Sadaļas Sadaļas

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Mediķu pārslodzes apdraud pacientus

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Eksperti: Arī Latvijai jāatbalsta Lietuvas centieni ierobežot Baltkrievijas AES

Reportāža. Trīsdesmitā gadskārta kopš kodolkatastrofas Černobiļas atomelektrostacijā

REPORTĀŽA no Ukrainas: Černobiļas AES – arvien nedroša un slēpj daudz risku

2016.gadā aizvadīti jau 30 gadi kopš vērienīgās kodolkatastrofas Ukrainā, Černobiļas atomelektrostacijā (AES). Sprādzieni vienā no reaktoriem notika 1986.gadā naktī uz 26. aprīli pēc neveiksmēm kāda eksperimenta laikā, un gaisā tika izmests milzīga apjoma radioaktīvais piesārņojums. Ukrainas publicētie dati liecina, ka dzīvību zaudējuši vairāk nekā 25 tūkstoši avārijas seku likvidētāju. 

Nelielajā Ukrainas pierobežas pilsētā Slavutičā 26.aprīļa naktī, pieminot Černobiļas katastrofā bojā gājušos, teju visi iedzīvotāji pulcējas pilsētas centrālajā laukumā un ziedu klēpjiem klāj kodolkatastrofā bojā gājušo pirmo ugunsdzēsēju pieminekli.

Daudzi ilgojas pēc mājām

Zem akmenī kaltajiem glābēju portretiem miršanas datumi liecina, ka dzīvības zaudētas pirmajās nedēļās pēc traģēdijas un arī tajā pašā dienā, jo šie ugunsdzēsēji saņēma milzīgas nāvējošas radiācijas devas. Turpat pie pieminekļa baltās formās tērpti jaunie atomelektrostacijas darbinieki stāvēja it kā goda sardzē ar koši sarkanām svecēm rokās. Viens no viņiem ir Vitālijs.

"Tā ir mūžīga piemiņa. Es šeit esmu, lai pateiktos tiem cilvēkiem, kas cīnījās ar Černobiļas atomkatastrofas sekām. (..) Mans tēvs arī bija likvidators. Mani vecāki iepazinās Pripetē, viņiem tur bija kāzas, un vecākais brālis tur piedzima.

Taču, lai arī es tagad strādāju Černobiļā, šo gadu laikā es ne reizi neesmu bijis Pripetē, jo tā mani biedē. Bija skaista pilsēta un vienā brīdī vienkārši pārvērtās par spoku," stāsta Vitālijs.

Dažādu paaudžu iedzīvotāji šeit strikti ievēro tradīciju un ielās iznāk tieši pēc pulksten vieniem naktī, kas ir katastrofas brīdis. Slavutiča ir pilsēta, kas būvēta steigā 1986.gadā, lai Černobiļas AES darbiniekiem, kuri dzīvoja Pripetē, būtu kurp pārcelties uz dzīvi. Tādēļ šeit teju katram ir kāds personisks stāsts. Arī pūlī sastaptā Nadežda ar tādu padalījās.

"Vīrs katastrofas brīdī bija Pripetē, bet es biju Žitomiras apgabalā tuvāk Baltkrievijai. Mēs tur dzīvojām, tā vieta arī tika pakļauta radiācijai. Vīrs tā arī joprojām strādā AES un, paldies dievam, ar veselību viss ir kartībā un mums jau ir mazbērns. No radiācijas mēs nebaidāmies. Jā, tā var ietekmēt cilvēka veselību, bet brīžiem šķiet, ka ilgas pēc dzimtajām mājām nodara vēl lielāku kaitējumu atsevišķiem cilvēkiem. Bet mēs ar ģimeni jau esam pieraduši pie citām mājām, šī ir mierīga pilsēta," stāsta Nadežda.

