"Ziņu plūsma no Afganistānas ir drūma: diplomāti dedzināja vēstniecību arhīvus un bēga uz lidostu; izmisušie afgāņi mēģina izkļūt no valsts; tiek ziņots, ka talibi uzbrukuši sievietēm un nogalinājuši cilvēkus, kas strādājuši vecās valdības vai Rietumu organizāciju labā. Rietumvalstu līderi gribēs pēc iespējas drīzāk aizplīvurot šo viņu politikas milzīgo izgāšanos. Bet vienkārši novērsties no Afganistānas būtu morāls bankrots un stratēģiska muļķība. Rietumvalstu līderiem jāpalīdz afgāņiem (un īpaši – bēgļiem), jāsagatavojas reģiona nestabilitātei un jāpārliecina gan partneri, gan pretinieki par to, ka Rietumi atlabs no šīs neveiksmes," raksta CER ārpolitikas direktors, bijušais Lielbritānijas vēstnieks Latvijā Īens Bonds un CER pētnieks Luidži Skaciēri.
CER portālā publicētajā komentārā viņi ierosina prioritātes un iespējamos darbības virzienus Rietumvalstu valdībām, lai pēc iespējas samazinātu šīs krīzes sekas.
Pirmais uzdevums – jāpalīdz afgāņiem emigrēt
Neatliekama prioritāte ir palīdzēt afgāņiem, kuri strādāja Rietumvalstu valdību, ārvalstu palīdzības organizāciju, nevalstisko organizāciju vai mediju labā, atstāt valsti, ja viņi to vēlas. Viņi visi var kļūt par talibu atriebības upuriem. Plānotā šo cilvēku evakuācija netika pabeigta, jo talibi ātri pārņēma savā kontrolē gandrīz visu valsti, bet tagad ar jauno varu jāvienojas par to, lai no valsts aizbraucošajiem afgāņiem netiktu likti šķēršļi, kā arī jāpaātrina vīzu izsniegšana prioritārajām grupām.
Jāizlemj, kā veidot attiecības ar talibiem
Rietumvalstu valdībām un donoroganizācijām, tostarp Eiropas Savienībai (ES), būs jāizlemj, kā veidot attiecības ar "Taliban" un kādas humānās un ekonomiskās attīstības programmas īstenot Afganistānā un Afganistānai. Līdz 2001. gadam talibi ne uz brīdi nekontrolēja visu valsti. Šoreiz, šķiet, ir maz šaubu par to, ka "Taliban" ir nodibinājis varu pār visu tās teritoriju, vismaz nomināli.
Rietumvalstu valdībām būs darīšana ar talibiem kā ar faktisko valdību un būs jāsadarbojas ar viņiem, sniedzot palīdzību, uzsver eksperti.
Jāizlemj, kā turpināt sniegt humāno palīdzību
Pēdējos divdesmit gados Afganistāna bijusi pasaulē lielākā attīstības finansējuma saņēmēja no ES. Cilvēkiem, kas bijuši spiesti pamest savas mājas, būs ļoti nepieciešama palīdzība, īpaši tuvojoties ziemai. Rietumvalstīm jāturpina sniegt dāsna humānā palīdzība afgāņu tautai, taču lēmumi par ilgtermiņa palīdzību būs atkarīgi no "Taliban" valdīšanas metodēm. Līdz šim nav skaidrs, cik lielā mērā talibi sekmēs konkrētu projektu īstenošanu, īpaši to, kuri atbalsta sieviešu izglītību, reproduktīvo veselību vai neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus. Talibi var būt atvērtāki veselības aprūpes projektiem, lai gan, kā tiek ziņots, viņi aizlieguši vakcināciju pret Covid-19 vismaz vienā provincē, un tā ir problēma, ņemot vērā, ka līdz šim vakcinēti tikai 3% Afganistānas iedzīvotāju.
Rietumvalstu valdībām ir maz sviru, lai ietekmētu "Taliban". Taču jādara viss iespējamais, lai pārliecinātu jaunos Afganistānas valdniekus ievērot cilvēktiesības, izvirzot nosacījumu, ka ilgtermiņa palīdzība tiks sniegta tikai tad, ja jaunā vara īstenos mērenāku politiku. No Rietumu puses būtu nepareizi finansēt talibus (pat netieši) bez pierādījumiem par pozitīvām izmaiņām viņu rīcībā. Iespējams, būs jāizskata arī jautājums par sankcijām, lai atturētu talibus no cilvēktiesību pārkāpumiem. Taču sankcijām jābūt labi mērķētām, lai nekaitētu Afganistānas tautai.
Jāpārskata terorisma draudu risks un reģionālais spēku izkārtojums
Treškārt, turpina eksperti, talibu atgriešanās pie varas var radīt negatīvas sekas reģionālajai un starptautiskajai drošībai. Pirms Afganistānas valdības kraha ASV iespēju, ka no Afganistānas nākamgad varētu notikt teroristu uzbrukumus Rietumiem, uzskatīja par nelielu. Šie secinājumi, iespējams, tagad būs jāpārskata.
2020. gada februārī talibi apsolīja toreizējam ASV prezidentam Donaldam Trampam, ka apmaiņā pret ASV aiziešanu viņi nepieļaus Afganistānas teritorijas izmantošanu, lai apdraudētu Savienotās Valstis vai to sabiedrotos. Tomēr "Al Qaeda" un "Islāma valsts" teroristi jau atrodas Afganistānā. Maz ticams, ka "Taliban" veltīs daudz pūļu, lai iegrožotu viņu aktivitātes.
Rietumu līderi apgalvo, ka viņiem vēl ir iespējas cīnīties pret terorismu Afganistānā. Taču praksē, tā kā valstī nav ārzemju karaspēka un ir ierobežotas izlūkošanas iespējas, identificēt teroristus un dot viņiem triecienu būs apgrūtinoši.
Droši vien, ka "Taliban" panākumi vairos kaujas garu un atvieglos vervēšanu vardarbīgajām ekstrēmistu organizācijām citos reģionos – no "Al Qaeda" Magribā līdz "Boko Haram" Nigērijā.
Talibu uzvara apgrūtinās Afganistānas kaimiņu un citu reģionālo spēlētāju iejaukšanos valsts iekšējās lietās, lai gan neapturēs tādus mēģinājumus. 90. gados Indija, Irāna, Krievija un Uzbekistāna atbalstīja Ziemeļu aliansi pret talibiem.
Lai gan šiītu Irāna ir vēsturiski naidīga sunnītu "Taliban", pēdējos gados Teherāna palīdzēja šim grupējumam cīņā pret ASV. Pēc amerikāņu aiziešanas Irānai galvenās problēmas droši vien būs bēgļu straumes un talibu īstenotā Afganistānas šiītu hazareju minoritātes vajāšana.
Uzbekistāna gribēs gādāt, lai Afganistānas uzbeku minoritāte būtu drošībā, taču vienlaikus nepieļaut, lai atdzimst ekstrēmistiskā Uzbekistānas Islāma kustība, kuru "Taliban" atbalstīja līdz 2001. gadam.
Indijai talibu atgriešanās pie varas ir stratēģisks zaudējums, jo talibiem ir ciešas saiknes ar Indijas reģionālo sāncensi Pakistānu.
Rietumi varētu sadarboties ar visām šīm valstīm (pat ar Irānu), lai iegrožotu vai ietekmētu "Taliban".
Jānovērtē ģeopolitiskās sekas
Talibu panākumi Maskavā un Pekinā tiks uztverti ar dalītām jūtām, pieļauj CER analītiķi.
Pazemojošā Rietumu atkāpšanās pēc divdesmit gadu ilgās neveiksmīgās valsts veidošanas Afganistānā gan Krievijai, gan Ķīnai dod stratēģiskas priekšrocības.
Tadžikistāna un Uzbekistāna jau palielina sadarbību drošības jomā gan ar Maskavu, gan ar Pekinu.
Citi Rietumu partneri sev jautās, vai arī viņus kritiskā situācijā pametīs.
Vladimirs Putins un Sji Dzjiņpins redzēs iespējas izmantot šo situāciju un radīt iespaidu, ka Krievija un Ķīna ir uzticamākas sabiedrotās nekā ASV vai ES. Sekas var būt īpaši lielas Tuvajos Austrumos, ņemot vērā, ka ASV paziņojušas, ka šis reģions tām turpmāk būs mazāk prioritārs, kā ari to, ka Tuvajos Austrumos pieaug Krievijas un Ķīnas klātbūtne.
Domājams, ka sakāve Afganistānā padarīs Rietumu sabiedrisko domu vēl naidīgāku attiecībā pret iesaisti tālu esošos militāros konfliktos. Tas potenciāli dod Maskavai iespēju pastiprināt spiedienu uz Ukrainu, bet Pekinai – uz Taivānu, pieņemot, ka ASV un to sabiedroto militāra atbilde nesekos.
Rietumu līderiem ir jāliek citiem saprast, piemēram, aktivizējot militārās mācības un citas aizsardzības sadarbības formas, ka Afganistānā notikušais nemazina Rietumu apņēmību atbalstot sabiedrotos un partnerus, kuriem jāstājas pretī ārējai agresijai.
Taču talibu uzvarai ir arī negatīvas sekas attiecībā uz Maskavu un Pekinu.
Krievija, kuras amatpersonām jau bijušas oficiālas tikšanās ar "Taleban" pārstāvjiem, droši vien ir nobažījusies par ekstrēmistisko islāmistu grupējumu ietekmes pastiprināšanos, kā arī par to, ka uz ziemeļiem no Afganistānas tiek vests opijs, kas ir viens no svarīgākajiem "Taliban" ieņēmumu avotiem, un ka tādējādi tiek destabilizētas Vidusāzijas valstis un radītas problēmas arī Krievijā. Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji jūlijā tikās ar talibu līderiem un tagad Pekina gribēs pārliecināties, ka viņi turēs savus solījumus neļaut izmantot Afganistānu kā bāzi teroristu uzbrukumiem Ķīnas Sjiņdzjaņas provincē – pirms 2001. gada Austrumturkestānas Islāma kustība, kas stāvēja aiz teroraktiem Sjiņdzjaņā, bija saistīta ar talibiem.
Jāgatavojas jaunam migrācijas vilnim
Tuvākajā laikā bēgļu un ekonomisko migrantu plūsma no Afganistānas droši vien kļūs daudz lielāka, nekā līdz šim. Talibu varas apstākļos valstī būs bīstami dzīvot ne tikai tiem, kas sadarbojušies ar Rietumvalstu bruņotajiem spēkiem un starptautiskajām organizācijām, bet arī tiem, kuri jutās brīvāk pēdējo divdesmit gadu liberālākajā atmosfērā – sievietēm, seksuālo minoritāšu pārstāvjiem, žurnālistiem, māksliniekiem. Gaidāms, ka arī Afganistānas ekonomika cietīs no ārvalstu palīdzības zaudēšanas un no tā, ka valsti atstājuši naudīgie Rietumvalstu pilsoņi.
Daudzi migranti paliks reģionā, kā tas bija pēc padomju iebrukuma 1979. gadā un pilsoņu kara laikā pēc padomju karaspēka aiziešanas. Pārējie dosies uz Eiropu. Taču 2015.-2016.gada migrācijas krīze, iespējams, vairs neatkārtosies, jo šoreiz valstis, kas atrodas līdzās Afganistānai, visdrīzāk pastiprinās savu robežu kontroli. Irāna jau uzņēmusi apmēram 800 tūkstošus afgāņu bēgļu, un Irānas varas iestādes sagaida, ka bēgļi atgriezīsies mājās, kad situācija viņu valstī uzlabosies. Masu pretimigrācijas noskaņojums Turcijā droši vien novedīs pie tā, ka Ankara mēģinās nepieļaut afgāņu bēgļu ierašanos valstī.
