Sadaļas Sadaļas

Plāno atjaunot maksājumus par sūdzību iesniegšanu IUB

Aptuveni piecus gadus pēc tam, kad Satversmes tiesa atcēla Publisko iepirkumu likuma normas, kas paredzēja depozītmaksājumus par iepirkumu konkursu rezultātu apstrīdēšanu, valdība atkal devusi zaļo gaismu šādu maksājumu ieviešanai.

 

Sūdzas, lai „iezāģētu” konkurentiem

Pagājušajā nedēļā Ministru kabinets lielā vienprātībā akceptēja Publisko iepirkumu likuma grozījumus, kas paredz ieviest depozītmaksājumus par iepirkumu konkursu rezultātu apstrīdēšanu Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB). Grozījumu autors ir darba grupa, kuru vada Valsts kancelejas direktores palīgs Ivars Mēkons. Viņš ir pārliecināts, ka depozītmaksājumu ieviešana ir visas sabiedrības interesēs un uzsver, ka atbalstu šādas sistēmas ieviešanai saņemts arī valdību veidojošo partiju koalīcijas sanāksmē.

„Lielākajā daļā gadījumu mēs nevarējām nedz Eiropas Savienības naudu apgūt, it īpaši lielajos projektos kā, piemēram, „Rail Baltic”, kas ir Satiksmes ministrijas jomā, nevarējām nedz apgūt naudu, nedz sabiedrība varēja iegūt to rezultātu. Bija jāgaida, kad uzvarētājs panāks savas lietas izskatīšanu. Līdzšinējā pieeja rāda praksē, ka mēs skatāmies tikai uz to, ka uzvarētājam ir taisnība, mēs neskatāmies uz to, ka sabiedrība grib ātrāk to rezultātu saņemt. Uzņēmējs, kurš ir uzvarējis tajā iepirkumā, viņš ir paļāvies, ka varēs beidzot to pildīt. Diemžēl tās intereses nebija sabalansētas. Un, kā rāda citu Eiropas valstu prakse, gandrīz visur ir depozīts,” skaidro Mēkons.

Pēc Mēkona teiktā, patlaban pastāv nopietnas bažas, ka iespēju apstrīdēt iepirkumu konkursu rezultātus uzņēmēji izmanto, lai „iezāģētu” konkurentiem.

To apliecinot lielais nepamatoto sūdzību skaits, jo, atbilstoši Iepirkumu uzraudzības biroja statistikai, piemēram, pērn par nepamatotām atzīti 52% sūdzību.

„Esošais mehānisms, kas mums ir, tātad, kad iesniedzt Iepirkumu uzraudzības birojā sūdzību, līdz izskata sūdzību, ir aizliegums slēgt līgumu. Diemžēl ir bažas, - analizējot arī publiski izskanējušos vairākus gadījumus, kas gan ”Dienā”, gan ”Dienas Biznesā”, gan arī portālos „Delfi” un ”Apollo”, ir publicēti, - pamatotas bažas, ka tādā veidā uzņēmēji   kārto savus rēķinus. Faktiski tas, kas nav uzvarējis, mēģina šādā veidā no uzvarētāja kaut kādu vienošanos vai ko tur panākt. Ko tieši, tas nav mūsu jautājums. Bet tas rada pamatotas bažas," saka Mēkons.

Nav pārliecības par nepamatotu sūdzību apkarošanu

Šiem argumentiem kategoriski nepiekrīt Valsts kontrole. Tās padomnieks Edgars Pastars atgādina, ka pirms nepilniem pieciem gadiem Satversmes tiesa jau atcēla Publisko iepirkumu likuma grozījumus, kas paredzēja ieviest depozītmaksājumus par iepirkumu apstrīdēšanu.

Neesot pamata uzskatīt, ka ar šādu maksājumu palīdzību izdosies apkarot nepamatotu iepirkumu pārsūdzēšanu.

”Sāksim ar to, ka tas jau nav pirmais mēģinājums. Šķiet, šis būs jau trešais. Viens no tiem ir izdevies 2009.gadā, bet tas atdūrās Satversmes tiesā. Toreiz pēc Valsts prezidenta pieteikuma Satversmes tiesa šīs normas atcēla. Un, ja mēs lasām Satversmes tiesas argumentus, jāsaka, ka nekas daudz jau nav mainījies. Mums gribētos, lai ir kaut kādi aprēķini, statistika, pierādījumi tam, ka šādas pārsūdzības, ja tā var teikt - sporta pēc, ir un cik daudz tās ietekmē. Mēs neizslēdzam, ka tāda iespēja, protams, pastāv. Bet šis piedāvātais regulējums neko nerisinās, jo tie, kuriem būs nauda, turpinās to darīt. Vienkārši tas maksās," saka Pastars.

Pastars nenoliedz, ka depozītmaksājumi par iepirkumu apstrīdēšanu pastāv lielā daļā Eiropas valstu, taču uzskata, ka Latvijā šādu sistēmu ieviest vēl ir pāragri:

"Katra otrā sūdzība ir pamatota. Iedomājaties, ja jums būtu padotais, kurš katru otro lēmumu pieņemtu kā prettiesisku. Ko jūs ar viņu darītu? Uzliktu ierobežojumus sūdzību iesniegšanai? Tas nozīmē nošaut ziņnesi.

Vai tomēr teiktu: ”Tu nemāki pildīt savu darbu. Tev katrs otrais lēmums ir prettiesisks.” Šādos apstākļos ieviest pārsūdzības ierobežojumus nav pareizi. Es teiktu, ka pēc dažiem gadiem, ja Latvija kļūs tiesiskāka, proti, ka gan politiķi apzināsies, ka nevajag ierobežot sūdzību iesniegšanu, ka tas ir pretrunā ar tiesiskumu, gan arī paši pasūtītāji sāks uzvesties tiesiskāk, ko mēs redzam patlaban pēc statistikas, ka tas tā nav, tad šādu ierobežojumu ieviest varētu. Tad varētu teikt, ka pamatotu sūdzību ir maz, kādi 15% - 20%, pasūtītāju lēmumi parasti ir pareizi, priekš kam tērēt resursus, kavēt laiku.”

Turklāt, kā uzsver Pastars, arī Valsts kontroles revīzijās nereti tiek konstatēti dažādi pārkāpumi, kas apzināti vai neapzināti pieļauti publiskajos iepirkumos: "Mūsu revīzijās tiešām ir daudz konstatēti pārkāpumi – pārsvarā par iepirkumu nepietiekamu plānošanu, iepirkumu sadalīšanu, pašiem izvēles kritērijiem. Bet, ja nebūs šīs Iepirkumu uzraudzības biroja kontroles, tad šī sistēma būs vēl dramatiskāka.”

Līdzīgus apsvērumus, iebilstot pret ieceri ieviest depozītmaksājumus, kuru maksimālais apmērs varēs sasniegt 7000 eiro, izklāsta arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras konkurētspējas eksperts Jānis Butkevičs: ”Šajā Satversmes tiesas spriedumā bija norādīts: „Kā liecina iesniegumu izskatīšanas prakse, iesniegto un par nepamatotiem atzīto iesniegumu vidū mazākā daļa ir tādu, ko varētu uzskatīt par acīmredzami nepamatotiem vai iesniegtiem ar mērķi kavēt iepirkumu procedūru.” Mūsu rīcībā nav informācijas, ka šāda prakse būtu mainījusies, ka šādu iesniegumu īpatsvars būtu strauji pieaudzis, kas   radītu pamatu, kāpēc mums vajadzētu atgriezties pie šādiem depozītiem. Tāpēc, ja Satversmes tiesas spriedumā bija atzīts, ka šī daļa ir salīdzinoši neliela, mēs neredzam īsti pamatu, kāpēc būtu jāatgriežas un jāievieš šis te depozīts.”

Mulsina centieni ierobežot sūdzības

Arī Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja Dace Gaile apliecina, ka patlaban nav pamata runāt par to, ka nepamatoto sūdzību skaits būtu īpaši pieaudzis.

"Šajā jautājumā nekas tāds radikāls nav mainījies. Sūdzību skaits un īpatsvars pret visiem iepirkumiem, kas vispār ir pārsūdzami, ir nostabilizējies un tāda šī situācija ir. Protams, ka pasūtītājus, īpaši tos, kas realizē lielus projektus šī situācija neapmierina, jo īpaši ņemot vērā Latvijas sezonālo dabu, kad būvēt mēs varam tajos laika apstākļos, kuros nu mēs varam, jebkura aizkavēšanās, kas projektus padara riskantus, tostarp tos, kur ir Eiropas fondu finansējums, parādās risks neapgūt šo te naudu tikai tāpēc, ka ir kādas ambīcijas sūdzēties arī tādos gadījumos, kad to varbūt varētu nedarīt. Protams, ka tas nevienu neapmierina, pat neskatoties uz to, ka nevarētu teikt, ka ir kaut kāds ārkārtīgs, radikāls lēciens. Attiecībā uz iesniegumu skaitu – noteikti nē, bet nu ir mazliet varbūt pārsvēries šis nepamatoto sūdzību īpatsvars," norāda Gaile.

Gaile nenoliedz, ka sūdzību izskatīšana var aizkavēt projektu īstenošanu, taču pasūtītāju centieni ierobežot iespēju pārsūdzēt iepirkumu komisiju lēmumus, nereti esot mulsinoši: ”Lielajos infrastruktūras projektos, kuri tad arī galvenokārt tiek uzsvērti saistībā ar šiem grozījumiem par depozītiem, nereti ir atkārtotas pārsūdzības. Ir bijuši arī tādi aizvainoti teksti, ka IUB pieņem atkal un atkal tās sūdzības. Pasūtītājiem, diemžēl, ir jāsaprot, ka, ja mēs pieņemam viņiem nelabvēlīgu lēmumu un sakām, ka jādodas mājās pārvērtēt, tad arī jaunais lēmums būs pārsūdzams. Lai nu pasūtītāji dusmojas, kā grib, bet reizēm viņiem tik ļoti gribas to pašu uzvarētāju, ka viņi visādiem veidiem mēģina pieņemt atkal to pašu lēmumu. Un šis lēmums tiek pārsūdzēts atkal un atkal."