Sēro par zaudētajiem kolēģiem

Joprojām turpat Slavutičā tiekos ar kādu Černobiļas AES ceha siltuma mērīšanas iekārtu elektriķi Viktoru Ivkinu. Ņemot vērā, ka tiekamies piemiņas dienā, kungs, kā pats smejas, ģērbies savā labākajā uzvalkā. Ap piecdesmit gadu vecajam vīram ir koši zilas acis, kuras diemžēl sarunas laikā nerimst liet asaras par daudzajiem kodolkatastrofā pazaudētajiem kolēģiem. Viktors nelaimes brīdī atradās tieši ceturtajā reaktorā. Tā bija viņa maiņa, jaunie inženieri zināja, ka noritēs eksperiments un viņiem tas šķitis ļoti interesanti, nenojaušot par to, kas viņus sagaida

"Brīdī, kad ceturtajā reaktorā notika sprādziens, 45 sekundes bija tumsa. Es centos orientēties uz gaismu, šķita, ka tur ir drošība, bet es esmu nedrošībā. Ja zem kājām pazūd pamats un grīļojas sienas, tas ir baisi. Kopumā evakuācija noritēja perfekti, pilnīgi bez panikas. Iedzīvotāji iznāca, sakāpa autobusos un prom. 50 tūkstoši ļaužu četrās stundās. Vienīgais, ko nevaru piedot, ir tas, ka mūsu ģimenes no Pripetes evakuēja tikai 27.aprīlī, jo manam dēlam tolaik bija vien 10 mēneši.

Man šķiet, to varēja izdarīt katastrofas dienā, jo jau pa dienu bija dati par paaugstinātu radiāciju, bet mums pa pagalmiem rotaļājās bērni," stāstīja Viktors.

Pripetē pēc 30 gadiem arvien valda steigas sajūta, jo iedzīvotāji patiešām atstājuši savu iedzīvi – pie kādas mājas kāpņu telpas palicis sulīgi sarkana auduma klubkrēsls un neliels galdiņš ar netīru pelnu trauku.

Šeit arvien ir kokos un krūmos ieaugušas daudzdzīvokļu mājas, restorāns, milzu viesnīca un kultūras nams. Pāri koku galiem slejas panorāmas rats, kura pakājē arvien ir tolaik svaigi veidotais atrakciju parks. Apkārt grozās daudzas tūristu grupas, un vienīgie teritorijas iedzīvotāji, šķiet, ir klaidoņsuņu kolonija. Radiācija šeit vietām ir paaugstināta, īpaši metāla konstrukcijām.

Riski vēl nav aiz muguras 

Aleksandrs Kupnijs tagad ir žurnālists, bet pirms 30 gadiem viņa profesija bija dozimetrists jeb radiācijas līmeņa mērītājs. Viņš Černobiļā sācis strādāt pēc katastrofas un bijis viens no retajiem, kas devās apsekot sagrautā ceturtā reaktora iekšieni. Veselība Sašam ir laba, viņš norāda, ka īsts speciālists zina, kur un cik ilgi drīkst uzturēties un pat kā pareizi ēst ābolu no Pripetes dārziem.

"Cilvēks parasti baidās no tā, ko viņš nezina. Tas ir normāli, bet, kad esi pietiekami ilgi strādājis ar radiāciju, zini tās ietekmi uz organismu, veidus, kā pasargāties un kā samazināt radiācijas ietekmi, tad, protams, darbs ir mierpilns. Turklāt man bija profesionāli interesanti visu katastrofas apkārti apskatīt, pamērīt radiācijas līmeņus un izjust tos apstākļus," stāsta Aleksandrs.

Vienlaikus viņš gan secina, ka darbs Černobiļā atņēmis dzīvības daudziem kolēģiem negaidīti, proti, vēža pēdējās stadijas mēdz parādīties arī pēkšņi.

Vērtējot radiācijas līmeņa izmaiņas gadu gaitā, dozimetrists skaidro, ka, pirmkārt, tas ir krietni nokrities, jo pagājis pussabrukšanas periods – cēzijam tas ir 30 gadu, bet stroncijam 28 gadi, taču tas nebūt nenozīmē, ka riski ir aiz muguras.

"Visi radiācijas līmeņi sagrautajā kodolreaktorā ir kļuvuši mazāki. Tas ir jūtams arī gaisā. Ja vēl deviņdesmitajos gados, kad mēs staigājām aptuveni vietā, kur bija reaktora centrālā zāle, tur oda pēc ozona. Proti, gaiss tur iekšā bija tik ļoti uzlādējies blīvā radiācijas starojuma dēļ, ka smaržoja kā pēc negaisa. Un es sākumā nekādi nevarēju saprast, kāpēc šeit tik viegli un patīkami var uzelpot tajos briesmīgajos gruvešos. Pēc tam man paskaidroja, ka tad kad foni ir 800 līdz 900 rentgenu stundā, tad smaržo pēc ozona. Lūk, bet tagad tur nekā tāda vairs nav, kas arī apliecina, ka situācija ir uzlabojusies. Taču, no otras puses, laikam ejot, ir krietni vairāk radioaktīvo putekļu. Kodoldegvielu saturošā masa sabrūk, mainās nuklīdu sastāvs. Diemžēl tas, kā tas mainās, nav zināms, jo netiek veikti pētījumi. Ja būtu vēlēšanās, tas varētu notikt, bet esošā atomelektrostacijas vadība to nedara. Pēdējie darbi zem sarkofāga, reaktora iekšpusē bija 2007.gadā," stāsta Aleksandrs.

Pēdējie jaunā sarkofāga būvdarbi

Pie ceturtā reaktora patlaban norit pēdējie jaunā sarkofāga būvniecības darbi. Būvlaukumā sastapu darba drošības inspektoru Andreju Aļeksašinu, kurš ģērbts speciālā formā ar drēbēm pie krūtīm piespraustu dozimetru. Vietā kur atrodamies – ap 300 metru attālumā no cietušā reaktora, ko vietējie sauc par traģēdijas rēgu, – viņš atrāda šodien saņemto radiācijas devu, lai skaidrotu, cik īsās maiņās daļa strādnieku var strādāt radiaktīvākajās vietās

"Šo es nopelnīju pusstundā, proti, tur kur es staigāju, es drīkstu uzturēties un strādāt tikai pusotru stundu dienā.

Savukārt te, kur atrodamies mēs, radioaktīvais fons ir pieci mikrozīverti stundā, kas nav traki. Tieši šajā punktā radiācijas līmenis ir zemāks, jo mēs izvedām visu, kas atradās zem zemes, uzbērām jaunu grunts slāni un pa virsu vēl uzlikts betona slānis. Savukārt pēc katastrofas, kad šeit ierados, tieši te bija aprakta visa radiācijas ietekmētā darba tehnika, ar kuru strādāja pēc sprādziena pirmajās dienās, to visu mēs izcēlām un izvedām," stāstīja Andrejs.

Parastam iedzīvotājam pieļaujamā starojuma deva ir no 0,05 līdz 0,2 mikrozīverti stundā.

Bīstamie radioaktīvie putekļi

Jaunā arka, pie kuras nemitīgi norit rosība, ir milzu angāra tipa būve, kas būšot gana droša, lai vidi no augstās radiācijas pasargātu vēl 100 gadus.

Cauri varenajai 100 metru augstajai arkai palūkojoties uz iekonservēto ceturto reaktoru, skaidri redzams, ka līdzšinējais sarkofāgs ir nokalpojis. Arī eksperti norāda, ka tas būvēts tolaik kā pagaidu būve, vairs nav ekspluatējams un nebūt nav hermētisks. Taču iekšā reaktorā ir četras tonnas radioaktīvu putekļu. Starptautiskais projekts sākts 2007.gadā un novembrī jauno konstrukciju novietos virs Černobiļas AES ceturtā reaktora, pastāstīja Maksims Saveļjevs, kurš 20 gadus šeit bijis viens no vadošajiem inženieriem  programmētājiem.

"Galvenie materiāli ir dzelzsbetons, kopumā visa arka veidota no tērauda. Pēc tam uz milzu sliedēm tā tiks uzstumta uz reaktora. Izmēri tai ir apmēram trīs deviņu stāvu māju augstumā.

Par to, kā uzvedas kodoldegvielu saturošās masas, šobrīd nezina neviens, tās bija tādā kā stiklveida sastāvā, bet tagad tās masas pārvēršas putekļos.

Un, iedomājieties, ja vecais sarkofāgs, nedod dievs, sabruks, visi tie putekļi nokļūs gaisā un tas protams ir bīstami apkārtējai videi. Mums vienkārši šī problēma ir jārisina," norāda Maksims Saveļjevs.

Arī jaunais sarkofāgs nerisina problēmu 

Černobiļas atomelektrostacijas stratēģiskās plānošanas departamenta vadītāja aizvietotājs Viktors Kučinskis uzsvēra, ka jaunais sarkofāgs pilnībā nerisina lielo radiācijas piesārņojuma risku no ceturtā reaktora.

