«Re:Check» pārbauda: Ko par holokaustu Latvijā stāsta propagandas materiāli sociālajos medijos?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Ko par holokaustu Latvijā stāsta propagandas materiāli sociālajos medijos? To "Re:Baltica" skaidroja faktu pārbaudes projekta "Re:Check" melu un maldu apskatā. 

«Re:Check» pārbauda: Ko par holokaustu Latvijā stāsta propagandas materiāli sociālajos medijos?
00:00 / 11:11
Lejuplādēt

Ik pa laikam sociālajos medijos parādās vēstījumi krievu valodā par šaušalīgajiem notikumiem Salaspils nometnē nacistiskās Vācijas okupācijas laikā. Taču tajos stāstītais bieži ir neprecīzs un pārspīlēts. Arī nesen popularitāti guvis kāds "Facebook" publicēts video. Video draudīgas mūzikas pavadījumā parādās skaitļi un aizkadra balss sauc cietušo un bojā gājušo skaitu Latvijā nacistiskās okupācijas laikā. Piemin arī Salaspils nometni: "Koncentrācijas nometņu tīkls Salaspilī, ieskaitot bērnus. 12 tūkstoš nepilngadīgo, uz kuriem eksperimentēja un izpumpēja no viņiem asinis. Vairāk nekā puse gāja bojā, trim tūkstošiem nebija pat piecu gadu."

Kādā citā propagandas materiālā Salaspils saukta par asins banku un briesmīgāko no fašistiskajām koncentrācijas nometnēm. Tas arī vēsta par 12 tūkstošiem Salaspilī ieslodzītu bērnu, no kuriem 7000 esot gājuši bojā.

"Izdomāti cipari, ko savulaik propagandā lietoja," sacīja Uldis Neiburgs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks un viens no pētījuma "Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944" autoriem.

Nosauktajam bērnu skaitam vēsturnieki apstiprinājumu neguva ne dokumentos, ne aculiecinieku liecībās. Salaspils bija viena no nacistu represīvajām nometnēm, bet nav pamata to saukt par "bērnu koncentrācijas nometni". Tā tāda nekad netika plānota un nebija. Bērni šeit nokļuva kopā ar vecākiem. Kopumā tur uzturējās nedaudz virs trim tūkstošiem, nevis 12 tūkstoši, kā tiek apgalvots propagandas materiālos. Bojā gāja apmēram no 400 līdz 600 bērnu, skaidroja Neiburgs.

"Salaspilī bija 23 tūkstoši ieslodzīto gandrīz četru gadu laikā kopumā, bērni bija tikai neliela daļa no tiem. Bērni tur uzturējās laika posmu no dažām nedēļām līdz dažiem vai vairākiem mēnešiem. Un, protams, bērnu liktenis tur bija varbūt pats nežēlīgākais un traģiskākais, it īpaši tiem, kas gāja bojā, kas bija zīdaiņi, kur mazus bērnus atņēma no mātēm un tā tālāk, un kuri piedzīvojuši tik traumatisku pieredzi.

Bet apgalvot, ka tā bija speciāla bērnu koncentrācijas nometne, nav nekāda pamata," uzsvēra vēsturnieks.

Vēsturnieks arī norādīja, ka ļoti apšaubāmi ir nereti vēl mūsdienās izplatītie mīti par eksperimentiem ar bērniem Salaspils nometnē. Tāpat masveida asins ņemšanas bērniem Salaspilī nebija. Asinis ņēma, bet nedaudz. Visdrīzāk, lai novērstu slimību izplatīšanos. Izplatīts ir arī apgalvojums, ka bērnu asinis pārlēja vērmahta karavīriem. Neiburgs norādīja, ka šis mīts, visdrīzāk, ir padomju pēckara propagandas radīts, bet daudzi tam tic joprojām. To var dzirdēt pat no aculieciniekiem.

"Bērni bija mazi, viņi bija svešā vietā. Starp citu, arī ja mēs šodien nododam asins analīzes, tas notiek daudz civilizētāk nekā tas notika tad," teica Neiburgs.

Kaut vai šļirces ieduršana toreiz bijusi daudz sāpīgāka pat pieaugušajiem. "Protams, cilvēkiem tā bija ļoti traumatiska pieredze. Un, ja viņiem visus pēckara gadus presē rakstīja vai piemiņas pasākumos Salaspilī stāstīja un vēl mūsdienās krievu propaganda apgalvo, ka tā ir kaut kāda Salaspilī izveidota asinsdonoru fabrika, tie cilvēki tam tic diemžēl."

Tomēr vēsturnieks skaidroja, ka asinis nebūtu kur uzglabāt, tāpat difterijas un šarlaka jeb skarlatīnas nomocīto bērnu asinis arī nevarēja būt piemērotas pārliešanai vācu karavīriem. Turklāt lielāko daļu jeb vismaz 2741 Salaspils nometnes bērnu nodeva lauksaimniekiem Rīgas novada pagastos, daļa bērnu nonāca aizbildņu ģimenēs un bērnunamos.

Tāpat populārajā propagandas video uzsvērta PSRS loma. Tiek apgalvots, ka 150 tūkstoši padomju karavīru atdeva savu dzīvību cīņās par Latviju. Šis skaitlis nav pārspīlēts, un bojāgājušo skaits varētu būt pat lielāks.

Taču PSRS Sarkanā armija nekādi necīnījās par Latvijas valsts atjaunošanu.

Kā norādīja vēsturnieks Neiburgs, tās militārās ofensīvas rezultāts bija nacistu okupācijas nomaiņa ar padomju okupāciju, nevis brīvības atgūšana Latvijas tautai un valstij, kas bija iespējama tikai daudz vēlāk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti