Latvijas politiķu un mediju uzmanības lokā nonākusī tā dēvētā Brices lieta ne tuvu nav vienīgais gadījums, kad iedzīvotājiem, kas labākas dzīves meklējumos kopā ar ģimeni pārcēlušies uz ārzemēm, saistībā ar bērnu tiesību pārkāpumiem radušās nopietnas problēmas ar jaunās mītnes zemes sociālajiem dienestiem. Visbiežāk sociālo dienestu redzeslokā nonāk Lielbritānijā mītošās Latvijas pilsoņu ģimenes.
- Līdzīgi rīkotos arī Latvijas dienesti
- Nepārzina mītnes zemes likumus
- Ja ne vecāki, tad valsts
- Meklē radiniekus un veido audžuģimeņu tīklu
- Ar dienestiem labāk sadarboties
- Pienākums iesaistīt vietniecības?
Līdzīgi rīkotos arī Latvijas dienesti
Aizpērn Latvijas vēstniecības rīcībā nonākusi informācija par 40 gadījumiem, kas saistīti ar bērnu aprūpes jautājumiem Latvijas pilsoņu ģimenēs. Pērn šādu gadījumu skaits sasniedzis 89, bet līdz šā gada oktobra beigām vēstniecība informēta jau par 79 gadījumiem.
Latvijas vēstnieks Apvienotajā Karalistē Andris Teikmanis uzskaita, cik dažādu iemeslu dēļ Latvijas pilsoņu ģimenes nonākušas Lielbritānijas dienestu redzes lokā:
- Divpadsmit gadījumi – ģimene ir bijusi sociālo dienestu redzeslokā un atgriezusies Latvijā.
- Vienpadsmit gadījumi – bērni atdoti tuvākajiem radiniekiem aprūpē vai atdoti atpakaļ vecākiem.
- Sešas ģimenes – bērni dzīvo kopā ar vecākiem, bet ir sociālo dienestu uzraudzībā.
- Divi gadījumi – tēvi deportēti no Lielbritānijas, bet mātes ir citu valstu pilsones.
- Divi gadījumi – vecāki ir paši lūguši sociālos dienests uzņemties rūpes par bērniem, jo tie ir smagi slimi un vecāki nespēj nodrošināt šādu aprūpi.
- Vienā gadījumā bērns ir atņemts, jo abi vecāki atrodas apcietinājumā par dzimumnoziegumiem.
- Viens gadījums – māte mirusi, tēvs Latvijā un nevēlas rūpēties par bērniem.
- Astoņi gadījumi – bērni ir nodoti audžuģimenēs līdz pilngadībai, jo sociālo dienestu izvērtējums par visiem potenciālajiem aizbildņiem ir negatīvs, bērni nav atgriezti ģimenē fiziskas un emocionālas vardarbības, alkoholisma vai narkotiku dēļ.
Arvien biežāk informāciju par šādiem atgadījumiem, tajā skaitā bērnu izņemšanu no ģimenēm, vēstniecības rīcībā nodod tieši Lielbritānijas atbildīgie dienesti, nevis Latvijas pilsoņi.
"Mēs lielu daļu informācijas par šādiem gadījumiem saņemam no sociālajiem dienestiem, jo sociālās iestādes informē mūs par ļoti dažādām situācijām. Ja salīdzinām ar laiku pirms dažiem gadiem, šī informācija no sociālajām iestādēm pienāk vairāk un agrāk, un tas palīdz mums iejaukties," stāsta vēstnieks.
Teikmanis norāda, ka katrs gadījums, protams, ir individuāls, taču nav pamata apšaubīt to, ka, izņemot bērnus no Latvijas pilsoņu ģimenēm, Lielbritānijas dienesti rīkojušies pamatoti:
"Vienā daļā no šiem gadījumiem, es domāju, līdzīgi rīkotos arī Latvijas bērnu aizsardzības iestādes un izņemtu šos bērnus no ģimenēm.
Arī Latvijā diemžēl ir šādas situācijas, kad cieš gan pusaudži, gan pavisam mazi zīdainīši un vienīgais veids, kā nodrošināt bērna labākās intereses, ir izņemt viņu no ģimenes."
