Pumu ekonomika: Vai Latīņamerikas integrācija?

 

Reģionālā integrācija Latīņamerikā nebūt nav jauns temats, un tās saknes sniedzas līdz pat brīvības kaujām 19. gadsimtā, kad reģiona valstis centās iegūt neatkarību no koloniālajām varām. Lai arī līdz šim vairums integrācijas projektu nav attaisnojuši uz sevi liktās cerības, apskatnieku un ekspertu vidū ir radies viedoklis, ka 2011. gadā izveidotā Klusā okeāna alianse (Kolumbija, Meksika, Čīle un Peru) varētu lauzt ierasto kārtību. Vēl jo vairāk, pastāv iespēja, ka šis projekts var kalpot kā integrācijas veicinātājs teju vai visam Latīņamerikas reģionam.

Simons Bolivārs

Viens no prominentākajiem brīvības cīnītājiem Latīņamerikā laikā, kad tika izbeigta Spānijas koloniālā vara. Bijis prezidents Lielkolumbijā no 1821. līdz 1830. gadam, Peru prezidents no 1824. līdz 1826. gadam, kā arī Bolīvijas prezidents no 1825. līdz 1826. gadam. Uzskatāms arī par vienu no Latīņamerikas integrācijas idejas tēviem.

Apspriežot Latīņamerikas reģionālo integrāciju un tās saknes, neobjektīvi būtu nepieminēt Simonu Bolivaru, kurš bija starp pirmajiem valsts vīriem, kuri aktīvi centās popularizēt nepieciešamību pēc ciešākas integrācijas starp spāņu valodā runājošajām reģiona daļām. Vēl joprojām atsevišķi politiķi reģionā mēdz piesaukt “Bolivara sapni”, un politiķa ideāli ir saglabājuši mantojuma statusu, kļūstot par oficiālo nosaukumu politiskajam procesam Venecuēlā pēc Ugo Čavesa ievēlēšanas (Bolivara revolūcija). 

Domājot jau par mūsdienu Latīņamerikas reģionālisma izpausmēm, pirmie integrācijas augļi parādījās neilgi pēc Otrā Pasaules kara. Tika dibināta Amerikas valstu organizācija - reģionālo solidaritāti veicinoša organizācija, kas vieno Amerikas kontinenta valstis - kā arī attiecīgi sekojošajās desmitgadēs tika likti pamati ekonomiskajai integrācijai, piemēram, izveidojot Latīņamerikas brīvās tirdzniecības asociāciju (vēlāk Latīņamerikas integrācijas asociācija).

Tomēr būtisku progresu līdz deviņdesmitajiem gadiem saskatīt nevarēja. 1991. gadā līdz ar demokratizāciju un tirgus liberalizācijas reformām vairums valstīs nāca ar Asunsjonas līgumu, kurš lika pamatus MERCOSUR un pāršķīra lapu stāstā par Latīņamerika integrāciju. Asunsjonas līguma pamatmērķis bija nodrošināt vietējā tirgus paplašināšanos, veicot integrāciju Brazīlijas, Argentīnas, Paragvajas un Urugvajas starpā. Tiesa gan, MERCOSUR mērķis līdz 1994. gadam ieviest “vienotu tirgu” tika nokavēts, un arī pēc 20 gadiem The Economist kādā no savām publikācijām mēģina saprast, vai jau varam novēlēt vieglas smiltis reiz optimistiski vērtētajam veidojumam.

MERCOSUR

Brīvās tirdzniecības bloks Dienvidamerikā, kurš sākotnēji tika redzēts kā revolucionārs  solis reģiona integrācijā, tomēr laika gaitā neattaisnoja uz sevi liktās cerības.

Joko, ka Latīņamerikā esot vairāk reģionālu organizācijā nekā valstu. Piemēram, pētnieks Karloss Malamuds ir izteicies, ka Latīņamerikā tiek veidotas jaunas institūcijas, bet nav skaidrs ko darīt ar iepriekšējām. Vai tas ir stāsts arī par jaunāko no veidojumiem vai arī šoreiz ir pamats domāt citādāk?

Kāpēc Klusā okeāna alianse?

2011. gada 28. aprīli tika likti pamati jaunākajam reģionālās integrācijas veidojumam Latīņamerikā. Parakstot Limas deklarāciju, prezidenti no Meksikas, Peru, Kolumbijas un Čīles, vienojās par Klusā okeāna alianses izveidi. Līdzīgi kā MERCOSUR, šī organizācija paredz brīvo tirdzniecību starp dalībvalstīm, tomēr būtiski ir uzsvērt arī to, ka jau sākotnēji kā prioritāte tika izvirzīta “orientācija uz Āziju”.

Savā salīdzinoši īsajā mūžā organizācija nav paveikusi maz. Klusā okeāna valstu savienība ir spējusi likvidēt 92% no muitas tarifiem (mērķis līdz 2020. gadam likvidēt pilnībā visus tarifus) un izveidot visu četru dalībvalstu integrēto tirgu. Tāpat alianse ir strādājusi pie vienotu diplomātisko pārstāvniecību radīšanas, izveidojot vairākas misijas tādās valstīs kā Gana, Vjetnama, Maroka, Alžīrija, Azerbaidžāna, Francija, kā arī organizācija ESAO.

ESAO (OECD)

Starptautiska organizācija, kas vieno ekonomiski attīstītākās valstis un iestājās par demokrātijas un brīvā tirgus principu stiprināšanu. Šīs organizācijas dalībvalsts ir arī Latvija.

Uz potenciālu veiksmes stāstu norāda  arī fakts, ka organizācija savas darbības laikā ir spējusi piesaistīt 48 valstis (t.sk. ASV, Lielbritānija, Indija, Indonēzija, Francija, Brazīlija, Argentīna u.c.) ar novērotāju statusu, no kurām divas (Panama un Kostarika) ir ceļā uz dalībvalsts statusu. Akūtais jautājums, ko izceļ eksperti, ir par to, kā panākt, lai šis process nebūtu pielīdzināms vien noklikšķināšanai uz “patīk” pogas sociālajos tīklos. Lai arī, alianse ir izveidojusi dažādus mehānismus, kā veicināt iesaisti darba grupās un citās sadarbības platformās, tomēr, lai lielajam skaitam valstu noturētu vēlmi turpināt un attīstīt sadarbību, būtu nepieciešams darīt vairāk.

Pēdējais, bet ne mazāk svarīgi vērtējamais aspekts, ko ir svarīgi minēt, ir tas, ka sešu darbības gadu laikā alianse ir spējusi sev radīt veiksmīgu zīmolu, veicinot salīdzinoši jaunā veidojuma atpazīstamību dažādos pasaules reģionos un veidojot interesi par potenciālu ekonomisko sadarbību ar to. Šeit lielā mērā arī jāsaka paldies domnīcas Bertelsmann Foundation pētniekam Samuelam Džordžam, kurš 2014. gadā nāca klajā ar glaimojošo terminu “Klusā okeāna pumas”, ņemot vērā Meksikas, Peru, Kolumbijas un Čīles makroekonomisko stabilitāti, demokrātijas briedumu un spēju integrēties globālajā ekonomikā.

Tomēr neskatoties uz visu iepriekšminēto, nebūt viss ir tik rožaini, un ir svarīgi saprast arī vājās puses un tostarp arī iepriekš pieļautās kļūdas.  

Reģionālās mācības, šķēršļi un izaicinājumi

Lai noskaidrotu to, kas varētu traucēt dziļākai Klusā okeāna alianses integrācijai, ir vērtīgi saprast to, kas ir kavējis līdzīgu reģionālo veidojumu attīstību. MERCOSUR, kas ir līdz šim vērienīgākais ekonomiskās integrācijas projekts reģionā, darbības stagnācija galvenokārt ir skaidrojama ar to, ka valstu ekonomiku struktūras nav izteikti savstarpēji papildinošas, radot situāciju, kurā vien 12.85 % no tirdzniecības tiek veikti iekšējā tirgū, bet pārējie ar trešajām valstīm. Tāpat svarīgi ir akcentēt arī to, ka MERCOSUR valstīs, galvenokārt, Argentīnā un Brazīlijā, ilgstoši tika īstenota politika, kas paredzēja visai noslēgtu ekonomiku, sargājot vietējo ražotāju.

Lai arī Klusā okeāna alianses iekšējā tirdzniecība šobrīd ir lielāka kā MERCOSUR, tā ne tuvu nav tik izteikti lielā kā tas ir Eiropas Savienības vai NAFTA (brīvās tirdzniecības līgums starp Meksiku, ASV un Kanādu) gadījumos. Ja mēs salīdzinām MERCOSUR un Klusā okeāna alianses institūciju spēcīgumu, abos gadījumos uzsvars ir uz starpvaldību līmeni, īpaši nedeleģējot suverenitāti pārnacionālam instancēm. Neskatoties uz to, ka pastāv dažādi viedokļi par to kādam ir jābūt ideālas integrācijas modelim, nedodot zināmu varu pārnacionālajām institūcijām, pastāv risks, ka mainoties politiskajai elitei kādā no dalībvalstīm, tiks kavētas reformas un organizācijas attīstība (līdzīgi kā tas notika ar MERCOSUR Kirčneru administrācijas laikā).

