoklis, ka ES federalizācija būtu izeja no krīzes. Tiek norādīts, ka federalizācija veicinātu ātrāku, efektīvāku problēmu risināšanu Eiropas kontekstā, jo patlaban paiet ilgs laiks bezjēdzīgās diskusijās un strīdos, kas balstās norādījumos par vienlīdzības principu un demokrātijas standartu ignorēšanu.

Ilvija Bruģe skaidro, ka federalizācija būtu vērtīgs projekts, taču – mazticams, ka īstenosies: „Lai izveidotu solidaritāti, tas varētu būt risinājums, bet, vai tas ir reāls risinājums, tas ir cits jautājums. Nacionālajām valdībām ir būtiski paturēt savu galavārdu un izmantot ES kā bubuli arī ir ļoti izdevīgi, jo vienmēr var vainot ES – tie neesam mēs, tas ir kaut kas cits. Es nedomāju, ka tāds projekts izies cauri. Tas būtu ideāls modelis, visticamāk, federācija ir vienīgais, kas varētu to izdarīt. Pretējā gadījumā atliek cerēt, ka parādīsies [vēl kāds] kopīgs drauds. Uz ko būtu ļoti jocīgi cerēt.”

Savukārt Zīle akcentē, ka lielākais ļaunums būtu Eiropu vēl vairāk sadrumstalot. No tā vajadzētu izvairīties, pat ja daudz kas nepatīk Eiropas Savienībā, turklāt aizvien jātur prātā esošais lielākais kopīgais drauds, pret kuru pastāvēt tomēr var tikai kopīgiem spēkiem, kā jau tas sākotnēji Eiropas Kopienas projektā bija iecerēts.

„Tā [Eiropa] ir apjukusi starp šīm dažādām interesēm. Tanī pašā laikā tie pozitīvie rezultāti ir, ko rada brīvā personu kustība, pārvietošanās brīvība un jaunā paaudze ar pilnīgi savādāku skatu. Arī Latvijā. Nekā tie, kas pirms 20 gadiem bija jauni un ar izaicinājumiem studijām un darba uzsākšanai. Tur ir tik daudz pozitīvā no šī Eiropas projekta, ka es domāju – ja mēs pārvarēsim šīs krīzes un neapjuksim ar nepārdomātiem politiskiem lēmumiem, tad šī jaunā paaudze, nonākot pie politiskās varas, nepazudinās Eiropu. Esmu optimistisks, lai gan būs daudz problēmu. [..]Būs šī politiskā cīņa par nacionālām interesēm Eiropā, bet es domāju, ka Eiropai nedraud sabrukums. Un Latvijai tas būtu ļoti slikts scenārijs, jo, ņemot vērā nu jau visiem acīmredzamo Krievijas agresīvo politiku, mēs redzam, kādā virzienā attīstīsies ģeopolitiskā attīstība šeit, Baltijā,” skaidro Zīle. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt