Labrīt

PILNĪGS SVIESTS: pašvaldību izmaiņu prognozējamais apjoms un citas aktualitātes

Labrīt

Vācijā plāno soda naudas par bērnu nevakcinēšanu pret masalām

Komentārs. Ina Strazdiņa par NATO līderu attiecībām

Rokasspiedienu politika jeb jaunie laiki globālajā politikā

Pēdējās dienās pasaules un Eiropas valstu vadītāji nav skopojušies ar ēsmu medijiem un analītiķiem, no kuras censties izlobīt, kā šobrīd pārmainās varas attiecības.

NATO līderu sanāksme Briselē, G7 samits Taorminā Itālijā, Francijas prezidenta Emanuela Makrona tikšanās ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu Versaļas pilī Francijā un skarbā vārdu apmaiņa Vācijas un ASV starpā ir notikumi, kuriem sekojuši līdzi pasaules mediji un arī Latvijas Radio.

Beļģijas galvaspilsēta Brisele teju pirms nedēļas bija pirmais punkts, kurā satikās Eiropas un pasaules valstu līderu zieds. NATO sanāksme sapulcināja 28 valstu vadītājus, viņu vidū arī tos divus, kuri savā krēslā sēdušies nesen – ASV prezidentu Donaldu Trampu un Francijas prezidentu Emanuelu Makronu.

Lieki teikt, ka mediju acis visvairāk bija pievērstas tieši viņiem. Donalds Tramps tik tikko bija atgriezies no Vatikāna, kur ticies ar savu mediju un analītiķu valodās dēvēto absolūto pretmetu - Romas pāvestu Francisku, kurš sev neraksturīgi pat nepūlējās pacelt lūpu kaktiņus smaidam kopējā fotogrāfijā, un tagad tikās ar otru, daudzās lietās arī diametrāli pretējos uzskatos esošo Francijas prezidentu Emanuelu Makronu.

Abi vēl pirms NATO sanāksmes pusdienoja ASV vēstniecībā Briselē, kur Donalds Tramps bija apmeties, atsakoties no viesnīcas pāris kvartālus tālāk. Un tieši šeit vēsturē iegājis slavenais rokasspiediens.

Apsēdušies uz greznajiem, dzeltenajiem rokoko stila krēsliem ar valstu nacionālajiem karogiem fonā, fotokameru zibšņu un klikšķu pavadībā cieši raugoties viens otram acīs abi ilgi spieda un kratīja roku, līdz pirkstu kauliņi kļuva balti.

„Divas alfas! Nepārprotami,” vēlāk secināja Rietumvalstu prese.

Trampam un Makronam ir daudz uzskatu atšķirību, pirmkārt jau tādēļ, ka viens ir labējs un otrs, lai gan centrisks, tomēr drīzāk kreiss politiķis. Ja Tramps grib celt sienas, Makrons grib tās nojaukt, ja Tramps ir par nacionālu Ameriku, Makrons ir par atvērtu Franciju, ja Tramps vēlas būt saimnieks NATO sanāksmē, arī Makrons nevēlas, lai viņam ierāda vietu par spīti tam, ka Francija ir tuvu, bet vēl nesasniedz NATO prasības par aizsardzības budžeta izpildi, kas bija galvenais temats gan ASV prezidenta sarunās gan pie galda, gan viņa vienīgajā publiskajā uzrunā, atklājot 11. septembra piemiņas vietu pie jaunās NATO ēkas Briselē.

Vēl kāds cits rokasspiediens. Notikumiem plūstot milzu ātrumā, jau pirmdien Francijas prezidents Emanuels Makrons Versaļas pilī uzņēma Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.

Šī bija pirmā reize kopš 2014. gada kopš Krievija sāka agresiju Ukrainā, kad Krievijas līderis bija aicināts uz Franciju. Bet, salīdzinot ar Trampu, šī tikšanās un pirmā atradīšanās fotokamerām bija daudz, šķiet, vienkāršāka. Rokasspiediens bija lietišķs, bez pārspīlējuma un sakostiem zobiem, lai gan Makronam bija un ir daudz ko pārmest Putinam, tajā skaitā Krievijas iejaukšanos priekšvēlēšanu kampaņā un tikšanos Maskavā ar viņa sāncensi Marinu Lepēnu. Bet šī bija Makrona teritorija un to nevarēja nejust arī noslēguma preses konferencē, kur, atbildot uz Krievijas žurnālistu jautājumu un vienlaikus pārmetumu, ka Makrons savos pasākumos neielaiž Kremļa atbalstītos „Sputnik” un „Russia Today”, viņš bez ceremonijām tos nosauca nevis par medijiem, bet propagandas mašīnām. Putins sev neierastā manierē šos izteikumus nekomentēja.

Vēl ir pāragri spriest, kā attīstīsies Francijas un Krievijas attiecības un ko nozīmē starptautiskās politikas veterāna Putina klusēšana blakus krietni jaunākajam Makronam.

Taču Francijas prezidents pagaidām ir vienīgais, kuš dažu dienu laikā ir spiedis roku gan ASV, gan Vācijas un pārējo NATO valstu, gan Krievijas līderim.

Kamēr vienā punktā veidojas tilti, citā tie brūk. Kāds pilnīgi noteikti oficiāli noticis rokasspiediens pārvēršas dūrē.

Vācijas kanclere Angela Merkele, atgriezusies mājās no visiem iepriekš minētajiem pasākumiem, ir pavēstījusi ko tādu, kas zibens ātrumā ir aplidojis Rietumu medijus, proti, ka Eiropa vairs nevar paļauties uz ASV, tai liktenis pašai ir jāņem savās rokās.

„Es to esmu pieredzējusi pēdējās divās dienās,” secina Merkele.

Ja Makrons sakostiem zobiem Trampa roku ir spiedis, Merkele to nespiež nemaz, un ASV prezidents, kā ierasts, tviterī nepaliek atbildi parādā: „Vācija neatvēl armijai un NATO tik daudz, cik vajadzētu. "Tas ir ļoti slikti ASV. Tas mainīsies,” viņš raksta.

Pēc pēdējo laiku publiskajiem iznācieniem ir skaidrs – Vācija un Francija pēc ilgāka laika atkal saslēdzas, un tā pamatā ir abu valstu līderu vērtību, redzējuma sakritība un arī personiskas simpātijas. Eiropa saslēdzas, bet vismaz NATO kontekstā tā ir poza pret Donalda Trampa Ameriku, kas Eiropu bar par nepietiekamajām iemaksām aizsardzības budžetā. Tā ir savienošanās un vienlaikus plaisa, kas pavērusies starp abām okeāna pusēm un, kas ne vienai, ne otrai nav izdevīga.

Skaidri un gaiši - Eiropas un ASV draudzība politiskajā līmenī šūpojas, un šie viļņi patīkami kutina Kremļa varas kājas.

Kam piederēs nākamais vēsturiskais rokasspiediens šajā globālajā diplomātijas sastrēguma brīdī, joprojām ir atvērts jautājums, kā arī tas, vai tam būs transatlantisks virziens.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti