Nesen te, Kilisā nokrita divas teroristiskā grupējuma "Islāma valsts" jeb "Daīš" izšautas raķetes. Kilisa atrodas pie pašas robežas ar Sīriju.Te biju pirms gada, un tolaik Kilisas vārds pasaules medijos bija zināms lielākoties divu iemeslu dēļ: pirmkārt, šī vieta bija populārs robežšķērsošanas punkts to rietumnieku vidū, kuri bija nolēmuši pievienoties džihādistiem Sīrijā, un, otrkārt, Kilisa bija viena no tām vietām pasaulē, kur no Sīrijas kara bēgušo bija vairāk nekā vietējo iedzīvotāju.
- It kā bez pārmaiņām, taču paziņa vairs nav sastopams
- Viss Dieva rokās
- Bēglis: Sīrija - zudusi, beigta zeme
- Daudzi meklē iespēju braukt uz Eiropu
- Ja blakus ir "Daīš", atslābt nedrīkst ne uz brīdi
- Par nāvi ar vieglumu
It kā bez pārmaiņām, taču paziņa vairs nav sastopams
Tagad - pēc gada - Kilisa joprojām ir sīriešu pilna, tikai karš no kaimiņiem ir pienācis vēl tuvāk. Pilsēta un apkārtne ap to ir pasludināta par īpašo drošības zonu, un tagad par bēgļiem vēlreiz kļūst gan sīrieši, gan arī turki. Savukārt Turcijas valdība par dāsnumu un atvērtību Kilisu ir izvirzījusi Nobela Miera prēmijai.
Kad izkāpju no autobusa Kilisas centrā, saprotu, ka vismaz pirmajā acumirklī nekas nešķiet mainījies.
Šurpceļā no Turcijas pusē tuvākās lielākās pilsētas Gaziantepas, kur esmu apmetusies, gan apstādināja mūsu mazo autobusu. Bruņoti policisti pārbaudīja dokumentus. Iepriekš tā nebija. Tas notiek drošības dēļ, skaidroja kāda skolniece krāsainā galvas lakatā, kura prata angliski.
Tāpat kā pirms gada galvenā ceļa malā, kuram vienā pusē ir autoosta, otrā - durvis vēruši veikaliņi, kuros tirgo ūdeni, augļus, našķus, riepas, saimniecības preces, atrodas benzīntanks. Ievēroju, ka otrpus ielai tukša un pamesta ir kebabu ēstuve, kurā, kad biju šeit iepriekš, ātrā pusdienu brīdī klausījos, ko par savu ģimeni, sievu Fatmu stāsta Omārs - enerģisks, gados jauns sīrietis, kurš piepelnījās, vietējā autobusā tirgojot biļetes. Viņš baidījās no iesaukšanas karā.
Nogriežos no lielās ielas un dodos augšup pa kādu citu, no kuras pa labu roku mazliet dziļāk zemo mūra namu rindā toreiz sastapu sīriešu zobārstu Mohamedu. Viņš tolaik no saviem iekrājumiem īrēja bijušā maza veikaliņa telpu, mācījās turku valodu un cerēja dabūt darbu. Mohameds šaurā virtuvītē uzvārīja kafiju, un mēs, pie sliekšņa novilkuši apavus, sēdējām uz paklāju izklātas grīdas, un centrā, kā tagad atceros, bija viens ar miroņgalvas attēlu. Uz tā Mohameds novietoja abas kafijas krūzes un pelnu trauku.
Toreiz viņš vaicāja, kad es atbraukšu atkal, un vairāk par to, ka - gan jau kādu reizi, tobrīd atbildēt nevarēju.
Un tagad, pēc gada es esmu atkal uz ielas, kurā ir jābūt Mohameda mājām, ja vien viņš vēl te ir.
Es atrodu veikalu, kas bija pretī Mohameda īres miteklim. Garā, kalsnā vīra vietā, kas arī bija sīrietis un viņa draugs, tagad te saimnieko omulīga, liela auguma turciete Filisa. Viņa iznāk pretī violetā galvas lakatā un garā, pelēki rakstainā kleitā. Mohameda nama durvīm un logiem priekšā ir dzelzs aizvirtņi. Viņš toreiz teica, ja nedabūs darbu Turcijā, atgriezīsies Sīrijā vai arī brauks uz sapņu zemi Vāciju.
Nopērku ūdeni pie Filisas .Viņa par Mohamedu neko nezina.
Viss Dieva rokās
Pārdesmit metru tālāk šajā pašā ielā 6. maijā esot nokritusi džihādistu raķete.
Par to vairāk gatavs ir pastāstīt Ahmeds - mazs, kalsns vīriņš brillēs un baltā kreklā. Uzsēdies uz mopēda, viņš brauc pa priekšu un rāda ceļu.
Te nu tā ir - sapostītā māja.
Turpat netālu uz soliņa sēž tās saimnieks Memets ar kaimiņu, kurš vēlāk paceļ krekla malu un parāda lielu apsēju uz vēdera. Viņi bija tuvumā, kad tas notika.
Izstaigājam tukšā, pussagrautā nama telpas, ielas pretējā pusē šķembas sakapājušas nelielas mošejas vārtu valni. Todien te bojā gājušas divas pusaugu meitenes. Kilisā raķetes pēdējos mēnešos ir dzēsušas vismaz 20 cilvēku dzīvību.
Bet šie vīri negrasās doties prom, kā to jau ir izdarījuši daudzi citi iedzīvotāji, un, kad prasu, vai te tomēr nav pārāk bīstami, par atbildi viņi paceļ acis un rokas pret debesīm.
Vēlāk, kad staigāju Kilisas ielās, atceros turku kolēģu sacīto, ka teroristu šautās raķetes drupina un grauj ne vien Kilisas namus, bet arī iedzīvotāju labvēlību pret sīriešiem. Arvien biežāk dzirdami pārmetumi, ka kaimiņi vainojami pie tā, ka pilsētas mierīgā dzīve sāk pārvērsties ellē. Līdz ar to plaisāt sācis arī Nobela Miera prēmijas pieteikums, lai gan joprojām Kilisa ir un paliek viesmīlības rekordiste – šī ir vienīgā pilsēta Turcijā, kur iedzīvotāju ir mazāk nekā bēgļu: 90 000 – vietējo, 120 000 – sīriešu.
Bēglis: Sīrija - zudusi, beigta zeme
Pagaidām citu māju kā nedrošās Kilisas ielas nav arī sīrietim vārdā Mohameds, kurš Turcijā piepelnījies ostā, bet nu stumj ratiņus ar vārītas kukurūzas vālītēm pa Kilisas centru un tirgo par nieka naudiņām lielākoties bērniem.
Palūdzu vienu, Mohameds bagātīgi apkaisa ar sāli, jo tā gardāk, naudu neņem, bet neatlaižos un ieberu viņa lielajā saujā liras.
Gluži kā pirms gada, esmu nolēmusi aizbraukt arī līdz pašai robežpārejai, kur slejas Turcijas valdības veidota oficiāla bēgļu nometne, taču šo nodomu aptur policija, kamēr pie autoostas līgstu šoferi. Vēlāk, kad iecirknī pratināšana beigusies, inspektors saka: "Saprotiet, tagad ir tāda situācija, mums vajadzēja pārliecināties".
Kad mikroautobusā no Kilisas atgriežos Gaziantepā, solu aiz manis sēž gadus 50 vecs vīrietis, kurš stādās priekšā kā Omārs. Rokās viņam ir nonēsāts melns plastmasas maisiņš, no kura sarunas laikā viņš izceļ vairākus papīrus, kurus ved rādīt ārstiem.
Omārs, kurš runā ar vieglu amerikāņu akcentu, ASV ir izstudējis medicīnu, esot sirds ārsts, pievienojies Sīrijas Brīvajai armijai, bet pēc ievainojuma galvā valsti pametis.
"Es došos vai nu pie saviem draugiem Vācijā, vai atpakaļ uz Ameriku, esmu tur studējis, tāpēc man nebūs grūti dabūt patvērumu. Sīrija ir zudusi, beigta zeme," viņš saka, rokās burzot nonēsāto, melno maisiņu.
"Esmu zaudējis pilnīgi visu – mājas, ģimeni, tagad arī veselību. Nesen pavadīju dāņu palīdzības grupu, kad viņus aizvedu uz vienu no sabumbotajām pilsētām, un pretī iznāca bērni, viņi teica: "Vediet mūs prom! Mēs to nespējam izturēt!" stāsta Omārs.
Daudzi meklē iespēju braukt uz Eiropu
Vakarā Gaziantepā man ir paredzēts satikt Moafeku. Ar viņu pirms gada iepazinos pie robežpārejas, kur vēl tolaik blakus dežurējošie policisti par manu esamību nelikās ne zinis.
Moafeks pastāstīja, ka ir bijis interneta tehnoloģiju speciālists, bet tagad, kopš kara sākuma, ar sievu dzīvo Gaziantepā. Viņš regulāri šķērso robežu, jo strādā nevalstiskā palīdzības organizācijā.
Gaziantepā tiekamies pie liela iepirkšanās centra un Moafeku atpazīstu uzreiz. Tāds pats kā toreiz Kilisā – tumšiem matiem, acenēs, sīkrūtotā kreklā, gaišās, viegla auduma biksēs un kreisās rokas zeltnesī sudraba gredzens. Viņam ir 35 gadi.
Apsēžamies parkā āra kafejnīcā, un no Moafeka uzzinu, ka viņš joprojām dara savu darbu. Organizācijas nosaukumu viņš nemin, jo nav pilnvarots runāt tās vārdā. Viņa sieva Gaziantepā strādā sīriešu skolā.
Viņš pastāsta, ka ļoti daudzi sīrieši dzīvo Gaziantepā - gan strādā gadījuma darbus, gan gluži kā viņš ir iesaistījušies nevalstiskajās organizācijās un tādējādi cenšas palīdzēt mājām. Tie, kuriem ir grūti ar darbu, meklē iespējas braukt uz Eiropu.
Moafeks gan neapsver šādu domu.
"Ja tu šeit, Turcijā, nestrādā vai nesaņem palīdzību no kādas nevalstiskas organizācijas, tad ir ļoti grūti, jo dzīvot šeit ir dārgi," stāsta Moafeks. "Lielākā daļa sīriešu strādā neoficiālu darbu. Ir tādi, protams, kuri strādā, piemēram, sīriešu skolās un tamlīdzīgos darbos, bet tas ir ļoti mazs procents, vairums tomēr neoficiāli. Kā tu jau zini, daudzi arī emigrē uz Eiropu. Tas tāpēc, ka ar šeit nopelnīto nevar iztikt, un cilvēki cer, ka Eiropā būs labāk," viņš stāsta.
"Ja tu vaicā par mani, tad nedz tagad, nedz nākotnē es nekur negribu braukt. Varbūt esmu traks vai kāds, varbūt tas ir ļoti īpašs lēmums, bet Sīrija ir mana zeme.
Es tiešām mīlu savus cilvēkus. Tas nenozīmē, ka man nepatīk vai ka es nemīlu Eiropu, bet varbūt tomēr mūsu tradīcijas ir atšķirīgas, darbi, cilvēki, bet tiešām… man nav nekas pret Eiropu, un es to ļoti gribētu uzsvērt," norāda Moafeks.
Ja blakus ir "Daīš", atslābt nedrīkst uz brīdi
Viņš pastāsta par savu ikdienu un to, ka gan Kilisa pati, gan robežu šķērsošana tiešām esot kļuvusi vēl bīstamāka. "Turcijas un Sīrijas robeža būtībā visu laiku ir slēgta. To var šķērsot vienīgi īpašos gadījumos, piemēram, ja kāds no ģimenes locekļiem dzīvo vienā vai otrā pusē," norāda Moafeks. "Iepriekš, iesniedzot Turcijas varas iestādēm dokumentus un apliecinājumu, var iegūt šādu robežu šķērsošanas atļauju. Pāri tikt var arī tad, ja kāds ir ļoti slims, ievainots, un steidzami vajadzīga palīdzība, vai arī ja cilvēks strādā nevalstiskajā organizācijā, gluži kā es," viņš paskaidro.
Vēlāk Moafeks palūdz pildspalvu un manā pierakstu blociņā sīki uzzīmē to, kā izskatās otrpus Kilisas robežai līdz pat tuvākajai lielākajai pilsētai Alepo, kur ir "Daīš" teritorija, kur kurdu nemiernieki, kur Sīrijas prezidenta Bašara al Asada armija, kur krievi, kur visi citi.
"Mēs strādājam daudzmaz drošās vietās. Mēs zinām, kuras ir tā sauktās "karstās līnijas" un mēs tām netuvojamies. Un, patiesībā, tur jau arī nav cilvēku. Ja tur visu laiku notiek kaujas, bumbošana, neviens jau tur nedzīvos," saka Moafeks. "Tur ir bīstami absolūti visiem cilvēkiem, ne tikai nevalstisko organizāciju darbiniekiem.
Tad, kad uz laiku pārtrauc karot Asada armija, krievi, mēs sajūtamies it kā mazliet drošāk, bet tas galīgi neattiecas uz teroristiem – "Daīš". Ar viņiem visu laiku ir bailes, ne minūti nevar atslābt. Ja mēs zinām, ka viņi ir kaut kur tuvumā, mēs visu laiku baidāmies, ka notvers, pārgriezīs rīkles, protams, …mums ir no viņiem bail," atzīst Moafeks.
Viņš arī pastāsta, ka pie Turcijas robežas joprojām ir iestrēdzis liels skaits sīriešu, kuri netiek nevienā virzienā. Turcijas pusē robeža ir slēgta, bet atgriezties mājās viņi nevar, jo otrā pusē visu laiku karo dažādi savstarpēji naidīgi militāri grupējumi.
"Mēs protams, ļoti ceram, ka vienu dienu risinājumu atradīs, bet biežāk mēs jūtamies absolūti bezcerīgi. Šis karš nav vienpusējs. Tajā ir iesaistītas daudzas, dažādas puses, un katra no tām grib savu labumu, bet upuri ir Sīrijas cilvēki," paskaidro Moafeks.
"Tas ir skumji un drausmīgi. Kā vienkāršie cilvēki mēs neko nevaram izdarīt. Mēs varam vienīgi paļauties uz Dievu, ka viņš to atrisinās. Neviens īsti nevar izprast un izjust Sīrijas cilvēku ciešanas. Es būšu godīgs, labi, un teikšu tev kā ir – pasaule ļoti labi zina un redz, ka Sīrijā nogalina vīriešus, sievietes, vecus, jaunus. Cilvēki to zina un skatās video, "feisbukā" un tā tālāk, bet neviens neko nedara, lai to visu apturētu," viņš dusmojas.
"Es tev nevaru pateikt, cik cilvēku katru dienu tiek nogalināti, bet es varu pateikt, cik valstu to visu redz – mirušos, ievainotos, sagrautās mājas, un neko nedara. Tas ir vienkārši…..
Ja mēs aizvāktu galveno iemeslu tam, kādēļ sākās karš, mēs varētu lēnām sākt atjaunot valsti, pamazām, soli, pa solim, mēs varētu atrisināt šo Sīrijas konfliktu pilnībā.
Te viss ir kā ķēdē, izņemsim galveno posmu, ķēde sabruks. Ir lielas valstis, kuru rīcībai būtu svars, bet līdz šim mēs esam redzējuši tikai mēģinājumus. Nekas reāli nav izdarīts. Bet mēs gaidām, mēs gaidām…" norāda Moafeks.
Par nāvi runā ar vieglumu
Viņš īsti nepasaka, kāds, viņaprāt, ir kara cēlonis, bet noprotu, ka viņš ir par prezidenta Bašara al Asada gāšanu no troņa.
Es turpinu klausīties Moafekā par to, kā viņa organizācija dodas pie cilvēkiem, kam vajadzīga palīdzība, un bieži arī nedodas, neriskē, jo saprot, ka visus tāpat nevar glābt. Domāju, ar kādu baisu vieglumu viņš runā par nāvi - gluži kā iepriekš autobusā satiktais Omārs.
Vēlāk viņš arī teiks, ka ziņas vairs nelasa un tām neseko, jo tās tikai ražo asiņainu statistiku un no tā nekas nemainās.
Ar Moafeku esam runājuši ilgi, pamazām satumst. Krēslā ieplūst tuvējā minareta dziedājums. Kafejnīcā apklusina mūziku. Pie kokakolas un ķiršu sulas skārdenēm esam noslēguši derības, ka, tiklīdz Sīrijā būs miers, mēs pāriesim Kilisas robežu reizē un iedzersim tēju 50 kilometru attālajā Alepo.
Ievērojam, ka kanālā, kas šķērso parku, nav ielaists ūdens. Kā drūms betona grāvis tas izvago apkārt ziedošos zāles laukumus.
Kad vaicāšu, kādus viņš redz savus tuvākos gados, Moafeks, lūkojoties tukšajā kanālā, vēlreiz sacīs: "Mēs gaidām, tagad tikai gaidām".
Vakarā pretēji savam sīriešu draugam atvēršu ziņu lapas. Kilisai atkal trāpījušas raķetes.
