No pieciem miljoniem sīriešu, kas kara dēļ pametuši valsti, pusotrs miljons cerējis atrast patvērumu un drošību tuvajā kaimiņvalstī Libānā. Kā viņi dzīvo? Kā bēgļu pieplūdums iespaido trauslā politiskā un reliģiskā līdzsvarā esošo valsti, kurā prezidents ir kristietis, premjers sunnīts, bet parlamenta spīkers - šiīts? Un kā valsts iespaido viņus?
Ceļojumā pa krāšņo un daudzslāņaino Libānu un tās daudzajām bēgļu apmetnēm Latvijas Radio pēta, kā dzīvo bēgļi šajā valstī, kuru kā pašlaik Sīriju arī reiz postīja pilsoņu karš.
- Libānā pilsoņu kara rētas vēl joprojām nav sadzijušas
- Libāna - valsts ar augstāko bēgļu īpatsvaru
- Bēgļi paši ceļ nometnes no plēvēm, dēļiem un naglām
- Bēgļu ģimenei sagrauj mājas, bet viņi cer atgriezties Sīrijā
- Abdel-Karīma 15 gadus vecais dēls strādā, lai ģimene varētu izdzīvot
- Lībijas īstermiņa risinājumi bēgļus padara neaizsargātus
- Bēgļiem neļaus palikt, lai neizjuktu trauslais reliģiskais un politiskais līdzsvars
Libānā pilsoņu kara rētas vēl joprojām nav sadzijušas
Libānas galvaspilsētā Beirutā Latvijas Radio ielido nakts vidū. No gaisa pilsētas gaismiņas mirdz un vizuļo kā nakts un melnās Vidusjūras apskauta milzu Ziemassvētku eglīte. Blakus sēdošais libānietis Toni stāsta, kā pilsoņkara laikā Beirutā ēkas esot regulāri naktīs nodegušas.
Ugunsdzēsēji baidījušies braukt ugunsgrēkus dzēst, jo uz liesmu fona viņi bijuši pārāk labs mērķis snaiperiem.
Tajos laikos Beirutā apkaime apkaroja apkaimi, kaimiņš apšaudīja kaimiņu, ticīgais galināja ticīgo. Un tā 15 gadus. Uz tā fona Sīrijas karš esot knapi ieskrējies, saka Toni. Toni arī ir bēglis. Viņš ir 45 gadus vecs zobārsts no Čehijas, kas muka no Libānas pilsoņu kara šausmām pirms 40 gadiem, kā 5 gadus vecs zēns. Viņa tēvocis, kas jau bija jau aizbēdzis uz Eiropu, paņēma Toni pie sevis, lai mazo kristiešu puisi pasargātu no sektantiskās vajāšanas un vardarbības. Šodien Toni atgriežas Libānā, lai apbedītu tēvu.
Uz jautājumu, vai Toni pats domā kaut kad atgriezties savā dzimtenē, viņš ilgi nedomājot, atbild, ka nē.
Pilsoņu karš esot sen beidzies, bet kara rētas Libānā vēl nav pilnībā sadzijušas, un spriedze starp reliģiskajām grupām vēl ir ļoti taustāma. Turklāt ieilgušais karš Sīrijā un nemitīgie bēgļu plūdi aizvien vairāk saasina gan sociālo, gan reliģisko spriedzi.
Viņaprāt, sīriešu bēgļi tik drīz nevarēs doties mājās, un Toni baidās, ka tas var būt par pamatu jaunam iekšējo konfliktu uzliesmojumam Libānā.
Valsts ar augstāko bēgļu īpatsvaru
Sākotnēji Libāna piekopa atvērto durvju politiku, aicinot pie sevis no kara patvērumu meklējošos arābu kaimiņus. Bet nu jau gadus divus tās robežas ir slēgtas. Libānieši baidās, ka tāds bēgļu daudzums ilgstoši uzturoties valstī draud izjaukt jau tā trauslo reliģisko un politisko līdzsvaru. Valstī, kur pašas nesenā pilsoņkara rētas sastopamas ik uz soļa.
