Vēl pirms Soču olimpisko spēļu sākuma to organizatori jau izpelnījušies visai bargu kritiku. Gan reaģējot uz daudzajiem ziņojumiem par nepieredzēti augstu korupciju, gan atbildot uz Krievijā pieņemtajiem likumiem, gan paužot neapmierinātību ar cilvēktiesību pārkāpumiem, izskanējis ne viens vien aicinājums Soču olimpiādi boikotēt. Kamēr dažu valstu līderi boikotam piekrituši, citi eksperti uzskata, ka šāds risinājums nebūtu efektīvs.
Supermilzīgs un superdārgs projekts
Savā jaunā gada uzrunā Krievijas prezidents Vladimirs Putins Soču olimpisko spēļu sarīkošanu nosaucis par vienu no galvenajām 2014. gada prioritātēm. Šis tiešām ir milzīgs projekts un tajā iesaistītie līdzekļi arī ir nepieredzēti lieli -
pašreizējās prognozes liecina, ka Soču ziemas olimpiskās spēles izmaksās vairāk nekā 50 miljardus dolāru. Pēc dažiem aprēķiniem, tas ir vairāk nekā visas iepriekš rīkotās ziemas spēles kopā ņemtas.
2013. gads Soču olimpiskajām spēlēm pievērsis pastiprinātu uzmanību, turklāt no ļoti dažādiem aspektiem. Visa gada garumā politiskie un pilsoniskie aktīvisti norādījuši uz daudzajiem pārkāpumiem Olimpisko spēļu objektu celtniecībā, augsto korupcijas līmeni, necilvēcīgajiem darba apstākļiem daudzajiem celtniecībā nodarbinātajiem viesstrādniekiem, kā arī diezgan neiejūtīgo varas iestāžu attieksmi pret pašu Soču iedzīvotājiem.
Viens no skaļākajiem varas iestāžu kritiķiem ir Krievijas opozīcijas viens no līderiem Boriss Ņemcovs, kurš veicis pētījumu "Ziemas olimpiāde subtropos", kur atklājis, viņaprāt, dažādos pārkāpumus, kuros iesaistīti Vladimiram Putinam tuvu stāvoši cilvēki un draugi. "Viņi ir nozaguši no 25 līdz 30 miljardiem dolāru, un tā ir bezprecedenta izlaupīšana, kādu ne Krievija, ne visa cilvēce nav piedzīvojusi. Krievijas tautai ir nepieciešams saprast, ja mēs tagad nerīkosimies, nākamais šāds izsaimniekošanas projekts būs 2018. gada pasaules čempionāts futbolā, kur sākuma summa ir vēl lielāka.
Kad 2007. gadā Gvatemalā Putins iesniedza pieteikumu Olimpisko spēļu rīkošanai, plānotā sākuma summa bija 12 miljardi. Visi noelsās un Krievija uzvarēja gan Austriju, gan Dienvidkoreju. Tagad sākumcena ir jau 30 miljardi, taču, zinot viņu apetīti, Putinam šīs summas parasti četrkāršojas.
Tā ir vienkārši katastrofa - tās ir neizmaksātas algas un pensijas, neuzcelti ceļi, sagrauta komunālā saimniecība. Tā ir vienkārši bojāeja. Lai Krievija turpinātu pastāvēt kā valsts, mums visiem ir jācenšas panākt šo lietu izmeklēšanu," ass ir Ņemcovs.
Vai Soči kļūs par koncentrācijas nometni?
Nerunājot par olimpisko objektu kvalitāti, gan Krievijas, gan starptautiskās sabiedrības bažas arvien vairāk pastiprina arī drošības jautājumi, īpaši pēc pagājušā gada oktobrī un pašā nogalē notikušajiem sprādzieniem salīdzinoši netālu esošajā Volgogradā. Lai arī Krievijas vadība ir solījusi turpināt cīņu pret teroristiem, īpaši no Sočiem netālu esošajā Ziemeļkaukāzā, līdz pilnīgai to iznīcināšanai, papildus jau esošajiem drošības pasākumiem jauni netiek plānoti.
Soču olimpiādes sagatavošanas vērotāji un mediji gan brīdina, ka jau tagad ieplānotie drošības pasākumi pārvērtīs Sočus par koncentrācijas nometnei līdzīgu teritoriju, kur bez sporta delegācijām un spēļu apmeklētājiem iekļūt nebūs iespējams nevienam, pat vietējiem iedzīvotājiem.
Krievijas federālā Drošības dienesta vadītājs Aleksejs Lavriščevs gan norāda, ka drošības pasākumi nebūs lielāki kā Londonas olimpiādes laikā. "Starptautiska mēroga pasākumos, kuros piedalās valstu vadītāji, parasti drošības pasākumi ir daudz stingrāki. Paskatīsimies kaut vai uz neseno Londonas piemēru. Mums tik stingru drošības pasākumu, kā, piemēram, snaiperu un zenītraķešu iekārtu izvietošanas uz māju jumtiem olimpisko objektu tuvumā, nebūs. Londonā līdzekļu trūkuma dēļ ielās patrulēja karavīri - mums tas nav paredzēts. Atšķirībā no Londonas mēs neplānojam ap olimpisko ciematu novilkt atkailinātus elektrības vadus ar 5000 voltu spriegumu. Arī novērošanas kameras, kas Londonā tika uzstādītas pat tualetēs, mums tik lielā mērā nebūs izmantotas.
Mūsu drošības pasākumi būs diezgan mēreni, drošība tiks garantēta nemanot un tā nekritīs acīs ne sportistiem, ne apmeklētājiem," klāsta Lavriščevs.
Tomēr, kā pagājušajā nedēļā intervijā Latvijas Radio norādīja Maskavas Kārnegī centra Ziemeļkaukāza drošības eksperts Aleksejs Mališenko, pilnīgu drošību nevar garantēt neviens. Kā pieļauj Mališenko, tieši nedrošības dēļ daudzi cilvēki varētu izlemt uz Sočiem nedoties. Tomēr drošības apstākļi ir tikai viens no faktoriem, kāpēc Soču olimpiāde nonākusi pastiprinātā uzmanības centrā.
Boikots, boikots... un vēlreiz boikots
Pagājušajā gadā Krievijā pieņemtie tā dēvētie pretgeju likumi jeb homoseksuālisma propagandas aizliegumi izsauca asu gan sportistu, gan politiķu un cilvēktiesību aizstāvju pretreakciju, nosodījumu un aicinājumu uz spēļu boikotu. Šādi likumi kārtējo reizi aktualizēja jautājumu par cilvēktiesību ievērošanu Krievijā, kā arī varas iestāžu attieksmi pret politieslodzītajiem.
Lai arī Krievijas varas iestādes savas reputācijas spodrināšanai ir solījušas seksuālo minoritāšu tiesības ievērot un pat veikušas vairāku ievērojamu politieslodzīto amnestiju, daudzu valstu līderi savu lēmumu jau ir pieņēmuši.
Viens no pirmajiem, kurš paziņoja par Soču olimpiādes boikotēšanu, bija Vācijas prezidents Joahims Gauks. Viņam sekojusi ES tieslietu komisāre Vivjena Redinga, Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons, Francijas prezidents Fransuā Olands, Igaunijas un Lietuvas prezidenti Tomass Henriks Ilvess un Daļa Grībauskaite, kā arī vairāki citi.
Taču viedoklis par spēļu boikotēšanu ne visiem ir vienāds. Kā zināms, piemēram, Latvijas prezidents Andris Bērziņš ir paziņojis, ka uz Sočiem brauks, tādējādi izpelnoties visai pretrunīgu vērtējumu. Arī liela daļa sporta dzīves pazinēju norāda, ka nevajadzētu jaukt sportu ar politiku - ja arī boikotēt, tad nevis sporta sacensības, bet gan tikai Putinu, kurš, kā izteicies Boriss Ņemcovs, olimpiādi grib padarīt par pieminekli sev.
Uz to norādīja arī Ziemassvētku priekšvakarā no cietuma atbrīvotais, bijušais naftas kompānijas JUKOS vadītājs Mihails Hodorkovskis.
Savukārt, kā uzsver ietekmīgais izdevums "Financial Times", Olimpiādes politiskais boikots noteikti nedos vēlamo rezultātu, jo oficiālo delegāciju nedošanās uz spēļu atklāšanu nav nekas neierasts. To pierādīja kaut vai 1980. gada Maskavas olimpisko spēļu boikotēšana, kas nekādi nesekmēja bruņotā konflikta beigas Afganistānā, turklāt vēl noveda arī pie ASV prezidenta Džimija Kārtera zaudējuma piecus mēnešus vēlāk notikušajās vēlēšanās. Iespējams, ka daudz labāks boikota veids būtu pilsoniskais boikots, piemēram, nepērkot spēļu suvenīrus vai medijos pievēršot pastiprinātu uzmanību daudziem Krievijā sasāpējušiem jautājumiem, tādējādi informējot par tiem milzīgas cilvēku masas visā pasaulē.