"Bet mēs šeit nevaram iet to ceļu, kas kādreiz tika ierosināts – atļausim sūdzēties par vienu un to pašu iepirkumu tikai divas reizes. Mēs nevaram administratīvajā procesā, kas ir domāts, lai aizsargātu privātpersonas intereses pret valsti, darboties ar aritmētisku kritēriju, jo tad pasūtītājs varēs būt drošs, ka trešo lēmumu viņš jau var pieņemt, kā nu viņam ienāk prātā.”

Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja ir pārliecināta, ka daļā gadījumu atbildība par projektu aizkavēšanos un risku savlaicīgi neapgūt, piemēram, Eiropas Savienības fondu finansējumu, tomēr būtu jāuzņemas pašiem pasūtītājiem: ”It īpaši attiecībā uz Eiropas fondiem, pasūtītāji nevar ātri vien visu realizēt, izdomāt un sagatavoties, iepirkumi tiek izsludināti gana vēlu un tad pat šī viena mēneša, ko pasūtītājiem būtu jāparedz kā rezervi, nav. Tad pasūtītājiem ir panika un histērija, un Iepirkumu uzraudzības birojs ir sagrāvis projektu. Es gribētu teikt, ka IUB eksistē tieši tāpēc, lai nodrošinātu šo pirmstiesas izskatīšanu un mēs vienkārši darām savu darbu.”

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras konkurētspējas eksperta Jāņa Butkeviča ieskatā, depozītmaksājumu ieviešana var samazināt ne tikai gadījumus, kad iepirkumu konkursu rezultāti tiek apstrīdēti nepamatoti, bet arīdzan samazināt pamatotu sūdzību skaitu: ”Runājot ar uzņēmējiem, joprojām saglabājas bažas, ka šis jaunais regulējums var radīt nesamērīgu apgrūtinājumu komersantiem vērsies iestādēs. Arī tad, ja viņiem tiešām šķiet, ka ir pamats apstrīdēt iepirkumu dokumentācijas un rezultātus, tad depozīta prasība var atturēt uzņēmējus vērsties ar iesniegumiem, jo tādā veidā viņi var zaudēt savus līdzekļus, kas varētu būt mērāmi vairākos tūkstošos eiro. 

Šis   risks zaudēt savus līdzekļus, mūsuprāt, var tiešām atturēt uzņēmējus vērsies un panākt savu taisnību.”

Var atkal apstrīdēt Satversmes tiesā

Pēc Butkeviča un Pastara domām, ir pamats bažām, ka Publisko iepirkumu likuma normas par depozītmaksājumu ieviešanu var tikt atkārtoti apstrīdētas Satversmes tiesā, kas reiz līdzīgu normu jau atcēlusi. Savukārt grozījumu autors – Valsts kancelejas direktores palīgs Ivars Mēkons cer, ka šoreiz konstitucionālā tiesa varētu atbalstīt depozītmaksu noteikšanu par iepirkumu apstrīdēšanu: ”Šobrīd ir pilnīgi citāds piedāvājums, Satversmes tiesas norādītie aspekti ir novērsti. Protams, mēs nevaram izslēgt, ka kāds uzņēmējs var saskatīt kādu pārkāpumu, bet mēs esam gatavi šādām tiesvedībām un uzskatām, ka mūsu piedāvājums atbilst gan esošajiem Satversmes principiem, gan arī labākajai praksei un tas tiešām ļaus sabalansēt visu pušu intereses.”

Mēkons uzskata, ka šādi depozītmaksājumi lielā mērā līdzinās valsts nodevai par civillietu izskatīšanu tiesās: ”Civilprocesā tu arī vari pateikt, ka kāds tev ir 100 miljonus noņēmis, bet tev ir jāsamaksā nodeva.

Mūsu gadījumā ar depozītu ir tā, ka mēs šo nodevu atmaksājam, ja šajā sūdzībā kaut viens punkts no simts būs pamatots.”

Iepirkumu uzraudzības birojā uzsver, ka acīmredzami nepamatotas sūdzības Iepirkumu uzraudzības birojs jau tagad nemaz nepieņem izskatīšanai. Tā, piemēram, 2014.gadā kopumā saņemtas aptuveni tūkstotis sūdzību, bet izskatīšanai pieņemti nepilni seši simti sūdzību. No tām par nepamatotām atzītas 287 sūdzības.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt