Šīs Saeimas sasaukuma laikā ir noticis valodas referendums, tika pieņemta pretrunīgi vērtētā Satversmes preambula un pirmo reizi uz laiku tika aizliegta Krievijas televīzijas kanāla RTR apraide Latvijā. Arī pašreizējie notikumi Ukrainā no jauna ir uzjundījuši diskusijas par to, ko īsti nozīmē piederība un lojalitāte valstij.
Par Latvijas patriotiem sevi uzskata 64% mūsu valsts mazākumtautību iedzīvotāju. Par to liecina šā gada maijā un jūnijā veiktās sabiedriskās domas aptaujas dati. Savukārt 58% aptaujāto saka, ka viņi lepojas ar to, ka ir Latvijas pilsoņi vai iedzīvotāji. Dati ir iepriecinoši, jo patriotu kļuvis vairāk. Tomēr kopumā integrācijas politikā vēl ir daudz darāmā, atzīst amatpersonas.
"Mums, diemžēl, ir bijis tā, ka integrācija kļūst svarīga tikai tajā brīdī, kad kaut kas notiek. Klasiskais piemērs ir referendums," saka Sabiedrības integrācijas fonda direktore Aija Bauere. "Un tad gan politiķi, gan pārējie cilvēki saprata, ka kaut kas īsti nav labi. Mēs varbūt paši esam vainīgi, ka esam palaiduši šo procesu pašplūsmā un neesam no savas puses darījuši visu, lai celtu valodas prestižu, celtu valodas zināšanas, kas ir noteikti nepieciešamas cilvēkiem. Neesam pietiekami strādājuši ar jauniešiem. Varbūt neesam arī pietiekami strādājuši ar ģimenēm. Jo - kur tad tā attieksme pret valsti rodas? Tā rodas mājās, ģimenē."
Valodas referendums patiesi bija grūdiens, lai, piemēram, valsts atsāktu apmaksāt latviešu valodas kursus, kas vairākus gadus pirms tam netika darīts.
Tautas nobalsošana par oficiālā statusa piešķiršanu krievu valodai notika aptuveni pusgadu pēc pašreizējās Saeimas ievēlēšanas, 2012.gada 18.februārī. To atbalstīja arī Rīgas mērs Nils Ušakovs: "Esmu nobalsojis tā, kā esmu teicis jau pirms, es nobalsoju "par". Un galvenā motivācija ir sekojoša: šis referendums jau sen vairs nav par valodām vai par konkrētiem pantiem Latvijas Republikas Satversmē. Jautājums ir par attieksmi un par to, ko mēs darīsim 19.datumā."
"Saskaņas centra" vadītājs Ušakovs toreiz uzsvēra, ka daudzi cilvēki, kuri ir parakstījušies par valodas referenduma rīkošanu, jūtas atstumti: "Un daudzi cilvēki, kam dzimtā valoda ir krievu, uzskata, ka viņi īsti nav piederīgi šai valstij. Un tas arī ir saistīts ar to, kādā veidā tā politika tika realizēta."
Valsts prezidents Andris Bērziņš sākotnēji plānoja referendumā nepiedalīties. Tomēr vēlāk Bērziņš izšķīrās par došanos uz balošanas iecirkni.
"Tajā laikā es tomēr uzskatīju, ka šis ir absurds pasākums," teica Bērziņš. "Es savu uzskatu kā pilsonis neesmu mainījis. Bet kā Valsts prezidents, skatoties situācijas attīstību, es esmu spiests savas domas mainīt un referendumā piedalīties, lai aizstāvētu valsts valodu. Un aicinu arī visus valsts pilsoņus to darīt, jo nākotne mums tomēr ir viena un kopīga, un tikai."
Pret krievu valodas statusa maiņu bija aptuveni 75% pilsoņu, kuri piedalījās tautas nobalsošanā. Te arī būtu jāatgādina, ka ideja rīkot referendumu par oficiālā statusa noteikšanu krievu valodai radās aptuveni tajā pašā laikā, kad tika vākti paraksti par vispārējās izglītības pārēju tikai uz latviešu valodu.
Idejas par atteikšanos no krievu bērnudārziem vai skolām pēdējo trīs gadu laikā ir pavīdējušas ik pa brīdim. Tomēr neviena no tām līdz galam tā arī nav realizējusies.
Turpretī ieceri par Satversmes ievadu īstenot ir izdevies. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa intervijā krievu medijiem sacīja, ka preambulas pieņemšana esot politiķu parāds tiem vēlētājiem, kuri ar satraukumu balsoja par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas saglabāšanu. Jo viss esot sācies ar referendumu, kas esot sašķēlis sabiedrību.
"Mēs uzskatām, ka Satversmes preambulas teksts nonāk pretrunā ar Satversmes 2. pantu, kurā ir teikts, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai," uzsvēra Valērijs Agešins, Saeimas deputāts no "Saskaņas centra". "Šajā pantā nav norādes uz Latvijas tautas etnisko izcelsmi. Runa ir par visu Latvijas pilsoņu kopumu, neatkarīgi no tautības."
Aktīvākā Satversmes ievada virzītāja Ilma Čepāne (Vienotība) nepiekrita, ka preambula varētu šķelt Latvijas pilsoņus: "Visupirms, es nevaru piekrist tam vai tiem, kas preambulā jauši vai nejauši ir saskatījuši saukli "Latvija latviešiem" un, manipulējot ar jēdzieniem "latviešu tauta", "latviešu nācija", "pamatnācija", "titulnācija", "politiskā nācija" utt., šeit mēģina šķelt sabiedrību."
Vērā ņemamas sadursmes izraisījās arī 2013.gada 16.martā pie Brīvības pieminekļa, kad notika ikgadējais leģionāru gājiens. Pēc šiem notikumiem Saeima piešķīra policijai lielākas pilnvaras mainīt iepriekš saskaņoto piketa gaitu, ja pastāv nekārtību draudi.
Un visbeidzot, arī notikumi Ukrainā un Krievijas sankcijas izraisīja pamatīgas diskusijas. Pēc Krimas aneksijas Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome pirmo reizi mūsdienu Latvijas vēsturē uz laiku aizliedza kāda televīzijas kanāla pārraidi. Tas bija kanāls RTR.
Pieauga arī politiķu satraukums par Krievijas propagandu un tās ietekmi uz Latvijas iedzīvotājiem. Augusta beigās internetā parādījās video, kur vīrietis, kurš apgalvoja, ka viņš esot no Ludzas, aicināja doties palīgā nemierniekiem Ukrainā.
"Esmu no Ludzas. Šeit esmu ieradies aizstāvēt krievu pasauli. Tāpat arī Latviju, jo, ja prokrieviskie nemiernieki zaudēs, ja ukraiņi viņus izdzīs no Donbasa, arī Latvijā sacelsies mežonīgs tracis. Krievu pasauli sāks nīdēt arī Latvijā. Latvija ir Ukrainas spogulis. Arī Latvijā tie, kas aizstāv Ukrainu, krievus saukā par Kolorado vabolēm, par vatņikiem un lenteņiem. Ir vajadzīgs pavisam nedaudz, lai no vienas situācijas pārietu otrā. Tāpēc mums ir jānospiež ukraiņi šeit, lai kas līdzīgs nenotiktu Latvijā."
Lai gan par konkrētā video autentiskumu pastāv šaubas, Drošības policija un arī ārlietu ministrs atzīst, ka Ukrainas nemiernieku pusē tiešām karo cilvēki ne tikai no Latvijas, bet arī no Igaunijas un, iespējams, Lietuvas.