Tāpat Klusā okeāna alianse saskarās ar vairākiem aspektiem, kas raksturo reģionu un ar to saistītos ekonomiku integrācijas mēģinājumus, kā piemērus minot, neharmonizēto likumdošanu attiecībā uz ārējo tirdzniecību valstu starpā, kritiski vājo transporta infrastruktūru, kas tieši tranzīta ziņā ir lielākais izaicinājums reģionam, kā arī birokrātijas slogu. Piemēram, Meksikā ir noteikts, ka ne vairāk par 20 % pensiju fondu līdzekļus drīkst ieguldīt starptautiski.

Nebijuša mēroga integrācija Latīņamerikā?

Tomēr izskatās, ka par spīti problēmām, Latīņamerikas integrācija ir uzņēmusi apgriezienus. Argentīnas prezidents Maurisio Makri ir oficiāli uzsvēris nepieciešamību tuvināt MERCOSUR un Klusā okeāna aliansi, kamēr pozitīvi izteikumi ir izskanējuši arī no Brazīlijas puses, nemaz nerunājot par Urugvaju un Paragvaju, kuras jau ir izteikušas velmi pievienoties jaunajam veidojumam. Integrācijas bremzētājas – Venecuēlas darbība MERCOSUR šobrīd ir apturēta, un situācija domājams nemainīsies, kamēr valstī turpināsies politiskā krīze un atkāpšanās no demokrātijas pamatprincipiem. Optimisms par sadarbību arī ir nācis no otras puses, Čīles prezidentei Mišela Bačeletai uzsverot, ka viņas valstij būtu jākļūst par tiltu starp abiem reģioniem – Āziju un Latīņameriku (t.sk. starp MERCOSUR valstīm). Starp galvenajiem iemesliem, kāpēc valstu vadītājiem abu ekonomisko bloku tuvināšana varētu šķist saistoša, var tikt minēta gan atvieglotā tirdzniecība savā starpā, gan arī tuvošanās Āzijas tirgiem. Neskatoties uz to, ka iekšējā tirdzniecība Latīņamerikas kontinentā nav izteikti liela, tādi lielie tirgi kā Brazīlija un Argentīna turpina saglabāt savu nozīmi. Tāpat izteiktā atkarība no tirdzniecības ar Ķīnu un citām Āzijas valstīm, liek meklēt izdevīgākus veidus kā sadarbību turpināt ar zemākiem tirdzniecības tarifiem. 

Kā pozitīvs aspekts abu alianšu sadarbībā arī figurē fakts, ka gan Brazīlijai, gan Argentīnai ir brīvās tirdzniecības līgumi ar Čīli un Kolumbiju (tarifu samazināšana norisinās līdz 2018. gadam), kā arī Peru (tarifu samazināšana norisinās līdz 2018. gadam). Tāpat Brazīlijai un Peru ir nolīgums par iespēju abpusēji realizēt valsts iepirkumus. Protams, nebūt viss ir tik vienkārši, un ir arī dažādi būtiski šķēršļi, tomēr, neskatoties uz to, ka, piemēram, līdzīgi līgumi ar Meksiku ir retāk izplatīta realitāte šo valstu starpā, kā arī starp MERCOSUR un Klusā okeāna valstu savienības atšķiras preču “izcelsmes noteikumi”, ir svarīgi, ka jau šobrīd eksistē reāli pamati turpmāku attiecību būvēšanai. Hipotētiskas situācijas gadījumā, sapludinot MERCOSUR un Klusā okeāna aliansi, jaunais veidojums kļūtu par ceturto lielāko ekonomiku, priekšā atstājot tikai ASV, Ķīnu un Eiropas Savienību.

Protams, nedrīkst piemirst arī to, ka vairākās valstīs tuvojās vēlēšanas, piemēram, viens no populārākajiem kandidātiem 2018. gada Meksikas prezidenta vēlēšanās būs Andress Manuels Lopezs Obradors, kurš pārstāv kreisā populisma platformu un iestājās pret liberālajām tirgus reformām. Tāpat arī Argentīnas bijusī prezidente Kristiāna Kirčnere aktīvi turpina kampaņu Senāta vēlēšanu kontekstā un iespējams varētu kandidēt arī 2019. gada prezidenta vēlēšanās. Un galu galā, lai arī Brazīlija sāk izķepuroties no ekonomiskajām nedienām, politiskā līmenī šajā valstī valda visai liela neskaidrība un nav skaidrības, kas varētu būt starp nopietniem kandidātiem uz prezidenta vēlēšanām 2018. gadā.

Tomēr neskatoties uz dažādajiem traucēkļiem un potenciālajiem riskiem, šī brīža situācija gan valstīs iekšpolitiski, gan arī starptautiskā līmenī norāda uz “īsto brīdi”. ASV veidota politika attiecībā pret Latīņameriku ne vien paver iespēju palielināt savu ietekmi reģionā tādām valstīm kā Ķīnai un Krievijai, bet arī rada auglīgus apstākļus integrācijas procesiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti