Pēc smagas saslimšanas vai traumām medicīniskā rehabilitācija ir nepieciešams turpinājums, lai cilvēks daļēji vai pilnīgi atgūtu veselību un spētu strādāt. Latvijā pacienti par valsts budžeta līdzekļiem saņem niecīgu daļu no nepieciešamās atlabšanas programmas. Rehabilitācijas trūkums bieži vien noved pie invaliditātes, un valstij vēlāk jāmaksā šiem cilvēkiem pabalsti.
Ir nauda - ir rehabalitācija; nav naudas - nav rehabilitācijas
"Sanatorija bija ļoti dārga – kaut kur pie 700 latiem. Es saku [darbā] priekšniekiem, ka es nevaru gaidīt, jo tur ir ļoti ilga rinda. Tad viņi man pasauca pie sevis, pateica: "Tu pie mums labi esi pastrādājusi. Zvani, mēs samaksāsim!" Tad es pazvanīju uz Jaunķemeriem. Tur mani jau nākamajā dienā bija gatavi pieņemt. Ja ir nauda, tad jau uzreiz var braukt!" stāsta 40 gadus vecā Iveta no Staļģenes, kas sirgst ar progresējošu muskuļu miodistrofiju.
Viņai medicīniskā rehabilitācija nepieciešama regulāri. Tomēr tā par valsts līdzekļiem pieejama, gaidot garā rindā. "Tagad es stāvu rindā. Dubultos [tur esošā sanatorijā]. Jau otro gadu. Nezinu, kad tā rinda pienāks," nosaka Iveta, kurai iepriekš palīdzēja darba devēji.
Savukārt Viļķenes meitenei Evai ir deviņi gadi, un viņa slimo ar artrogripozi. Viņa operēta vairāk nekā 10 reizes, staigāt sākusi sešu gadu vecumā. Bez rehabilitācijas veselības uzlabojumi nebūtu iespējami, stāsta Evas vecmāmiņa un mamma.
"Visus astoņus gadus viņai tā roka bija taisna, nevarēja elkonī salocīt. Tagad mūsu Rīgas ārsts izoperēja, un tagad cenšamies, lai viņa lokās. Tepat Limbažos ir fizioterapija, ergoterapija. Tas viss ir no valsts [apmaksāts]. Bijām Vaivaros divas reizes. (..) Es uzskatu, ka nepietiek ar tām piecām reizēm [par valsts naudu]. (..) Tad nu mēs ņēmām klāt labdarības [akcijā iegūtu] naudu," norāda Evas mamma.
Aerobikas trenere Poļina pārvietojas ratiņkrēslā - viņa pirms dažiem gadiem lauza mugurkaulu, laižoties no kalna ar sniegadēli. Pēc operācijām viņai bijusi iespēja atkopties neierasti ilgi - divus mēnešus Vaivaru rehabilitācijas centrā, vēlāk - par saziedoto naudu Ukrainā un Jaunķemeros, retu reizi – atkal Vaivaros. "Tu vari aicināt rehabilotologu uz mājām, bet tas atkal maksā no paša kabatas. Vēl mums piedāvā fizioterapeita pasākumus 10 reizes gadā. Es negribu neko sliktu teikt par mūsu fizioterapeitiem – viņi ir diezgan labi. Bet, ja nav naudas, tad…"
Piemēram, Vaivaros tagad ir tāda sistēma.. Es biju vienkārši šokā. Tev iedod tikai vienu daļu – piemēram, man ir slikta asinsrite un vajag masēt abas kājas. Bet man masē vienu apakšstilbu vienā dienā, otru – nākamajā dienā (..)," par savu pieredzi saka Poļina.
Ārsti: Rehabilitācija atstāta pašplūsmā
Rīgas Stradiņa slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja Inese Kokare uzsver tūlītējas rehabilitācijas nozīmi pēc traumas vai saslimšanas un lieto izteicienus "līdzekļu mazumiņš", "finansiālas grūtības", "mēģinām strādāt atbilstoši labas prakses pieredzei Eiropā".
Stradiņu rehabilitologi iet pie slimniekiem nodaļās un nozīmē pēc iespējas pilnīgāku rehabilitāciju. Iespējama arī ambulatorā rehabilitācija un dienas stacionārs, kur vēršas no slimnīcas izrakstītie pacienti, bet arī tur jāgaida rindā.
Mums ir rindas, neskatoties uz to, ka mums nav valsts kvotu. Tas ir pilnīgi maksas pakalpojums. Mēs ļoti vēlamies piesaistīt valsts kvotas. (..) Nav specializētu rehabilitācijas nodaļu. Ja ir šādi pacienti, tad viņi ieguļas ilgi. Ja viņi ir gados jauni, tad viņiem draud invaliditāte. Bet mums ir rindas, un tūlītēja rehabilitācija pienākas tikai insulta pacientiem," stāsta Kokare.
Tūlītēja rehabilitācija nepienākas ne neiroķirurģisku operāciju pārcietušajiem, ne onkoloģijas slimniekiem, kolēģi papildina virsārste Ilze Hāznere. "Viņi ir atstāti pašplūsmā – vairāk balstās uz pacientu iniciatīvu. Viena reāla problēma – limfātiskās tūskas. Tur bez apmācīta speciālista palīdzības nevar tikt galā. (..) Daudzus, daudzus gadus tiek uzskatīts, ka tā jau tas ir – jāiztiek. Mēs varam palīdzēt tikai tiem pacientiem, kas paši var maksāt," atzīst Hāznere.
Ārste rokās tur Veselības ministrijas dokumentu, ko 2008. gadā parakstījis toreizējais valsts sekretārs Juris Bundulis un kurā ietverti priekšlikumi rehabilitācijas uzlabošanai. Daži ir izpildīti, paskaidroja ministrijā, kur gan pašu dokumentu nevarēja atrast. Piemēram, tas, ka rehabilitāciju drīkst nozīmēt tikai šīs specialitātes pārstāvis, insulta slimniekiem ieviesta aprūpe mājās. Bet arī šajā reizē neiztiek bez gaidīšanas. Tomēr daudzi rosinājumi palikuši uz papīra, atzīmē Kokare.
"Viena ļoti liela daļa, kas attiecas uz sistēmu kopumā, netika izdarīta," viņa uzsver.
Kokare min neefektivitāte piemēru - 2011. gadā par Eiropas Savienības līdzekļiem apmācītas 200 fizikālās medicīnas un rehabilitācijas māsas, kuras spētu aizstāt daļu dārgo fizioterapeitu reģionālajās iestādes, taču viņu zināšanas netiek izmantotas. "Viņas mācījās un arī palika, "gaisā karājoties"," saka Kokare.
Viņai arī ir pārliecība, ka medicīnā līdzekļu ir gana. Problēmas sakne esot meklējama vājajā menedžmentā. "Man liekas, ka mūsu "saimniekam", ekspertiem, speciālistiem, kas nosaka rehabilitācijas attīstību valstī, trūkst informācijas un pārskata par visiem resursiem un par to, cik efektīvs ir jau esošo līdzekļu izlietojums. Es domāju, ja par esošajiem līdzekļiem būtu pilnīgi skaidrs pārskats, [būtu skaidrs] kādā veidā notiek pacientu plūsma, kādi ir atlases kritēriji (..), tad būtu daudz efektīvāka rehabilitācija," sacīja Kokare. "Ātrākā rehabilitācija būtu visvairāk vajadzīga – tai nav iedots pa šiem gadiem neviens santīms," atzīst Kokare.
Laukos nozare nīkuļo
Lauku pacientu medicīniskajai rehabilitācijai paredzēti reģionālie centri – Tērvetē, Rāznā un Līgatnē. Tie visi nīkuļo. Līgatnes rehabilitācijas centrs bija tuvu bankrotam, tagad tam piemērots tiesiskās aizsardzības statuss. Šovasar no 90 centra vietām aizņemta nepilna puse, un valdes priekšsēdētāja Dace Klāmane atgādina, ka lejupslīde sākās krīzes laikā, kad valsts finansējums tika samazināts divreiz – kopumā gandrīz par 80%.
(..) Ministru kabineta noteikumi mūs ierobežo šīs naudas apstrādē. Noteikumi paredz, ka valsts apmaksātajā programmā stacionārā paredz tādas procedūras tādā un tādā apjomā, bet neparedz katra pacienta individuālās vajadzības un saslimšanas. Ne visiem pacientiem ir vajadzīgas konkrēti tās procedūras, tie speciālisti, kādi ir noteikti. Mēs šos pacientus, kaut arī viņiem būtu vajadzīga šī palīdzība, nevaram iekļaut valsts programmā (..)," saka Klāmane.
Centra vairāki desmiti darbinieku tagadējo situāciju neuztver kā beigu sākumu, bet gan kā iespēju darbu turpināt.
Cits skatījums gan ir Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktoram Ērikam Miķītim. "Mūsu uzdevums ir ne tikai stimulēt vienu vai otru ārstniecības iestādi, bet dot kopumā. (..) Ja Līgatnē vajag vairāk… Es nezinu, kāpēc viņiem vajag vairāk [valsts apmaksātu pacientu un finansējumu,]" norāda Miķītis.
Viņš noliedz ārstu apgalvoto, ka rehabilitācijas nepieejamība palielina invaliditātes iespējamību. "Man nav tādu datu, kuros būtu teikts, ka tieši rehabilitācija ir tas iemesls, kāpēc invaliditāte ir lielāka vai mazāka. Invaliditāti ietekmē daudzi faktori," norāda Miķītis.
Sociāli nenovērtēta
Profesore un rehabilitoloģe Anita Vētra norāda uz pretējo.
Mēs taupām vai tieši otrādi - šķiežam līdzekļus tam, kas pēc tam valstij izmaksā. Es gribu pateikt, ka visvairāk invaliditāti veido neiroloģiskās saslimšanas vai spinālie pacienti, kuri ir normāli darbaspējīgie cilvēki, kas vienkārši izkrīt ārā," saka Vētra. Viņa norāda, ka nekad nav rēķināts, cik valstij izmaksā, ja kāds zaudē savas darbaspējas.
Valdības tagadējā vadītāja Laimdota Straujuma ("Vienotība") gan mēģinājusi atrast ministru, gan Saeimas deputātei Ilzei Viņķelei ("Vienotība") uzdevusi veidot darba grupu. Viņa ar nozares ekspertiem un pacientu pārstāvjiem gatavojas vienoties par dažām prioritātēm, kas darāms turpmāk. Jo nobadinātajā nozarē pacients vispār esot pazudis. Viņķele grib priekšplānā izvirzīt pacienta intereses.
Darba grupai būšot divi galvenie jautājumi - kur ņemt vairāk naudas un kā pieejamo naudu izlietot visefektīvāk? "Galvenie virzieni ir ģimenes ārsti, speciālisti un kompensējamie medikamenti," izteikusies politiķe.
Darba grupa strādās tikai apmēram mēnesi, tāpēc rehabilitācijas lietām tā diezin vai pievērsīsies. "Katram cilvēkam pienākas godpilna aprūpe. Ir jānovērtē, kuram cilvēkam ir vajadzīga intensīva rehabilitācija, ar cerību, ka pats ar savu dzīvi tiks galā, un kuram cilvēkam nav cerību, ka rehabilitācija spēs palīdzēt. Taču viņam ļoti, ļoti ir vajadzīga godpilna aprūpe (..)," norāda Hāznere.
Savs ieteikums arī Kokarei. "Vajadzīgs skats no malas. Nevar būt cilvēki, kas iesaka un kontrolē paši, jo tad tā ir pārlikšana no vienas kabatas otrā, bet nav skaidrs, vai tas ir efektīvi," uzsver Kokare.
Arī paši rehabilitologi ir izveidojuši darba grupu, kuru vada profesors Aivars Vētra. Tās mērķis – precizēt valsts prioritātes šai nozarē un rūpēties par visvajadzīgāko pakalpojumu pieejamību. Speciālists nedomā, ka lielākais valsts naudas daudzums koncentrējams Vaivaru centrā. "Rehabilitācija ir jāattīsta valsts visās daudzprofilu slimnīcās. Tās mums ir astoņas. Nevajag koncentrēties tikai uz Vaivariem. Tur vajag būt tikai ārkārtīgi sarežģītiem gadījumiem (..) un, otrkārt, Vaivaros ir jāņem pacienti, kam rehabilitācija nav pieejami ambulatori. Tas nozīmē, ka rīdziniekiem nevajadzētu stāvēt Rīgā rindā uz Vaivariem. Treškārt, runājot par bērnu rehabilitāciju, viņi ir jāsadala starp Bērnu klīnisko slimnīcu un Vaivariem," saka Vētra.
Viņš arī piebilst: "Iepriekšējie veselības ministri - ne visi, bet lielākā daļa -, ir raudzījušies uz rehabilitāciju kā uz jaunu rotaļlietu. Proti, bez tās nevar iztikt, bet no otras puses, tā ir pārāk dārga, lai to attīstītu, jo nav izpratnes par rehabilitāciju kā par posmu, ja šos ārstniecības medicīniskos rezultātus pārvērš sabiedrības sociālā ieguvumā (..)."
