Ierakstā teikts:
"Man kabatā ir 50 eiro banknote, es to aiznesīšu uz restorānu un samaksāšu par vakariņām. Restorāna īpašnieks izmantos 50 eiro, lai apmaksātu rēķinu par automašīnas mazgāšanu. Automazgātavas īpašnieks pie friziera samaksās par savu frizūru. Šos 50 eiro frizieris izmantos pasūtījuma veikšanai lielveikalā."
Tālāk stāstīts, ka pēc neierobežotiem maksājumiem šī 50 eiro banknote paliks nemainīga un visi iesaistītie būs sasnieguši mērķi. Savukārt tad, ja maksās ar bankas karti, iekasēto komisiju dēļ jau pēc pirmajiem 36 maksājumiem no šīs summas palikšot pāri tikai daži eiro.
Ieraksts strauji kļuva populārs, taču tas nav radies Latvijā. Tādi paši stāsti izplatīti Beļģijā un Nīderlandē, bet ideja, visticamāk, radusies Itālijā.
Pirms trim gadiem kāds galēji labējās partijas "Itālijas brāļi" pārstāvis līdzīgi stāstīja par 100 eiro, kas neskarti ceļojot no vieniem pakalpojumu sniedzējiem pie citiem. Toreiz šo video pārpublicēja arī šīs radikāļu partijas politiķe Džordžia Meloni, kas pērn oktobrī kļuva par Itālijas premjerministri. Video viņa pieteica šādiem vārdiem: "Jūs zināt, kāds ir iemesls karam pret skaidru naudu? Izņemt bagātību no īstās ekonomikas un atdot to finanšu sistēmai."
Vai tiešām viss ir tik vienkārši?
Šajos stāstos noklusēts, ka ikreiz, norēķinoties par kādu preci vai pakalpojumu, ir jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis (PVN). Ja samaksātā naudas summa paliek nemainīga, tātad nodoklis valstij netiek pārskaitīts. Pievienotās vērtības nodoklis ir viens no galvenajiem nodokļiem valsts ieņēmumos, no kuriem tiek uzturēta izglītības sistēma, veselības aprūpe, valsts drošība un citi pakalpojumi.
Tāpat jāņem vērā, ka arī skaidras naudas aprite uzņēmumam nav bez maksas.
"Visas izmaksas – gan skaidras naudas aprites izmaksas, gan bezskaidras naudas norēķinu nodrošināšana – tiek iekļautas jau preces pakalpojuma cenā."
Tā skaidroja Finanšu nozares asociācijas juridiskais padomnieks Edgars Pastars. Turklāt skaidrā nauda vienalga jāieskaita uzņēmuma kontā, lai, piemēram, apmaksātu rēķinus, kas jāveic ar bankas pārskaitījumu, izmaksātu algas, maksātu par piegādātajām precēm.
"Skaidras naudas izmaksas, it īpaši lielākajiem tirgotājiem, tieši skaidras naudas izmaksas aprites nodrošināšana ir diezgan dārgs un laikietilpīgs process. Šī nauda ir jāglabā, kādam tā ir jāuzskaita, jāšķiro, jāinkasē kontā, jāved uz banku to tur iemaksāt vai jānes uz bankomātu iemaksāt. Tās visas ir darbinieku darba algas un nereti tie pat ir vairāki darbinieki, kas tajā strādā. Risks ir, ja nauda tiks pazaudēta vai kāds to mēģinās nozagt," turpināja Pastars.
"Re:Check" uzrunātās bankas nevēlējās komentēt pārskaitījumu komisiju apmēru, norādot, ka tās piedāvā dažādus maksājumu karšu pieņemšanas terminālus un līdz ar to atšķirīgas izmaksas.