Tomēr, norāda eksperti, Eiropa nevar un tai nevajadzētu rēķināties ar to, ka trešās valstis "uzsūks" visu migrāciju no Afganistānas.
Tā vietā ES valstīm un Lielbritānijai jāizrāda dāsnums, gādājot par bēgļu drošību, un jādod iespēja apdraudētākajiem tiešā ceļā nokļūt Eiropā. Vēl Eiropas valstīm jāpiešķir dāsns finansējums humānās palīdzības organizācijām valstīs, kuras uzņem afgāņu bēgļus.
Eiropas līderiem jāsagatavojas tam, ka ieradīsies liels skaits afgāņu.
Daudzi no viņiem iesniegs pamatotus lūgumus piešķirt patvērumu. Un pat tie, kuriem šāda pamatojuma nebūs, galu galā paliks, jo vairākums ES dalībvalstu nevēlēsies deportēt cilvēkus uz talibu pārvaldīto Afganistānu, uzskata autori.
Daudzas labējās partijas meklēs politisko izdevīgumu tajā, ka Eiropā ieradīsies liels skaits afgāņu bēgļu. Taču, ja Eiropas līderi tagad sagatavos materiāltehnisko bāzi un izstrādās stratēģiju komunikācijai ar sabiedrību, akcentējot uzmanību uz darbu, kuru pašreizējie bēgļi veikuši Rietumu struktūru labā, un uz briesmām, no kurām viņi bēg, viņi var mīkstināt liela migrācijas pieauguma politiskās sekas.
Labi sagatavojušies, Eiropas līderi var nodrošināt labāku reakciju uz tādu pretinieku kā Baltkrievija rīcību, kas izmanto migrantus, lai izdarītu spiedienu uz ES.
Jānovērtē kaitējums transatlantiskajām attiecībām
Krahs Afganistānā radīs zināmu kaitējumu transatlantiskajām attiecībām un NATO. Daudzi Eiropas politiķi arī publiski paziņojuši par to, ka nepiekrīt Trampa darījumam ar "Taliban", gan tam sekojušajai ASV aiziešanai no Afganistānas.
Vidējā perspektīvā ASV aiziešana droši vien pastiprinās aicinājumus īstenot Eiropas "stratēģisko autonomiju", spējot militāri rīkoties bez Vašingtonas. Plašākā nozīmē Amerikas aiziešana liecina par to, ka ASV samazina savu klātbūtni Tuvajos Austrumos un, iespējams, arī citos reģionos. Bet tas apdraud pašas Eiropas drošību un nozīmē, ka eiropiešiem jāuzņemas lielāka atbildība, ir pārliecināti Bonds un Skaciēri.
"Pretēji izplatītajam viedoklim Afganistāna nav "impēriju kapsēta". Lai gan sakāve Afganistānā veicināja Padomju Savienības sabrukumu, tas bija otršķirīgs faktors salīdzinājumā ar padomju sistēmas iekšējām problēmām.
Tomēr "Taliban" uzvara kaitēs ASV un to sabiedroto globālajai autoritātei.
Ciešot sakāvi pēc tik lielu cilvēku un finanšu resursu iztērēšanas, Rietumu līderiem ir pirmām kārtām jāgarantē, ka kaitējums ir ģeogrāfiski ierobežots un ka kareivīgie ekstrēmistiskie grupējumi citās valstīs nevarēs atkārtot "Taliban" panākumus; un otrām kārtām, ka paši Rietumi nenoslēgsies sevī un neļaus citiem spēkiem, kas ir naidīgi demokrātijai, aizpildīt radušos vakuumu.
Aiziešana no Afganistānas izrādīsies mazāk sarežģīta par šis aiziešanas seku pārvarēšanu," rezumē CER eksperti.