"Jaunais drošības sarkofāgs ir aizsardzība tikai no ārpuses. Iekšpusē ceturtais reaktors tāpēc neizzūd, un tajā atrodas līdz 200 tonnām kodoldegvielas. Viens no galvenajiem nosacījumiem, lai objekts kļūtu drošs, ir visu bīstamo kodolmateriālu ieguve no reaktora iekšienes. Tas, protams, ir ļoti dārgs process un Ukraina nav spējīga to īstenot. Tāpēc ir starptautiska noruna, ka tiks veidots kāds uzkrājumu fonds ar citu valstu palīdzību, lai varētu šo objektu pārvērst par ekoloģiski drošu. Tas nozīmē, ka jāizskata jautājums par bīstamo vielu ieguvi, noglabāšanu speciālos konteineros un pēc tam to uzraudzīšanu," teica Kučinskis.

Runājot par veco sarkofāgu, kurš tad tikpat nedrošs atradīsies zem jaunās arkas, Kučinskis norāda, ka tas jādemontē līdz 2023.gadam vai jācenšas stabilizēt konstrukcijas, un to pieļauj īpašs tehnoloģiju korpuss, kas atrodas jaunā sarkofāga iekšpusē, ja vien darbiem tiks atrasta nauda.

"Jaunā arka nav vienkārši vāciņš uz reaktora, tā celtne iekšpusē satur tehnoloģisko būvju kompleksu - gan krānus, gan montāžas laukumus, lai varētu nākotnē nojaukt veco reaktora infrastruktūru. Tagad, manuprāt, būs starpvalstu sadarbības pārbaudījuma laiks, jo savākt naudu turpmākiem darbiem būs sarežģīti.

Valstis domā, ka nu reaktors noslēpts zem drošas būves un visus aizsargās, bet pārējās problēmas paliek Ukrainas pārziņā, bet tā nebūtu pareiza pieeja, jo arī mēs šo objektu saņēmām mantojumā no Padomju Savienības," norādīja Kučinskis.

Runājot par Pripeti, Kučinskis ir tiešs. Viņa ieskatā, tā ir jālikvidē, mājas un radiāciju izstarojošās metāla konstrukcijas ir jādemontē. Sekojoši jebkāds tūrisms tur jāpārtrauc drošības apsvērumu dēļ, jo ēkas var sabrukt.

30 gadi reģionam ekonomiski mokoši

Bez tuvākajām Černobiļas atomelektrostacijai pieguļošajām teritorijām kodolkatastrofa ietekmējusi arī iepriekš pieminēto Slavutiču. Pilsēta atrodas 50 kilometru attālumā no traģēdijas vietas. Lai arī radiācijas šeit, pilsētā zonā, tikpat kā neesot, aizvadītie 30 gadi reģionam bijuši ekonomiski mokoši, jo iedzīvotāji lielākoties ir atomelektrostacijas darbinieki, kas ar gadiem arvien zaudējuši darba vietas.

Arī jaunajai paaudzei ir grūti atrast motivāciju, lai pilsētā paliktu, bet, raugoties uz plāniem saistībā ar Černobiļas AES reaktora turpmāko likvidāciju, ir svarīgi, lai reģions paliktu apdzīvots un tajā būtu darbaspēks. Par situāciju domājusi vietējā jauniete Alīna.

"Pārsvarā visi jaunieši, pabeidzot skolu, aizbrauc no Slavutičas. Viņi neredz šeit nākotnes iespējas. Ja mums šeit vismaz būtu maģistrantūra institūtā un būtu kāds darbs, tad jaunieši redzētu perspektīvu, lai šeit paliktu un veidotu ģimenes. Tieši tāpēc šoreiz, katastrofas trīsdesmitgadē, rīkojām zinātnisko konferenci, lai sabiedrībai parādītu, ka mēs šeit esam un dzīvojam, gribam strādāt, piesaistīt jaunus cilvēkus. Savukārt, runājot par radiāciju, tā mums iegriež attīstībā.

Ukrainas iedzīvotāji nebaidās, bet viesi pat no tuvējām valstīm baidās līdz panikai un nevēlas šai vietai tuvoties. Tas gan ir līdz brīdim, kad viņiem izskaidro patieso situāciju," stāstīja Alīna.

Pētnieki jau secinājuši, ka 10 kilometru rādiusā no Černobiļas ceturtā reaktora ir vietas, kuras vēl vismaz 500 gadus apdzīvot nav iespējams. Taču radioaktīvais fons tur pieļauj veidot tieši zinātnei un speciālistiem noderīgu infrastruktūru.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt