Psihiatrijas krēslas zona: deinstitucionalizācijas projektā risks neuzmanīt zāļu lietotājus

Līdz 2020.gadam uz patstāvīgu dzīvi sabiedrībā grupu dzīvokļos vai tā dēvētajās pusceļa mājās varētu pārcelties ap 700 pašreizējo sociālās aprūpes centru iemītnieku. Tā īsi var raksturot lielo deinstitucionalizācijas procesu Latvijā. Ārpus aprūpes iestādēm nonāks daļa cilvēku, kuri cieš no psihiskām slimībām, arī ar tādām diagnozēm, kas bez regulāras medikamentu lietošanas var novest pie neadekvātas pacientu rīcības vai pat agresijas. Kādus riskus deinsitucionalizācija rada psihiski slimu pacientu aprūpē, skaidroja pētnieciskās žurnālistikas grupa "Psihiatrijas krēslas zona".

ĪSUMĀ: 

• Līdz 2020.gadam Labklājības ministrijai ir jāizpilda pacientu deinstitucionalizācijas (DI) process.
• Jau tagad pašvaldību sociālo dienestu darbinieki apgūst zinības un piedalās aprūpes centru klientu vērtēšanā, lai noteiktu viņu vajadzības, vēlmi un spēju dzīvot patstāvīgi.
• Projektā paredzēts izglītot īpašus mentorus, kas palīdzēs cilvēkiem apgūt ikdienas iemaņas.
• Sociālo namu klienti jau piesakās dzīvot atsevišķi.
• 2017.gadā plānots izveidot pakalpojumus un pusceļa mājas vai grupu dzīvokļus.
• DI procesā galvenais noteicējs par izvēli – dzīvot brīvībā vai tomēr palikt aprūpes iestādē – būs pats pansionāta iemītnieks.
• Pieļauj, ka DI procesa gaitā var rasties krīzes situācijas.

Piemērs - Jurim beidzās zāles

Astoņdesmit gadus vecā Mirdza (vārds mainīts) teju pusi mūža mājās gādājusi par dēlu, kam ir garīgi traucējumi. Kad spēcīgo sievu negaidot pieveica smaga slimība, mājās palikušo Juri sāka pieskatīt kaimiņos mītošās radinieces, pēc pāris nedēļām saprotot – ar ēdiena atnešanu trīsreiz dienā ir par maz. Juris tika galā ar krāsns iekuršanu, bet gāzi plītij kādudien piemirsa aizgriezt. Pieskatītāja gan atnāca laikus, novēršot nelaimi vairāku dzīvokļu mājā. Par to, ka beigušās ikdienā lietojamās zāles, kam pakaļ bija jābrauc uz pilsētas aptieku, vīrietis paziņoja rītā, kad neviena tablete vairs nebija palikusi. Vēl pēc pāris nedēļām Juris kļuva nīgrs un nemierīgs, un pieskatītājas sauca palīgā sociālās darbinieces.

Mirdza joprojām ārstējas slimnīcā, un Jura turpmākā pieskatīšana nav skaidra. Aprūpes iestādē Juri varētu ievietot tikai ar viņa paša piekrišanu, taču viņš mājas atstāj ļoti nelabprāt – iepriekš bijis stingri pierunājams pāris reizes gadā iziet ārstniecības kursu psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Pacienta ģimenes pārstāvji neuzņemas atbildību par viņu, jo tas prasa nopietnas iemaņas un ikdienas klātbūtni.

Tas ir viens no riskiem, ar kuriem jārēķinās līdz 2020.gadam izpildāmajā deinstitucionalizācijas (DI) procesā. Tagad ikdienā tā dēvētajos pansionātos pacientiem ir droša un mierīga vide, mediķi, kas rūpējas par ārstēšanu un regulāru zāļu lietošanu, nav jāgādā par ikdienas iztiku un sadzīvi, ir iespēja attīstīt praktiskas iemaņas un brīvā laika nodarbes, kā arī strādāt algotu darbu ārpus iestādes.

Sociālie dienesti gatavojas

Pašvaldību sociālo dienestu darbinieki patlaban apgūst zinības un piedalās aprūpes centru klientu vērtēšanā, lai noteiktu viņu vajadzības, vēlmi un spēju dzīvot patstāvīgi. Projekts ir labi domāts, taču tajā vēl ir daudz neatbildētu jautājumu un neprognozējamu ieceru, saka Iecavas novada sociālā dienesta darbinieces Anda Krūmiņa un Dace Ludiņa, kas piedalās DI procesā jau pāris gadu.

"Ikvienam cilvēkam ir savas tiesības, tomēr nav skaidrs, kā pašvaldības nodrošinās pansionātu cilvēkiem dzīvesvietas," stāsta Krūmiņa, "'projektā paredzēts izglītot īpašus mentorus, kas palīdzēs cilvēkiem apgūt ikdienas iemaņas, prasmi rūpēties par sevi, tomēr pieskatītājs nevarēs uzraudzīt cilvēku nemitīgi, un tas rada risku atbilstīgai medikamentu uzņemšanai, lai noturētu rāmjos garīgo veselību."

Ludiņa skaidro, ka pašlaik par cilvēkiem ar psihisku saslimšanu, kam vajadzīga regulāra zāļu lietošana, atbild viņu aprūpētāji, lielākoties tuvinieki. Iecavas novadā sociālo darbinieku uzmanības lokā ir ģimenēs dzīvojoši klienti, kam ir nosliece uz agresiju, taču sadarbībā ar tuviniekiem līdz šim izdevies noteikt krīzes tuvošanos un izvairīties no nepatīkamām sekām. Jau tagad sociālā dienesta aprūpes brigāde katru dienu apmeklē cilvēkus, kuri sirgst ar šizofrēniju, lai sagādātu viņiem ēdienu un zāles.

Ja šādu cilvēku skaits sabiedrībā pieaugtu, sociālie darbinieki būtu spiesti uzņemties lielāku atbildību, un krīzes bez ikdienas aprūpētāja, kurš pazīst garīgi slimā cilvēka noskaņojuma maiņu, nebūtu tik viegli paredzamas, atzīst sociālā darbiniece.

Par atbilstīgi plānotu sociālās darbinieces uzskata to DI daļu, kas paredz ģimenēs uzaudzināt un apmācīt patstāvīgai dzīvei bērnus ar garīgās veselības problēmām, savukārt par aprūpes centru klientu pievienošanos sabiedrībai ir skeptiskas.

Krūmiņa stāsta, ka pansionātu iemītnieku vērtēšanas process rit visā Latvijā. Iesniegumus par vēlmi dzīvot patstāvīgi jau uzrakstījuši vairāki sociālās aprūpes centra "Zemgale" Iecavas filiāles iemītnieki. "Cilvēkus vērtē nopietni, man gribētos domāt, ka neizlaidīs tos, kuri var apdraudēt sevi un citus. Kad visi iesniegumi būs saņemti, varēsim noteikt, kāds atbalsts katram vajadzīgs un kāda infrastruktūra jāveido. Taču problēma būs, jo

aprūpes iestādē cilvēki ir uzraudzīti, regulāri dzer zāles, bet brīvībā uzraudzība nebūs ikdienas, zāļu dzeršana var pārtrūkt, tāpēc agresijas izpausmes var būt risks,"

domā speciāliste.

Brīvība ar atbildību

Iecavas sociālā dienesta vadītāja Sigma Strautmale paredz citu risku: "Cilvēkiem, kas kopš bērnības dzīvo aprūpes iestādēs, nav priekšstata par patstāvīgu dzīvi. Viņiem šķiet – es tikšu brīvībā! Taču viņi nesaprot atbildību, ko brīvība nes līdzi un lielākoties nespēj ar ikdienu tikt galā paši, piemēram patstāvīgi plānot tēriņus."

Pēc Labklājības ministrijas (LM) sniegtās informācijas, DI sākumposmam gan bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, gan pieaugušo ar psihisko slimību diagnozēm integrācijai sabiedrībā paredzēta liela nauda – vairāk nekā 96 miljoni eiro, no tiem teju 82 miljonus piešķir no Eiropas Savienības fondiem. Strautmale bažījas, ka pēc 2020.gada pakalpojumu izmaksas būs jāsedz no pašvaldības budžeta.

Iecavas novada sociālā dienesta darbinieces Anda Krūmiņa atklāj, ka pansionātu cilvēki būs jāpieņem tajā pašvaldībā, kuru viņi izvēlas: "Iecavas aprūpes iestādē ir 140 cilvēki, novadā dzīvesvietu deklarējuši 22, taču arī visi var izvēlēties šeit apmesties. Šī informācija ir ļoti svarīga, lai veidotu pakalpojumu tīklu, taču pašlaik to skaidri nezinām."

DI mācību gaitā sociālajām darbiniecēm bijusi iespēja iepazīt Lietuvas pieredzi, kur iet citu ceļu, proti, aptaujās noskaidro, kādi pakalpojumi bērniem un pieaugušajiem ar garīgiem traucējumiem vajadzīgi un kā tos nodrošināt, uzlabojot jau esošo infrastruktūru – pansionātus, sociālās mājas, darbnīcas, dienas centrus. Katram cilvēkam, vietai vai grupai gatavo aprūpes asistentus. Kā skaidro Krūmiņa,

kaimiņvalstī DI procesa mērķis ir arvien mazāk cilvēku ievietot pansionātos, pakāpeniski pārejot uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem.

 Ludiņa skaidro, ka Latvijā tiks sagatavoti mentori, kas no pansionātiem iznākušos kādu laiku pieskatīs. "Mentors iemācīs cilvēkam ikdienas sadzīves darbus, patstāvīgu rīcību ar naudu. Mentori par to kādu laiku saņems atlīdzību, taču nezinām, ko viņi darīs pēc projekta beigām un kas pēc tam atbalstīs patstāvīgi dzīvojošos cilvēkus, kam diagnosticēta psihiska saslimšana," atzīst sociālā darbiniece.

Aprūpes iestāžu iemītnieku vērtēšana rit līdz decembrim, vēl pēc mēneša būs gatavi sociālo darbinieku veidotie atbalsta plāni. Katrs būs kā ceļa karte cilvēkam, lai viņš apgūtu vajadzīgās prasmes dzīvei ārpus aprūpes iestādes. LM apkopos ziņas par katras institūcijas iemītniekiem, nosakot vajadzīgo sociālo dzīvokļu skaitu katrā pašvaldībā.

Nākamgad plānots izveidot pakalpojumus un pusceļa mājas vai grupu dzīvokļus, skaidro Ludiņa: "Piemēram, ja no iestādes pieci cilvēki vēlas apmesties Iecavā, diviem vajag sociālo māju, vienam – privātu dzīvojamo telpu, diviem pārējiem – dienas centru. Pašvaldība vērtēs, vai ir vērts divu cilvēku dēļ veidot sociālo māju. Ja to neapstiprinās, cilvēkam piedāvās citas iespējas."

Jau dzīvo mūsu vidū

LM speciālistes Kristīne Lasmane un Inita Kabanova, kas strādā ar DI projektu, mierina, ka jau tagad lielākā daļa cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem dzīvo ārpus institūcijām. Atbilstoši Slimību profilakses un kontroles centra statistikai pērn Latvijā bija 85 893 personas ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem, tai skaitā 19 515 personas, kas slimo ar šizofrēniju, šizotipiskiem traucējumiem un murgiem. Valsts finansētās sociālās aprūpes institūcijās šogad oktobrī bija 4645 pilngadīgi iemītnieki ar garīga rakstura traucējumiem, no viņiem 40% ir personas ar garīgo atpalicību, tātad DI gaitā būtiskas izmaiņas neesot gaidāmas.

DI procesā galvenais noteicējs par izvēli – dzīvot brīvībā vai tomēr palikt aprūpes iestādē – būs pats pansionāta iemītnieks.

"Nav pieļaujama personas ar ierobežotu rīcībspēju gribas ierobežošana attiecībā uz personisko (nemantisko) tiesību realizāciju, tai skaitā tiesībām brīvi izvēlēties savu dzīvesvietu," uzsver LM. Ja psihiskās veselības traucējumu dēļ personai būs vajadzīgs īpašs atbalsts, piemēram, lai lietotu medikamentus, cilvēkam tiks piedāvāts grupas dzīvoklis vai aprūpe mājās. Jaunais pakalpojumu tīkls – dienas centri, speciālās darbnīcas – būs pieejamas visiem cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, kas jau tagad dzīvo ārpus aprūpes iestādēm.

Ikdienas atbalsts patstāvīgi dzīvojošajiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem tiks sniegts arī pēc projekta beigām, un atbildība par šo pakalpojumu finansēšanu būs sadalīta starp valsti un pašvaldību, norāda LM pārstāves. Jau izveidots sīks saraksts, kurā izmaksas par infrastruktūru vai atbalsta personu pakalpojumiem noteiktas no 10 līdz 20 eiro dienā. Vidējās sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu izmaksas gan projekta laikā, gan pēc tā beigām vienai personai plānotas 520 eiro mēnesī.

Varēs palikt aprūpes iestādēs

LM speciālistes skaidro, ka cilvēki, kuri vēlēsies palikt aprūpes iestādē, to varēs darīt. Tomēr DI gaitā iecerēts slēgt lielos aprūpes centrus, to darbiniekus pārkvalificējot par mentoriem.

Strautmale bažījas, ka DI process nav pietiekami detalizēti izplānots, jo pat tā dalībnieces sociālās darbinieces pilnīgi skaidri nezina, kas gaidāms rezultātā:

"Nezinām, vai klientam, kas šodien dzer vieglas zāles, pārceļoties uz dzīvi ārpus iestādes, stresa situācijā pēc pusgada varbūt vajadzēs daudz spēcīgākas. Nezinām, kā darbosies sistēma, ja viena sociālā māja būs pieciem novadiem. Mūsu pieredze rāda, ka psihiski slimiem cilvēkiem sadzīves iemaņas grūti noturēt ilgstoši, piemēram, zupu, ko viņš iemācās vārīt šodien, pēc pāris dienām būs jau aizmirsis pagatavot."

Ludiņa atzīst: "Domāju, ka Latvijas sabiedrība tam nav gatava. Te nav kā ASV, kur cilvēki ar garīgu atpalicību dzīvo ģimenē kopš dzimšanas. Viņiem nav iemaņu un izpratnes, kāda ir dzīves realitāte. Tas radīs stresu, vai viņi pratīs to savaldīt? Klāt nāk līdzcilvēku bailes un neizpratne – daudziem šo cilvēku uzvedība šķiet neadekvāta, un viņi jūtas apdraudēti. DI jāsāk ar sabiedrības izglītošanu, nevis vispirms liksim pansionātu iemītniekiem kļūt patstāvīgiem un paskatīsimies, kas notiks."

LM norāda – sabiedrībai informācija par psihiskās veselības jomu un palīdzības iespējām ir pieejama vietnē www.nenoversies.lv.

Pieredzi krāj joprojām

Iecavniece Helga Pīlādze, sociālā darbiniece ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi, strādājusi pašvaldības struktūrās un sociālās aprūpes centra "Zemgale" Iecavas filiālē rādījusi labu piemēru ar pansionāta iemītnieku ikdienas iesaisti darbā un kultūras notikumos. Helga pati uzņēmusi savās mājās vienu no aprūpes centra klientiem un lieliski zina, ko nozīmē cilvēka ar garīgas atpalicības diagnozi atbalsts ikdienā.

"Nevar integrēt visus. Cilvēki ar vieglākām diagnozēm varētu dzīvot ārpus iestādes, bet viņiem ir jābūt iemaņām, ko pieaugušajiem 30-40 gadu vecumā, ja tas nav noticis pakāpeniski kopš bērnības, apgūt ir ļoti grūti," skaidro Pīlādze.

Viņai ir gan labi, gan bēdīgi piemēri par integrāciju: "Zinu cilvēku ar garīgu atpalicību, kas uzaudzis ģimenē mīlestībā, bet, veselībai pasliktinoties, ievietots pansionātā, kur atradis draugus un jūtas labi. Zinu ģimeni, kurā jaunākā atvase piedzima ar garīgu atpalicību un vecākajam bērnam uzspiesta smaga atbildība – cilvēks nav izveidojis savu ģimeni, lai varētu pēc vecāku nāves uzņemties atbildību par tuvo radinieku."

Helga savulaik pansionāta ļaudis veda uz koncertiem kultūras namā, mācīja saskarsmi ar citiem cilvēkiem. Viņu neslēptās prieka izpausmes skaļos aplausos likās neparastas blakussēdētājiem, toties patika tiem, kuri uzstājās. Citus mulsināja viņu atvērtība un draudzīgums, vēlme aprunāties ar ikvienu, kas atbild smaidam. "Tie bija sabiedrībā vedami cilvēki, bet ne visi tādi ir," stāsta Helga, "atbildīgajam tie labi jāpazīst, lai noteiktu, kuram vajag uz tualeti, kuram – padzerties, kas jānogādā mierā un klusumā, ja pēkšņi uznāktu krīzes brīdis."

Pansionātā mītošo puisi Helga paņēma savā aprūpē, jo starp abiem valdīja pozitīva emocionāla saikne. "Man ir prieks palīdzēt, kaut arī viņš nav nekāda dāvana," smaida iecavniece, "puisis strādā, ir pietiekami atbildīgs. Mums ir problēmas, bet tādas ir arī parastiem cilvēkiem. Joprojām katru dienu krāju pieredzi, kā labāk komunicēt ar šādiem cilvēkiem."

Rūpes par pansionātu ļaudīm uzņemas arī citi – gan tāpēc, ka vēlas palīdzēt, gan tādēļ, ka vilinošas var likties viņu saņemtās pensijas, sākot no 160 eiro mēnesī. "Pansionātos ir cilvēki, kas reiz kaut kādu apstākļu dēļ iekļuvuši aprūpējamo statusā, lai gan patiesībā ir tikai nedaudz grūtākām galvām kā parastie. Tā ir stigmatizācija:

ja vienreiz garīgās invaliditātes grupu iedod, to vairs neatceļ, lai arī cilvēks ir gluži normāls. Taču pansionāta vidē viņš degradējas," novēroto atklāj sociālā darbiniece.

Atpakaļceļa nav

DI procesa shēmas nav pietiekami detalizēti izplānotas, uzskata Helga Pīlādze. "Ja nedarbojas sākotnējais plāns, kas notiek tālāk?" jautā speciāliste, "sabiedrībā dzīvojošais īpašais cilvēks var apgūt praktiskas lietas, taču viņam būs katru dienu jāatgādina, ka jāiet uz darbu, jānomazgājas, nevar visu naudu notērēt vienai labai mantai vai ballītei ar draugiem. Integrācija ir ikdienas ieguldījums no aprūpētāja puses, tas ir dzīvesveids, kuru var uzņemties vienreiz, bet atteikties – ļoti grūti. Starp sociālās aprūpes klientu un mentoru vajadzīga dziļa izpratne un personiska saikne visu mūžu."

Pīlādze pieļauj, ka pēc DI procesa sākuma var rasties krīzes situācijas: "Situācija ar garīgi slimajiem cilvēkiem nav prognozējama, draudīgas pārmaiņas viņu uzvedībā var noteikti tikai ikdienā klātesošs aprūpētājs vai pieredzējis sociālais darbinieks. Psihiski slimi cilvēki nereti mēdz būt talantīgi, teju ģeniāli, taču, ja parādās agresijas izpausmes pret citiem, pret to nedrīkst pievērt acis, tas ir jārisina laikus un civilizēti."

Pēc Helgas pieredzes, grupu dzīvokļos vajag vismaz vienu sociālo darbinieku desmit cilvēkiem, lai viņš var uzraudzīt ikvienu iemītnieku. "Nav apzināts radinieku loks – varbūt kādu gatavi uzņemt ģimenes locekļi, pie kuriem viņš regulāri ciemojas. Arī pansionāta cilvēki iet pie kāda strādāt, jo ir labi praktiskos darbos, šīs saiknes jānoskaidro un jāsaglabā," iesaka sociālā darbiniece.

Viņa brīdina, ka cilvēki ar garīgu atpalicību ir ļoti viegli ietekmējami – sliktā kompānijā ātri iekritīs alkoholismā vai citās atkarībās. Sociālās aprūpes klientiem jābūt nodarbinātiem vai iesaistītiem aizraujošās nodarbēs, jo garlaicība viņus pamudina meklēt ne tik pozitīvas izklaides: "Šiem cilvēkiem ļoti svarīga ir ikdienas pozitīva komunikācija, iespēja sazināties ar atsaucīgiem cilvēkiem. Viņu priekšstati un spēja iejusties jaunā vidē ir ierobežoti.

Rīcība un izturēšanās katrā situācijā viņiem ir atkārtoti jāizskaidro un jāierāda. Taču sabiedrība viņiem ļoti patīk, jo viņiem padodas mūzika, dejas, dziedāšana, daudziem patīk uzstāties un piemīt spilgtas prezentācijas prasmes."

Helgai ir padomi tiem, kam nākotnē gadās saskarties ar sociāli aprūpējamiem cilvēkiem: "Viņiem raksturīga strauja garastāvokļa maiņa, nav atbildības izjūtas, taču piemīt lētticība – var viegli iekrist ātro kredītu izkrāpēju valgos. Iemaņu apguve nav paliekoša, jo koncentrēties spēj īsu brīdi. Viņi ir viegli ietekmējami, bet vienlaikus neizpratnes dēļ var būt spītīgi. Neizprot īpašuma robežas, mēdz piesavināties citu lietas, naudu. Nav izpratnes par lietu vērtību – pirks dārgi un pārdos lēti. Gatavi ik dienu iet pie ārsta, taču trūkst izpratnes par veselības uzturēšanu patstāvīgi. Nav paškritikas, kaut vienmēr gatavi mācīt citus."

Autore: Antra Ērgle, laikraksta "Bauskas Dzīve" žurnāliste