Autore: Sanda Blomkalna
Nepārzina mītnes zemes likumus
Lielbritānijā mītošajai latviešu juristei Inesei Ejugbo ir savs skaidrojums par to, kādēļ Latvijas valstspiederīgajiem nereti rodas domstarpības ar Lielbritānijas varas iestādēm: "Cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņi dzīvo Lielbritānijā un šeit ir jādzīvo pēc Lielbritānijas likuma un kārtības. Ja atbrauc uz šejieni dzīvot, viennozīmīgi, ir jāapgūst, kas ir šie likumi un kāda ir kārtība. Piemēram, nedrīkst bērnus atstāt vienus pašus, viņi ir jāsavāc no skolas un, ja to nedara, draud kriminālatbildība. Arī par bērnu nevešanu uz skolu draud kriminālatbildība. Un tas viss ir jāsaprot jau laikus, kas ir tā vide, kur tu dzīvo."
To, ka Lielbritānijā mītošie Latvijas pilsoņi nereti īsti nepārzina savas jaunās mītnes zemes likumus, apstiprina arī Latvijas vēstnieks Apvienotajā Karalistē Andris Teikmanis. Reaģējot uz arvien pieaugošo problēmgadījumu skaitu, vēstniecība sākusi Latvijas valstspiederīgo izglītošanu, tostarp skaidrojot, kā rīkoties gadījumos, kad radušās problēmas ar sociālajiem dienestiem. "Bez pašas latviešu sabiedrības, kas ir liela un plaša, bez viņas aktīvas izglītošanas un iesaistes šīs situācijas risināšanā mums diez vai izdosies gūt kādus vērā ņemamus panākumus. Tāpēc mēs esam ievietojuši savā mājaslapā un izsūtījuši dažādām latviešu biedrībām informāciju ar tādām kā vadlīnijām par to, kā rīkoties, saistoties ar Lielbritānijas sociālajiem dienestiem, kāda ir pareizā rīcība, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Mēs ceram, ka šie padomi varētu palīdzēt vecākiem nenonākt līdz pavisam kritiskām situācijām."
Pie sabiedrības izglītošanas, izpildot valdības rīkojumu, tagad nolēmusi ķerties arī Tieslietu ministrija. "Tieslietu ministrijai ir jāizstrādā informatīvs ziņojums, tā teikt vadlīnijas, kas būtu jāņem vērā vecākiem, kas kopā ar bērniem pārceļas uz dzīvi citā valstī. Šīs vadlīnijas varētu būt pirmais, ko vecāki varētu ieraudzīt, kad viņi izdomā pārcelties vai kad viņi jau dzīvo un viņiem rodas kādas domstarpības ģimenē," stāsta ministrijas valsts sekretāres vietniece Irēna Kucina.
Ja ne vecāki, tad valsts
Plašu publicitāti guvusī Lailas Brices lieta ir tikai viens no gadījumiem, kad Latvijas pilsoņu ģimenes nonākšana Lielbritānijas sociālo dienestu redzeslokā beigusies ar bērnu nodošanu adopcijai. "2013.gadā tika adoptēti četri mūsu bērni, 2014.gadā – divi, šogad – jau pieci. No tiem divu bērnu māte izcieš desmit gadu cietumsodu, tuvinieki visi izvērtēti negatīvi, viņiem ir sodāmības. Vienam bērnam neviens radinieks Latvijā nav vēlējies paņemt viņu savā aprūpē. Vēl divus bērnus māte ir labprātīgi atdevusi adopcijai. Pārējās lietās šī aizgādnības noteikšana ir procesā," stāsta Andris Teikmanis.
Pagājušajā nedēļā Saeimas vairākums atbalstīja deklarāciju, kurā Lielbritānija aicināta apturēt Latvijas valstij piederīgu bērnu nodošanu adopcijai. Nacionālās apvienības deputāts Imants Parādnieks, kurš ir viens no deklarācijas iniciatoriem, uzsver: "Mēs pat nevērtējam, cik pamatoti vai nepamatoti konkrētos gadījumos šie atbildīgie dienesti ir rīkojušies. Bet tā valsts atbildība ir tajā brīdī, kad vecāku rīcībspēja pret viņu bērnu ir beigusies, tad valsts pienākums ir rūpēties par savu pilsoni, kurš nav atbildīgs par savu vecāku rīcību. Tā ir tā saikne, mūsu atbildība un pienākums, kas mums ir jānodrošina. Jo - kurš tad cits var parūpēties par bērna interesēm, ja ne tā valsts, kuras pilsonis viņš ir. Šajā brīdī ir jānošķir vecāku atbildība pret savu bērnu no valsts atbildības par savu nepilngadīgo pilsoni, kurš sagaida, ka viņa valsts par viņu iestāsies un parūpēsies."
Te gan jāņem vērā, ka daļa Lielbritānijā mītošo Latvijas pilsoņu bērnu nemaz nav Latvijas pilsoņi, jo tur dzimušos bērnus viņu vecāki ir reģistrējuši Lielbritānijas pilsonībā.