Karš Sīrijā rit jau sesto gadu. Pirms kara Sīrijā bija 23 miljons iedzīvotāju, tagad vairāk kā 11 miljoni devušies bēgļu gaitās – 6 ar pusi miljoni patveras no kara darbības valsts teritorijā, kamēr 5 miljons cilvēku pametuši valsti. No tiem pusotrs miljons cerējis atrast patvērumu un drošību tuvajā kaimiņvalstī Libānā.
Pasaulē Libāna šobrīd ir valsts ar visaugstāko bēgļu populāciju, attiecībā pret pamatiedzīvotāju skaita. Libānieši Libānā ir tikai 4 ar pus miljoni, tikmēr viņu valstī apmetušies teju vai 2 miljons visa reģiona konfliktu bēgļu – sīrieši, irākieši un vēl teju 500 tūkstoši palestīniešu, kas jau vairākās paaudzēs mitinās šaurās, cilvēkiem pieblīvētās bēgļu nometnēs, vēl kopš 1948. gada, kad sākās Izraēlas-Palestīnas konflikts.
Pēc oficiāliem datiem Libānā šobrīd uzturas pusotrs miljons Sīrijas kara bēgļu. No tiem pusmiljons ir bērni, kas jaunāki par 14 gadiem.
Problēmas rada fakts, ka bēgļi pārsvarā mitinās Libānas nabadzīgākajos reģionos, kur arī dzīvo liela daļa to pusotra miljona libāniešu, kas paši cenšas ikdienā turēties virs nabadzības sliekšņa. Rodas sociālā spriedze, dusmas, neapmierinātība, aizvainojums.
Bēgļi paši ceļ nometnes no plēvēm, dēļiem un naglām
Latvijas Radio apmeklēja Bar Elijasas bēgļu apmetni Libānas austrumu apgabalā Bekā, netālu no Sīrijas robežas. Vietējie saka, ka aiz kalniem naktīs var redzēt ložmetēju šāviņu švīkas debesīs, un reizēm dzird nograndam kādu artilērijas lādiņu. Bar Elijasa ir klaju lauku apskauts ciemats, kas atrodas netālu no galvenā ceļa starp Damasku un Beirutu.
Ciemā agrāk bija 10 tūkstoši iedzīvotāju, tagad kopā ar bēgļiem tur mīt 40 tūkstoši cilvēku. Protams, ikdienas spriedze starp libāniešiem un sīriešiem ir neizbēgama. Infrastruktūra noslogota. Sīkāki strīdi un konflikti izceļas bieži.
Kādu kilometru ārpus ciema, uz vietējam zemniekam piederošu nomaļu klajuma, ar ANO bēgļu aģentūras izdalītiem materiāliem - plēvēm, dēļiem, naglām, izolācijas paklājiem - pirms pieciem gadiem savus mitekļus uz noblietētā zemesgabala sāka celt aptuveni 120 bēgļu ģimenes, kopā kādi 700 cilvēku.
Tagad pastaigājamies pa divām akmeņainām, putekļainām ieliņām, katrā ielas malā viena pie otras kādas 30 teltis. Mums stāsta, ka labi, ka neesam ieradušies lietus laikā, tad dubļi būtu līdz ceļiem. Vienā apmetnes galā kopīgā saimes telts, kur pulcēties bēgļiem vai kur starptautiskām palīdzības organizācijām rīkot ārstu un juristu pieņemšanas.
Bēgļu ģimenei sagrauj mājas, bet viņi cer atgriezties Sīrijā
Te ciemojamies pie Saijada, 44 gadus veca zemnieka, kas agrāk dzīvoja ciematiņa pie Homs pilsētas, Rietumsīrijā. Pirms pieciem gadiem viņš kopā ar sievu un bērniem steigšus pameta mājas, jo valdības spēku artilērijas lādiņi sākuši krist arī viņa ciematā. Naktīs nav varējuši pagulēt, jo baidījušies, ka kuru katru brīdi viņu māja varētu tikt uzspridzināta. Tolaik viņiem bijuši 3 bērni, bet bēgļu gaitās vēl divi bērniņi piepulcējušies ģimenei.
"Mūsu ģimenei Sīrijā piederēja īpašumi, strādājām lauksaimniecībā, nodarbinājām arī citus. Dzīvojām pārtikuši. Tur mums bija viss. Nauda, mašīnas, māja, laime. Tagad mums vairs nav nekā.
Protams, ka gribam doties mājās. Tiklīdz karš būs beidzies, tā darīsim. Ēkas ir sagrautas, bet zeme vēl ir. Ja Allāhs lems, ka mums būs atgriezties mājās, tad arī atgriezīsimies," stāsta Saijads.
Latvijas Radio klausās Saijada un citu ģimeņu bēdu stāstus, sēžot uz matračiem klātās grīdas, viņa telts apvienotajā guļamajā un dzīvojamā telpā. Stūrī televizors, telpas vidū krāsniņa ar dūmeni. Par šiem mitekļiem katrai ģimenei ik mēnesi zemes īpašniekam jāmaksā īre. Vēl jāmaksā par elektrību un dzeramā ūdens pievešanu. Velti teikt, ka pārtikai un bērnu skolas vajadzībām knapi pietiek katru mēnesi. Bet libāniešu zemnieks ik gadu labi nopelna no bēgļiem. Stāsta, ka nodokļus nemaksājot.
Abdel-Karīma 15 gadus vecais dēls strādā, lai ģimene varētu izdzīvot
Apmetnē no katra stūra nostieptas auklas, kur veļa žūst, pārsvarā bērnu drēbītes, bet zemē visās malās sagrūsti atkritumu kaudzes.
Tuvējā Litānī upītē, niedrēs peld bieza plastmasas maisiņu, PET pudeļu un pamperu kārta. Tā esot viena no Libānas piesārņotākajām upēm, tomēr vietējie iedzīvotāji un bēgļi ūdeni izmanto savām un lauksaimniecības vajadzībām.
Apmetnes dziļākajā stūrī notiek gatavošanās kāzām. 15 gadīgo Rašu izprecēs 23 gadīgam Ahmedam, viņas brālēnam. Vīri, iekāruši koka zaros aitu, asiņainām rokām, to dīrā kamēr apkārt spindz mušas un ap asins peļķēm skraidelē bērni.
Tur satiekam Abdel-Karīmu. Viņš ir tradicionālāka paskata arābu vīrs, ar sarkanbalto galvas lakatu un garu melnu paltraku. Viņa ģimenē ir 7 cilvēki, un vecākajiem bērniem esot darbos jāpalīdz, lai savilkt galus. Lielas ģimenes starp bēgļiem nav retums. Bieži sastopu vecākus, kas lepojas, ka ģimenē esot 5, 6, pat 11 bērnu.
"Mazākais ģimenes izdzīvošanai nepieciešamais ir kādi 800 dolāri. Lai pietiktu īrei, elektrībai, ūdenim un ēšanai. Vislielākā daļa ģimeņu šeit pārtiek tikai no maizes.
Saņemam no ANO bēgļu aģentūras mēnesī 27 dolāru vērtībā pārtikas kuponus par katru ģimenes locekli. Tas knapi pietiek zīdaiņa autiņbiksēm, pārtikai un pienam. Iztikšanai būtu vajadzīgs divtik.
Tālab vietējā veiklā pērku uz kredīta, un esmu jau lielos parādos. Ja varam dabūt darbu, tad kaut kā savelkam galus. Strādāju gadījuma darbus pie vietējiem zemniekiem. Ziemā, protams, darba nav. Arī mans piecpadsmitgadīgais dēls iet strādāt, ne jau tāpēc, ka patiktu, bet lai mēs varam izdzīvot. Īpašnieks katru mēnesi iekasē 50 dolāru par īri, 35 par elektrību, vēl par ūdeni. Ja nesamaksāsim, tad mūs izmetīs uz ielas," Abdel-Karīms apraksta grūtos apstākļus.
Lībijas īstermiņa risinājumi bēgļus padara neaizsargātus
Gandrīz ceturtdaļa Libānas iedzīvotāju ir bēgļi. Bet, lai tiktu galā šo problēmu, Libānas politiķi līdz šim ieviesuši tikai īstermiņa risinājumus, kas uztur un uzsver šīs bēgļu krīzes pagaidu statusu. Pirmkārt, Libāna cenšas samazināt sīriešu pieplūdumu valstī.
Ja sākotnēji valsts piekopa atvērto durvju politiku, tad kopš 2015. gada janvāra robeža ir slēgta, un ir pamatīgi apgrūtināta jaunu uzturēšanās atļauju iegūšana un veco atjaunošana. Tālab sīriešu skaits, kas atrodas Libānā neoficiāli, ir palielinājies, vai nu tāpēc, ka tie tagad nokļūst Libānā ar kontrabandistu vai kukuļošanas palīdzību, bet, vēl biežāk, jo piešķirtās oficiālās uzturēšanās atļaujas iztecējušas un bēgļi nevar atļauties tās atjaunot, vai arī baidās tikt aizturēti ar nederīgiem dokumentiem visur izvietotajos policijas kontrolpunktos.
Kāds bēglis stāstīja, ka vēlējies pagarināt uzturēšanās atļauju. To drīkstot pagarināt vēl uz vienu mēnesi. Viņš aizbraucis uz tuvāko pilsētu, iesniedzis dokumentus, samaksājis nodevu, un tad sācies birokrātiskais process, kas ieildzis tieši vienu mēnesi. Kad viņš jauno atļauju saņēma, tā jau bija iztecējusi.
Šī iemesla dēļ juridiskā palīdzība un konsultācijas ir viens no starptautisko palīdzības organizāciju galvenajiem uzdevumiem. Bar Eliasas apmetnē apmeklējām šādu izbraukuma konsultācijas sesiju, ko sniedza NRC – Norvēģijas bēgļu padomes juristi.
"Uzturēšanos atļauju atjaunošana un derīgu dokumentu trūkums līdz šim ir bijis bēgļiem vissarežģītākais un būtiskākais šķērslis, kā arī valdības līmenī visgrūtāk atrisināmais jautājums. Bet tagad ir ieviesti jauni noteikumi, ka drīkstēs atjaunot atļaujas ar ANO bēgļu aģentūras izsniegtajiem dokumentiem. Cerams, ka tagad viņiem šis process kļūs vieglāks," stāsta NRC pārstāvis.
Libāna, uzskata, ka mācījusies no kļūdām ko pielaidusi ar palestīniešu bēgļiem, piekopjot striktu beznometņu politiku. Esošās sīriešu apmetnes drīkst tikai būt pagaidu rakstura dzīvesvietas, un politiķi no sākta gala noraidījuši jebkādu iespēju izveidot oficiālas bēgļu nometnes. Pat ja bēgļi oficiāli drīkst strādāt lauksaimniecībā un celtniecībā, tiek apgrūtināta iespēja Sīrijas bēgļiem iegūt darba atļaujas. Esot vajadzīgs libāniešu sponsors vai darbadevējs, lai saņemtu atļauju. Dažviet pašvaldības pat liek viņiem maksāt lielu nodevu par darba atļaujām. Tā rezultātā,
bēgļiem Libānā trūkst iespēju gūt stabilus ienākumus, un katra trešā mājsaimniecība dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Līdzpaņemtie ģimeņu uzkrājumi vēl no Sīrijas sen beigušies un aptuveni 90 procentu bēgļu ir parādos.
Libānas valdība šādus ierobežojošus pasākumus izstrādājusi, it kā lai aizsargātu savu darbaspēku, ekonomiku un sabiedrību. Bet tas tikai padara bēgļus īpaši neaizsargātus pret ekspluatāciju, kā arī liek tiem konkurēt tieši ar Libānas nabadzīgāko slāni pār pagaidu un zemu ienākumu darbiem. Uz tā fona daudzi libānieši sūdzas, ka valstī kopējais algu līmenis samazinājies. Šī institucionālā diskriminācija kaitē valstī visnabadzīgākajiem, veicina sociālo spriedzi un vairo iedzīvotāju noskaņojumu pret bēgļiem. Jau šobrīd bēgļi tiekot vainoti daudzos noziegumos.
Bēgļiem neļaus palikt, lai neizjuktu trauslais reliģiskais un politiskais līdzsvars
Politiskajās debatēs par turpmāko Sīrijas bēgļu statusu libānieši vairās atzīt milzīgās izmaiņas viņu valstī kopš Sīrijas konflikta sākuma. Pieeja un domāšana ir īstermiņa krīzes risinājumu meklēšana un vairāk vērsta uz bēgļu ierobežošanu un pagaidu statusa uzturēšanu. Ilgtermiņa risinājumi, tai skaitā pastāvīga uzturēšanās vai sīriešu naturalizācija, ir kaut kas neiedomājams, ņemot vērā, ka šādi integrācijas mēģinājumi visdrīzāk sašūpotu Libānā pastāvošo līdzsvaru starp reliģiskajiem grupējumiem, tādējādi izjaucot jau tā trauslo iekšpolitisko sistēmu.
Libānā ir nerakstīts likums, ka prezidents tiek izraudzīts no kristiešiem, premjers ir sunīts bet parlamenta spīkers ir šiītu pārliecības. Daudzi politiķi joprojām uzskata bēgļu atgriešanos Sīrijā par labāko un vienīgo risinājumu. Diemžēl pastāvošais kara stāvoklis, plašie kara postījumi Sīrijā un bažas par karojošo pušu brutālu izrēķināšanos ar tiem kas atgrieztos, padara šādu ātru un masveida atgriešanos maz ticamu.
Tālab Starptautisko palīdzības organizāciju un Eiropas Savienības atbalstītie un realizētie projekti Libānā ir tik ļoti no svara. Vietējā Eiropas Savienības humānās palīdzības un civilās aizsardzības direktorāta biroja vadītāja Daniela D’Urso stāsta, ka kopš Sīrijas konflikta sākuma 439 miljons eiro ir ieguldīti bēgļu atbalsta pasākumos Libānā, un turpmāk mērķis būs vairāk strādāt ar ilglaicīgiem palīdzības un atbalsta instrumentiem, kas gan atvieglos bēgļiem dzīvi, gan arī palīdzēs vietējai Libānas sabiedrībai tik galā ar neapskaužamo situāciju.
"Šogad 85 miljonus eiro ieguldīsim, bet nauda nekad nebūs gana. Tāpēc mums vairāk jāpiestrādā, lai tas, ko darām ar mūsu partneriem, ir ar lielāku efektu..... Mums ir jāpalīdz bēgļiem, kā arī pašai Libānai tikt galā ar šo krīzi. Indivīda aizsardzība un tiesiskais statuss ir primārie uzsvari mūs šībrīža darbībai - pārtikas nodrošināšana, izglītība pieejamība, ārstnieciskā un juridiskā palīdzība ir tas ko jau darām. Tagad nāk klāt vēl ūdens attīrīšanas iekārtu celtniecība, atkritumu pārstrādes sistēmu uzstādīšana un darba iemaņu apgūšana. Tās ir tās lietas, kas palīdzēs gan bēgļiem, gan arī vietējiem iedzīvotājiem.
Bēgļu plūsma turpinās, un skatoties uz situāciju Sīrijā, var būt, ka drīzumā gaidāms vēl viens lielāks patvēruma meklētāju vilnis..." stāsta Daniela D'Urso.
Politiskā retorika Libānā gadiem nav mainījusies, bēgļi ir tikai šeit pagaidām un, tiklīdz konflikts beigsies, tad viņiem būs jādodas mājās. Izmaiņas notiek, bet ļoti lēnām. Šobrīd ir skaidri redzams, ka Sīrijā nav un nebūs droši. Tāpēc starptautiskai sabiedrībai jādarbojas, lai Libānā radītu lielāku politisko gribu risināt bēgļu problēmas uz vietas, kā arī jādara vairāk, lai atrast politisku risinājumu ieilgušajam Sīrijas karam, iesaistot visas ieinteresētās puses, arī Sīrijas kaimiņus.
