Sadaļas Sadaļas

«Šašliki Mangaļos» (ne)tiek pārdoti, un nevajag par to rakstīt

Šašliku ēstuve Mangaļos, kuru daudzi dēvē par leģendāru un vecāko Rīgā, kā jau rakstījuši plašsaziņas līdzekļi, tiek pārdota. Vai arī netiek pārdota. Rus.lsm.lv devās uz Mežaparka nomali un aprunājās ar šašliku ēstuves vadītāju Edgaru, kurš aiz letes stāv jau gandrīz 30 gadu.

“Neskatieties, ka maz cilvēku, tas tā ir tikai tagad. Citā laikā viss mēdz būt aizņemts,” saka Edgars Samharadze – vīrs vecumā tuvu piecdesmit gadiem, kurš pieņem klientu pasūtījumus. Viņš ir arī SIA “Šašliki Mangaļos” valdes priekšsēdētājs. Uz jautājumu, vai ilgi stāv aiz letes, ar smaidu atbild:  “Divdesmit astoņus gadus.”

Apmeklētāju patiešām nav daudz – darba dienas vidū apjumtajā terasē aizņemti četri galdi no duča. Iekšā sēdēt nedrīkst. No pagājušā gada novembra līdz maijam šašliku ēstuve bija slēgta, taču Edgars teic, ka tagad nav pats sliktākais laiks, – lai nu kā ar Covid-19, bet klienti nāk.

Un tiesa – kad atbraucam atkal brīvdienās, gandrīz visi galdi aizņemti.

Oficiantu nav, klienti pasūtīto paņem paši, – par to, ka pasūtījums gatavs, vēsta elektriskais zvans. Dažkārt rodas sajukums rindas kārtībā. Gadus piecus veca meitenīte skraida no terases pie letes pēc katra zvana, un katru reizi pēc viņas atnāk vīrietis, droši vien tēvs. Pierunā atgriezties: “Tas vēl nav mums.” Tā turpinās atkal un atkal. Pie kāda ceturtā zvana viņai (vai, pareizāk sakot, viņam) paveiksies.

Šis ir sens ģimenes bizness.

Šašliknīcas dibinātājs gruzīns Važa Samharadze, spriežot pēc publikācijām padomju presē, te stāvējis aiz letes jau 1984. gadā – pirms Gorbačova, kad ģenerālsekretārs bija Čerņenko. Bet varbūt jau Andropova laikā.

Tiesa, tad te bija nevis ''kapitālistiskie šašliki'', bet padomju alus bārs “Vējiņš”, taču par to nedaudz vēlāk.

Kad sludinājumu portālā jūlijā parādījās piedāvājums nopirkt 50% šī biznesa, par to rakstīja gandrīz vai visi lielākie Latvijas portāli, un gandrīz katrā virsrakstā Mangaļu šašliku ēstuve tika dēvēta par leģendāru. Lai gan leģendas par to šo rindu autors nav dzirdējis.

Ja nu izņemot vienu.

Jau 90. gados te patika atpūsties bijušo bokseru un citu sportistu kompānijām, kuru tiesiskā kultūra savā ziņā apsteidza savu laiku.

Tā, piemēram, vēl ilgi pirms attiecīgās valsts inspekcijas izveidošanas viņi uzskatīja, ka jāregulē to cienījamo fizisko personu datu apstrāde, kuras dzer alu un ēd šašliku kopā ar citām ne mazāk cienījamām fiziskām personām. Kā tas bieži mēdz būt, tūļīgā likumdošana nespēja tikt līdzi pilsoņu tiesiskās apziņas izaugsmei. Žurnālistam, kurš nebija uztvēris šo dialektisko neatbilstību un mēģināja apstrādāt svešus datus, nelūdzot atļauju, tiesību eksperti ar īpaši īso matu griezumu sasita fotoaparātu.

“Padomju dzimtene miniatūrā, ar noskaņu”

Nevar teikt, ka šī vieta patīk visiem, – tīmeklī netrūkst arī kritisku atsauksmju.

“Protams, tā ir leģendāra šašliknīca, bet es uz to sen vairs neeju, nepatīk viņu gaļa. Saprotu, ka tas skan pretrunīgi, jo pats taču saku, ka vieta ir leģendāra. Bet tas ir vienkārši gaumes jautājums,” teic Vecmīlgrāvja ilggadējais iedzīvotājs un Rīgas novadpētnieks Iļja Dimenšteins.

Sarunā ar Rus.lsm.lv Latvijas “Lido” tēvs Gunārs Ķirsons nozares kolēģus slavē: “Daudzi mani draugi turp braukuši, un atsauksmes no visiem bijušas labas.” Turklāt atzīstas, ka pats tur nav bijis ne reizi.