Andris Teikmanis zina stāstīt, ka dažos gadījumos tikai brīžos, kad domstarpības ar Lielbritānijas dienestiem jau ir ļoti samilzušas, vecāki vēršas vēstniecībā, lai iegūtu savam bērnam arī Latvijas pilsonību. Imants Parādnieks uzskata, ka Latvijas valsts palīdzība gan pirmkārt pienāktos tiem, kuru bērni ir Latvijas pilsoņi: "Tad tā ir absolūti Lielbritānijas iekšējā lieta, absolūti. Un cilvēkiem, kuri izdara šādu izvēli, ir jāapzinās savas rīcības sekas. Līdz tam brīdim, kamēr tas ir Latvijas Republikas pilsonis, tas ir Satversmes 98.pants, kurš nosaka valsts pienākumus. Un mēs darīsim visu un aizstāvēsim šo pilsoņu intereses. Par pārējiem gadījumiem lai lemj tās valstis, kuru pilsonībā ir konkrētās personas. Arī tad, ja ir dubultpilsonība, tā ir cita situācija, jo arī šeit vecāki ir prezumējuši, ka viņš ir piederīgs arī šai valstij. Līdz ar to tā situācija jau būtiski mainās. Un līdz ar to tiesības lemt par savu pilsoni ir tai valstij, kuras pilsonis viņš ir, nevis Latvijai."
Meklē radiniekus un veido audžuģimeņu tīklu
Tieslietu ministrijā stāsta, ka vismaz daļā gadījumu Lielbritānijas iestādes cenšas atrast iespēju Latvijas pilsoņu bērnus nodot aprūpē radiniekiem Latvijā.
"Mēs parasti saņemam pieprasījumus iespējamo bērna aizbildņu apzināšanai. Ja bērna māte vai tēvs nespēj gādāt par bērnu, saskaņā ar Vīnes konvenciju viņiem ir jānosūta pieprasījums, lai mēs sākam iespēju robežās meklēt māsas, brāļus, citus aizbildņus, tie var būt ģimenes draugi, mums jāapzina tas cilvēku loks, kas varētu rūpēties par bērnu, saglabājot šo latviskās vides identitāti. Šis izvērtējums notiek pēc Anglijas tiesību regulējuma, pēc viņu anketas noskaidrojam dzīves apstākļus, darbavietas un tā tālāk. Problēmas rodas, ja iespējamu aizbildņu Latvijā nav un tos nav iespējams atrast. Otra problēma ir, ka bāriņtiesa var dot negatīvu vērtējumu," skaidro ministrijas valsts sekretāra vietniece Irēna Kucina.
Latvijas vēstniecības Apvienotajā Karalistē mājaslapā nu jau kādu laiku publicēts aicinājums Lielbritānijā mītošajām Latvijas pilsoņu ģimenēm iesaistīties audžuģimeņu tīkla veidošanā, lai nodrošinātu no problēmās nonākušajām ģimenēm izņemtajiem bērniem iespēju "saglabāt savas latviskās saknes". "Ceram, ka no mūsu lielās latviešu kopienas būs ģimenes, kas uz to atsauksies. Pagaidām līdz mums tādi pieteikumi nav nonākuši. Es domāju, cilvēkiem vajag laiku, lai šādu soli izvērtētu. Tam ir jābūt nopietnam lēmumam. Protams, šīs ģimenes saņem valsts atbalstu un valsts finansējumu šeit, bet viņām ir jābūt atbilstošiem sadzīves apstākļiem un, protams, pirmkārt tā ir pašu vēlēšanās," norāda Teikmanis.
Ar dienestiem labāk sadarboties
Tikmēr Inese Ejugbo, kas savulaik strādājusi juristu firmā "Blavo&Co", kas vēl nesen bija viena no lielākajām valsts apmaksātu juridisko pakalpojumu sniedzējām Lielbritānijā, piekodina – iedzīvojoties problēmās ar turienes atbildīgajiem dienestiem, Latvijas pilsoņiem noteikti nevajadzētu izvairīties no sadarbības ar tiem:
"Sociālie dienesti Lielbritānijā neierodas, lai atņemtu bērnus. Viņu pirmais un galvenais uzdevums ir palīdzēt ģimenei atrisināt savas problēmas. Līdz ar to uz šiem sociālajiem darbiniekiem ir jāskatās kā uz sadarbības partneriem, nevis kā uz draudu. Ar viņiem ir jāsadarbojas pat tad, ja to ne visai gribas."
Savukārt, ja situācija ir tik nopietna, ka ģimenei draud bērnu izņemšana, nekavējoties ir jāmeklē juristu palīdzība. Tā šādos gadījumos tiek nodrošināta bez maksas. "Lielbritānija piedāvā valsts apmaksātu juridisko palīdzību šādas kategorijas lietās. Nekavējoties ir jāmeklē kvalificēti juristi. Un otrs – nekavējoties ir jāziņo vēstniecībai. Šīs lietas – gan jurista dabūšana, gan kontakts ar vēstniecību – tām jānotiek bezmaz vai tajā pašā dienā, kad izskan vārdi, ka bērnu varētu atņemt. Ir jārīkojas nekavējoties. Faktiski visās Lielbritānijas pilsētās ir juristi, kas ar šādām lietām nodarbojas un, ja vien šiem juristiem ir līgums ar valsti, viņi var tādus pakalpojumus sniegt," skaidro Ejugbo.
Tāpat Latvijas valstspiederīgajiem der atcerēties, ka gadījumos, kad kontaktēšanās ar atbildīgajiem dienestiem ir apgrūtināta vājo angļu valodas zināšanu dēļ, viņiem ir tiesības uz tulka palīdzību. "Lielbritānijā ir tāda kārtība – ja ir saskarsme, piemēram, ar sociālajiem dienestiem, var pieprasīt, lai sociālie dienesti nodrošina tulku un process notiek valodā, ko cilvēks saprot. Tāpat, cik man ir zināms, gadījumos, kad bērns atņemts uz laiku, bet vēl arvien notiek saskarsme un vecākiem ir tiesības tikties, viņiem ir tiesības pieprasīt, lai sociālie dienesti nodrošina tulku, kurš tulko to, kas notiek šīs saskarsmes laikā, nevis, ka pieprasa, lai vecāks ar bērnu sarunājas angļu valodā, lai sociālais darbinieks to saprot. Tā nav dabiska vide un tā nedrīkst būt," norāda Ejugbo.
Inese Ejugbo arī iesaka Latvijas pilsoņu ģimenēm pašām uzņemties lielāku iniciatīvu gadījumos, kad bērns tiek izņemts no ģimenes: "Vecākiem pašiem ir jāuzņemas iniciatīva saistībā ar to, kur bērns varētu nonākt. Ja ir ģimenes locekļi – vecmāmiņas, kādas tantes, onkuļi –, tad ar savu juristu palīdzību ir jādod ziņa sociālajiem dienestiem, ka šie radi vai ģimenes draugi var palīdzēt."
Pienākums iesaistīt vēstniecības?
Latvijas vēstnieks Lielbritānijā Andris Teikmanis stāsta, ka turienes sociālo dienestu darbinieku zināšanas par dažādās starptautiskās konvencijās nostiprinātajiem bērnu tiesību aizsardzības principiem ir visnotaļ atšķirīgas. Tādēļ tagad Latvija kopā ar vairāku citu Austrumeiropas valstu vēstniecībām strādā ar Lielbritānijas valdību, lai panāktu, ka sociālo dienestu darbu regulējošajās vadlīnijās tiek iestrādāts pienākums iesaistīt vēstniecības to pārstāvēto valstu pilsoņu problēmu risināšanā.
"Kopā ar citām Austrumeiropas valstu vēstniecībām strādājam ar Lielbritānijas valdību un Izglītības ministriju, cenšoties panākt, lai tajās vadlīnijās, ko valdība dod saviem sociālajiem dienestiem, tiktu iekļauti mūsu sagatavotie priekšlikumi. Pirmkārt, par to, ka gadījumos, kas skar citu valstu pilsoņus, sociālā dienesta pienākums ir nekavējoties informēt attiecīgo valstu vēstniecības un iesaistīt tās risinājumu meklēšanā."
Protams, Lielbritānija nav vienīgā valsts, kur mītošajām Latvijas pilsoņu ģimenes ir nonākušas sociālo dienestu redzeslokā saistībā ar bērnu tiesību pārkāpumiem. Pērn Tieslietu ministrijas redzeslokā nonākušas 20 lietas, kas saistītas ar bērnu izņemšanu no ārvalstīs mītošu Latvijas valstspiederīgo ģimenēm, bet šogad – deviņpadsmit šādas lietas. Tādēļ tagad arī Latvijā tiek apsvērta iespēja nodrošināt valsts apmaksātu juridisko palīdzību lietās, kas saistītas ar bērnu izņemšanu no ģimenes ārvalstīs.