Pastāvīgais apmeklētājs un ari Vecmīlgrāvja ilggadējais iedzīvotājs Oļegs pastāsta sīkāk: “Es uz šejieni nāku kopš deviņdesmitajiem, kad tikko biju sācis pelnīt. Bizness pieder divām ģimenēm, kuras te strādā divās paaudzēs. Turklāt darbinieku kolektīvs, cik atceros, gadu gaitā praktiski nav mainījies, vieni un tie paši cilvēki.

Abi “vecie saimnieki” vienmēr paši te strādāja, maiņās. Vai nu vecais latviešu onkulītis (Valērijs Alksnis, dzimis 1947. gadā – S.P.) – viņš parasti pats stāvēja aiz letes, vai vecais gruzīns (Važa Samharadze, dzimis 1933.gadā – S.P.). Viņš, šķiet, latviski runāja ne visai labi, lielākoties sēdēja iekšā pie galdiņa un kontrolēja procesu.”

Citādi šajā biznesā nevar, spriež Oļegs, – ja īpašnieku nav uz vietas, personāls sāks strādāt savā labā: “Saimnieku bērni arī te ir sen, latvietim ir meita, sāka manā acu priekšā, kad vēl bija jauna meitene. Gruzīnam, šķiet, ir dēls. Bet vecais gruzīns nomira. Varbūt tāpēc arī pārdod?”

Fani, kritiķi un tūrisma ceļveži ir vienisprātis, ka interjers un aura šašliknīcā joprojām ir kā padomju laikos. Vieniem tas ir mīnuss, citiem – stilistisks brīnums, anahronisms, mirāža: ārpusē PSRS nav jau 30 gadu, bet iekšā – ir.

“Padomju dzimtene miniatūrā, ar noskaņu,” kāds atstājis atsauksmi vietnē “foursquare.com”.

“Daudzi, kas izteikuši savas domas par šīs ēstuves interjeru, bijuši lakoniski un viņu skatījumā interjera tur nav. Pa lielam tā varētu arī teikt, bet šī interjera neesamība veido to īpašo un savdabīgo ēstuves auru… iekštelpās ir ļoti veci galdi un krēsli ar brūnganu dermatīna apdari. Šādus galdus un krēslus padomju laikos varēja atrast daudzās ēdināšanas iestādēs. Tas, iespējams, bija tāds kā PSRS trends,” un tā tālāk salīdzinoši nesen – 2019. gadā – nostalģiski rakstīja portāls “Delfi”.

No savas puses piebildīsim – paplātes, iesmi, vaļējie sāls un piparu trauciņi, vēl kaut kas arī ir padomju stilā. Runā, ka agrāk arī dakšiņas bijušas no alumīnija (skatīt foto vietnē “foursquare.com”).

“Šašliki Mangaļos”. 2021. gada augusts

Sabiedriskā tikumība un štancētājs Pogureckis

Lasot, ko, un, galvenais, kā 80. gadu padomju prese rakstīja par Važu un “Vējiņu”, skaudri saproti: mainījusies valoda, bet ne tikai. sen vairs neraksta, jo sen vairs nedzīvo.

Atcerēsimies vēsturisko kontekstu: 1985. gadā PSRS sākās Gorbačova pretalkohola kampaņa. Lūk, lasītāja G. Beļajeva tā paša gada 24. maijā raksta avīzei “Sovetskaja molodjož” (“Советская молодежь”): “Kopš tā laika, kad te atvērts alus bārs, dzērāji un alkoholiķi piepildījuši visu apkārtni. Nu pasakiet, kāpēc “zildeguņi” uzvedas kā saimnieki un viņus nekā nav iespējams valdīt?” Korespondente N. Sevidova, iepazinusies ar situāciju uz vietas, konstatē: “Īstais saimnieks šeit ir tieši cilvēks ar pudeli.”

Bet te avīze “Rīgas Balss” 1985. gada jūlijā. Publikācijas tagad jau “mirušo valodu” gribas citēt – un brīnīties, kādi augsta ranga cilvēki brauca meklēt piedzērušos: “Pagājušo sestdien partijas Rīgas pilsētas komitejas administratīvo, tirdzniecības un finansu orgānu nodaļas vadītājs A. Rons, Rīgas pilsētas prokurors A. Alksnis un Rīgas pilsētas izpildkomitejas iekšlietu pārvaldes priekšnieka vietnieks N. Gončarenko devās reidā pa vakarīgo pilsētu. Milicijas “Volgas” ceturtais pasažieris bija laikraksta “Rīgas Balss” korespondents. Un, lai gan šo reportāžu rakstījis žurnālists, taču jāuzsver, ka viss, ko jūs izlasīsiet, ir kolektīvo vērojumu, secinājumu un vērtējumu rezultāts. Un pirmais no tiem ir šāds: Rīgā kļuvis jūtami mazāk žūpu. Agrāk tie dūrās acīs, bet tagad mēs izbraukājām un izstaigājām desmitiem ielu un nesatikām tos, kas ar savu uzvedību mestu izaicinājumu sabiedriskajai domai, apvainotu sabiedrisko tikumību.”

Beigās žurnālists sniedz rezumējumu – acīmredzot, arī kolektīvo vērtējumu: “Pagaidām Rīgā vēl ir daudz to, kas joprojām pārliecīgi lieto alkoholu. Un vēl krietni jāstrādā, lai pilnīgi izskaustu dzeršanas tradīcijas. Un tomēr tām ir dots trieciens.”

Nākamajā, 1986., gadā “Rīgas Balss” sapratīs: nokauta nav bijis. Šoreiz pretalkohola reidā piedalījās: Oktobra rajona izpildkomitejas dzeršanas apkarošanas komisijas sekretārs (kas par amatu!) V. Solovejs, Oktobra rajona Tautas deputātu padomes deputāte V. Rāciņa, laikraksta korespondente R. Djuņaševa. Aizturēti piedzērušies, viņu vidū – Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcas darbinieki. Lasām: “Pulksten 18 pie alus bāra “Vējiņš” grīļojās štancētājs G. Pogureckis. Nedrošo kāju iemesls nebūt nebija vējiņš, bet gan bagātīgi baudītais alus. Nebija ko uzkost, tāpēc arī patēvs piedzērās, paskaidroja G. Pogurecka padēls. Alu krietni “uzņēmis uz krūti” bija arī krāvējs V. Prinkuns. Un lai gan bārmeņi V. Samharadze un L. Francozs apgalvo, ka iereibušiem viņi alu nepārdodot, taču fakti liecina pretējo.” 

“Un vēl viens svarīgs fakts,” tēmu “nav ko uzkost” attīsta korespondente. “Pārbaudes brīdī alus bāra vitrīnas bija tukšas, nebija ne sviestmaižu, ne auksto uzkodu, ne smalkmaizīšu. Izrādās, pasūtītās 170 sviestmaizes apmeklētāji apēduši, bet, starp citu, tām virsū uzdzēruši 1500 litru alus. Aritmētika skaidri redzama par labu alkoholam.”

1986. gadā Mangaļu iedzīvotāji ar laikraksta “Sovetskaja molodjož” starpniecību vēršas pie komjaunatnes Rīgas pilsētas komitejas pirmā sekretāra Andra Pētersona un atkal sūdzas par alus bāru “Vējiņš”: “Lai arī neesmu komjauniete, vēršos pie jums… Kāpēc, par spīti lēmumiem, šī vieta vēl nav iznīcināta?” Pētersons sola veikt pasākumus, tostarp “piesaistīt sabiedriskās kārtības sargāšanai komjauniešu operatīvo brīvprātīgo kārtības sargu vienību”. (Tiem, kuri dzimuši vēlāk – brīvprātīgie kārtības sargi ir it kā brīvprātīgi milicijas palīgi, tagad tādus var redzēt ja nu vienīgi vecās padomju filmās vai Baltkrievijā.) 

Alus bāru “Vējiņš” pamazām “piežmiegs”. Sākumā aizliegs tirgot alu no rītiem. 1987. gadā bārā inkognito ieradīsies laikraksta “Cīņa” žurnāliste, lai veidotu reportāžu. Noklausītie dialogi ir laikmeta liecība:

“Vai alus ir?“

“Vakar visu preci pārdevām. Varu piedāvāt “Sajānus” (limonāde – S.P.),” tā bārmenis V. Samharadze.

“Bet, ja atbrauks mašīna ar aliņu, vai varēšu pieskriet?”

“Pārdodam tikai no diviem.”

Te ienāk V. Samharadzes priekšniece. Proletāriešu rajona sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma “Mežaparks” direktora vietniece T. Klabukova, kurai ir ļoti nepatīkami jaunumi: “Vai zināt, ka pie jums šodien brauks korespondents?! Visu vajag uztaisīt ar šiku!”

Un paskaidro, ko nozīmē “ar šiku”: uz galdiem salikt salvetes. Un jāsagatavo maizītes – pēc iespējas vairāk un daudzveidīgākas. “Puķes vajadzētu nopirkt,” šķiet, pavisam nopietni ierosina Samharadze, bet Klabukova jau ir prom – pēc baltajām plastmasas glāzītēm. Personāls rosās kā uz adatām – tiek tīrīts, mazgāts, kārtots, berzts. Tajā pasaulē korespondents bija privileģēts varas kalps, varēja radīt problēmas.

Bet 1987. gadā bāram “Vējiņš” aizliedzа pārdot alu. Vispār. Tagad te ir sulas, limonādes, sviestmaizes. Gan šašliki, gan cita valsts vairs nav aiz kalniem.

Nē, netiek pārdots

1992. gadā Važa Samharadze (tobrīd viņam jau bija pie sešdesmit) un Valērijs Alksnis (apmēram četrdesmit pieci) reģistrēja uzņēmumu SIA “Šašliki Mangaļos” ar 50 latu pamatkapitālu. Sākumā katram piederēs pa 50%, bet pakāpeniski šīs daļas tiks pārrakstītas bērniem – Marinai Samharadzei un Ulrikai Alksnei. Pretī Važas vārdam Uzņēmumu reģistrā ieraksts: “miris”. Valērijs joprojām ir valdes loceklis.

“Investīcija atpelnāma piecu gadu laikā,” bija teikts jūlijā publicētajā sludinājumā, ka tiek pārdota puse uzņēmuma un par to prasīti 430 000 eiro.

Pirmajā acu uzmetienā tas ir ļoti optimistisks vērtējums. Divos “pirmskovida” gados uzņēmums strādājis vai nu ar peļņu (7000 eiro), vai arī tikpat niecīgiem zaudējumiem (5000 eiro), bet apgrozījums bijis nedaudz vairāk par 300 000 eiro. Pagājušajā, jau pandēmijas, gadā, pārdošana kritusies līdz 255 000 eiro – acīmredzot divu dīkstāves mēnešu dēļ. Zaudējumi bijuši 13 000 eiro.

Starp citu, sabiedriskās ēdināšanas jomas grāmatvedības zinātāji runā mīklaini, bet ar smaidu – “viss var būt”. Pārdošanas sludinājumā par to arī interesanti teikts: “aprēķini tiks atklāti nopietniem interesentiem”.

Nē, nepārdodam. Un otrs līdzīpašnieks arī nepārdod, – no sarunas izvairās Edgars Samharadze, griežot tomātus un gurķus piedevām. Paskaidro: pēc sludinājuma publicēšanas citi plašsaziņas līdzekļi jau lūguši sniegt interviju, bet viņš visiem atteicis un arī ar mums nerunās.

Bet jūs taču paši publicējāt sludinājumu, ka pārdodat.

Mēs to negribam afišēt.

Visi ziņu portāli jau uzrakstījuši…

Viņi to bez atļaujas uzrakstījuši, – Edgars saka, šķiet, ar pārsteigumu, ka tā, bez atļaujas, arī drīkst rakstīt. Un pabeidz sarunu, pasniedzot piedevas un sakot: – Jūsu būs otrais zvans.

Šašliku atnesīs ātri, un tas būs labs.

Arī otra īpašniece ar plašsaziņas līdzekļiem negribēs runāt.

Trešā plāna varoņu dzīves

Padomju preses pieminētā Važas pārinieka, bārmeņa L. Francoza liktenis mums nekļūs līdz galam skaidrs. Tīmeklī tiks atrasts Lazars Francozs, patiešām interesants personāžs, kurš tajos gados Rīgā strādājis par bārmeni. Vai tas ir tas pats L. Francozs no “Vējiņa”, simtprocentīgi apgalvot neuzņemamies, taču ļoti iespējams un pat visdrīzāk. Ja tic viņa publiskotajām atmiņām, 90. gados viņš nodarbosies ar pirkšanas un pārdošanas biznesu, tirgosies gan ar datoriem, gan ar kokvilnu, izputēs, atkal nopelnīs un Londonā pat sēdēs pie viena galda ar Anglijas karalieni. No Rīgas aizbrauks uz Maskavu. Jau cienījamos gados esošos vecākus aizvedīs uz Izraēlu. Atradīsies arī viņa profils sociālajā tīklā “Facebook” ar ierakstiem, kuros pausts atbalsts Izraēlai un Navaļnijam. Tomēr uz Rus.lsm.lv nosūtīto vēsti viņš neatbildēs.

Kā dzīvē turpmāk gājis štancētājam Pogureckim un viņa padēlam, krāvējam Prikunam, priekšniecei T. Klabukovai, G. Beļajevai un citiem trešā plāna varoņiem? – “Google” to nezina, un mēs arī ne. Varētu šķist, ka šim rakstam tas nav svarīgi.

Droši vien, ka tā arī ir.

Taču tie, kuri atvēruši Vikipēdiju, lai palasītu par Molotova-Ribentropa paktu, bet pēc pāris stundām nonākuši rakstā par armēņu alfabēta radīšanas vēsturi, mūs sapratīs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt